Sakūd mēli zūbūs!

Uz atvadām Ralfs galanti noskūpstīja Renātei roku, graciozi uz papēža pagriezās un ar slaidu žestu atvēra melnā “folksvāgena” durvis.

Uz atvadām Ralfs galanti noskūpstīja Renātei roku, graciozi uz papēža pagriezās un ar slaidu žestu atvēra melnā "folksvāgena" durvis. Vēl pametis nevērīgu atvadu žestu, ar otru roku nospieda loga aizvēršanas slēdzi, un viņa pašapmierinātais smaids pazuda aiz tumši noēnotajiem stikliem. Savilcis uz augšu modernā uzvalka bikšu labi iegludinātās buktes, atslābinājis kaklasaites mezglu, vīrietis ērti ieslīga sēdeklī.
- Tā! - saberzējis rokas, viņš veltīja smaidu savam attēlam spogulī. Ieslēdzis mūziku, Ralfs ar cienīgu līkumu izvadīja mašīnu no mājas pagalma, lai beidzot dotos mājup.
Diena bija izdevusies pat labāka, nekā sākumā iecerēts - Renātes neviltoti paustā apbrīna bija pierādījums, ka viņa pūles nav bijušas veltas. Gan uz jauno sievieti, gan viņas vecākiem iespaidu bija izdevies atstāt labu labo. Un tas bija pats galvenais, jo cik nav dzirdēts, ka pirmais iespaids ir pats svarīgākais. Ar to viņš arī bija rēķinājies, tāpēc jau šai tikšanās reizei bija gatavojies īpaši un laikus.
Ar Renāti viņš bija iepazinies nejauši - kliedēdams savu vientulību kādā nakts bārā pie glāzes brendija, pamanījis trīs jaunas meitenes, kuru skatieni pētīgi aptaustīja visus zālē sēdošos vīriešus. Viena no viņām šķita jau agrāk kur satikta. Pēc laba laika atmiņā atausa kāda tikšanās lielveikalā, kad meitenes lielā, retiem rakstiem adītā šalle bija ieķērusies pirkumu groza rokturī. Toreiz, pēc īsas sarunas, viņa atļāva sevi uzrunāt par Renāti.
Šo atmiņu iedrošināts, viņš pārsēdās pie meiteņu galdiņa un uzsāka sarunu. Arī Renāte atcerējās nejaušo tikšanos un labprāt iesaistījās asprātīgā vārdu apmaiņā. Toreiz daudz tika runāts par vēlamo un esošo - naudīgiem un ietekmīgiem pielūdzējiem, iespaidīgiem amatvīriem un iespējām "sasniegt augšējos plauktiņus". Mutīgākas runātājas jau gan bija abas pārējās, Renāte vairāk klausījās. Jau tad kaut kādas puiciskas nebēdnības vadīts, viņš savu latvisko vārdu Jānis bija aizstājis ar, viņaprāt, efektīgāko - Ralfs un, savam gadu skaitam desmit atskaitīdams nost, apstājies pie trīsdesmit ceturtā gada sliekšņa. Par laimi, tobrīd makā naudas netrūka, un visu nakti pavadīt jaunu meiteņu apbrīnas un pielūgsmes orbītā bija tik patīkami... Noskaidrojās, ka divdesmit trīs gadus vecās Renātes vecāki ir labi situēti un veiksmīgi biznesmeņi, un viņa nav radusi skaitīt naudu maciņā. Vienkārši - viss notiek! Viņas vajadzības gan nekad nav bijušas nez cik lielas, un tomēr - reizēm laiku gribas pavadīt jautrā kompānijā. Renātes vēlēšanās - Jānim likums. Jaunās meitenes sabiedrība bija tik patīkama.
Tādi vakari atkārtojās arī vēlāk, taču arvien vairāk bija manāms, kā iedegas Renātes acis un cik pieglaudīga viņa kļūst ar katru nākamo reizi. Un tad starp divām šampanieša glāzēm izskanēja uzaicinājums pavadīt romantisku vakaru pie viņas mājās. Daudz nedomādams, Jānis nekavējoties bija atbildējis: "Sestdien!" Tikai nākamajā rītā viņš sāka nopietni domāt par sava solījuma izpildi...
Nu šī sestdiena bija jau aiz muguras, un nu atkal varēja atslābt... Franču smaržas Renātei, rozes viņas mātei, tēvam - brendijs. Tur tika ieguldīts vesels kapitāls - gandrīz visa mēneša alga, ja pieskaita vēl cienastam aizvesto augļu grozu. Nezin, kā tagad varēs savilkt galus līdz nākamajai algas dienai...
Pēc pusstundas, iebraucis mašīnu sava šefa garāžā, Jānis, kā norunāts, devās augšā pie viņa uz dzīvokli, lai atdotu atslēgas.
- Nu, kā tad izbraukāji bēres? - priekšnieks pārjautāja.
