Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Saullēkta krāsās

Laiva līgani šūpojās ezera viļņos ar katru mirkli vairāk tuvodamās ūdensrozēm. Digna slinki pastiepa roku un ar pirkstu galiem mēģināja tās aizsniegt. Tomēr, savāda gurduma pārņemta, atkal atslīga puszviļus.

Laiva līgani šūpojās ezera viļņos ar katru mirkli vairāk tuvodamās ūdensrozēm. Digna slinki pastiepa roku un ar pirkstu galiem mēģināja tās aizsniegt. Tomēr, savāda gurduma pārņemta, atkal atslīga puszviļus. Nebija nekādas vēlēšanās ķerties pie airiem, lai pietuvotos baltajiem ziediem. Tikpat bezkaislīgi pāri aizzumēja spāre un, viegli pieskardamās ūdens virsmai, uzbūra tikko samanāmus viļņu lokus. Pat vējš šķita bula laika novārdzināts- tik nemanāms un knapi nojaušams. Apkārt vien tveicē noguris klusums.
Digna zināja, ka kaut kur aiz meldriem, krastmalā pie telts, iekšēji sabozies, klīda Zigis un ik pa brīdim izmeta zobgalīgas piezīmes brālim. Tā gribējās kādam iekost! Kaut vai par to, ka Digna tā vienkārši paņēmusi laivu un pazudusi no redzamības un dzirdamības loka. Un galvenokārt jau par to, ka viņi vispār ir šeit...
Pat diezgan tālu no vīra šobrīd būdama, Digna sajuta Zigurda neapmierinātību un briestošās dusmas, un paredzēja, ka viņš ir spējīgs visu sakraut mašīnā un vienā mirklī aizbraukt, pametot sievu ezermalā. Dīvainā kārtā, šī perspektīva viņu nemaz nebiedēja. Šobrīd pat- drīzāk uzjautrināja. Nu un tad? Vēl šoreiz savu viņa bija panākusi. Jau tā tas izdevās tik reti un ar mēnešiem ilgu pierunāšanu- Zigim vienmēr bija steidzamākas un svarīgākas darīšanas.
Arī šogad viņa veltīgi bija centusies saskaņot atvaļinājumus, jo tāpat bija skaidrs- Zigurds kopā ar viņu nekur nebrauks. Tie laiki, kad viņi visur staigāja rokrokā, bija tikai skaists sapnis, diemžēl jau izsapņots. Un pēdējā laikā, lai arī kā Digna centās viņu kopdzīvē ienest romantiku, Zigis no tās izvairījās kā prazdams- aizbildinoties ar nevaļu, veselības un naudas trūkumu. Tāpēc jau Digna bija samierinājusies ar mazumiņu un izlūgusies vienu dienu kopā pavadīt ezermalā. Vienu saulainu vasaras dienu. Divatā. Mīlestībā un sapratnē. Pie ūdens, pie naksnīga ugunskura dzirksteļu spieta un malkas sprakšķiem, meža smaržām un skaņām. Gluži kā toreiz, kad Zigis, iejuzdamies pirmatnējā vīrieša - alas saimnieka lomā, tinies vienā gurnautā, pusnaktī atnesa savai iemīļotai varenu "medījumu"- no dūņām izvilinātus vēžus, un, vēl neizdegušā ugunskura liesmu gaismā, izpildīja pirmatnīgu rituālu deju. Toreiz, ar prieku piebiedrojusies vīra impulsam, arī puskaila, izspūrušiem matiem, Digna lēkāja viņam līdzi, izrunāja "uguns" un "pavarda" vārdus, iesvētīja lielo katlu un gatavoja savam "saimniekam" azaidu. Cik spocīgas šķita viņu ēnas, cik neparasti tās vijās viena ap otru, cik neaizmirstamu stāstu tās bija ierakstījušas Dignas dvēselē! Ar Uguns vārdiem un kaislību.
