Reizē ar grāmatu dāvina savu labestību

Māriņkalna bibliotēkas vadītāja Ilga Voropajeva joko, ka esot gluži vai saaugusi ar pagasta bibliotēku.

Māriņkalna bibliotēkas vadītāja Ilga Voropajeva joko, ka esot gluži vai saaugusi ar pagasta bibliotēku. Tā bija pēc skaita otrā bibliotēka, ko Ziemeru pagastā atvēra 1968.gadā. Tad Ilga tikai nesen bija beigusi "bibliotekārus" un guvusi nelielu šā darba pieredzi Talsos.
"Tagadējā bibliotēkas darbības vieta ir jau apmēram sestā pēc skaita," stāsta I.Voropajeva.
Mācīties Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā Ilga pēc Alūksnes vidusskolas absolvēšanas devusies ar apzinātu mērķi. Ilga lasījusi grāmatas kopš agras bērnības - to darījusi pat sveču un petrolejas gaismā. "To laikam esmu mantojusi no tēva un mātes. Toreiz televizora nebija, es gāju ganos un grāmata man bija līdzi," atceras I.Voropajeva. Viņa secina, ka grāmatu pasaule iemācījusi pagasta ļaudis dalīt divās grupās - cilvēki, kas draudzējas ar grāmatām, un tie, kas to nedara.
Lasīšanu manto paaudzēs
Ilga atceras, ka pirmā lasītā grāmata bijusi E.Birznieka - Upīša "Mazmeita Dace". Jau piecu gadu vecumā iemācījusies lasīt, tāpēc grāmatas meklējusi ne tikai grāmatu plauktā mājās, bet arī pie kaimiņiem un citviet. Skolas laikā lasījusi savam vecumam neatbilstošus darbus, bija iepazinusies ar daudzu klasiķu darbiem.
"Tajās ģimenēs, kurās lasa grāmatas, to dara arī nākamajās paaudzēs," saka bibliotēkas vadītāja. I.Voropajeva ievērojusi, ka agrāk jaunā paaudze daudz vairāk skolā mudināta mīlēt grāmatas. Tad skolēniem bija jālasa obligātā literatūra, kas rosināja lielāku interesi par grāmatām. "Man patīk cilvēki, kas saka, ka nevar iztikt bez grāmatām, kuri "raud", ka bibliotēkā nav jaunu grāmatu. Cenšos tās iegādāties," atklāj viņa. Pati jūtas gandarīta, ka palīdz cilvēkus izglītot, rast nepieciešamo informāciju. "Patīk, ja ar grāmatu varu iedot cilvēkam ko gaišu un labestīgu no sevis," ir pārliecināta Ilga.
Vajag latvisko mentalitāti
I.Voropajeva lasītājiem cenšas ieteikt, kādas grāmatas izlasīt. "Citreiz varbūt saturu esmu aizmirsusi, bet zinu, kura grāmata man patika un kura ne. Sievietes tomēr ir lielākas grāmatu lasītājas, īpaši pensionāres un mājsaimnieces," secina viņa. Pati priekšroku dod latviešu rakstnieku darbiem, ārzemju tulkojumi ne vienmēr bibliotekāri apmierina, jo tiem raksturīga vienveidība. "Tajos nav mūsu - latviešu - mentalitātes, ko grāmatās vēlos sajust. Vai nu tas būtu vēsturisks darbs vai par šodienas dzīvi Latvijā, tas ir mūsu un tam gribas dzīvot līdzi," apgalvo Ilga.
Reizumis gadoties izlasīt autoru darbus, kas spēj aizkustināt līdz asarām un liek pārdzīvot varoņu gaitas. Īpaši tuvi ir Annas Skaidrītes Gailītes, Skaidrītes Kaldupes darbi. Nesen izlasījusi Laimdotas Sēles darbu "Māte man teica". "Sākumā biju sajūsmā par "Lata romāniem", taču starp tiem gadās pa kādai sēnalai," apgalvo I.Voropajeva.
Naudu atvēl pašvaldība
