Runāt īpašā valodā

Saruna ar jauno alūksnieti, topošo mūziķi Žaneti Spirku, kuras vārdu mēs nākotnē, iespējams, dzirdēsim pieminam mūzikas pasaulē, līdzinās skaistai melodijai, kurā ik pa brīdim ieskanas Žanetes smieklu zvaniņi. Jauniete ir tik dzirkstoša un pārliecinoša savā vēstījumā par to, cik mūsu katra dzīvē ir svarīga mūzika - pat, ja mēs to neapzināmies. Ir prieks, lai arī Žanete savu mūzikas izglītību turpina Rīgā, viņa ir biežs viesis Alūksnē, iedvesmojot arī citus jauniešus izvēlēties šo ceļu, jo tas paver plašus apvāršņus.

Alūksnē vienmēr muzicē
Žanete Spirka ir 17 gadus veca alūksniete, pašlaik mācās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā 2. kursā. “Nāku no Alūksnes, ļoti stipri nāku no Alūksnes,” viņa pajoko. Savas mācību gaitas sākusi bērnudārzā “Pūcīte” Kolberģī, tad Alūksnes pilsētas sākumskolā un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā līdz 9. klasei, paralēli mācoties Alūksnes Mūzikas skolā, kā arī apmeklējot visas pieejamās deju un dziedāšanas nodarbības aktīvam jaunietim.
Ar Žaneti tikāmies aizvadītā gada pēdējās dienās, kad viņai pēc sesijas bija trīs nedēļu brīvlaiks, ko jauniete pavadīja Alūksnē. “Aizgāju uz Alūksnes pilsētas sākumskolu ciemos pie savām mīļajām skolotājām, un izrādījās, ka tur tieši vajag koncertmeistaru gada nogales pasākumiem. Sanāca piedalīties arī ģimnāzijas un Mūzikas skolas pasākumos. Līdz ar to mana pirmā brīvā nedēļa pagāja koncertos un svinīgos pasākumos. Bet man patīk! Tieši tā, caur rosīgu dalību mūzikas norisēs, es sajūtu to, ka esmu mājās,” saka Ž. Spirka.

Ģimene satuvinās caur
mūziku
Pirmie iedīgļi Žanetes interesei par mūziku meklējami ģimenē. “Arī tētis Kaspars bija Alūksnes Mūzikas skolas audzēknis, vecmamma Lilita vada Liepnas ansambli, ar mammu Ilvu kopā parasti apmeklējam dažādus koncertus. Mums ģimenē visiem mūzika ir ļoti tuva, patīk satikšanās reizēs kopā muzicēt. Mēs visi it kā satuvināmies caur mūziku, ne vienmēr vajag runāt,” stāsta Ž. Spirka.
Žanete vienmēr atminas zīmīgo sarunu ar tēvu par mūzikas skolas gaitu uzsākšanu. “Tētis sēdēja mājās uz grīdas, lasīja avīzi, pēkšņi mani uzrunājot: “Žanete, varbūt gribi iestāties mūzikas skolā?” Man bija septiņi gadi, un es, daudz nedomājot, dedzīgi piekritu. “Ko spēlēsi?”. “Nu, varbūt klavieres...?”. Un tā dzima mana mūža mīlestība pret klavierēm," pajoko Žanete.

Neļauj atslābt
Viņa uzsver, ka pēc vecāku rosinājuma nākamā svarīgākā ir paša griba un skolotāja personība. “Domāju, ka mani spēlēšana tieši tāpēc aizrāva, ka mana klavierskolotāja Lāsma Cunska man neļāva atslābt. Var taču iedot arī vieglāku skaņdarbu, bet viņa latiņu nemanāmi cēla. Pamanot, ka esmu cītīga, katram uzdevumam sekoja nākamais, skolas 3. klasē jau startēju pirmajos konkursos, kas radīja izaicinājumus un interesi darīt arvien labāk, un tad jau vairs nebija žēl arī mūzikai veltīto brīvdienu,” stāsta Žanete. Apstiprinājusies arī patiesība - jo vairāk dari, jo vairāk izdari, jo mūzika nebija vienīgā Žanetes nodarbe. Viņa gan dejoja “Enku - drenku”, gan dziedāja koros un ansambļos. Pati atzīst, ka tas bijis ļoti noderīgi, jo ir svarīgi izmēģināt visu, lai no tā varētu izvēlēties kaut ko savu.
“9. klasē attapos, ka daru tik daudz, un beidzot pienācis laiks izlemt kaut ko darīt padziļināti, kvantitāti pārvēršot kvalitātē,” stāsta Žanete, tādēļ viņas ceļš vedis uz Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu.