Nebija jau viņa mazais bērns, lai nesaprastu, ka nekā tamlīdzīga vairs nebūs. Tādas dienas neatkārtojas un var nemaz necensties tās restaurēt. Mainījies bija Zigurds un arī viņa pati vairs nebija tā draiskā meitene ar vienmēr vējā plandošajiem matiem. Bez tam - viss šobrīd notiekošais jau lika saprast, ka nekas no tā, kas viņas prātā bija iecerēts un gaidīts, neīstenosies. Jā, lai arī ņurdēdams un visādi neapmierināts, pukodamies par somām piekrauto bagāžnieku, Zigurds tomēr no rīta bija izbraucis no mājām. Jau pašā sākumā katrs Dignas teiktais vārds vīram izsauca niknuma lēkmi, līdz viņa beidzot apklusa. Labāk iekost mēli zobos, nekā nevajadzīgu vārdu bilst. Kad mašīna apstājās pie vīra brāļa mājas un pēc brīža aizmugurē ielocījās garais Normunda augums, Digna saprata, ka jau atkal Zigurds apņēmies sabojāt viņai vēl vienu dienu.
Vienkārši- jāprot uz visu to paskatīties no malas. "Manis te vispār nav.... Ir tikai bezkaislīga videokameras acs, kas visu piefiksē un neanalizē, " Digna jau kuro reizi centās sev iegalvot. "Re, kā nu Zigis raujas! Atlika tik izkāpt no mašīnas, lai atdzīvotos. Uzreiz steidzas piepūst laivu! Un Normunds- kā nekā nesaprazdams blenž, kad tiek nokomandēts uzsliet telti! Un kur radās tās alus pudeles? Nav tā kā par daudz? Re, kā manis te vispār nemaz nav!" Jeb varbūt tomēr ir? Daudz neuztraukdamies par pārējiem, Zigurds ielēca laivā un veikli atīrās no krasta. Kaut ko vēl uzsauca Normundam un pazuda no redzesloka. Atradusi ērtu vietiņu piesaulītē, Digna bija iekārtojusies uz sauļošanos un peldēšanos, kad Normunds, kārtējo reiz sadumpojies pret brāļa tieksmi komandēt, atteicies no telts sliešanas, izvēlējās Dignai pakavēt laiku. Tas ir- paspēlēt uz nerviem, un nevis ar flautu vai stabuli, bet ar kontrabasu... Pēc pāris stundām, apīries apkārt ezeram, atgriezās Zigurds, bet, izkāpis no laivas, joprojām "neredzēja" Dignu. "Nu nevajag arī!" jau aizmirsusi savu nostāju- skatīties uz visu to no malas- Digna sabozās. Kādu brīdi visus nodarbināja telts sliešana, ik pa brīdim- alus pudeles tukšošana. Tad Digna atcerējās krastā aizmirsto laivu un, neviena nepamanīta, klusi aizīrās no krasta. Lai! Lai dusmojas! Vismaz tik daudz taču viņa ir pelnījusi! Par ikdienas blakus būšanu, rūpēm un uzklausītajiem pārmetumiem. Par to, ka vēl līdz šim Zigurdu nebija pametusi ...
Nu sīkie vilnīši laivu bija ievirzījuši ezera ielokā. Krastā augošā ieva vēlīgi dāvāja patvērumu ēnā un Digna, acis aizvērusi, domās atkal atgriezās pie sava pēdējā laikā iecienītā rēbusa - kā būtu tad, ja būtu- savādāk...
*** Ievilcis airus laivā, Modris ļāvās niecīgajai vēja pūsmai. Tādā karstumā zivis neķērās. Pēkšņi uznākušais laiskums mudināja atlaisties guļus un kādu brīdi ļauties laivas inercei. Ja apbrauktu meldriem aizaugušo krastu, tur tālāk ēnainajā līcī varbūt vēl būtu glābiņš no saules. Varbūt arī kādai badīgai zivij rastos apetīte uz tārpiem... Kādu brīdi vēl minstinājies, Modris tomēr izšķīrās par labu laiskai atpūtai. Šķita, ka laiva pati lēnām virzījās uz krasta pusi. Viņam jau bija pazīstama šī sajūta, ka nevajag pretoties tai notikumu plūsmai, kas tiek vadīta no augšas... Jā, šodien viņam vēl bija izdevies izmukt no mājām, no apnikušajiem ciemiņiem un nogurdinošās kņadas. Lai Agrita pati tiek galā ar saviem radiem. Bija jau gan redzams, ka arī viņai tas viss ir apnicis, bet kā gan lai pieklājīgi liek saprast, ka laiks posties mājās? Sievasmāte bija