Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Salna ziedus nenokoda

Bija parasts svētdienas rīts, pats februāra vidus. Dakstu pagastā ļaudis vēl gulēja, tikai vienā logā blāvi dega uguns. Dora gatavoja brokastis brāļa dēlam, viņš gribēja braukt uz mežu. Malka jau vakar izbeidzās, šorīt viņa izlīdzējās ar skaidām, pāris sausas pagales aizņēmās no kaimiņa malkas grēdas. Mazliet jau kremta, ka atkal tā vajadzēja rīkoties, bet nekā nevarēja darīt. Brāļa sieva pa Īriju, brālis Rīgā, abi izšķīrās, pirms katrs devās uz savu pusi. Puika skolu pameta, nelīdzēja viņas asaras.
“Sešpadsmit gadi nav nekāds vecums, bet zēnam pase bija un tātad pats varēja par sevi atbildēt,” Dora nodomāja un sāka cept olas. “Jaunam ēst gribas, un mežā malka jāsacērt, kaut tikai mācētu bez trokšņa to lietu nodarīt. Viņreiz jau knapi no mežsarga tika vaļā, lāgs vīrs jau tas Kārlis bija, bet arī viņam savi noteikumi,” nopūtās Dora. “Kad tas reiz beigsies? Jumts arī metas caurs, akai grodi sapuvuši - vajadzētu atjaunot, bet nav ne tādas naudas, ne vīrieša rokas, kas to darītu.” Tā nu tas bija.
Marlēna, tā sauca brāļa Andreja sievu, strādāja pilsētā par rentgena māsu, Andrejs - par taksometra šoferi. Dzīvoja kā daudzas ģimenes: pastrīdējās, salaba, tad atkal sastrīdējās it kā par kredītu. Dorai to nesaprast, kā var dzīvi pārplēst uz pusēm kā lupatu: atstāt pusauga puiku, viņu pašu caurā mājā ar pussagruvušu jumtu. Marlēna jau naudu sūtīja, bet ar to nepietika, lai savestu kārtībā saimniecību, par darbu arī jāmaksā, bet labi meistari ar uguni nav sameklējami. To Dora līdz mielēm izbaudīja uz savas ādas. Aizgāja līdz pagastmājai painteresēties par “simtlatniekiem”, protams, jau bija, bet kādi! Atnāca viens ar bārdiņu un astē sasietiem matiem, nostājās sētas vidū un tā arī palika: viņam ēst griboties. Dora sevi norāja, ka nav uzreiz par to iedomājusies, steidzīgi grieza speķi, cepa olas. Vēlāk aizgāja paskatīties jauno tītarmāti, tāda savārgusi šķita. Kad atgriezās, no strādnieka nebija ne vēsts, tukša bija arī veļas šņore no palagiem un dvieļiem. Sākumā Dora gribēja skriet sūdzēties vietējai policijai, bet attapās, ka nebija pat pajautājusi vīrieša vārdu, ne uzvārdu. Tik muļķīgi viņa bija ļāvusi sevi apzagt. Pēc cita strādnieka Dora vairs nebija lūkojusi. Gaidīja pavasari un Marlēnas palīdzību. Andrejs nebija devis par sevi nekādu ziņu. Viens dzīvo vai precējies - to varēja tikai minēt. Visi iekārtojušies, tikai viņai žēli jānoskatās, kā visas saimniecības ēkas brūk kopā. Ar akliem logiem un iebrukušu jumtu netālu kā pārmetums rēgojās vecā jaunlopu ferma. Labākie gadi tur pagāja, ar uzslavas rakstiem sienu varētu izlīmēt, vecā godība aizgāja, bet vietā... Dora smagi nopūtās un notrausa pa vecam paradumam sviedru lāsi, un pati par sevi pasmējās, ka, olas cepdama, būs nosvīdusi.
Noklaudzēja āra durvis, un līdz ar vēso gaisu virtuvē ienāca Dairis - tievs kā maikste un bāls no vaiga. “Dzīvu vecāku bārenis,” Dorai žēlumā sažņaudzās sirds. “Kaut tikai nekas ļauns nenotiktu,” viņa klusībā lūdzās, bet skaļi teikt nekā nedrīkstēja, tad Dairis noskaitās, turēja sevi par lielu vīru. Tā jau bija, neviens cits te neiegriezās. Viņi divi vien pa šo bēdu ieleju mina pēdas.
Dorai pašai plecos 72.gads, vēl jau viņa tīri braši turējās, un mežsargs Kārlis jau arī nebija zemē metams, atraitnis, slikti jau nebūtu abiem mest kauliņus kopā un kādu laiku padzīvot jaukā atvasarā, protams, Kārļa viensētā. Vasarā tur bija jauki, smaržoja pēc apses malkas. Reiz viņa bija manījusi, ka meža sargs gana kazas un pats iemidzis, varbūt tikai pievēris acis, bet kazlēni, lēkdami pāri viņa platajai mugurai, pa vienam vien iekaroja malkas grēdu. Dorai tā gribējās nolaisties līdzās un sajust vīrieša plecu. “Dora!” viņa sevi apsauca, “tagad ir ziema un Kārlis ieņem mežsarga amatu, drīz nelikumīgos ceļos brauks Dairis.” Nē, nudien būs tvanu vai dabūjusi. Vai citādi viņa te, pie plīts stāvēdama, kā noreibusi atcerējās to tveicīgo vasaras dienu Kārļa tuvumā.
Tikmēr Dairis jau bija paēdis un izmeties pagalmā, iedarbināja traktoru. Nekāds dižais braucamais nebija, bet, kā saka, vairāk nekā nekas. To Dora bija par pajām dabūjusi un nožēloja, ka nebija ņēmusi vairāk. Kas tas bija “vairāk”, to viņa nemācēja atbildēt. “Vai patiesi es vairs nemāku priecāties?” skaitās Dora un apņēmās vairāk smaidīt, sevišķi Kārļa tuvumā. Veikalā viņi bieži satikās, tad jau varēja izdomāt, kā uzsmaidīt, lai nedomā, ka viņa iecerējusi kaut ko. Kārlim mantinieku nebija. “Varēja kaut ko savērpt,” Dora sprieda. Vai Kārlim arī tās domas tāpat vērpās pa galvu, to viņa nezināja, bet satiekoties viņš izskatījās mīlīgs un ciešāk uzlūkoja. Vismaz Dorai bija tāda sajūta, un viņa nosarka kā oga. Pāris reižu viņa to bija manījusi kopā ar kādu jaunu vīrieti, dzirdēja, ka par Raiti sauc. Zinātāji mācēja teikt, ka tas esot māsas dēls, bet citas mēles trina, ka jaunības grēka auglis. Tā vai citādi, bet Raitis bieži ciemojās pie Kārļa un reiz, it kā garām ejot, pat uzrunājis Doru, pajautājis par Marlēnu. Dora izbrīnā pat nebija pajautājusi, kālab tāda interese par viņas radinieci.
