Samainītais sludinājums

Vilma pārcilāja no skapja apakšējā plaukta izņemtās divas pašaustās dienas segas un sprieda, kuru no tām ņemt līdzi uz pansionātu.

Vilma pārcilāja no skapja apakšējā plaukta izņemtās divas pašaustās dienas segas un sprieda, kuru no tām ņemt līdzi uz pansionātu.
Jau veselu nedēļu viņa bija šķirojusi mantas. Daļu trauku atdos māsai, tai vēl ģimene, gan vajadzēs, ja ne pašai, tad mazbērniem. Mazo, apaļo galdiņu un divus vēl jaunus krēslus uzdāvinās Maņas puikam. Tāpat savu reizi maizīti no veikala atnesa, malku saskaldīja, tagad gatavojas apsievoties, gan noderēs. Tad Vilma iedomājās, ka jaunajiem derētu arī dīvāns. Žēl jau bija atdot, bet Maņai pašai nebūs, ko dot dēlam pūrā līdzi. Pati tāpat mīlēja iedzert, Vilma gan to draņķi neņēma mutē. "Bet vai nu es būšu tā, kas mācīs Maņu?" sevī sprieda Vilma un nopūtusies izgāja ārā.
Bira baltie dzidrie. Tāpat kā toreiz, kad viņa iepazinās ar Fredi. Viņa bija aizbraukusi uz pilsētu un iegriezusies Tauriņa kunga grāmatnīcā, kad viņu uzrunāja kāda pazīstama balss:
Vilmas jaunkundz, cik patīkama tikšanās! Fredi, nāc iepazīsties ar manu bijušo klasesbiedreni! Skaista kļuvusi! Ja nebūtu precējies, tad pats ņemtu. Tagad nekā, - smaidīdams teica Osvalds, lūkodamies Vilmā.
Viņa nosarka kā biete un aizgriezās projām. "Ir nu gan Osvalds! Vai viņa kāda tirgus prece, vai?" īgņojās Vilma. Taču patiesībā pašai tīri labi patika Osvalda sacītais. Godīgi sakot, brīvais Fredis arī nebija nemaz zemē metams. Trijatā visi izgāja ārā uz ielas. Osvaldam bija jāsteidzas mājās pie sievas, kurai kuru katru dienu gaidāmas radības. Viņi palika divatā. Sarunas negribēja raisīties. Fredis izskatījās nelaimīgs, laikam nezināja, ko lai runā. Vilma iesāka pirmā:
Ka tikai nenokavēju bānīti, šovakar biedrības namā kora mēģinājums.
Tādā gadījumā es pavadīšu, - Fredis laipni piedāvājās.
Jums tālu jābrauc? - viņš iejautājās.
Nē, divas pieturas. Mājas saucas "Līči". Brauciet ciemos, apskatīsities mūsu pusi! - jau kāpdama bānītī, viņa draiski uzaicināja.
Viņš to ņēma nopietni un kādā dienā atbrauca. Tēvs bija ataris kartupeļus, bet pats nekāds kastu cilātājs nebija, jo mocījās ar muguras sāpēm. Tāpēc Freda ierašanās nāca īsti laikā. Viņš arī netielējās, bet, apmainījis svētdienas kārtu pret tēva darba drēbēm, ķērās pie darba. Tādējādi viņš tūliņ iemantoja vecāku simpātijas. Vēl pēc pāris reizēm Fredis jau tika uzskatīts par potenciālo znotu. Situāciju pasteidzināja tas, ka tēvs tik drīz neatlaba un steidzami vajadzēja izpalīgu. Izskatīgs un prātīgs jau viņš bija. Nebija tāda darba, ko Fredis neprastu.