pārņēmusi vadību virtuvē un dārzā, pamazām iegraužot robu arī Modra naudas makā. Tad vajag to, tad vēl kaut ko, un mīļā miera labad vienkāršāk bija piekāpties bez liekas runāšanas. Bija jau mēģināts iebilst, bet viņa tāpat prata pierādīt savu vajadzību nepieciešamību, un galu galā tāpat nācās piekāpties. Tad vēl tas bērnu bars... Strādājot mežniecībā un ikdienā esot divatā ar mežu, Modris bija atradis no trokšņa. Arī vakarā mājās gribējās mieru, un reizēm traucēja pat televizors. Sākumā Agrita šo Modra prasību uztvēra kā untumu, cerot, ka drīz pāries, bet, kad saprata, ka "klusums" ieilgst, sākās pirmās nesaskaņas. Lai nebūtu jāstrīdas ar sievu, Modrim pareizāk šķita klusēt un atrast nodarbošanos ārpus mājas. Labi, ka bija dārzs, kurā varēja rakt un stādīt, rušināt zemi, labot sētu, uzsliet lapeni un dēlam šūpoles. Bet tajās reizēs, kad tur patiešām viss bija apdarīts, vēl pastāvēja iespēja aizbraukt uz ezeru. Piepūšamā laiva un makšķeres bagāžniekā un - pilnīgs miers. Vēl jau bija gan arī ārkārtas darbadienas, kad nācās dežūrēt tornī un vērot panorāmu virs koku galotnēm. No augšas skatoties, mežam piemīt tāda krāsu daudzveidība, kādu uz zemes stāvot grūti iedomāties. Vietām koši zaļa lapotne, citur sudrabaina un pelēcīga, citur tumši zaļa vai jau dzeltēt sākusi. Tālo ezeru noslēpumainais skatiens, ceļu un stigu sarežģītais vijums. Šur tur pavīd pa kādam ogotāja stāvam, saklausāma balsu sasaukšanās. Reizēm mieru patraucē kāda dūmu strūkla, bet nekas nopietns, par laimi, viņa iecirknī vēl nebija gadījies. Bet vasara sausa, kas to lai zin... Bezrūpīgais ezera miers bija īsta atpūta. Te domas varēja klīst kur vien gribēja. Te varēja domāt arī par Dignu, nejauši satapto jauno sievieti ar bezgala skumjajām acīm. Viņa bija ienākusi Modra dzīvē pavisam nesen - ar pilnu melleņu grozu, ziliem pirkstiem un muti. Nogurusi no staigāšanas, atspiedusi muguru pret koka stumbru viņa bija apsēdusies ugunsnovērošanas torņa pakājē īsi pirms tam, kad tur pienāca Modris. Izsaiņotās sviestmaizes liecināja par iecerētu azaidu. Toreiz, viens otram atvainojušies, protams, pilnīgi ne par ko, abi bija cienājušies ar Dignas sviestmaizēm, un Modris aizrautīgi stāstīja par savu darbu. Dīvaini, kā šīs sievietes klātbūtnē viņš atraisījās un kā vārdi radās un plūda paši no sevis. Toreiz laiks pagāja nemanot. Digna aizsteidzās uz autobusu, un tik vien izdevās, kā pierunāt viņu apsolīt, citreiz šaipusē esot, tā vienkārši nepaiet garām tornim. Kādreiz Modris neticēja liktenim, taču kopš viņa dzīvē dažādas liktenīgas nejaušības daudz ko bija vērsušas par labu, viņš ticējai šai nolemtībai. Arī Dignas parādīšanos viņa tuvumā Modris uzskatīja par liktenīgu zīmi. Pēc šīs abu tikšanās viņa dzīvē daudz kas bija mainījies- visi līdz šim smacējošie ikdienas sīkumi šķita vieglāk paciešami un darbi raitāk ritēja. Domas nemitīgi atgriezās pie Dignas. Pat nakts stundās Modri vajāja un mulsināja jaunās sievietes skumju pilnais acu skatiens. Noslēpumains un aizplīvurots. Brīžiem tas Modrim atgādināja viņam vien zināmo- pār koku galotnēm tikko saskatāmo, tālo ezeru vilinājumu... Arī šobrīd, atlaidies laivā