Gaisma jau bija pavērusi logu dienai, apkārtnē sākās rosība, un drīz vien sētā iebrauca arī Dairis. Tikai viņš nebija viens, bet kopā ar Raiti. Malka - labu labā, kā no grēdas ņemta. Dora jautājoši pavērās abos braucējos. Raitis, uztvēris Doras skatienu, iesmējās un paskaidroja, ka malku paņēmis no sava meža, jo, kā saka, savējiem jāpalīdz. “Savējiem jāpalīdz,” Dora mehāniski atkārtoja un vairāk arī nekā nebilda. Vai nav vienalga, ko viņš ar to bija domājis, galvenais, ka tagad bez rūpēm varēs kurināt un gaidīt pavasari, sevī nosprieda Dora, bet skaļi aicināja Dairi un ciemiņu istabā.
Pārgāja pirmie pavasara pali, piesaulē sāka ziedēt māllēpenes. Dora izgāja pagalmā un, roku pie acīm pielikusi, skatījās uz meža pusi, no kurienes kopā ar Dairi skrēja Džeina. Šo skaisto suņu meiteni gluži vai kucēnu bija atstājusi Marlēna. Nu tā bija izveidojusies par pievilcīgu vilceni un jau skatījās pēc pielūdzējiem. Ar Džeinas skaistumu vien nepietika. Tādam sunim vajadzēja arī lērumu ēdamā. Tas Doru uztrauca visvairāk, vēl kas nospieda Doras sirdi – tie bija Džeinas varbūtējie bērni. Atvairījusi nelāgās domas, Dora nolēma aprunāties ar Dairi par māti, tēvu arī. Pirmo reizi pa visiem gadiem viņai ienāca prātā, ka Dairis varbūt nemaz nav Andreja dēls. Bet kura tad? Jā, kura? Izbijusies no šīm domām, Dora apjukusi aizgāja līdz veikalam. Mājās nebija eļļas, sērkociņi arī gāja uz beigām, patiesībā kā viens, tā otrs varēja pagaidīt. To Dora darīja, lai apslēptu pēkšņo iedomu par Daira tēvu.
Bija jau krietna krēsla, kad „Landrātu’’ mājas ceļa galā piestāja olīvkrāsas mašīna un tad ar plašu vērienu ieripoja pagalmā. Džeina sākumā rēja, tad sāka priecīgi smilkstēt. Dora tāpat ar visām drēbēm bija atlaidusies uz izgulētās kušetes un, ar miegu kaudamās, ieskatījās televizorā. Nekā jau tur nebija, ko redzēt - tie paši trilleri, no kuriem zosāda uzmetās, tīrās slepkavības rādīja. Ja tādu noskatās, tad skola rokā un nenobriedis prāts taču kopēs to pašu. “Nav brīnums, ka tik bieži notiek vardarbība,” domāja Dora. Tad, ieklausījusies Džeinas priecīgajā rējienā, ziņkārīgi, taču ar apdomu pavēra aizkara maliņu. Negribējās jau ticēt, ka pagalmā razbainieki darbojas, bet piesardzība nekad nenāk par ļaunu - to Dora sen bija iegaumējusi vēl no kolhoza laikiem, kad kaimiņos iemidzināja naktssargu un sivēnus kā līņus iznesa ārā. Pēc tam vecais naktssargs Jāzeps nevarēja vien attapties, kā viss noticis, ar svešajiem tikai aliņu izdzēris. Tas, ko viņa ieraudzīja pagalmā, bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. “Nudien, tā taču Marlēna! Citam taču Džeina tā neluncinātos,” vēl nodomāja Dora, bet pati tāpat basām kājām izmetās ārā.
Lepnais auto kā nokaunējies stāvēja noplukušās mājas priekšā, bet sieviete, kura patiesi bija Marlēna, sirsnīgi apkampa savu svaini. Beidzot viņas atkal bija satikušās, un Marlēna ar pilnu krūti ieelpoja plaukstošo ziedu smaržu. Viņa bija mājās. Tajā brīdī Marlēnai bija vienalga, kāds izskatās miteklis, galvenais, ka viņa atkal ir viena. Kā būs tālāk, to viņa atstāja likteņa rokās.
- Marlēna, varēji taču padot kādu ziņu, ka brauksi paciemoties, - pēc brīža ierunājās pagalam samulsusī Dora.
Lai nu ko, bet svaini gan nebija gaidījusi, un vēl ar tādu lepnu autiņu viena pati. Pēdējā sarunā taču minēja, ka iepazinusies ar kādu turīgu tautieti no Ogres. Taču skaļi nekā neteica, tikai mudināja Marlēnu nākt istabā. Taču atbraucēja, uztvērusi Doras taustošo skatienu, skaļi iesmējās un vaļsirdīgi atzinās, ka projām vairs nebrauks un ogrēnietis ir bijis tikai laika kavēklis. Kamēr tika no mašīnas izņemti neskaitāmie saiņi, Marlēna pajautāja par Dairi un Andreju, it kā garām ejot arī par Raiti. Jau dzerdamas tēju, abas sievietes pārrunāja vietējos jaunumus, un Dora paspēja pažēloties arī par spiedīgajiem mājas apstākļiem. To, ka Dairis aizvien biežāk ārpus mājas paliek pie Raita, konkrētāk runājot, Kārļa mājās, to Dora noklusēja un pēc atkārtotā jautājuma par dēlu izvairīgi atbildēja, ka gan jau būšot drīz mājās, tā vienkārši jau apkārt nedauzoties. Ar visu atkalredzēšanās prieku Dora nemanīja, ka lepnais braucamais, drošu roku vadīts jau uzņēmis ātrumu, traucās uz Rīgu. Gluži izbijās, kad, vēlreiz palūkojusies pa logu, nemanīja mašīnu. ◆
Turpmāk – vēl!

