Sava pagasta meita

Sandra ir atbraukusi uz pilsētu. Mēs sēžam piesaulē, kādas mājas iekšpagalmā uz soliņa.

Sandra ir atbraukusi uz pilsētu. Mēs sēžam piesaulē, kādas mājas iekšpagalmā uz soliņa. Līdz autobusa atiešanai laika pietiek, taču Sandra drošības labad precizē. Nebūtu patīkami nokavēt. Zeltiņi nav viegli aizsniedzami, arī taksometru atļauties nevar, jo Sandra tāpat kā daudzi šajos laikos ir bezdarbniece.
Tomēr, kā pati saka "plinti krūmos nemet", tālab izmanto iespēju mācīties dažādos kursos. Viņa bija to 15 cilvēku vidū, kuri beidza "Projekta vadības kursus". Sandra atzīst, ka zināšanas kabatu nespiež un piebilst, ka labprāt mācītos kādā no augstskolām, ja vien varētu apvienot datorzinības, jurisprudenci un ekonomiku. Sandra nopūšas, jo šim sapnim ir rozā brilles, lai nebūtu par to jādomā, viņa veikli ieslīd bērnības zemē.
Darīja visu, kas ienāca prātā
Atklājas, ka četri bērni, kuru vecāki diendienā bija aizņemti fermas darbos, spēja izdomāt to, kas mātei pat sapņos nerādījās. "Mātei par lielām šausmām darījām visu, kas ienāca prātā. Istabā izveidojām baseinu. Aitu iejūdzām ratiņos un mazo māsu ielikām iekšā, lai vizinās, kamēr aizjūgs satrūka. Mēs bijām ģeniāli, izdomas bagāti cilvēki," smejoties atceras Sandra. Skolai sākoties, blēņas pamazām nobīdītas malā. Viņa pārcēlās dzīvot pie mātes māsas Zeltiņos.
Ir maz iespēju saimniekot
Pirmās zinības apguvusi vietējā pamatskolā, pēc tam sekojušas mācības Alūksnes vidusskolā. Šaurā taka pārvērtusies par lielceļu un aizvedusi uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, kur Sandra iestājusies Ekonomikas fakultātē. Viņa skumīgi stāsta, ka rēķinājusies ar jauniegūto profesiju mūža garumā. Taču cerība ilgusi tikai četrus gadus, līdz kolhoza "Zeltiņi" likvidēšanai. Vairāk viņas zināšanas nevienam nebija vajadzīgas. Sandra optimistiski noteic, ka jārēķinās ar sliktāko un jācer uz labāko. Šī atziņa nākot līdzi no bērnu dienām, kad vajadzējis rēķināties ar ēnas pusēm laukos - sevišķi, apsējot un apstādot tīrumus.
Jautāju, kādi ir viņas tagadējie vērojumi laukos. "Drūmi! Lielsaimnieki varbūt ies uz augšu, sīksaimniekiem nav izredžu. Jaunie Eiropas Savienības (ES) noteikumi prasa papildu ieguldījumus. Domāju, ka, turot pāris lopus, saimniekot neatmaksāsies.
Veiksmīgu lauksaimniecisko ražošanu nosaka tirgus pieprasījums. Ja nav pieprasījuma, cenas krītas. Tad ir vai nu jāsamazina piedāvājums, vai arī jāpieņem, ka pieprasījums nemainīsies. Kopumā ņemot, privātajiem lopu ir mazāk, tagad to daudzums ir kā kādreiz kolhoza laikā vienā fermā. Neatmaksājas tāpēc, ka siena vākšana un lopbarības sagatavošana iznāk dārgāk, nekā saņem par produkciju.
Man pašai ir viena govs un astoņi hektāri zemes, kuru pagaidām nomāju. Tur aug zāle. Platību nepaplašināšu, jo tehnikas pašai nav un atļauties nopirkt nevaru," par saimniekošanas iespējām saka Sandra.
Priecājas par tehnikas kooperatīvu
Sandra priecājas, ka pagastā ir nodibināts tehnikas kooperatīvs. Tur varot pasūtīt nepieciešamo tehniku, tikai jāmaksā par pakalpojumiem. Ne tikai viņa, arī citi to labprāt izmantojot.
"Ja nebūtu šāda kooperatīva, nezinu, ko iesāktu. Te visu varu iznomāt, sākot ar vagotājiem un beidzot ar siena vālotājiem. Sezonas laikā kaimiņš kaimiņu neaizmirst un steidzas palīgā," apmierināta stāsta Sandra.
Vērtē pagasta nākotni
Kad runājam par pagasta dzīvi, aicinu Sandru vērtēt tā nākotni. "Skatīsimies, no kuras puses saulīte ausīs, precīzāk kādas prasības nāks no ES. Paši tālu netiksim. Svešās kabatās naudu neskaitu, bet ir cilvēki, kurus vismaz vizuāli var vērtēt kā turīgus. Tiem ir vairāk lopu, paplašina saimniecību. Mūsu pakalnos ir grūti apstrādāt zemi, taču ceru, ka zināma augšupeja būs. Cerība vienmēr mirst pēdējā," atzīst Sandra.
Veidotu projektu pagasta skolai
Zinot, ka Sandra tikko beigusi projektu vadības kursus, prasu, kādu projektu viņa vēlētos īstenot savā pagastā. Sandra saka, ka būtu jāpabeidz jaunā skola, kurai jumts gan esot, bet tālāk "vezums" nekustoties. Vienīgais mierinājums, ka bērnu maz. Zemajā demogrāfiskajā situācijā vainojams naudas trūkums.
"Cilvēki domā, vai bērnus varēs izskolot, lai būtu kāds pamats dzīvē. Jauniešu pie mums ir maz. Es nepārmetu, ka viņi meklē iespējas strādāt un mācīties citur. Lielākajai daļai te nav, ko darīt. Kaut kādu darbu jau var atrast, piemēram, var strādāt gaterī. Ir sievietes, kuras krāmē dēlīšus, jo citādi nevar uzturēt ģimeni."
Tas skan visai bēdīgi, tāpēc Sandra sarunu virza uz optimistiskāku toni, piebilstot, ka slikts sākums vēl nenosakot iznākumu. "Tikai mieru!" viņa saka, un tas attiecas gan uz pagastu, gan ieilgušo vēso laiku.
Ieskatījusies pulkstenī, Sandra stingrā solī aizsoļo uz autobusu pieturu, rokās turēdama prāvo iepirkumu somu, kura glabā arī vairākus kilogramus zālāja sēklu.
"Lai nu kā, par dzīvi jādomā," saka Sandra un iejūk starp gājējiem.

