Salna ziedus nenokoda

Sākums – 1. un 8.jūlija numuros.

Lielajā istabā bija bagātīgi klāts galds, un Dora aicināja ciemiņus nobaudīt sētas labumus. Pēc brīža pienāca vēl viens pāris - Doras un Andreja māsīca Ilga ar savu vīru Arvi, kā vēlāk noskaidrojās, katram gadījumam: ja vienosies par kāzām, viņi būs vedējos. Maltīte pagāja jautrībā, sievietes ātri atrada kopīgu valodu, aizgāja līdz siltumnīcai apskatīties jauno ražu. Abi vīrieši apmetās pie akas, un sākās garās runas par hokeju. Marlēna abām sekoja negribīgi, jo iekšēji baidījās no liekas izprašņāšanas, to viņa vēlējās vismazāk. Kad saimniecība bija pienācīgi apskatīta un dāsni novērtēta, trijotne piegāja pie abiem vīriešiem.
- Sarunājāt visu? - noprasīja Dora.
- Bez jums nekādi nevarējām nospriest, - iesmējās Arvis.
- Nav ko vilkt garumā! - Arvi pārtrauca Dora un mudināja visus vēl pasēdēt pie galda.
Kad tas bija noticis, Dora piecēlās un mazliet svinīgi iesāka:
- Mēs abi agri palikām bez vecākiem, un māte vienmēr mudināja lietas nodarīt ātri: ja nodomāts, tad bez ierunām jārīkojas. Tā arī šoreiz, Andrej, es ar vecākās māsas tiesībām dodu svētību abu turpmākajai dzīvei. Mēs ar Ilgu apspriedāmies, ka kāzu diena būs 2.septembris - tieši piemērots datums, pusotra mēneša laika sagatavoties. Par to arī pacelsim vīna glāzi! Andrej, aizej uz pagrabu, tur man ir noglabāts mājas vīns! Nojautu jau, ka brālis ilgi viens kā koka gabals pa šo pasauli nestaigās.
Viss noritēja kā pa diedziņu, nebija ne ko pielikt, ne atņemt. Kāzu diena bija saulaina, viesu sanāca tuvu simtam: radi, draugi, abu kolēģi. Ballējās uz nebēdu.
Ar svaini satika labi, viena otru netraucēja un laika gaitā kļuva tuvas kā māsas. Marlēna ievēroja, ka Doras acis bieži kavējas pie tuvīnā kaimiņa Kārļa mājas, reizēm Kārlis, it kā garām iedams, te ienāca. Ne kāda ilgā runāšanās nesanāca, jo Kārļa sieva gulēja slima, tā sakot, kuru katru dienu vedama pie mūžības altāra. Taču reiz Marlēna satrūkās, jo no Kārļa mājas iznāca Raitis un, roku pielicis pie acīm, lūkojās uz „Landrātiem’’. Tas nebija labi, viņa jau staigāja apaļa, un tāda tikšanās varētu nodot viņas jūtas. Nu viņa bija precēta sieva un pagājībai vairs nebija daļas par šodienu.
Atbraucis nelaikā, vispār - ko viņš meklē Kārļa mājās, radinieks vai? Par varbūtējiem mantiniekiem mežsargam nebija dzirdēts, kaut gan visādi varēja būt. Marlēna juta sakustamies bērnu. “Pat mātes miesās sajūt īstā tēva asinis,” nobijusies atskārta Marlēna. Līdz šim viņa bija mēģinājusi sev iestāstīt, ka gaidāmais ir no likumīgā vīra. Labi, ka Andrejs nekā neteica: vai nu pieņēma, kā ir, vai arī domāja par savējo. Marlēna bija gribējusi izrunāties, bet vienmēr kāds trešais izjauca sarunu. Tā arī palika.
Kad tuvojās grūtā stunda, Andrejs aizveda uz slimnīcu. Vecmāte bija viņas skolas biedrene - sirdscilvēks, par kuras prasmi saņemt bērnu runāja plašā apkārtnē. Marlēna bija nonākusi īstajās rokās. Dairis piedzima īsi pirms pusnakts - vesels un spēcīgs. Viņš aizgūtnēm pieprasīja savu daļu. Paēdis iemiga. Andrejs laimīgi smaidīja - tas bija patiess un sirsnīgs smaids. Par laimi, Marlēnai piena pietika, arī citu problēmu nebija, un, sarunājusi ar Malvu, tā sauca vecmāti, ka nepieciešamības gadījumā sazvanīsies, trešajā dienā vīrs atvizināja mājās. Puika auga, un Marlēna vairs nejuta vēlēšanos runāties par ēnas pusēm. Pat ceļā satiktais Raitis vairs nedzina mulsumu sejā.
Tā pagāja gads pēc gada, jauni bērni neradās, un Dairis vecāku un krustmātes piesaulīte auga un pieņēmās prātā. Taču arī laimei kāds var nocirst saknes. Tā bija noticis arī Marlēnas un Andreja Kadiķu ģimenē. Īsi pirms Daira četrpadsmitās dzimšanas dienas Andrejs bija saticis kādu cilvēku, kurš bijis liecinieks viņas un Raita mīlas naktij. Andrejs sākumā nav ticējis, bet paziņa apliecinājis, ka parādīšot vietu - ar to pietika, lai iemestu dzirksteli ģimenes dzīvē. Ar to sākās pārmetumi, viņi strīdējās katru dienu, pat mazākais nieks izsauca vētru glāzē. Bija atmodas laiks, un visi, kuri vien vēlējās, varēja braukt peļņā. Marlēna to uzskatīja par glābšanas riņķi. Vispirms tā bija bēgšana no pagātnes, bet arī nauda bija vajadzīga mājas remontam. Ņemt kredītu nebija prāta darbs, taču Andreja acīs viņa brauca meklēt kārtējo uzsitēju.