pusguļus, viņš vēl un vēlreiz atsauca atmiņā šīs tikšanās reizes sīkumus. Dignas pelēko acu rāmo skatienu, nejaušos pieskārienus, rimto balsi un skanīgos smieklus, un Modri, spēcīgāk kā jebkad iepriekš, pārņēma dīvaina tuvuma un maiguma sajūta. It kā viņa būtu tepat kaut kur blakus.. Viņš jutās Dignai vajadzīgs. Tikai - kāpēc gan viņa līdz šim vēl nebija centusies Modri uzmeklēt? Ak, kāpēc gan viņš toreiz nebija palūdzis vismaz Dignas telefona numuru? Vai maz vēl iespējama tāda nejaušība, kas viņus atkal savestu kopā?
*** Digna pat nebija pamanījusi, kā laiva piestājusi krastā. Satrūkusies viņa paskatījās pulkstenī- par laimi aizritējusi tikai kāda stunda. Ieklausījusies klusumā, viņa centās sadzirdēt Zigurda vai Normunda balsis. Vai tiešām viņi nemaz neizjuta Dignas trūkumu? Jeb varbūt sen jau devušies mājupceļā? Acīmredzot, līča ēnainā klusuma iemidzināta, viņa bija iesnaudusies. Jā, Digna atcerējās pat sapni, ko tikko redzējusi. Un vai gan tas bija kāds brīnums, ja sapnim bija Modra seja? Vēl pirms brīža viņa bija centusies visos sīkumos atcerēties tos nedaudzos kopīgos mirkļus... Jaunā mežsarga nosvērtību un apdomību, apslēpto romantiku un sapņainību acu skatienā, klusināto balsi. Modra acīmredzamo aizrautību ar mežu un mīlestību pret darbu. Dignai gribējās viņu salīdzināt ar kādu no kokiem - tik ļoti viņš šķita saaudzis ar šo vidi. Parasti vīrieti salīdzina ar ozolu- dzīvības, spēka un skaistuma simbolu, bet, pēc Dignas priekšstata, Modrim pietrūka izteikti platu plecu, muskuļotu roku un īsti vīrišķīgas stingrības. Varbūt viņā ir kaut kas no vītola noslēpumainā melanholiskā skaistuma? Bet varbūt Modris varētu būt pīlādzis, kur aiz trauslas ārienes slēpjas neparasti stingrs raksturs? Vai aristokrātisks un cēls, atturīgs, vienkāršs un lokans bērzs? Jā, tieši bērzam piestāvētu šī noslēpumainā sapņainība skatienā, rāmi plūstošā mīlestība un pieticība. Un tieši bērzam Dignai pašlaik visvairāk gribētos pieglaust vaigu... Dīvaina bija šī viņu tikšanās - šķita, ka Modrim sakrājies milzums neizrunātu vārdu, bet ne par sevi - par mežu, par kokiem, saknēm un ligzdām, pēdām un vēl visu ko citu. Ja vien viņa nebūtu steigusies, ja vien viņa būtu izlēmusi palikt mežā līdz nākošajam autobusam... Dignai gribējās domāt, ka Modris vienkārši nepaspēja kaut ko pajautāt viņai... Protams, viņš aicināja Dignu nepaiet tornim garām arī citreiz, un viņa šo aicinājumu nebūt nebija aizmirsusi. Tikai tās abas reizes, kad Digna atkal devās ogot, viņa Modri tur nesastapa... Mežs taču ir tik liels- cik gan bieži var krustoties divas takas ... Var jau tā bezgalīgi sapņot un minēt- kā būtu, ja būtu... Bet, guļot laivā ezerā, neko jau neizmainīsi. Negribīgi ielaidusi airus ūdenī, Digna pagrieza laivu atpakaļceļam. *** Apbraucis palielo meldru puduri un iztālēm pamanījis līča ēnā laivu un kādu tajā rosāmies, Modris pārdomāja. Viņa iecienītā vieta jau bija aizņemta, bet būt kaimiņos ar kādu pašlaik kaut kā negribējās. Atkal mūžvecie jautājumi par lomu un ēsmu, sūrošanās par karstumu. Lai nu šoreiz paliek! Kaķa tiesu mājās būs ko atrādīt. Ar dažiem spēcīgiem airu vēzieniem Modris apgrieza laivu un devās