Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Salna ziedus nenokoda


Sākums 1.jūlija numurā.

– Esi mierīga, tā nebija mana. Vai tad nemanīji, ka norēķinājos ar šoferi? - iesmējās Marlēna.
Dora plecus vien noraustīja un, paņēmusi mobilo telefonu, piezvanīja Dairim, lai pastāstītu par priecīgo notikumu.
Nogurusi no ceļa, Marlēna atgūlās rūpīgi saklātajā gultā. “Priekšā ir daudzas dienas, un katrā no tām varēs atgūt arī no zaudētā,” jau laizdamās miegā, viņa nodomāja. Istabā ielavījās Džeina un ar vienu lēcienu bija blakus savai saimniecei. Tā viņas abas nogulēja visu nakti, līdz saule pamodināja. Patiesībā Dora bija pie vainas: gatavojot brokastis, nokrita zemē bļoda un sataisīja pamatīgu troksni. Lai nu kā tur bija, bet Marlēna kopā ar Džeinu ienāca virtuvē reizē ar pēdējo pankūku cepienu. Dorai gribējās tā svētdienīgi uzklāt galdu, tik sen tā nebija noticis.
Marlēna izgāja pagalmā un turpat pie spaiņa noskalojās, vēsais ūdens noņēma atlikušās miega paliekas. To, ka viņas prombūtnes laikā dzīvojamā ēka krietni paplukusi, viņa bija manījusi, jau iebraucot pagalmā. Divi gadi bija pagājuši, un nu viņa atkal stāv tajā pašā vietā, no kurienes bija devusies peļņā. Tikai tagad viņa ir pašpārliecinātāka, sejā ieguvusi noteiktus, varētu pat sacīt, drošus vaibstus un, no malas skatoties, vairs nav tā romantiskā Marlēna, bet lietišķi noskaņota sieviete. Dzīve ir veikusi savas korekcijas - kas noticis, noticis, tur nekā nevarēja darīt. Pirms braukšanas projām gan viņa jutās kā no pakaramā nokritusi, bet tagad sirdī ir ienācis miers.
Ar Andreju viņi bija tikai cilvēku acīs vīrs un sieva. Dairis, jā, tas bija abu strīda ābols. Dēla dēļ abi arī pašķīrās. Vai Dairis bija no Andreja? To apšaubīja Marlēnas sirds: visdrīzāk, ka nē. Dēls auga, un Marlēna arvien vairāk saprata, ka tur nav nekā no vīra asinīm. No pārdomām viņu iztraucēja Dora, kura sauca brokastīs. Gluži vairs brokastu laiks nebija, bet drīzāk pietuvojies agrīnām pusdienām. Varētu sacīt - otrajām brokastīm. Pie galda jau sēdēja Dairis. Ar dēlu iznāca sirsnīga apsveicināšanās. Marlēna ievēroja, ka no zēna sāk veidoties jauns vīrietis. “Ar tādu dienās varēs lepoties tā sieviete, kuru viņš izvēlēsies par savu,” ar sirdī ieplūstošu maigumu nodomāja Marlēna. Dora uzmanīgi sekoja abu sarunām un ne tikai ar sesto prātu viņa apjauta, ka brālim nogājis greizi. Taču viņas domas šoreiz kavējās arī pie Kārļa. Varēja taču abi vēl kopā piedzīvot saulainus mirkļus, kas tie nieka 75 gadi viņam, vēl gana sprauns un mežsargs! Ar tādu tikai iet un iet. Pēdējā laikā viņi bija tikušies biežāk. Dora bija aizstaigājusi līdz cirsmai, murķeles meklēdama, taču ar acīm lūkojās arī jaunaudzē, kur pazibēja Kārļa vēl lokanais stāvs. Tālāk sākās privātie meži, un aiz līkumotās Alkšņu upītes kāda daļa bija arī Dorai ar Andreju, tikai nebija iztīrīts, pēc pēdējās rudens vētras daudzi koki vēl stāvēja ar saknēm gaisā. “Nu Marlēna bija mājās un varēs sarunāt strādniekus. Būs malka, un kādu daļu varēs arī pārdot,” domāja Dora un paspēra dažus soļus uz Kārļa pusi, kurš, iznācis cirsmas malā, piemiedzis acis, lūkojās saulē. Seja iedegusi tumši brūna - kā nu ne, no rīta līdz vakaram pa āru, kurš tad cits, ja ne mežsargs? “Tikai vienam gan nav lāgā dzīvot, vīrietis taču ir kā mazs bērns: ja nepieskatīsi, tad drīz aizies pa skuju taciņu. Tagad viņam tas bīstamais vecums, nē, pašai vien tas slogs jāuzņemas,” apņēmīgi sprieda Dora un nodomāja, ka Marlēna ir pietiekami apsviedīga, lai pati tiktu galā ar pajukušo laulības dzīvi.
Marlēna Kadiķe patiešām bija apsviedīgs sievišķis, kā saka, ar aknām. Melniem matiem, kuri jau no dzimšanas paši viļņojās, tumšām uzacīm, spridzīgām zilganpelēkām acīm un žilbinošu smaidu. Viņa sagrozīja galvu ne tikai Andrejam, arī Īrijā daudzi bija gatavi mesties Marlēnas gultā. Tikai viņa ātri atkoda katra īsto dabu un bez liekām ceremonijām padzina, no kurienes nācis.
