Sevis izaicināšanai būtu jāļaujas vairāk

Jau ilgāku laiku plānoju doties uz Austrijas kalniem, bet mans nesenais desmit dienu ceļojums bez ērtībām izvērtās gluži uz citurieni un pilns ar neparedzētiem piedzīvojumiem.

Bez īpašas nojausmas, kur pārlaist nakti
Man un kādam manam draugam rokās bija biļetes un aptuvens plāns - “Nu, tur mums būtu jānokļūst. Punkts.” Lieki teikt, ka tā gluži vis nenotika. Ielidojām Minhenē, kur milzīgajā lidostā es sapratu, ka ceļojumam tomēr vajadzētu sagatavoties vairāk. Pēc zināma apjukuma mēs abi ar ceļabiedru devāmies pirkt vilciena biļetes uz kādu punktu Minhenē, no kura mums būtu ērtāk stopēt uz Zalcburgu, kur tad arī būtu jāgremdējas kalnu majestātē. Pie biļešu automātiem mūs uzrunāja kāds vīrs Stefans. “Arī es braucu uz šo vietu! Varam pirkt biļeti kopā, jo tā mums sanāks lētāk, labi?” viņš jautāja. Kāda runa! Tā nu Stefans mums palīdzēja atrast vilcienu un vēlāk arī palīdzēja nopirkt nākamo biļeti uz Zalcburgu. Tieši tā ir viena no tām patīkamākajām lietām līdz galam neizplānotos ceļojumos – atvērtība neparedzamiem piedzīvojumiem un apkārtējo labvēlībai. Galu galā tev ir jābūt atvērtam, jo citas iespējas nemaz nav.
Atvadījušies no Stefana, mēs uzsākām ceļu uz Zalcburgu. Vilciens slīdēja garām kalnu grēdām un šķietami neaizsniedzamām virsotnēm. Tāda īsta vasaras sajūta, un, manuprāt, tā jutās mūsu vecāku un vecvecāku paaudze, kad viņi devās atvaļinājumos vai ekspedīcijās uz Karpatiem un Kaukāzu. Zalcburgā mēs uzsākām apmešanās vietas meklējumus. Tas ir līdzīgi, kā staigāt pa Brīvības ielu Rīgā un meklēt vietu telts novietošanai. Līdz kempingam mūsu ceļi tā arī neaizveda, un beigu beigās mēs pārguruši uzkāpām Kapucinerbergā, kurā atrodas skatu terase uz pilsētu. Tā tad arī tika izvēlēta par mūsu pirmo naktsmītni, un pirmo reizi mūžā es pavadīju nakti uz soliņa. Tā bija ceļojuma pirmā diena, kas neko vēlīgu nevēstīja. Nakts pagāja drausmīgi, jo no siltuma un sausuma nebija ne vēsts. Pienāca rīts, un mans ceļabiedrs ieteica doties atpakaļ uz staciju, lai izplānotu, kurp doties tālāk. Gluži priecīgs viņš nebija, un arī man nācās sākt domāt, kāpēc esmu atbraukusi uz svešu valsti pat bez īpašas nojausmas, kur pārlaist nakti.

Ceļotājs ceļotāju sapratīs
Rīts stacijā iesākās gauss. Priekšā bija vēl deviņas dienas, bet jau pirmā bija izirusi pa visām vīlēm. Man nebija ne jausmas, ko iesākt un kurp tagad doties. Lai tādās situācijās savāktos, iesaku doties pastaigā - atvērties svešai pilsētai, ja ir vēlme un līdzekļi, ieiet kādā kafejnīcā, pasēdēt uz soliņa un vērot svešās pilsētas izjūtu ieplūstam sevī. Arī es tā darīju. Pastaigas laikā pamanīju kādu puisi ar daudzām somām un skaistu suni. Tā kā man bija pilna sirds un zināju, ka ceļotājs ceļotāju sapratīs, es devos ar viņu pārmīt pāris vārdus. Uzzināju, ka arī viņš ir šeit tikai uz neilgu laiku un plāno doties uz Spāniju. Puiša vārds bija Ēriks, bet viņa suni sauca Zora. “Tā sauc pazemes karalieni sengrieķu mitoloģijā, viņa ir Dēmetras meita, atdzimšanas dieviete,” pastāstīja Ēriks. Pārmijuši vēl pāris vārdus, mēs novēlējām viens otram labu ceļavēju, un es devos vēl mazliet ieelpot svešo pilsētu, lai atgrieztos atpakaļ stacijā pie sava ceļabiedra vēl aizvien bez plāna, bet nu jau ar cerīgāku skatu uz nākotni - nevarēja taču būt tik ļauni, ka mums nāktos pavadīt uz soliņa vēl vienu nakti.
Izritināju karti un informācijas centra darbiniekam lūdzu parādīt kādu vietu, kurp mēs varētu doties apmesties ar telti, vislabāk pie kāda ezera. Nemanot pie mums pienāca nesen satiktais Ēriks ar Zoru  un teica, ka viņš mums varētu palīdzēt, jo nolēmis arī doties prom no Zalcburgas atpakaļ uz savu dzimto pilsētu Vērtu pie Isaras Vācijā. Mēs droši varot viņam pievienoties, jo viņš zinot ļoti labu vietu pie ezera, kur apmesties. Ko nu tur ilgi domāt – mēs uzticējāmies pilnīgam svešiniekam, kurš savu suni godāja sengrieķu dievietes vārdā. Un tā bija viena no labākajām mūsu izvēlēm!