atpakaļceļā... *** Tikai tagad Digna atskārta, ka līdzšinējais dziļais klusums uz ezera ir pārvērties. Tajā ielauzušās automašīnu motoru skaņas. Kaut kur netālu bija dzirdamas balsis, ūdens šļaksti un jautri smiekli. Un pēkšņi pāri ezeram aizskanēja daudzbalsīgs sauciens: - Dignaaaa! Dignaaa! Pirmajā brīdī bija pat grūti aptvert, ka sauciens domāts viņai. Bet, paskatījusies uz krastu, blakus pirms dažām stundām uzslietajai teltij Digna pamanīja bariņu cilvēku, kas lēkāja, māja ar rokām un kaut ko klaigāja. Tuvojoties krastam, atbraucēju vidū viņa sazīmēja vīra darba kolēģus. Protams, arī Vizmu, kas, kā tagad atcerējās Digna, nesen bija solījusies pierunāt visus braukt uz ezeru, lai kuplākā pulciņā izklaidētos un vakarā pasēdētu pie ugunskura. Cik bija dzirdams, jautrības netrūka. Nu bija redzams kā atplaucis Zigurds, jo tieši viņš bija uzņēmies diriģenta lomu nelielajam saucēju pulciņam, kas nenoguris vēl joprojām klaigāja: -Digna! Digna! Nevarētu teikt, ka Dignu šī sabiedrība apmierināja, bet izvēles jau nebija. Atkal būs jāskatās, kā Zigurda acis glāsta Vizmas slaido augumu, jāklausās abu smieklos un jāizliekas, ka neko no visa tā neredz. Bet Zigurds vēlāk teiks, ka viņu starpā nekā TĀDA nav... Tāpat jau sen viss bija visiem zināms, tikai līdz šim nevienam nebija drosmes to pirmajam nosaukt vārdā... *** - Dignaaa! Pāri ezeram atlidojušais sauciens lika ieklausīties arī Modrim. Varbūt tās tikai ilūzijas? Re, pārāk sasapņojies par Dignu un nu jau pat ezermalas niedres sauc viņas vārdu... Taču sauciens atkārtojās vēl un vēl, ik pa brīdim mijoties ar smiekliem un klaigām. Patiešām - tur sauca Dignas vārdu. Samērā retu, lai uz šī mazā zemes pleķīša tas varētu piederēt vēl kādai īpašniecei. Tātad viņa bija kaut kur tepat netālu. Kādā no ezermalas peldvietām. Atlika tikai tāds sīkums- nokļūt krastā, saritināt laivu, iekāpt mašīnā un - nejauši atrast... Tikai satikt un redzēt. Varbūt pasveicināt. Varbūt pārmīt kādu vārdu. Katrā nākošajā airu vēzienā Modris ielika arvien vairāk spēka. Pēkšņi kļuva bail nepaspēt. Palaist garām šo varbūt vienīgo izdevību. Neatrast. Bet varbūt Digna viņu vairs nepazīs? Varbūt citu klātbūtnē nevēlēsies tuvoties? Šaubām mijoties ar apņēmību, Modris saritināja laivu un jau pēc neilga laika sēdēja mašīnā. Ar katru nākošo mirkli attālums starp viņu un Dignu samazinājās ... ** Labu laiku vērojusi kā diezgan pamatīgi iedzērušais Zigurds luncinās ap Vizmu, kā cenšas ievilkt viņu ūdenī, kā Normunds metas viņam palīgā un par abiem viņiem tas arī izdodas, kā pārējie, nu jau labi iereibušie darba biedri ar skaļiem saucieniem to atbalsta un vēl paskubina, Digna, neviena nemanīta, vienkārši pagrieza tam visam muguru un... aizgāja. Uz kurieni- par to viņa nedomāja. Šobrīd arī tie 19 kilometri līdz mājām likās tīrais sīkums. Galvenais bija- tikai tikt prom no tā visa. No vīra un viņa draugiem, no izsmējīgās attieksmes, no pētošajiem skatieniem, no pašas kauna un nespēka. Soli pa solim attālinoties no krasta, tāpat vienā halātiņā un basām kājām, Digna sajuta savādu vieglumu. Beidzot viņai bija izdevies tas, kas jau sen bija jāizdara. Bezgala sāpīga bija