Todien abi sastrīdējās tik tālu, ka Andrejs aizcirta aiz sevis durvis un aizbrauca pie vedējmātes pārgulēt, vedējtēvs aizgāja viņsaulē pāris gadus pēc abu kāzām. Dora mēģināja brāli pierunāt, lai kārtīgi izrunājās. Sieviete taču ir vāja, lai pretotos jūtām, turklāt viņa taču izvēlējās tevi, ne to otru, gadi taču ir pagājuši, puika tīņa vecumā, bet nu plēšas abi kā suns ar kaķi. Taču Doras pūliņi kaut ko glābt bija par vājiem, orkāns, kā sācies, tā arī darīja savu postošo darbu. Arī vedējmātei neizdevās abus pierunāt nākt uz salabšanas ceļa. Viņi, pat vārda nepārmijuši, pēc pāris dienām aizbrauca katrs uz savu pusi: Marlēna uz Īriju, bet Andrejs, pēc Doras teiktā, uz Rīgu. Tā viņi bija izšķīrušies. Sešpadsmit gadi vienā mirklī sadega kā nebijuši. Vai pelnos vēl bija saglabājusies kāda uguntiņa? To Marlēna nezināja. Blakus neapmierināta ieņurdējās Džeina. Nabadzītei drīz bērni dzims, bet viņa te sēž visu aizmirstā nostūrī un sapņo par izbijušajām dienām, sevi norāja Marlēna un, izstaipījusi kājas, lēnām kopā ar Džeinu sāka atpakaļceļu uz mājām.
Tikmēr Dora piemeta savai dzīvei kādu artavu no savas puses. Viņa droši bija pagājusies Kārlim pretī, devusi roku un apvaicājusies, vai jaunaudzi nav apgrauzuši aļņi, jo pēdējā laikā tie kļuvuši pavisam droši, pat pagasta centrā redzēti. Kārlis atbildējis, ka tik traki neesot, un abi kopā nākuši līdz pat mājām, galvenais, ka Doru uzaicināja ciemos, lai apskatoties, kā atraitnis dzīvojot. Tā laba zīme, tikai vēlāk viņa sev pārmeta, ka nav apvaicājusies par Raiti, viņš taču arī bieži dzīvoja pie Kārļa. Nekas, gan jau paspēs visu uzzināt, galvenais, ka tagad varēs droši iet ciemos parādīt savu māku pusdienu gatavošanā. Tur viņu grūti bija pārspēt - to atzina arī klīrīgākās sievas. Nudien uzvedos kā jauna meitene, sevī nosmaidīja Dora un nodomāja, ka šajā ziņā vecumam nav nozīmes. Ja ir patikšana, tad arī satikšana būs. Viņai tikai jābūt uzņēmīgākai.
Tā jau nebija, ka mežsargs Paeglis būtu bez jūtām. Viņš savā vecumā vēl varēja pārspēt dažu labu piecdesmitgadnieku. Dora Kārlim simpatizēja, turklāt kaimiņiene, labi pazīstama kopš kolhoza laikiem, kad vēl strādāja jaunlopu fermā un iekļuva starp labākajiem jaunlopu kopējiem rajonā. Palicis atraitņos, dažu labu nakti bija aizdomājies, ka nebūtu slikti, ja tāda sieviete kā Dora saimniekotu viņa mājās, taču tūlīt šīs domas noraidīja, jo Doras audzināšanā bija palicis brāļa dēls, kurš pēdējā laikā bieži nonāca zem likuma pārkāpēja āmura. Viegli viņiem negāja, trūka malka, mājai metās caurs jumts. Pēdējā reizē, kad puika atkal taisījās nelikumīgi cirst kokus, viņš bija paspējis aizsūtīt Raiti pretī un novērsa zādzību, dodot no savas malkas. Pēdējā laikā Raitis bija kļuvis tāds dīvains, aicināja Dairi uz viņu mājām, pat pa nakti atļāva zēnam palikt. Raitis bija Kārļa krustdēls, un reiz atkal, kad Dairis bija te ciemojies, viņš stingri noprasīja, kad Raitis beidzot atklāti pateiks, ko viņam nozīmē zēns. Nozīmēja gan! To jau sen bija nojautis pats Kārlis. Taču to dzirdēt no krustdēla mutes bija pavisam kas cits. Vai Dairis to zināja? Protams, ka nē, taču viņu pie Raita vilka neizprotama saikne. Todien Kārlis ar Raiti izrunājās kā vīrs ar vīru un nolēma Dairim to nekad nestāstīt, bet pieņemt zēnu kā mazo draugu, turklāt Dora jau bija ļoti pazīstama, nav izslēgts, ka drīzumā pārcelsies pie Kārļa. Nu bija kārta brīnīties Raitim. “Nu, krustdēl, mums, vecajiem, mīlestība ir sirdī, nevis zem vēdera. Tā ka izrunājies ar Marlēnu, bet paturi viņu jaunībā. Saprati mani, zēn?” Kārlis vīrišķīgi uzsita Raitim uz pleca.
Naktī Džeinai sākās radības. Pasaulē nāca divpadsmit jaunas dzīvības. “Nu tu esi bagāta mamma, braši turējies!” uzslavēja Marlēna un, daudz nedomādama, piezvanīja Malvai, ka arī viņa ir vecmāte: nupat pieņēmusi divpadsmit bērnus. Malva bija darbā un sākumā neaptvēra, par ko ir runa, tad iesmējās: “Apsveicu, apsveicu, man pagaidām tikai divi.” Brīdi patērzējušas, sievietes devās katra savās gaitās.
Samiegojusies ienāca Dora un pārsteigumā sasita plaukstas: tādu vairumu viņa no Džeinas nebija gaidījusi! Labi, ka Marlēna mājās, lai tagad pati domā un ņemas ar kucēniem. Bet to birumu! Luncinājās jau jaunskungi apkārt, sevišķi viens ne soli neatkāpās. Tad jau manīs, kamī būs atsitušies - jau ar zināmu interesi sprieda Dora.
Dairis lietišķi apskatījās un atzinīgi novērtēja Džeinas ģimeni. Nu tikai vajadzēja parūpēties par kārtīgu māju, kur visai saimei atpūsties. “Kaut tētis ātrāk atbrauktu, kur viņš kavējās, tu sen esi šeit, bet viņš... Tagad padoms jāmeklē pie Raita, nevar taču būvēt šādu tādu māju,” pukstēja zēns. Marlēna klusēja un manāmi sarāvās, dzirdot, ka dēls piemin tēvu. Nabaga zēns, viņš taču nekā nenojauta, kāda drāma notiek viņu ģimenē.
        Turpmāk – vēl!