Viņa bilst, ka lauku bibliotēkā stingri jāseko līdzi, cik līdzekļu var atvēlēt jaunu grāmatu iegādei. Gadā vietējā pašvaldība šim mērķim atvēl 150 latus. "Par to varam iepirkt pāris enciklopēdijas vai uzziņu grāmatas. Cilvēki interesējas par psiholoģiju, reliģiskām tēmām, ekonomiku, arī tās jāpērk. Daiļliteratūras iegādei varam atvēlēt 60 procentus finansējuma. Cik vien iespējams, pērku latviešu autoru darbus," atzīst bibliotēkas vadītāja. Bibliotēka tradicionāli rīko Grāmatu svētkus.
Grib iedegt oglīti
Kopš pagājušā gada bibliotēkai ir izremontētas lasītavas telpas, paredzēts, ka šogad tajā būs arī dators ar interneta pieslēgumu. "Bez tā laukos vairs nevar iztikt, īpaši tie, kas mācās, vai cilvēki, kas nodarbojas ar biznesu," atzīst I.Voropajeva. Līdztekus darbam bibliotēkā Ilgai vienmēr ir interesējusi kultūra.
"Mani "velk" kultūras dzīve. Vienmēr esmu centusies palīdzēt visiem tautas namu vadītājiem, vēlējusies īstenot savas idejas šajā jomā. Kultūras dzīve daudzus gadus pagastā kā oglīte bija pusapdzisusi, taču tagad cenšamies, lai tā iekvēlotos. Cilvēkiem arī vajadzētu būt aktīvākiem," apgalvo Ilga. Pērn viņa atzīmējusi nozīmīgu dzīves jubileju, taču cer, ka nesēdēs mājās arī tad, kad aizies pelnītā atpūtā.
Par darbu nespēj nedomāt
Ilgai tuva ir daba un lauku darbi, patīk minēt krustvārdu mīklas un reizēm nodoties rakstīšanai. Arī rokdarbi, ogošana un sēņošana ir Ilgas vaļasprieks. Vientulība pie dabas palīdz brīžos, kad ir smagi.
"Darbu bieži nesu uz mājām, jo nevar par to nedomāt, kaut vai ejot pa ceļu uz mājām," spriež bibliotekāre. Ilga visu mūžu pavadījusi Māriņkalnā, nekur citur nevēlētos dzīvot. Ilga ir piecu bērnu mamma, ir divpadsmit mazbērni. Arī viņus mudinājusi ielūkoties grāmatu pasaulē. "Gribētu, lai mazbērni vēl vairāk lasa grāmatas," neslēpj ilggadējā bibliotekāre.
Raksta arī lugas
Viņa neuzskata, ka pašai būtu bijusi grūta dzīve. "Es neesmu saņēmusi pārmērīgus likteņa triecienus. Esmu vienkārši dzīvojusi, nevienam neesmu ļaunu vēlējusi," saka Ilga. Viņai vienmēr bijis svarīgi cilvēkus aizkustināt, noorganizējot kādu interesantu pasākumu. Viņa ir gandarīta, ka pagasta ļaudīm patīk spēlēt teātri. Iestudētas vairākas lugas, ko sarakstījusi Ilga. Lugas kopš 2002.gada tapušas sērijā "Kronis visam" - "Kronis visam Ziemassvētkos", "Kronis visam Lieldienās", jaunākais darbs - "Viesu namā pie "Zaļā zirņa"".
Ar rakstīšanu Ilga sākusi aizrauties jau bērnībā, tad savus pārdzīvojumus atspoguļojusi dienasgrāmatā. Mācoties piektajā klasē, uzrakstījusi pirmo "romānu". "Mani izsauca pie direktora, jo izcēlās liels tracis. Visi skolēni vēlējās uzzināt, ko esmu uzrakstījusi. Vārdi bija mainīti, taču varēja saprast, kas kurš ir," atceras viņa.
Ilga prot rakstīt arī tad, kad nav iedvesmas. Jau pirms lugas tapšanas viņa izdomā, kas kuru lomu spēlēs. "Ja tā nenotiek, tad man ir pārdzīvojums," saka I.Voropajeva.

Citu datumu laikraksti