šī vīra dubultā dzīve, kura it kā no viņas tika slēpta, bet par kuru zināja visa mazpilsētiņa. Tagad viņa pati nesaprata, ko pēdējos gados bija centusies lāpīt un saturēt, un kam tas bija devis kādu labumu. Meli, visapkārt vienīgi meli. "Nejautā, lai man nav jāmelo..." - to Dignai bija iemācījis Zigurds. Viņa arī nejautāja, jo par to, ko nezināja pati, izstāstīja citi. Bez īpašām dusmām, drīzāk ar savādu atvieglinājumu, Digna soļoja pa meža ceļu, soli pa solim aiz sevis atstādama vienu pazemojumu pēc otra... Vakara veldzes un priežu smaržas piesātinātais gaiss ļāva brīvāk uzelpot un jau pēc brīža Digna, atbrīvota no visa iekšējā smaguma, jutās gandrīz vai labi. Ja ne basās pēdas, zem kurām ik pa brīdim pagadījās kāds nokritis zars vai čiekurs. Bet - vairs pavisam netālu līdz ceļam, un tad jau iešana būs tīrais nieks... ** Pavisam negaidot, no puskrēslas un miglas, mašīnas priekšā iznira sievietes stāvs. Modris pat nobijās- te, mežā vidū! Vai maz dzirdēts par laumām un meža fejām! Par vadātājiem un spīganām! Strauji nobremzējis, viņš ieķērās stūrē un tikai tad pieliecies ieraudzīja sievietes seju- pārsteigtu un nobijušos. Digna! Kā gan tas iespējams? Viņš kā apmāts vairākas stundas bija braukājis ap ezeru ieklausīdamies, vai kaut kur atbalss vēl neizrunās Dignas vārdu un lādēdams pasauli par to, ka liktenis viņam šoreiz nepalīdz. Bet viņa te- viena un tumsā! Izlēcis no mašīnas, Modris spēji apskāva Dignu un cieši piekļāva sev. Pasaudzēt, mierināt, glāstīt un skūpstīt- tas viss likās tik dabiski un pašsaprotami. Te, šinī vietā, viņa bija likteņa sūtīta. Un tieši šobrīd viņiem bija lemts pa īstam vienam otru atrast. Kā gan lai nenotic šādām liktenīgām sakritībām? Ne jau kāds cits bija Dignai nolemts uz šī meža ceļa. Tas bija viņa uzdevums pasargāt šo sievieti, izskūpstīt asaras no viņas acīm un apskaut trīsošos plecus. Neko nejautāt, tikai klusējot būt blakus. Iesēdinājis Dignu mašīnā, Modris izbrauca uz platākās meža stigas. Motora vienmuļās dūkoņas un nelīdzenā meža ceļa ieaijāta, sieviete nemanot iesnaudās. Kad viņa atvēra acis, skatam pavērās neparasta ainava- biezas miglas pielijusi ieleja. Un tikai koku galotnes kaut kur zem viņiem, tālu ielejā .. Izkāpusi no mašīnas, Digna aizgāja līdz kraujas malai. - Es tevi atvedu šurp, lai parādītu saullēktu- tāpat kā prieku uzaustam tavās acīs,- Dignu apskāvis, klusi čukstēja Modris.- Kad migla izklīdīs, tur lejā, dzidruma pārpilnas, uz mums raudzīsies divas ezeru acis. Šobrīd, nakts miera un skumju pielijušas, bet jau pēc pāris stundām- draiskas un mirdzošas tās raudzīsies uz mums ar klusām cerībām. Tās apsolīs saulainu rītu un skaistu dienu. Mums tikai jāprot tā paņemt. Mums tikai jāuzdrošinās būt laimīgiem. Iekļāvusies Modrim azotē, Digna piepeši jutās tik laimīga! Vai gan viņai vajadzēja daudz? Tikai šādu rītu, rasas un miglas pielijušu, mīļumu un maigumu blakus, kaut vai mazliet mīlestības, lai varētu justies tik viegla un apgarota. Sajūtu, ka esi vajadzīga un ilgota. Nebijuša brīnuma gaidas... Un pasaule šķita pielīstam saullēkta krāsām - zaigojošām un rosinošām. Dzidrām un skanīgām. Vienreizējām un neatkārtojamām.