Tā viņi apprecējās. Sapratās no pusvārdiem. Vedējos aicināja Osvaldu ar Maldu. Pēc kāzām abi palika tēva mājās. Fredis pats bija pabeidzis remontu mājas neapdzīvotajā daļā. Pag, cik tad ilgi viņi bija mierā un saticībā kopā nodzīvojuši? Vilmai pēkšņi bija sajukuši rēķini. Pilni četrdesmit gan! Toreiz vēl ciemos vedēji bija atbraukuši. Nu jau Osvalds gadi pieci atraitņa kārtā iebraucis. Nabadzītei ļaunais kaklā bija ieperinājies. Kas to zina, kur tagad pats Osvalds. Ilgāku laiku nav rakstījis. Pēdējo reizi viņi bija tikušies Freda bērēs. Kopš tā laika pagājuši seši gadi. "Ka tikai nav saslimis!" bažīgi iedomājās Vilma. Viņa bija domājusi vēl pasaimniekot, bet vienai pietrūka spēka. Sevišķi veselība Vilmai sašķobījās, kad zemes klēpī guldināja meitu. Viņa skaitījās laba peldētāja, bet netālu no ezera krasta pazuda zem ūdens. Kamēr bija dzīvs Fredis, Vilma turējās. Tagad šis notikums arvien vairāk nāca prātā un lika nobirt dažai labai asarai nomoda naktīs. Atpūtusies Vilma iegāja atpakaļ istabā.
Raibie cimdi - kapu racējiem. Visas bēru gadījumam nepieciešamās lietas viņa bija salikusi atsevišķā sainī, klāt pielikusi sarakstu, lai viss ritētu raiti, bez liekas aizķeršanās. Viņai patika kārtība. Vēlāk saini aizgādās pie Jurīšiem, viņi kopš laika gala bija kopā godos gājuši. Pie viena pieteiks, lai viņi pieskata māju, ja līdz prombraukšanai nebūs atradies pircējs. Apdarījusi vēl kādus darbus, Vilma apsēdās plīts priekšā un iegrima pārdomās. Kā gan tajā dzīvē nav gājis?
Bija pagājusi tikai kāda nedēļa pēc vīra bērēm, kad viņa sētsvidū izdzirdēja soļus. Saulīte jau metās uz rietēšanu, viņa gāja skatīties, kas nāk. Sētsvidū stāvēja viens paziņa no Pārgaujas un tādā mīlīgā balsī sacīja:
Vilmiņ, es atnācu ciemos. Pasēdēsim - man līdzi pudele.
Viņai kā zibens cauri smadzenēm izšāvās - neba šis tāpat vien nācis! Grēka pagale! Fredis vēl nav lāgā atdzisis, kad viņš jau nāk ar vīna pudeli! Vai nav zināms, kā šīs lietas beidzas? Tāpēc viņa, paķērusi turpat pieslieto slotu, dzina nekauņu projām. Šis arī, sameties kūkumā, bija ļāvis kājām vaļu. "Skat, kāds pagāns! Pie visa gatava sagribēja tikt. Laikam jau iedomājās, ka es tajās bēdās kritīšu ap kaklu. Kas zina, vai tā vīna pudele nebija sazāļota. Ir gailis pakaļ nedziedātu. Varbūt tik ļauni nenotiktu, bet labs arī nekas nebūtu sanācis," prātoja Vilma.