Starp savējiem
Jau apmeklējot pirmās konsultācijas, jauniete sapratusi, ka “Mediņos” viņai ļoti patīk,   tur jūtas kā savējā. “Ejot pa gaiteni, šķiet, ka esi mājās, jo satiec arī citus alūksniešus - Elīnu Selgu, Jāni Baltiņu... Tas uzmundrina,” stāsta audzēkne. Ilgi gan nevarējusi izlemt, kādu mācību novirzienu mūzikas vidusskolā izvēlēties. “Klavieres man ir ļoti tuvas sirdij, taču karjeras ziņā ar tām nav tik plašas iespējas, savukārt mūzikas teorētiķim ir vērienīgāks izpausmju diapazons, tādēļ izvēlējos studēt mūzikas vēsturi un teoriju.
Programma ir ļoti interesanta, daudz jāmācās - gan mūzikas priekšmeti, gan vispārizglītojošie, taču man patīk. Svarīgi, ka, absolvējot šo programmu, ir plašas iespējas - var kļūt gan par mūzikas zinātnieku, komponistu, gan mūzikas žurnālistu  radio un televīzijā, mūzikas redaktoru izdevniecībās, gan izglītības darbinieku visdažādākajos līmeņos,” stāsta
Ž. Spirka. Ja Žanetes izvēle “kristu” uz mūzikas žurnālistiku, viņai būtu iespēja strādāt žurnālā “Mūzikas Saule”,  jeb arī kļūt par radiožurnālisti kanālā “Radio Klasika”.  Audzēkņi gatavo relīzes par koncertiem, apgūst recenziju rakstīšanu, vārdsakot, cenšas iepazīstināt klausītājus ar to, kas notiek klasiskās mūzikas vidē. “Man  šķiet, ka pašlaik plaisa starp ikdienas un izglītotu klausītāju ir tik liela, ka to ļoti grūti savienot. Mūzikas teorētiķi runā tik sarežģītā valodā, ka tauta vienkārši šo informāciju neņem pretī. Ir jāprot klausītājus uzrunāt, un to mēs mācāmies,” teic jaunā mūziķe.

Augsti novērtējumi
Studiju gaitās neizpaliek arī panākumi. Līdzīgi kā organizē pianistu vai vijolnieku valsts konkursus, tādi ik pa diviem gadiem notiek arī mūzikas teorijas nodaļai. Aizvadītā gada nogale Žanetei šajā ziņā bijusi ļoti saspringta un arī izcili veiksmīga, jo novembrī notikušajā konkursā “Mediņu” audzēkņi ieguva daudz godalgotu vietu -  divas no tām izcīnīja Žanete. Startējot visās trijās konkursa kategorijās, mūzikas analīzē alūksniete ieguva 2. vietu, ko var uzskatīt kā pirmo, jo 1. vieta netika piešķirta, savukārt koncerta anotācijas izveidē gūta 3. vieta, ko pati vērtē īpaši atzinīgi, ņemot vērā, ka 2. vietu ieguvuši treškursnieki un pirmā nav piešķirta.
“Gatavojos tik cītīgi, mājās par to vien runājot, ka droši zinu - visa ģimene tagad varētu kārtot eksāmenu par manis izvēlēto komponistu,” smejas Žanete. Savukārt trešajā kategorijā - kompozīcijā - Žanete sarakstījusi skaņdarbu saksofonu kvartetam, kam izdevies pārsteidzoši krāsains skanējums, ar ko lepojas arī pati autore. To novērtējusi arī žūrija, piešķirot 2. vietu situācijā, uz pjedestāla stāvot līdzās 4. kursa studentiem.