Citu datumu laikraksti

  • Tauriņam pa pēdām

    - Jūs runājāt ar Fredi Bremzi? - Nē. Fredi es labi pazīstu, tas bija cits, - Maigonis sasprindzināja atmiņu.9. - Jūs runājāt ar Fredi Bremzi? - Nē....

  • Dziedātāji izbauda karstu prieku un sirsnību

    Trešo gadu Alūksnes koris "Atzele" pieteicās starptautiskam koru konkursam Katalonijas pilsētā Cantonigros. Un beidzot saņēma uzaicinājumu tajā...

  • Saldais ēdiens - viegls un atsvaidzinošs

    Piedāvājam augļu un ogu laikam piemērotu saldo ēdienu. Tam garšu un izskatu papildinās pavisam neliels daudzums meža ogu. Atliek tikai apbruņoties ar...

  • Tauriņam pa pēdām

    Esot vietējais un vēl viens strādnieks. Teica, ka viņiem ir slaukšanas aparāti un piena dzesēšanas iekārtas.Esot vietējais un vēl viens strādnieks....

  • Iekārto pirmo golfa laukumu

    Jaunalūksnes pagasta "Salņi" saimnieka Viktora Litaunieka veidotā Vinnija Pūka dabas taka dāvā arvien jaunas iespējas aktīvi atpūsties, uzzināt un...

  • Pilsētas svētkus vērtē pretrunīgi

    Alūksne: vienmēr ir bijusi saistīta ar armiju. Pirmo reizi Alūksnes pilsētas svētki bija neierasti - programmā bija Nacionālo bruņoto spēku...