Protams, ka ilgi vienai negribējās dzīvot. Mājas tukšais gals aizvien vairāk atgādināja par sevi, sevišķi svētdienās un svētku dienās. Viņa aizrakstīja savai jaunības dienu draudzenei, kura dzīvoja pilsētā un kuras vīrs slimoja ar kādu nopietnu krūšu kaiti. Ella par tādu priekšlikumu bija gandarīta un drīz vien pārcēlās šurp. Ticis lauku gaisā, Pēteris atlaba. Sejā atgriezās sārtums. Vaigi kļuva apaļāki. Ella viņu pieskatīja kā bērnu. Svaiga oliņa rītā, svaiga vakarā. Biezo pienu tikai krējumā maisīja. Katru labāko kumosiņu atlika Pēterim. Bet slimība laikam bija pārāk iezīdusies un negribēja atlaisties. Pats jau arī uzvedās kā puika. Kur bija prāts sakarsušam un vēl plikam sniegā vārtīties! Mājās vēl aukstu alu iedzēra. Ar to pašu vairs neuzcēlās. Klepoja, ka visa māja skanēja. Par dakteriem ne dzirdēt negribēja. Pāris nedēļās izdila kā salms. Vēlāk zārku nesēji stāstīja, ka negribējies ticēt, ka Kūlas Pēteris tur iekšā. Tik viegla bijusi mūža māja. Vilma atcerējās, kā Pētera lielais Džeris tonakt pirms viņa nāves gaudoja. Tirpas skrēja pa muguru. Saprata nabadziņš, ka kaulainā jau gultas galā stāv. No rīta Pēteris aizgāja. "Ko jau nāve nolēmusi paņemt, tad arī paņem. Vairs nelīdz ne zāles, ne plāksteris. Citi brūķē caurām dienām, izguļas grāvja malā, kūpina, ka pat tuvumā nerādies, bet dzīvo," nopūtās Vilma. Pasēroja abas par Pēteri, visvairāk jau Ella. Tīri plāna no vaiga palika. Taču vēlāk tā kā atplauka. Abas ēda no viena katla un ziemas garajos vakaros kavējās atmiņās par saviem vīriem. No Ellas stāstiem varēja saprast, ka Pēteris nemaz tik labs nav bijis. Lutināts kā bērns. Piedevām vēl greizsirdīgs. Neviens izskatīgāks vīrietis nav varējis uz Ellu paskatīties. Uzreiz prasījis, kur un kad iepazinušies, vai tikai slepus nesatiekas, kāpēc tieši šodien viņa uzvilkusi visskaistāko kleitu, vai ne šī vīrieša dēļ? Veltīgi bijis atgādināt, ka abi iet uz radinieces jubileju un citas kleitas viņai nemaz nav un šī kleita ir vienīgais izejamais tērps.
Pat nomirt Pēterim bija bailes. Baidījās, ka es apprecēšos ar citu, - stāstīja Ella un apraudājās.
Vēlāk Ella atkal sanīka. Sūdzējās, ka nekā nevarot ieēst, spiežot māgā. Pēc diviem gadiem viņa aizgāja pie sava vīra. Bērnu viņiem nebija. Pēteris nav gribējis. Tā dzīvojuši divatā. Pirms savas aiziešanas Ella bija teikusi, lai velkot mugurā veco kleitu. Pēteris sapnī teicis, lai nemēģinot pucēties. Pēdējā laikā viņa neko labāku mugurā negribēja vilkt. Tikai atmeta ar roku:
Ko nu vairs, kad nāve jau zobu galos.
Vai, Elliņ, kam nu tādas valodas mutē ņem!
Ņemu vai neņemu, uz lapu birstamo laiku tas notiks. Pēteris atkal bija pakaļ. Turies un nebēdājies. Kā māsas esam dzīvojušas, kā māsas šķirsimies.
Pēc nedēļas Ellas vairs nebija. Kā vakarā bija aizgājusi gulēt, tā arī palikusi. Uz grīdas gulēja abu kāzu bilde. Logā vējš iesvieda dzeltenas lapas, bija septembra vidus...