- Viss kārtībā. Biju ļoti uzmanīgs. Bēres kā jau bēres, - Jānis nevaļīgi atbildēja. - Man vēl šovakar daudz kas jāpaspēj, atvainojiet. To nu viņš patiešām nemeloja, jo jau pēc 15 minūtēm zvanīja pie cita dzīvokļa durvīm, lai jauno uzvalku un kaklasaiti apmainītu pret saviem džinsiem un botām. Tur gan saruna bija ilgāka, jo draugs, protams, gribēja zināt, kā tad Jānim gājis. Lai gan visos sīkumos viņš nebija domājis notikušo atstāstīt, alus glāzes viena pēc otras atraisīja mēli, un tā pamazām viņa līdzšinējiem meliem bija līdzzinātājs un iespējamajiem turpmākajiem - režisors... Labi izplānotas tika dažas nākamās tikšanās, bet scenārijs dramatiski beidzās pie dienas, kad Renāte beidzot sagribēs Ralfu precēt... To jau nu viņš gribētu gan, tikai... Tikpat nereāli bija kļūt no noliktavas pārziņa lielveikalā par veikala līdzīpašnieku... Tagad arī pats Jānis saprata, ka tie ir bijuši pārdroši meli.
Jā, te nu domas galīgi sapinās un prāts arī vairs īsti skaidri nedarbojās. Vēl darbabiedram jāatdod spoži nopucētās jaunās ādas kurpes. Pie drauga uz autoservisu aizbrauks nākamajā rītā, lai gan zelta ķēdi un gredzenu bija solījis atdot jau šovakar. Atcerējies, ka pašam ir vismaz kabatas tālrunis, Jānis uzmeklēja Alda numuru, lai atkal sacerētu jaunus melus.
Otrā rītā Jānis pamodās ar pavisam dīvainu sajūtu - it kā pats būtu ne savā ādā. Atmošanos vēl kavēja apstāklis, ka arī par kurpju izmantošanu bija jāsamaksā ar alu, bet īsi pēc pusnakts pēc savām zeltlietām ar viskiju ieradās Aldis. Un atkal tika spriests un runāts par Jāņa sirdslietām un viņa "baltajiem meliem"... Varbūt arī tāpēc īsti nebija skaidrs - vai vakardiena bija sapnis vai īstenība. Tikai paskatījies spogulī, Jānis nojauta, ka tomēr īstenība - virs nedaudz rievām izvagotās pieres slējās moderns "ezītis". "Ralfs... Kas es par Ralfu... Lai kā es nemelotu, Jānis vien palikšu..."
Īsti gan nebija skaidrs, vai savādais nelabums pakrūtē bija no vakar izdzertā daudzuma vai no paša meliem, vai apziņas, ka visi šie meli reiz var nākt gaismā. Nu labi, varbūt ne pirmdien vai otrdien, ne nākamnedēļ, bet - tāpat kādreiz. Tad pēkšņi sagribējās visu šo nelabumu noskalot. Apsēdies parkā uz soliņa, Jānis lēnām sūca aliņu.
Kāpēc gan viņš vispār to sāka? Nu jā, gribējās patikt, jo pašam patika. Gribējās būt jaunākam un bagātam un - kuram gan to negribas! Nu, viņam izdevās - vismaz uz īsu laiku. Un izdevās spoži un ticami. Varbūt viņā mājo nepamanīts aktiera talants? Vēl jau varētu turpināt - nedēļas nogalē atkal būs nauda... Kas tur slikts? Un vai gan kāds no tā cieta? Renāte? Tā svilpaste? Ar viņas jaunību un naudu viņai drīz būs jauns pielūdzējs. Nekas tāds jau nebija domāts - viss sākās no nevainīga joka! Vārds pa vārdam - un tad vairs negribējās palikt mazākam un melnākam. Gribējās iet tālāk - un ja nu izdodas? Jauna, skaista un bagāta...
Tobrīd uz soliņa otra gala apsēdās vecāka tantīte ar skolas vecuma zēnu. Sarunas sākumā Jānis neieklausījās, taču vēlāk dzirdēja, kā puika par kaut ko ļoti nopietni taisnojās. Skaidrāks par skaidru, ka tur savu talantu attīstīja topošais melošanas meistars. Jānis pat pasmaidīja, cik puika veikli prata atrast attaisnojumus un paskaidrojumus uz visiem vecāsmammas iebildumiem. Līdz viņa, kādu laiku klusējusi, parāva puiku aiz auss un diezgan paskaļi noteica:
- Sakūd mēli zūbūs un namalū!
Hm, labs padoms! Varbūt teikts arī Jānim? Ne velti tieši šobrīd viņa ausīm to bija lemts dzirdēt. Pareizāk jau būtu - pārtraukt visu šo izrādi, pirms nenākas izmeloties no atklātiem veciem meliem. Pirms viņas vecāki pēc kāda laika nesāk meklēt rokās pazudušo meitas "bagāto līgavaini". Šobrīd jau nekas vēl nav bijis! Tikai vienkārša iepazīšanās... Un katru dienu jau dzīvē kaut kas mainās. Vieni bankrotē, citi - kļūst bagāti...
"Sakūd mēli zūbūs un namalū!" dzirdēto frāzi vēl un vēlreiz atkārtodams, Jānis tīri sparīgi devās uz māju pusi.

Citu datumu laikraksti

  • Skrodera amats palīdz iepazīt šejieniešus

    Mājās uz galda novietota Nemitīgās palīdzības Dievmātes fotogrāfija. Apkārt valda ideāla kārtība - neraksturīga vīrietim, kas mūža nogalē saimnieko...

  • Politiskie vēji pagaidām pieklusuši

    Latvijas politiskā dzīve pagājušās nedēļas laikā bija mierīga. Nemanīja ne krievu valodas aizstāvju aktivitātes, ne kreisā politiskā spārna...

  • Alūksnē svinēs Eiropas dienu

    Valsts galvenās kultūras inspektores Alūksnes rajonā Astrīdas Bēteres projekts “Ar mums sākas Eiropa” saņēmis Kultūrkapitāla fonda finansiālu...