Palīdz matemātiskā
domāšana
Jautāta par pašas jaunradi, Žanete stāsta, ka pirmās pašas veidotās kompozīcijas tapušas jau Alūksnes Mūzikas skolas gaitās, gatavojoties olimpiādēm, vēl plašākiem apvāršņiem paveroties mūzikas vidusskolā, kur radušies divi darbi korim. Vienu no tiem - “Celsim nākotni” - Alūksnē atskaņojis arī koris “Atzele” Jāņa Baltiņa vadībā. Jaunā mūziķe radījusi arī kompozīciju stīgu kvartetam.
“Jau skolas laikā biju bērns, kuram vairāk attīstīta matemātiskā domāšana, un tas, starp citu, man ļoti noder komponēšanā,” piebilst Ž. Spirka. Viņa arī atzīst, ka, iespējams, mūzikai ir upurējusi savu eksakto potenciālu, taču to nenožēlo.
Vislabākā - Alūksnes
skatuve
Dzirdot Žanetes dzidro balsi, šķiet, ka viņas potenciāls varētu būt ne tikai komponēšanā, bet arī solo karjerā. Jauniete atzīst, ka dziedāt viņai patīk. “Kopš bērnības esmu dziedājusi un arī tagad reizēm uzstājos kopā ar ansambli “Anemones”, kurā dzied manas domubiedrenes un sirdsdraudzenes. “Mediņos” sākumā nevarēju sadūšoties dziedāšanā, bet tagad jau esmu viena no Jāņa Baltiņa un Ulda Kokara kora dalībniecēm,” stāsta Žanete.
Līdzšinējā mūzikas karjerā bijušas gan mazas un mīļas, gan vērienīgas un nozīmīgas skatuves. Ja jāsauc tās vērienīgākās, viņa min Lūcijas Garūtas jauno pianistu konkursu “Baltais flīģelis”, savukārt otra - Cēsu koncertzālē Starptautiskajā Alfrēda Kalniņa jauno pianistu konkursā. Atmiņā arī uzstāšanās starptautiskā konkursā Polijā kopā ar mūzikas vidusskolas kori. “Bet man vienalga visvairāk patīk uzstāties Alūksnes Kultūras centrā! To sajūtu noteikti zina visi, kuri kādu brīdi ir projām un tad atkal atgriežas. Alūksnē ir brīnišķīga zāle ar labu akustiku un izcilas klavieres! Ja uz Alūksni brauc uzstāties Vestards Šimkus, tas vien jau ir rādītājs - viņš pie sliktām klavierēm nebrauc.”

Lepojas ar savām saknēm
Bijusī Alūksnes Mūzikas skolas audzēkne priecājas, ka šajā zālē var muzicēt arī mūzikas skolas audzēkņi. Viņa vēlētos, lai viņi to dara biežāk, rosīgāk stāstot par to, kādi talanti pie viņiem dzimst. “Ar gandarījumu klausos, kad panākumus sasniegušie alūksnieši piemin savas saknes. Piemēram, aktieris Raimonds Celms neaizmirst piebilst, ka tieši Alūksnes Mūzikas skolai var būt pateicīgs par ieguldījumu viņa muzikalitātē. Redz, tur jau tā lieta, ka mūzikas skola var attīstīt jebkurā virzienā, un te ir veidojies lielisks muzikāls aktieris,” saka Žanete. Interešu izglītība palīdz arī pārvarēt lauku bērna kautrību, vismaz Žanetei mūzika ir ļāvusi drošāk vērt visas durvis. “Es varu “izgriezt pogas” visiem rīdziniekiem! Alūksnes Mūzikas skola tur līdzi visām lielpilsētu skolām, jo te ir īpašāka pieeja skolēnam,” lepojas Žanete, un arī citiem audzēkņiem novēl lielāku pārliecību par saviem spēkiem. “Ne vienmēr rādītājs ir pirmās vietas starptautiskos konkursos, jānovērtē arī gūtās atzinības un citas mazās uzstāšanās. Jebkurš panākums vienai mazai mūzikas skolai uz lielo spilgtā fona ir nozīmīgs. Bērns bēdājas, ka viņam nav 1. vieta, bet viņš ir jāslavē un jāmotivē tāpat! Dažkārt nākas no skolēniem dzirdēt, ka uz mūzikas skolu iet vecāku spiests. Tas, redz, neesot stilīgi! Absurds, bet to jau mēs saprotam tikai vēlāk, tādēļ šai fāzei ir jātiek pāri. Šajā ziņā liela loma ir vecākiem, kuriem jāprot bērnu motivēt. Maniem vecākiem tas izdevās,” saka Ž. Spirka.