Citu datumu laikraksti

  • Drons – drauds valsts un cilvēku drošībai? 4

    Drons – drauds valsts un cilvēku drošībai?  4

    (Turpinās no 1.lappuses)Bezpilota lidaparātiem jeb droniem kļūstot arvien populārākiem, valdība domā, kā ierobežot šo brīvo lidaparātu lidināšanos....

  • Jauni pasākumi

    Jauni pasākumi

    Nākamās nedēļas nogalē Alūksnē un Apē norisināsies divi nebijuši pasākumi. 16.jūlijā Alūksnē pirmo reizi pulcēsies tūrisma rallija jeb brīvdienu...

  • Vajadzētu kļūt mazliet iecietīgākiem

    Pagājušās nedēļas svētdienas vakarā Engures pagasta kempingā “Abragciema Baloži” kāds puisītis uz brīdi atstāts rotaļājamies ar citiem bērniem smilšu...

  • Gan kungs, gan kalps saviem dziedātājiem 3

    Gan kungs, gan kalps saviem dziedātājiem

    Lai gan katrā sētā un mājā Līgosvētku svinēšanas tradīcijas ir nedaudz atšķirīgas, šķiet, tie tomēr nav iedomājami bez siera, augsta ugunskura un...

  • Horoskopi

    24. – 30. jūnijsAuns ◆ Aktuāli kļūs nekustamā īpašuma jautājumi. Kāds vērtīgs piedāvājums var atrisināt sarežģījušos situāciju. Attiecībās ar darba...

  • Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo! 7

    Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo, līgo!

    Rīt malu malās skanēs: “Līgo, līgo!” Kopā vāksies radinieki, draugi, lai nosvinētu latviešiem tik tradicionālus svētkus, kuriem pat vēsturniekiem...