Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sajūt sevī sūtību būt sargeņģelim citiem

Alūksnietei Ievai Pētersonei liktenis lēmis vairāk palīdzēt citiem, mazāk domājot par sevi. Tas laikam tā bijis nolemts jau tad, kad Ieva vēl nebija nākusi šajā pasaulē.

Alūksnietei Ievai Pētersonei liktenis lēmis vairāk palīdzēt citiem, mazāk domājot par sevi. Tas laikam tā bijis nolemts jau tad, kad Ieva vēl nebija nākusi šajā pasaulē. No viņas staro gaišums, kāds šodien cilvēkos sastopams reti.
Garajā sarunā ar Ievu viņa ar mani, svešinieci, pārstaigā savu dzīves gājumu, apstājoties pie nozīmīgākajām tās lappusēm. Jūtu, ka šī sieviete man ir uzticējusies tāpat kā viņas mīlule kaķene Totija, kas ērti iekārtojusies ienācējas kažokā. Zīmīgi, ka savulaik Ievas mamma pie Cēsu slimnīcas vārtiem, kur meita drīzumā dzimusi, atradusi skaistu, rakstainu cimdu pāri. Tā Ievai bijusi kā dāvana - slimnīcā mammai teikuši, ka meitai, kas dzims, būs citādāka, dubulta dzīve nekā viņas pārējiem bērniem.
Tikai vēlāk Ieva sapratusi, kāpēc dzīve bieži vien, it kā spītējot, iegrozījusies ne tā, kā viņa vēlējusies. Ilgus gadus stūrgalvīgi turējusies pretī, centusies darīt pa savam, līdz tā pati visu nolikusi savā vietā. Ieva neko nezinot par saviem senču radu rakstiem. Tikai to, ka visu labo mācījusies no mammas. Mamma bijis bārabērns - atrasta pie sliedēm, kam blakus noliktā zīmītē rakstīts, kad dzimusi un lai viņu saucot par Benediktu. "Manu mammu izaudzināja ārste, pēc tautības ebrejiete. Mana mamma, kā citi teiktu, bija ar aknām. Vieda sieviete. Ieprecējās no Balviem Gulbenē ar Albertu Pētersonu, Latvijas armijas drēbnieku, kas nav mans tēvs. Viņš bija advokāts," stāsta Ieva Pētersone.
Abas ieskatījās
nākotnē
"Liktenis mani veda tā, kā bija nolikts, bet cilvēki gudroja citādāk. Mudināja, ka man jāmācās par medmāsu vai skolotāju," stāsta Ieva. Draudzenes mudināta, pēc mācībām tagadējā Cēsu Valsts ģimnāzijā aizgājusi līdzi uz Smiltenes sovhoztehnikumu. Viņai bijis daudz sapņu un jaunībai raksturīgs maksimālisms. Abas jaunietes ar zīlnieces palīdzību vēlējušās ieskatīties nākotnē, kuras pareģotais vēlāk piepildījies. Dzīve iegrozījusies tā, ka Ievai nav bijis lemts mācīties arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā klātienē, bet gan neklātienē.
Ne īpaši labvēlīgi Ieva uztvērusi piedāvājumu pārcelties strādāt par zootehniķi uz Alūksnes rajonu. "Laukos biju izaugusi, mamma bija lopkopēja. Zootehniķes darbs man patika, bet arī pati jutu, ka mani kaut kas traucē," apgalvo Ieva. Pēc daudziem gadiem pārliecinājusies, ka teiktais bijis patiesība - viņa ilgi nestrādāja izvēlētajā zootehniķes profesijā. "Tāda laikam bija Dieva griba," secina sieviete.
Mierināja jau kopš bērnības
Astoņus gadus Ieva veltījusi darbam Alūksnes pansionātā, jo apjautusi, ka tur esot viņas īstā vieta un ka tā neesot nejaušība, kāpēc viņa tur nonākusi. Viņa tic, ka tajā vēl atgriezīsies.
"Kad es vēl biju maza meitene, labprātīgi apņēmos kādai gados vecai kaimiņienei apkopt māju. Kādā reizē, kad viņai sāpēja galva, manu roku siltums palīdzēja tās mazināt. Pēc tam, gadiem ejot, allaž nācās kādu mierināt ar mīļiem vārdiem vai nomierinošu roku siltumu. Mani vadīja it kā kāds neatļauts spēks un vienlaikus prieks, ka varu citiem palīdzēt," stāsta Ieva. Par to vairākkārt viņa pārliecinājusies, strādājot Alūksnes pansionātā, kur viņa izvēlējusies aprūpēt smagos slimniekus.
Lūdza mācītāja vietā
Apzināti un pakāpeniski veidojies Ievas ceļš uz kristietību. Tad, kad Latvijā 1991.gadā bijušas janvāra barikādes un augusta pučs, lasījusi psalmus un lūgusi par latviešu tautu. Tad viņa vēl neesot bijusi kristiete. Atmodas laikā iepazinusies ar Bībeles mācību, bet 1992.gada 16. februārī Ievu nokristīja.
"Vecie cilvēki pansionātā parasti vēlas tikties ar mācītāju un izstāstīt savu dzīvi, kas garā mūža laikā nav izdevies. Viena tante, kad mācītāju nebija iespējams ātri sameklēt, uzrunāja mani: "Bet tu taču, meitiņ, tici Dievam, vai tu nevari par mani lūgt", un izstāstīja visu savas dzīves gājumu," atceras Ieva. Tā bijusi pirmā viņas lūgšana par cilvēku. Viņa uzskata, ka tik aizkustinošs mirklis dzīvē notiek vienreiz. Svece nodzisusi, vecā sieviete aizvērusi acis, bet radio tobrīd skanējusi dziesma "Klusa nakts, svēta nakts".
Izcīna smagu cīņu
Ieva apguvusi neklātienes Bībeles kursu, tālmācībā studējusi praktisko psiholoģiju, mācījusies Dziednieku skolā un vēlas iegūt psihologa sertifikātu. Ir neklātienes studente Teoloģijas seminārā, kur apgūst ne tikai Dieva vārdus, bet arī diakoniju un laicīgu darbu - kļūs par sociālo aprūpētāju. Viņai ir doti arī citi talanti - rakstīt un gleznot. Viņai ir iznākuši divi dzejoļu krājumi. Sarunājoties ar Ievu, nevar nesajust, ka viņai daudzreiz nācies izcīnīt pašai ar sevi smagu iekšēju cīņu. Arī šobrīd viņai nav viegli, jo nav darba, bet Ievai nav laika bēdāties, viņa tic, ka viss nokārtosies.
Dod viņai drosmi
Izvēles krustcelēs viņa nonākusi arī tad, kad vajadzējis izlemt - iet strādāt uz Alūksnes pansionātu vai pieņemt citu - daudz vilinošāku un labāk apmaksātu darba piedāvājumu. Atbildi vajadzējis rast 24 stundu laikā. Sevi mierinājusi, ka viņai esot jāizvēlas tas ceļš, ko sirds saka. "It kā kāda iekšēja balss man teica, ka es nebūšu laimīga, ja iešu strādāt tikai naudas dēļ. Man nolemts cits ceļš - grūts, bet svētīts. Es pateicos Dievam, ka man viņš deva drosmi un paklausību izvēlēties pareizo ceļu," stāsta Ieva.
Viņa uzskata, ka katram cilvēkam viss nāk īstajā laikā. Daudzu gadu garumā iemācījusies, ka jāprot gaidīt un būt pacietīgam. Viņa apjautusi, cik cilvēks savā būtībā ir trausla un neizsargāta būtne, kam vajadzīga aizsardzība. Ieva ir saņēmusi svētību no kaut kā augstāka būt īpašai - sargeņģelim tiem, kam klājas grūti un kam aizsardzība visvairāk nepieciešama. "Man jādara tas darbs, kas man nolikts. Katram cilvēkam ir savs amats jādara. Ja viņš to nedarīs, tad klups un kritīs, viņam neveiksies," atzīst I.Pētersone. Jaunajā gadā viņa izsaka vēlējumu dzejas rindās:
"Un atkal jaunais gads šurp steidzas.
Vecā gada apvalks sveču gaismā kūst.
Viens aplis noiets dzīves laukā,
Ceļš ved tālāk, aizvien tālāk...
Bet šovakar, kad acis raugās eglē
Un savos mīļajos, kas ir ap to -
Tu saaudz kopā ar to zaļo, vienmēr zaļo - to no bērnības..