Esmu trāpījusi uz tik retu pasākumu!
Vērtā pie Isaras mēs apmetāmies uz divām dienām pie ezera. Patīkams laiks, vide un ūdens, kā arī gūzma ar atpūtniekiem. It sevišķi man iepatikās kāds vīrs, kurš sēdēja ezera krastā un ilgi spēlēja ģitāru. Es izlikos, ka it kā nejauši atrodu vietu tieši viņam blakām. Apgūlos un klausījos, klausījos, klausījos. Tieši tad es sapratu, cik ļoti man pietrūkst savas ģitāras un ka mūzika ceļojumā ir tik ļoti nepieciešama, jo tā galu galā ir veids, kā tu sevi izsaki.
Pienāca svētdiena, un es devos uz tuvējo baznīcu. Ne vārda nesaprotot no sprediķa, es nodevos citām domām, taču, beidzoties misei, pie manis pienāca priesteris un teica, ka šodien baznīcā ir īpašs festivāls un arī es esmu uz to laipni ielūgta. Devos uz festivāla norises vietu, kur satiku kādu sievieti, kas runāja angļu valodā. Viņa pastāstīja, ka šādu festivālu baznīca rīko tikai vienu reizi gadā. Sajutos nudien patīkami, ka esmu trāpījusi uz tik retu pasākumu, bet tad sieviete pastāstīja, ka netālu no šīs pilsētiņas notiek vēl kāds īpašs viduslaiku festivāls, kurš norisinās vienu reizi četros gados. Te nu es sajutos vēl īpašāk un zināju, ka tieši turp mums arī jādodas.
Lai nokļūtu uz festivālu, izlēmām stopēt. Izgājām uz ceļa un izritinājām sagatavoto uzrakstu. Jau pēc pāris minūtēm piestāja kāda mašīna, šoferis solīja mūs aizvest pāris kilometrus, jo tajā virzienā atrodas viņa mājas. Pusceļā laipnais vīrietis teica, ka viņš tomēr izlēmis mūs aizvest līdz pašam galam. Tā nu mēs nokļuvām mazajos Landshūtes viduslaikos, kuru laikā pilsētu pārņēmusi 15.gadsimta aura un gājienā dodas karavīri, parastie iedzīvotāji, princeses un pāvesti. Ir zirgu pajūgi un daudz jo daudz alus. Vēlāk festivāls turpinās neformālākā gaisotnē un festivāla dalībnieki var nogriezt savus četrus gadus audzētos matus līdz nākamajam festivālam, kura neatņemama daļa ir arī bruņinieku turnīrs.
Pēc pasākuma mūsu ceļš veda uz kārtējo kempingu. Šī bija mūsu ceturtā ceļojuma diena, bet mana gaita jau bija kļuvusi lēnīga, toties sūdzēšanās kāre krasi paātrinājās. Pēc kārtējiem septiņiem noietiem kilometriem mēs beidzot atradām kārtējo vietu, kur apmesties – skaistā dabas nostūrī netālu no publiska kempinga Isaras upes krastā. Te mūsu ceļojums beidzot ieguva īsta atvaļinājuma aprises.