Tiklīdz aiz durvīm pazuda vīra māsas sausnējais stāvs, kura teicās aiziet cirsmā pameklēt murķeles, arī Marlēna, izmazgājusi matus, izgāja pagalmā. Viņa matus žāvēja vējā, vienīgi ziemas spelgonī apsusināja pie krāsns. Arī tagad, tikusi pagalmā, viņa palaida matus vaļā, pa gabalu tie līdzinājās melnam zīdam. Marlēna pagājās uz lielceļa pusi. Vakar viņa pa to bija braukusi un redzējusi vīrieša stāvu, ne jau Andreja. Sirds pateica priekšā, ka tas bija Raitis. Bija vien jāatzīstas sev pašai, ka viņš ir viņas pirmā mīlestība un, kā saka, veca mīlestība nerūs. Vai tā nebija Līgonakts, kad viņi divatā aizklīda līdz zaļumballes placim, lēca jau saule un piemetuši klāt kādus zarus jau dziestošajam ugunskuram, apgūlās, bet ne aizmiga. Viņa labi atceras Raita karstos pieskārienus un to, kas vēlāk starp viņiem notika. Tonakt vēl bija salna, bet ziedus, kā par brīnumu, nenokoda, aukstumu nejuta, jo karsa viens no otra.
Apņēmusi ap pleciem ciešāk lakatu, Marlēna pasauca Džeinu, kura gaidīja ģimenes pieaugumu, lai vēl izvingrina kājas, kamēr jaunuļi vēl nav klāt, un apņēmīgi sāka soļot uz kādreizējo balles placi jeb, kā viņa to dēvēja, mīlestības pļaviņu. Kopš tās reizes bija pagājuši sešpadsmit gadi, tikai tagad viņa atkal iedrošinājās turp aiziet. Ceļš uz turieni bija manāmi aizaudzis, jo balles tur vairs nenotika un Pērļupītes pēc jau ceļu neiebrauks. Gar ceļmalu bija saaugušas maijpuķītes, vismaz lapas bija kā mūris. Lēnām, dziļi elpodama, viņa izgaršoja meža aromātu. Džeina, manāmi piekususi, lēnām tecēja blakus. Drīz vajadzēja parādīties laukumam, taču meža ceļš veda tālāk, un bija vien jāiet, lai redzētu, kur tas beidzas. Patiesībā bija noieti tikai divi kilometri, un, kad jau visas cerības bija zudušas atrast jaunības dēku placi, tas pēkšņi iznira priekšā. Marlēna apstājās un kā noreibusi lūkojās uz upītes pusi, uz vietu, kur kādreiz dega ugunskurs un viņu abu miesas saplūda vienā. Lēnām pārstaigājusi aizaugušo pļaviņu, viņa atrada arī vecus soliņus, kurus gan tagad par tādiem grūti nosaukt, un nodomāja, ka tagad cilvēkiem pietrūkst zaļumballes. Nav naudas vai uzņēmības, vai abu kopā, grūti spriest, bet danču vieta bija pamatīgi laikazoba un arī cilvēku papostīta. Marlēnai bija žēl nevienam nevajadzīgās pļaviņas un arī sevis. Kā tad toreiz bija? Apmetusies turpat zālē, viņa soli pa solim izstaigāja priecīgās un ne tik priecīgās to dienu takas.
Raitis viņas dzīvē bija ienācis kā diena. Vasaras klēpī iekrita zemeņoga un nosarka klusā priekā, vasaras klēpī iekrita viņi un uzplauka ziedā. Pēc pēdējās tikšanās abos kaut kas salūza. Viņai vairs negribējās nostāties Raitim blakus, būt līdzās, lai skatītos kopā gaismā. Raitis aizbrauca, tā arī nesagaidījis jaunu tikšanos. Marlēnai sāpēja abu neizrunāšanās, sāpēja neizteiktie vārdi. Viņa zināja, ka notikušais gruzdēs atmiņu oglēs vēl ilgi, līdz pat pīlādžu sūrumam un nepiedos līdz pat mūžīgajam baltumam.
No zieda bija uzplaucis auglis. Kāpēc to nepateica Raitim, to Marlēna šodien nemāk sev paskaidrot. Tad kā glābējs nāca Andrejs. Gluži sveši viņi nebija, patiesībā ar Andreju viņi labi sapratās jau agrāk, kad viņš strādāja par taksometra šoferi un bieži iegriezās arī slimnīcā, kad gaidīja kādu pasažieri. Tad nāca draudzenes kāzas un Marlēnu arī ielūdza, bet līgavaiņa rados izrādījās arī Andrejs. Tā kā viņi bija ieradušies pa vienam, tad abus sasēdināja kopā. Kad meta līgavas pušķi, dīvainā kārtā tas uzkrita Marlēnai. Kopš tā laika abi satikās katru dienu. Par laimi, nelabums tik ļoti viņu nemocīja, kā to bija manījusi pie savām paziņām. Redzēt arī nekā vēl nevarēja. Draudzene mudināja pasteigties. Tas brīdis pienāca ātrāk, nekā viņa domāja. Bija pats jūlija vidus, kad Andrejs Marlēnu sagaidīja pie slimnīcas ar mašīnu un, ne vārda neteicis, brauca ārā no pilsētas. Tad, nogriezies no šosejas, brīdi brauca pa lauku ceļu, līdz apstājās pie nelielas mājas.
- “Landrāti”, - lasīja Marlēna.
Pretī jau steidzās sieviete gaišā kleitā un priecīgi sauca:
- Beidzot, brālīt, tev ir kārtīga meitene!
Un, piegājusi pie Marlēnas, sirsnīgi nobučoja uz abiem vaigiem. Marlēnai asinis sakāpa vaigos. “Ja vien māsa zinātu, tad vis tā neteiktu,” viņa nodomāja.
- Dora, ved tak jauno radinieci istabā, parādi arī mūsu telpas, nekur labāk nebūs kā mūsu vecāku mājās, - mudināja Andrejs.
“Ak, tad jau tik tālu abi norunājuši, ka sauc jau par radinieci un arī par turpmāko dzīvi izlemts,” mazliet apjukusi no dzirdētā, sprieda Marlēna. Varēja jau bilst kaut ko pretī, bet viņa nolēma klusēt: lai notiek, kas notikdams. ◆
Turpmāk – vēl!