Mūzika attīsta vispusīgi
“Man šķiet, ka mūzika ir kaut kas ļoti attīstošs,” jautāta par mūzikas nozīmi ne tikai viņas, bet cilvēka dzīvē kopumā, saka jauniete. “Uzskatu, ka bērniem iespēju robežās jāiet mūzikas skolās, jādzied. Un ne jau tāpēc, lai mēs visi kļūtu par dziedātājiem vai komponistiem. Galīgi nē! Šādi mēs iemācāmies vēl vienu valodu. Mēs mācāmies angļu valodu, kirilicu un tieši tāpat iemācāmies lasīt notis, attīstām domāšanu. Esmu ievērojusi, ka bērniem, kuri apmeklē mūzikas skolu, bieži vien labi veicas arī matemātikā un dabaszinātnēs,” saka Žanete.
Jauniete mazliet padomā un atzīst, ka personīgi viņai mūzika ir kas daudz vairāk. “Bērnībā man tā vienmēr bija kā mierinājums. Kad biju bēdīga, vienmēr gāju spēlēt klavieres. Arī vecākiem tas bija kā signāls, ka jānāk mani uzmundrināt. Man šķita, ka klavieres mani saprot. Ka tās mani vienmēr uzklausīs. Arī mani draugi vienmēr zināja, ka Žanete un klavieres ir divi nedalāmi jēdzieni, un mums pa vidu grūti iespraukties,” pajoko sarunas biedre.

Ikdienā - arī rokenrols
Varētu domāt, ka Žanete savas profesionālās jomas ietekmē arī ikdienā izvēlas klausīties tikai klasisko mūziku, taču tā nav. “Protams, man vienmēr patikusi klasiskā mūzika. Es klasiku izbaudu. Iedomājieties, ja tā ir saglabājusies vairākus gadu simtus, tātad tajā IR kaut kas īpašs. Tā nav dziesma, kas nedēļu ir populāra un tad pazūd. Mūzikā, kas ir izdzīvojusi cauri gadsimtiem, ir kaut kāds maģiskais kods, kas liek to klausīties un par to interesēties. No tās ir veidojusies mūzika, ko klausāmies šodien. Tātad tajā ir spēks,” teic Žanete.
Taču ne tikai - braucot automašīnā kopā ar tēti, viņa mēdz ieslēgt skaļu rokenrolu, tāpat jauniete nebēg projām, ja ballēs skan šlāgermūzika. “Katrai mūzikai ir sava vieta. Zaļumballēs mēs taču neklausīsimies ne Šopēnu, ne Mocartu, bet brīžos, kad tas vajadzīgs savas iekšējās pasaules bagātināšanai, mēs izvēlēsimies kaut ko dvēselisku. Cilvēks var attīstīties, tikai klausoties dažādu mūziku. 21. gadsimtā mēs varam atrast un klausīties jebko, atliek tikai meklēt,” rosina Žanete.

Volejbols un dārza ravēšana
Žanete ir daudzpusīga ne tikai mūzikā. Savulaik tētis viņu aizrāvis ar volejbolu, kas viņam pašam ir liels vaļasprieks, taču pianistes pirkstus sargājot, šī aizraušanās palikusi novārtā. Tāpat Žanetei mīļas jau pieminētās dejas, taču arī tās mūzikas priekšā pamazām “atkāpās”, jo “Mediņi” aizņem laiku no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā. “Man patīk kopā ar mammu ravēt dārzu. Lai cik arī tas varbūt kādreiz šķita neinteresanti, tagad man tas patīk, tā ir izcila iespēja “atslēgties”. Mūzikas vidusskola mani ātrāk piespieda kļūt pieaugušai. Neviens jau uz skolu nedzen, nepierunā mājasdarbiem. Attieksme “Jā, mēs varbūt tev palīdzēsim, bet vispār jau tur ir arī durvis” varbūt šķiet drastiska, bet tā palīdz savākties. Alūksnē skolēni mazliet izlaižas, bet tur jau tu nokļūsti pieaugušo dzīvē,” spriež Žanete.

Skolotāja, komponiste vai mūzikas žurnāliste
Pašlaik Žanete mūzikas vidusskolā ir pabeigusi otrā kursa pirmo semestri un sākusi otro. Kopumā jāmācās četrus gadus. “Mediņus” absolvējot, viņa iegūst muzikologa izglītību un jau var strādāt par mūzikas pedagogu. “Tad visdrīzāk mans ceļš vedīs uz akadēmiju, kur būšu lielās izvēles priekšā - muzikoloģija vai kompozīcija. Man labāk patiktu, ja nebūtu jāizvēlas, jo tas sašaurina karjeras iespējas,” saka Žanete, gan atzīstot, ka šādām krustcelēm viņai vēl laika gana.
Žanetes Spirkas dzimtā esot daudz skolotāju, tādēļ jauniete vienmēr joko, ka nu jau pietiks un viņai nevajadzētu izvēlēties šo arodu. “Taču tagad, kad saprotu, cik daudz zināšanu man ir devuši gan Alūksnes, gan “Mediņu” skolotāji, kuri manā dzīvē ir ļoti svarīgi, arī es kādam gribētu būt tik svarīga,” spriež Žanete. Taču viņai ir arī liels vilinājums kļūt par komponisti. “Apzinos, ka šajā jomā ir grūti būt labākajam, jo tikai tad šis karjeras virziens atalgojas. Ja izvēlēšos komponēšanu, paralēli noteikti darbošos arī citās sfērās,” plāno Žanete. Viņai būtu interesanti strādāt arī mūzikas izdevumā “Mūzikas Saule”, jo ir svarīgi stāstīt par pašas iemīlēto mūzikas pasauli citiem. “Es noteikti būšu mūzikas pasaulē, un no tās nekur nepazudīšu,” viņa ir  pārliecināta.


