Sagaida simto dzīves vasaru


Kad dabā ir pats krāšņākais ziedēšanas laiks, savu dzimšanas dienu svin Alfrēds Škepasts no Jaunannas pagasta. 3. jūnijā viņš pievienosies simtgadnieku pulkam. Savā gadsimtu garajā mūžā Alfrēds pieredzējis daudz un savādāk nemaz nevar būt, jo tas savijies ar Latvijas vēsturi. Tās dramatiskie līkloči atspoguļojas arī viņa dzīvē.

Gribēja būt piensaimnieks
100. dzimšanas dienas priekšvakarā  Alfrēds ar dzīvesbiedri Olgu mani sagaida saposušies savas mājas pagalmā. “Lūdzu, ievērosim distanci!” sasveicinoties uzreiz aicina Olgas kundze. Tā arī darām. Kad jubilāram kā sveiciens no laikraksta redakcijas pasniegts ziedu pušķis un saldumi, meklējam aizvēju un apsēžamies piesaulītē pie malkas šķūņa, jo diena ir vējaina – tāpat kā daudzas citas šajā pavasarī. Galvenā stāstītāja ir Olga, kura ir 20 gadus jaunāka par savu vīru un tagad mīļi sauc viņu par Opi. Bet arī Alfrēds – smaidīgs un labestīgs – mūsu sarunā “iemet” pa teikumam.
Alfrēda dzimtā puse ir Veclaicene, uzaudzis sešu bērnu ģimenē. No viņiem četri ir viņā saulē, bet ilgdzīvotāja ir arī māsa, kura ir desmit gadus jaunāka par viņu. Veclaicenē Alfrēds beidzis septiņas klases. Gribējis kļūt par piensaimnieku, un, lai būtu drošāks par savām zināšanām, 7. klasē mācījies divus gadus. Tad devies mācīties uz Smiltenes piensaimniecības skolu un pēc tās beigšanas sācis strādāt par krejotavas vadītāju Trikātā.

Atbēg uz Latviju
Taču laiki mainījušies, sācies II Pasaules karš, viņš iesaukts vācu armijā un strādājis motociklu ražotnē. Par to, ka bijis vācu armijā, izsūtīts uz Tulu, kur strādājis šahtās un dzinis vagonetes. “Darbs bija grūts, tūkstošiem cilvēku mira. Alfrēds visu mūžu nav smēķējis un kad tur deva papirosus, viņš tos iemainīja pret maizīti. Nebija, ko ēst, cepa kartupeļu mizas,” vīra stāstīto atceras Olga un tad šajā stāstā seko negaidīts pavērsiens, jo Alfrēds ar draugu izlēmuši bēgt. No šahtas atvestās ogles ar vilcienu vestas uz Rīgu, abi uzlīduši un nogūlušies uz vagona jumta -  viņiem izdevies nepamanītiem doties tālajā ceļā uz Latviju. “Kad tikām Rīgā, sameklējām Alūksnes autobusu un kā kungi braucām mājās. Uz Veclaiceni gājām kājām. Nogurums bija liels, es ielīdu pagulēt siena zārdā, bet kaimiņš aizgāja tālāk. Kad pamodos, arī devos mājās,” saka Alfrēds.

Vismīļākais znots
Dokumentu viņam nebija, bet tos vajadzēja, lai varētu stāties darbā. Kad prasīts, kur tie ir, teicis, ka pazaudējis, un tad dabūjis jaunus. Sācis strādāt pienotavās dažādās vietās un visu darba mūžu bijis piensaimnieks. Ar savu Olgu iepazinies Aizkraukles pusē, kur abi strādājuši krejotavā. “Esmu aiz­kraukliete. Biju pavisam jauna, staigāju pa ballēm, man tādas lietas bija prātā. Bet viņš mani vaktēja, trīs gadus draudzējāmies un 1961. gadā apprecējāmies. Kāzās bija savējie, kādi 50 cilvēki. Kā mani zaga! Bet viņš turēja mani tik cieši, nelaida vaļā!” atminas Olga. “Kaut kā viņa man iepatikās. Kad biju nodomājis precēt, lūdzu tēvam Olgas roku. Tēvs saka: “Viņa tak jauna. Vai varēsiet sadzīvot?” Redz, ka varējām!” piebilst Alfrēds, bet Olga atzīstas, ka viņš tēvam kļuvis par vismīļāko znotu.

Opi, ejam dejot!
Škepastu darba dzīve aizritējusi dažādās pienotavās, bet visilgāko laika posmu – 35 gadus - Jaunannas krejotavā. “Strādājām dienu un nakti. Es ar individuālo sektoru, vīrs – ar kolhozu. Atskaites gatavojot, dažu labu reizi aizmigām. Bet vienmēr viss bija izdarīts laikā. Dziedājām korī un ansambļos, bijām kaislīgi makšķernieki. Zveja mums bija sirdslieta. Zinām visas labākās zivju vietas Pededzē, lielākoties “uz asariem” gājām, bet izvilktas arī trīs kilogramus smagas līdakas. Opis pēdējos gados vairs neiet makšķerēt, bet es vēl aizpagājušajā ziemā biju. Lūdzu citiem makšķerniekiem, lai izborē ledū caurumu. Es kaut kā jutu tās vietas, kur zivīm jābūt. Citi varēja sēdēt un sēdēt - nekā, bet man ķērās,” aizrautīgi stāsta Olga.
Abi bijuši arī lieli dejotāji. “Nebija balles, kurā toreiz nebūtu bijuši. Kā muzikanti iesāka spēlēt, tā mēs pirmie bijām deju placī. Man patika ar viņu dejot. Ja redzēju, ka kāds cits taisās mani uzlūgt, sacīju: “Opi, ejam dejot.” Es nemaz negribēju ar citiem… No ballēm parasti aizgājām pēdējie, mūs ar slotu bija jāslauka prom,” smejas Olga.