Citu datumu laikraksti

  • Vēlas un uzdrošinās mainīties

    Iveta Pamils - Pamiljena no Liepnas jau sen gribēja iejusties Pelnrušķītes lomā, taču pirmajā pieteikuma anketu izlozē viņai nelaimējās. Pirmās...

  • Atjauno dolomīta arku

    Gaujienas pagasta J.Vītola memoriālā muzeja “Anniņas” teritorijā pašreiz atjauno dolomīta arku, kas ved uz muzeju.Gaujienas pagasta J.Vītola...

  • Ezera krastā top jauna atpūtas vieta

    Alūksnes ezera krastā līdzās Lāsberģa pilsdrupām apmēram mēnesi atkal rit celtniecības darbi - top atpūtas vieta. Jaunajiem atpūtas vietas...

  • Ir jauns veterinārais inspektors

    Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldē kopš maija strādā jauns valsts veterinārais inspektors Pēteris Garais, kas šajā amatā ir pēc...

  • Jāizkar valsts karogs

    Pilsētas atbrīvošanas 85.gadadienas pasākumu laikā 29. un 30.maijā pie Alūksnes pašvaldības īpašumā vai valdījumā esošajām ēkām, kā arī pie ēkām,...

  • Ziemai malka sagādāta

    Apes evaņģēliski luteriskā baznīca iegādājusies 40 krēslus.Apes evaņģēliski luteriskā baznīca iegādājusies 40 krēslus. Draudzes diakone Maruta...