Tas bija pēdējais piliens Vilmas dzīvē. Viņai vairs negribējās palikt šajā mājā. Jurīši gan mēģināja atrunāt un pat aicināja pa ziemu pie sevis, bet viņa palika pie sava. Ies uz pansionātu un māju pārdos. Ja negadīsies gruntīgs pircējs, lai nāk dzīvot Jurīši. Par savu nodomu viņa paziņoja arī savai māsai. Tā atbrauca, mēģināja pārrunāt, taču bez rezultātiem. Vilma nebija pierunājama iet dzīvot uz pilsētu. Kopā ar māsu - ne tik. Tā jau viņas labi satika, bet diendienā redzēties - tas Vilmai nepatika. Pārāk vienādiem un nepiekāpīgiem raksturiem abas bija. Un vecumdienās negribējās sanaidoties. Vienojās, ka māsa uzrakstīs sludinājumu un ievietos rajona avīzītē. Vēlāk gan viņa atrakstīja, ka mazdēls aizvedis uz Rīgu. "Kaut vai uz pašu Maskavu! Ka tikai rastos pircējs un es ar godu varētu pārcelties," domāja Vilma. Viņa rēķinājās, ka mēnesis paies, tomēr visu vajadzēja kārtot laikus. Uz pansionātu viņa nolēma ņemt līdzi arī pulksteni, pašas austos palagus, nakstskapīti un lampu (pēdējā dāvana no Kūļiem). "Varbūt tas puika nemaz nav ielicis sludinājumu? Ir nu gan prāts, tādu nopietnu dokumentu dot ārā no rokām. Vai nu jaunajiem tik vien darba? Bet Lauma jau nekad nav ar sevišķu kārtību izcēlusies," īgņojās Vilma. Vēl jau varēja gaidīt, ja vien zinājis, ka rakstītais nonācis īstajās rokās.
Saule jau laidās slīpi, kad viņa iedomājās izcept ābolu pankūkas. Tādas ļoti garšoja viņas Fredim. Šovakar viņa ar tādām nolēma pacienāt sevi. Kad pirmā panna jau bija noņemta, Vilma pa logu ieraudzīja, ka pagalmā iebrauc automašīna. No tās izkāpa divi vīri. Viens jaunāks, bet otrs jau gados, taču jauneklīgu stāju. Vienā rokā viņš turēja kuplu asteru pušķi, bet otrā - tortes kārbu. Vilma pagājās pretī un, roku pie acīm pielikusi, lūkoja saskatīt, kas viņu sadomājis apciemot. Pēc mājas pircējiem tie neizskatījās.
Osvalds!? - viņa pārsteigta minēja.
Tas pats, mīļā Vilma, tas pats! Un tas mans mazdēls, - Osvalds priecīgi runāja. - Tālu gan iznāca braukt, pāri visai Latvijai. Bet kā nu neatsauksies uz tādu sludinājumu, tāpēc daudz negaidīju un braucām šurp, lai neviens netiek priekšā.
Osvald, tev māju novēlu ar abām rokām! - Vilma priecīgi iesaucās.
Māja bez tevis, Vilmiņ, ir tukša skaņa. Pati taču avīzē liki sludinājumu, ka māja ar izdarīgu saimnieci meklē gruntīgu saimnieku. Turklāt to es izlasīju precību sludinājumu lapā. Man sevišķi patika klāt pievienotais pantiņš:
"Tas nekas, ka rudens matos,
Sirds vēl rozes ziedu gaida.
Atnāc, tu, pirms zieds nav zemē kritis.
Atnāc, palīdzēšu ziemu pārdzīvot!"
Tieši kā man, - komentēja Osvalds.
Vilma stāvēja un nesaprašanā lūkojās avīzē. Nebija šaubu, ka sludinājums ar līdzīgiem tekstiem samainīts. Tas jau arī bija domājams. Tagad aiz kauna vai zemē jālien!
Nesarksti, Vilmiņ, nesarksti. Es jau uzreiz sapratu, ka tu aicini mani. Tāpēc jau sava vārda vietā esi likusi Vilda. Arī adrese nav konkrēti norādīta. Mani, vecu buku, nepiemānīsi! - aplicis ap pleciem Vilmai roku, mīlīgi runāja Osvalds.
"Lai notiek, kas notikdams, bet patiesību neatklāšu. Galu galā es taču gribēju iet projām, kad paliku viena. Tagad apstākļi mainījušies," sevī sprieda Vilma. Viņi iegāja priekšnamā, pretī plūda kārdinoša pankūku smarža.

Citu datumu laikraksti