Citu datumu laikraksti

  • Gan kungs, gan kalps saviem dziedātājiem 3

    Gan kungs, gan kalps saviem dziedātājiem

    Lai gan katrā sētā un mājā Līgosvētku svinēšanas tradīcijas ir nedaudz atšķirīgas, šķiet, tie tomēr nav iedomājami bez siera, augsta ugunskura un...

  • Horoskopi

    24. – 30. jūnijsAuns ◆ Aktuāli kļūs nekustamā īpašuma jautājumi. Kāds vērtīgs piedāvājums var atrisināt sarežģījušos situāciju. Attiecībās ar darba...

  • Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo! 7

    Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo!

    Rīt malu malās skanēs: “Līgo, līgo!” Kopā vāksies radinieki, draugi, lai nosvinētu latviešiem tik tradicionālus svētkus, kuriem pat vēsturniekiem...

  • Ko tie jaunie zina!  Ko tie vecie jēdz!

    Ko tie jaunie zina! Ko tie vecie jēdz!

    Man ar tevi ir problēmas, saīgusi pieaugusī meita, kad viņas mamma, labu vien gribēdama, aizrāda. Šoreiz – lai mazie neskraida pa istabu bez čībām:...

  • Horoskopi

    17. – 23. jūnijsAuns ◆ Zīmīga tikšanās veicinās svarīga lēmuma pieņemšanu. Tiks apsvērta doma par došanos tālākā braucienā. Partnerattiecībās...

  • Afiša

    17.jūnijā ◆ 22.30 Alūksnes Pilssalas estrādē - izklaides pasākums kopā ar DJ MIKE KELLY.18.jūnijā ◆ no 10.00 Alūksnes Pilssalas un citos novada...

  • Horoskopi

    Horoskopi 10. – 16.jūnijsAuns ◆ Patīkamus pārsteigumus sagādās kāds tuvs draugs. Darbavietā saņemtās ziņas un zīmīgs pavērsiens mudinās pieņemt...

  • Skaistām kājām pa dzīvi 4

    Skaistām kājām pa dzīvi

    Nogurušas un sāpošas kājas dienas beigās var būt pirmais apliecinājums sliktai venozajai asinsritei.  Nereti nogurušas kājas cilvēki neuzskata par...

  • Afiša

    10.jūnijā ◆ 12.00 Alūksnes muzejā - piemiņas pasākums politiski represētajiem Alūksnes novada iedzīvotājiem “75 gadi pēc represijām”. 10.jūnijā ◆ no...