Žanete Spirka iesaka
Klods Debisī, “Clair de lune”. Krāsaina, gleznaina mūzika. Tā, kas tiešām ir sirsniņai.
Johans Sebastians Bahs, “Labi temperētā klavīra” sējumi. “Ir brīži, kad gribas panākt vieglāku domu plūdumu, Bahs “sakārto” galvu.”
Edīte Piafa, “l'Accordéoniste”, “La vie en rose”, “Hymne à l'amour”, “La Foule”, “Milord”, “Non, je ne regrette rien” un citas. Žanetei patīk mācīties “pie” Edītes Piafas.
“Instrumenti”, albumi: “Atkala”, “Iekams”. Žanete ir grupas senāko albumu cienītāja.
“Perifērija”. Kad Žanete to nodemonstrēja vecākiem, viņi teica, ka ņems ārā no skolas, ja tik depresīvu mūziku klausīsies. Bet tas ir interesants, kvalitatīvs rokenrols ar akustiskajiem instrumentiem un iespēlēm.

Citu datumu laikraksti

  • Apes pasta vēsturē ielūkojoties 2

    Apes pasta vēsturē ielūkojoties

    Rubrikā “Agrāk un tagad” krustām šķērsām esam “izstaigājuši” Alūksnes pilsētu, izzinot mūsu vēsturisko ēku stāstus, ko mūsu lasītāji vienmēr aicināti...

  • Šī gada kukaiņi -  ziedmušas

    Šī gada kukaiņi - ziedmušas

    Par  2020. gada kukaiņiem izvēlētas ziedmušas. Parasti par Gada kukaini tiek izraudzīta viena konkrēta suga, tomēr šī ir otrā reize vēsturē, kad šis...

  • Zemes klēpī gulda cilvēku, tuviniekiem nezinot

    Zemes klēpī gulda cilvēku, tuviniekiem nezinot

    Ikdienā mūsu domas ir citviet – darbos un laimes mirkļos, tomēr ikvienam diemžēl dzīvē nākas vai nāksies sastapties arī ar nāvi. Lai gan šī tēma ir...

  • Jubilejas gads ir klāt!

    Jubilejas gads ir klāt!

    Esiet sveicināti ģimnāzisti, vecāki, visi kolēģi un ģimnāzijas darbinieki, visi mūsu novada iedzīvotāji jaunajā 2020. gadā! Mums ir pienācis ļoti...

  • Skolas topošie mediķi piedalās starptautiskā konferencē

    Skolas topošie mediķi piedalās starptautiskā konferencē

    “Jauno mediķu skola” 15. novembrī  uzsāka savu darbību, dodoties pirmajā izbraukumā uz LU Rīgas Medicīnas koledžas organizēto jau 6. Starptautisko...

  • Mūsu skolas 110 gadus gaidot

    … laiks, nebēdnis, steidz neapturams un pat nejautādams, vai spējam skaitīt mirkļus, minūtes, stundas… arī gadus…Laika kalendārā piedzimis 2020....

  • Ķēķa stāsti 9

    Ķēķa stāsti

    Svētki godam aizvadīti, un, droši vien, iespēju un vēlmju robežās baudīti arī divpadsmit vai vismaz deviņi ēdieni. Tādēļ šoreiz “Ķēķa stāstos” –...

  • Mainās gadi, bet ne cilvēki

    Jauns gads, jauna dzīve! Patiesībā jau - nē. Zināms, ka gadumija nav nedz beigas, nedz sākums, bet gan turpinājums viedumam, kuru mūsos rada...

  • Pilsēta, kurā dzīvot un atgriezties

    Pirms 100 gadiem 2. janvārī Alūksne ieguva pilsētas tiesības. Mēs - tie, kuri dzīvojam mūsu pilsētā tagad, mīlam un lepojamies ar to. Un vēlam – lai...