Nokļūšana pilsētā atmodina galvā haosu
Pirmajā vakarā biju palikusi uz kādu brīdi pie telts viena. Pie manis pienāca trīs pavecāki ļaudis un kāda sieviete, kas satraukti jautāja, vai man neesot bail šeit palikt vienai. Atteicu, ka neesmu viena, un visi trīs atviegloti nopūtās. “Tad jau mēs tevi nepieskatīsim,” atteica vienīgais vīrietis kompānijā. Tas nudien bija ļoti jauki, un visa atvaļinājuma laikā mēs palaikam sajutām, cik ļoti šeit cilvēki mēdz rūpēties cits par citu, arī tad, ja esi svešinieks.
Sestajā dienā mēs nolēmām doties uz nākamo apmešanās vietu – kādu ezeru. Ar smagajām mugursomām kopumā nogājām 15 kilometrus un, tā arī neatraduši ezeru, atgriezāmies savā vecajā apmešanās vietā. Nolēmām uzsākt laisku atpūtu, jo plecus bija noberzušas somas, mugura sūrstēja no pārāk ilgas sēdēšanas saulē un kājas izjuta alerģiju pret jebkuru attālāku ceļa posmu. Lēnām izzuda laiks, un es gluži vairs nesekoju līdzi ne dienu skaitam, ne laikam. Dienas drīzāk virzījās saules ritmā, un palaikam prātā iezagās nelāga doma, ka pēc šīm dienām būs grūti atgriezties darba un ikdienas ritmā. Netālu no mums atradās treilerparks, kur cilvēki atpūtās savās mazajās mājiņās uz riteņiem. Tur viņiem bija televizori, datori un pat putekļsūcēji. Tā arī nesapratu, kas gan tā par atpūtu, un vēl jo vairāk - kas gan tā par sevis izaicināšanu? Manuprāt, tieši sevis izaicināšana ir tā, kurai mums būtu jāļaujas vairāk.
Devītajā dienā jau devāmies prom uz lidostu, taču, kā jau paredzējām, šķita, ka nokļūšana pilsētā atmodina galvā haosu. Pēdējā pusotras dienas pavadīšana lidostā šķita kā lēna pārmaiņa no ierastās vides uz sabiedrībā pieņemto,  dažbrīd bezjēdzīgo steigu.

Savdabīgs lidostas
kontingents
Man ļoti patīk lidostas. Tur var redzēt tik dažādus cilvēkus un viņu stāstus. Atvadīšanās un satikšanās – vēsu un patiesu emociju vērošana. Gluži kā kino! Ja es dzīvotu tuvāk lidostai, es tur ietu pēc iespējas biežāk un vienkārši vērotu cilvēkus. Tādi lidostā atnācēji bija arī Minhenē, tiesa, viņi nāca vērot atkritumu urnas. Savdabīgs lidostas kontingents, tā teikt.
Devītās dienas naktī lidostas mieru iztraucēja kāds mazliet nemierīgs cilvēks. Viņš apsēdās mums blakām, un šķita, ka viņš varētu būt lietojis kādas apreibinošās vielas. Tā viņš tur dīdījās, līdz pienāca apsargi, un tad jau arī tika izsaukta policija. Mani un manu ceļabiedru laipni palūdza pamest mūsu izvēlēto soliņu. No rīta gan mēs šo pašu vīru lidostā redzējām atkal. Laikam jau ļoti neatlaidīgs. Bet, par neatlaidību runājot, arī es gribu būt neatlaidīga un turpināt ceļot, turpināt sevi izaicināt un turpināt sevī ko mainīt.
Atgriežoties Alūksnē, man pāris cilvēki ir jautājuši, ko esmu ceļojumā redzējusi, kādus muzejus, kādas pilis un tā tālāk. Es mazliet piemiedzu acis, iedomādamās, kādas tad tās pilis un muzeji tur varēja izskatīties, un tad sacīju, ka neko tādu gan nedevos aplūkot. Desmit dienās to noteikti varētu paspēt, bet man bija daudz lielāks prieks iet vienkārši gar upes krastu un satikt ceļā interesantus cilvēkus – viņi jau tādas pašas pilis un muzeji vien ir.

Citu datumu laikraksti

  • Spēkiem mērojas Eiropā

    Eiropas Jaunatnes vasaras olimpiādē Nīderlandes studentu pilsētā Utrehtā Latvijas izlases sastāvā startēja divi Alūksnes džudo sportisti – Rolands...

  • Būs pludmales volejbola sacensības

    Svētdien, 28.jūlijā, Gaujienā norisināsies pludmales volejbola sacensības “Gaujienas kauss 2013”.  Tajās varēs piedalīties vīriešu komandas divu...

  • Karro Igaunijā iegūst galveno balvu

    Pagājušajās brīvdienās Igaunijas pilsētā Tartu aizritēja sezonas ceturtais “Monster Energy” superkausa posms, kurā prestižajā “MX1” klasē uzvarēja...

  • Izstājas vai izslēdz?

    Pretēji viedokļi ir deputātam Jānim Sadovņikovam, kurš domē vienīgais tika ievēlēts no “Saskaņas centra” saraksta un šīs partiju apvienības Alūksnes...