Citu datumu laikraksti

  • Pirms svētkiem augstskolā paplašina telpas

    Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes studiju centram ir paplašinātas telpas, izveidojot lielāku biblitēku.Rīgas Pedagoģijas...

  • Aicina apvienoties bronhiālās astmas slimniekus

    Latvijas Astmas un alerģijas biedrība izteikusi priekšlikumu tās nodaļu veidot arī Alūksnē. Latvijā biedrība darbojas jau trīspadsmit gadus un tai ir...

  • Vanadzēni svinēs svētkus

    “Daugavas Vanagi Latvijā” Alūksnes nodaļa Alūksnes tautas namā 28.decembrī pulksten 10.00 vanadzēniem rīko svētku pasākumu."Daugavas Vanagi Latvijā"...

  • Velk bluķi un dedzina grēkus

    Mālupes pagastā kultūras darbinieki ceturtdien organizēja nebijušu pasākumu - bluķa vilkšanu pa pagasta iestādēm, lai aizdzītu visus ļaunos...

  • Skatlogus rotā savam un klientu priekam

    Iestājoties krēslai, pilsētas ielās iedegas laternas, arī veikalu skatlogos sāk mirdzēt sveču liesmiņas un daudzkrāsainas lampiņas.Iestājoties...

  • Iepazīst mazpulka radošo darbu

    Ziemeru 29.mazpulka dalībnieku projekti guvuši atzinību ne tikai Alūksnes rajonā, bet ir pazīstami arī valstī. Ar viņu veikumu pamatskolā un pagastā...