Citu datumu laikraksti

  • Gan kungs, gan kalps saviem dziedātājiem 3

    Gan kungs, gan kalps saviem dziedātājiem

    Lai gan katrā sētā un mājā Līgosvētku svinēšanas tradīcijas ir nedaudz atšķirīgas, šķiet, tie tomēr nav iedomājami bez siera, augsta ugunskura un...

  • Horoskopi

    24. – 30. jūnijsAuns ◆ Aktuāli kļūs nekustamā īpašuma jautājumi. Kāds vērtīgs piedāvājums var atrisināt sarežģījušos situāciju. Attiecībās ar darba...

  • Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo! 7

    Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo!

    Rīt malu malās skanēs: “Līgo, līgo!” Kopā vāksies radinieki, draugi, lai nosvinētu latviešiem tik tradicionālus svētkus, kuriem pat vēsturniekiem...

  • Ko tie jaunie zina!  Ko tie vecie jēdz!

    Ko tie jaunie zina! Ko tie vecie jēdz!

    Man ar tevi ir problēmas, saīgusi pieaugusī meita, kad viņas mamma, labu vien gribēdama, aizrāda. Šoreiz – lai mazie neskraida pa istabu bez čībām:...

  • Horoskopi

    17. – 23. jūnijsAuns ◆ Zīmīga tikšanās veicinās svarīga lēmuma pieņemšanu. Tiks apsvērta doma par došanos tālākā braucienā. Partnerattiecībās...

  • Afiša

    17.jūnijā ◆ 22.30 Alūksnes Pilssalas estrādē - izklaides pasākums kopā ar DJ MIKE KELLY.18.jūnijā ◆ no 10.00 Alūksnes Pilssalas un citos novada...