Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sacerēt savu dziesmu par mīlestību

Nesen ar kolēģiem bijām paciemoties kaimiņvalstī - Igaunijā.

Nesen ar kolēģiem bijām paciemoties kaimiņvalstī - Igaunijā. Pastaigāt pa skaistajām, rudenīgajām Tartu ielām, izbaudīt Munameģa vilinājumu (ne viens vien, šķiet, pēc tautā folklorizētās filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" par šo kalnu glabā savas izjūtas), izstaigāt mākslīgi veidotās Piusas alas, kur esot Baltijā lielākā sikspārņu ziemošanas mītne, un kur nu vēl senatnīgās pilsdrupas, uz kurām kādreiz devušās svētceļotāju straumes, lai pielūgtu svētbildi, kas pie sienas turējusies nepiestiprināta, kā arī aplūkot purvā iekrituša meteorīta krāteri. Ar labajām domām atgriežoties mājās, kā jau latviešiem tas piedien, sākās dziedāšana. Tieši to dziesmu, kas silda sirdi. Tikai tad, kad lielākā daļa dziesmu (tām, kurām bija zināmi vārdi) bija izdziedātas, atskanēja kāda balss: "Tiem latviešiem visas dziesmas par nelaimīgu mīlestību, par mūžīgu gaidīšanu, sevis atdošanu, bet ne par laimi. Tādas liela cietēja dziesmas." Būtībā - reāla patiesība. Ne velti igauņi smejot, ka latviešiem kāju pēdai esot seši pirksti, jo sensenos laikos smiltīs pie jūras bijis tieši šāds pēdas nospiedums. Turklāt Dienvidigaunijas iedzīvotāji vienmēr pukojas, ka viņu silto - dienvidnieku - laiku vienmēr sagandē tieši Ziemeļlatvijas aukstums un vēji. Viņu izpratnē mēs esam tādi ačgārni, neizprotami.
Bet par to latvieša mīlestību...Par to, kas visās dziesmās apdziedāta. Kāpēc tāda smeldzīga, nepiepildāma, tikai mirkli izbaudāma? Kāpēc mēs nedziedam par bruņinieku kvēlajām mīlas dēkām? Iespējams, ka tas no latviešu mūžsenās nolemtības. Būt vienkāršam, kautrīgam, samierināties ar apstākļiem. Reizēm jūras asarās - dzintarā - var manīt kādu kukainīti. Sastingušu dzeltenajā akmenī. Gluži tāpat man šķiet, ka arī mīlestība cilvēku paņem savā varā, būtībā uz laiku paralizē. Un tikai vēlāk, kad sveķi sāk kust, parādās visa reālā dzīve. Tā dzīve, kas spēj arī sāpināt un skumdināt. Būtībā mēs visi uz laiku tiekam iekausēti šajā mīlestības dzintarā un katrs savā sirdī saceram savu mīlestības dziesmu, savus vārdus un savu melodiju. Cik tas ir skaisti, ja arī tad, kad ir grūti, šo mīlestības dziesmu var nodziedāt....
Bet, ja nevar? Varbūt tādēļ ir vērts reizēm tā kārtīgi no sirds izdziedāties. Par to, cik latvietim grūti, ka mīļotā meitene izvēlas citu, ka nākas vientuļam skumt Gaujas krastā, vai, sagaidot rudeni, apjaust, ka mīļotā jau cita paņemta. Galu galā uzdziedāt kaut vai par to, ka latvieša pēdai, igauņuprāt, ir seši pirksti, tomēr sirds tā pati. Sirds, kas iemīl, viļas un piedod.

Citu datumu laikraksti

  • Iedzīvotājus neapmierina dabas lieguma ierobežojumi

    Veclaicenes pagastā Latvijas dabas fonda pārstāvji tikās un diskutēja ar iedzīvotājiem, kuru īpašumi atrodas dabas lieguma Korneti - Peļļi...

  • Policija informē

    Apzog lauku mājas. Alsviķu pagastā naktī uz 7.oktobri uzlauzta māja, nozagtas dažādas mantas un pase.Apzog lauku mājas Alsviķu pagastā naktī uz...

  • Reģistrēti dzimušie septembrī

    Alūksnes pilsētā - Edgars Voroņins, Laura Zitāne, Margita Lancmane, Ričards Tarantenkovs, Daniela Dantiņa, Reinis Liepiņš, Emīls Nils Hamanis, Alise...