Vienmēr kopā
Olga un Alfrēds izaudzinājuši meitu, viņiem ir divi mazdēli un trīs mazmazbērni. Viena mazdēla kāzās jaunās sievas radi vaicājuši, kā iespējams kopā nodzīvot tik ilgus gadus. “Vienam otru vajag cienīt un saprast. Kādēļ otram pāri darīt un viņu sāpināt? Nevar tikai ar savu “es”. Saticībai jābūt. Kad mazdēli atbrauc, saku: “Tikai nestrīdaties.” Lai būtu miers. Tāda tā dzīve izvērtās, man ar Opi labi sapasēja. Mums abiem ir liela gadu starpība, bet, ja labi satiec, ja viens otram palīdz, kur var būt strīdi? Opis ar dzeršanu nenodarbojās, nepīpēja. Viņš man bija tāds kā siena, ar viņu vienmēr jutos droša, nekad nebija bēdu. Sapratāmies no viena acu skatiena, bez vārdiem. Visu darījām kopā un tā vienmēr. Padarījām darbu un pēc tam prom uz upi makšķerēt. Vai arī - viņš klapēja karbonādes, es sasālīju. Kamēr tās cepu, viņš nomazgāja traukus. Strīdējušies neesam. Tas mums bija kā likums - ja reiz solījām, ka kopā dzīvosim labi, tad tā arī būs. Un  vienmēr – tikai divatā. Pie kaimiņiem nestaigājam, neklačojamies. Kam tas ir vajadzīgs,” ar savu 59 gadus ilgās laulības pieredzi dalās Olga.
Arī naudiņu likuši kopā, bet tā “aizgājusi” līdz ar banku “Baltija” un nācies visu sākt no nulles. Tomēr, kā atzīst viņa, esot labi iztikuši un varot vēl vajadzības gadījumā atbalstīt arī mazbērnus. Abiem kopīgs ne tikai tas, ka gan Alfrēds, gan Olga ir no sešu bērnu ģimenes, bet arī, ka tās bijušas muzikālas. Alfrēds atceras, ka pūtis ragu Opekalna baznīcā un ballēs spēlējis deju mūziku. Arī Olgas brāļi bijuši “pūtēji”. Abu meita strādā mūzikas skolā, viens mazdēls spēlē saksafonu, bet otrs – flautu.

Jānodzīvo līdz 105 gadiem
“Tagad es esmu siena savam Opim,” saka Olga. Šis pavasaris ārkārtējās situācijas dēļ nav bijis viegls, un viņa vaļsirdīgi atzīst, ka baidās no “Covid”. Taču Alfrēds, kad vien var, nokāpj no otrā stāva, iziet ārā un pastaigā pa pagalmu, jo kustēties ir svarīgi. Produktus viņiem atnes un pie mājas durvīm noliek Mārīte, kura strādā veikalā. Par viņu Olga saka – mūsu eņģelis. Zīmīgi, ka arī Mārīte Virka, tāpat kā Alfrēds, ir no Veclaicenes un divi novadnieki satikušies Jaunannā.
Alfrēda 100. dzimšanas dienā Škepasti rīt gaidīs ciemiņus, jo solījušies atbraukt apsveicēji gan no Alūksnes novada pašvaldības, gan no Jaunannas pagasta pārvaldes. Olga stāsta, ka viesus uzņems mājas pagalmā (jāievēro distance!), un būšot gan jubilejas torte, gan vīna glāze. “Daktere Ausma Mininga, kura kādreiz bija mūsu ģimenes ārste, vienmēr priecājās, cik mundrs viņš ir savos gados. Bet daktere Arita Prindule sacīja, ka Opim jānodzīvo līdz 105 gadiem,” teic Olga. Tādēļ atvadoties norunājam, ka tiksimies atkal pēc pieciem gadiem.
Teksts un foto: Dace Plaude

Citu datumu laikraksti

  • Mācību gadu noslēdz bez svinībām un ziediem

    Mācību gadu noslēdz bez svinībām un ziediem

        Raivis Dāvis atzīst - mācību gads bijis veiksmīgs. “Pilnīgam noslēgumam man pietrūkst eksāmenu. Šobrīd nejūtos tā, ka absolvētu 9. klasi. Nav tā,...

  • Gaida tikšanos klātienē

    Gaida tikšanos klātienē

    Ārkārtējā situācija, kas vēl līdz 9. jūnijam Latvijā izsludināta koronavīrusa izraisītās pandēmijas dēļ, apstādinājusi arī senioru aktivitātes...

  • Cilvēku rokrakstu tulks

    Cilvēku rokrakstu tulks

    Vienīgā - šis vārds precīzi pasaka Anitas Milleres statusu Latvijā tādā specifiskā zinātnē kā grafoloģija (rokraksta analīze saistībā ar cilvēka...