Sieva trīs vīriem jeb Kā iepazīt Romas vēsturi

Šis ir pavisam parasts stāsts. Viss sākās vienā jaukā dienā. Tīnas pasaule un mierīgā dzīve nejauki sašķobījās, kad viņa bija mīļotajam puisim - Jūlijam - atnākusi pakaļ uz darbu tieši pulksten 18.00, bet priekšnieks savu padoto nelaida projām.

Šis ir pavisam parasts stāsts. Viss sākās vienā jaukā dienā. Tīnas pasaule un mierīgā dzīve nejauki sašķobījās, kad viņa bija mīļotajam puisim - Jūlijam - atnākusi pakaļ uz darbu tieši pulksten 18.00, bet priekšnieks savu padoto nelaida projām.
Tīna uzstāja, ka Jūlija oficiālais darba laiks ir beidzies un ka viņš Tīnai ir vajadzīgs mājās. Un tad priekšnieks daudznozīmīgi pavaicāja: "Kas tu tāda vispār esi un ko tev te vajag?" Tīna nesamulsa, viņa izrieza krūtis, iesprauda rokas sānos un teica: "Es mīlu šo vīrieti!" Bet priekšnieks savukārt izgāza apaļo vēderu un kļuva vēl indīgāks: "Nu un tad?" Viņš nosmīnēja un izteica nepiedienīgu piedāvājumu, lai Tīna mīlot arī viņu, priekšnieku, jo Jūlijs, lūk, viņai drīzāk derētu jaunākā brāļa lomai. Tīna nosarka kā biete un sašutusi spiedza, ko gan priekšnieks iedomājoties. Viņa sūdzēšoties Valsts darba inspekcijā, policijā un pastāstīšot arī vīram! "Vīram?" saintriģēts dziļāk ievilka elpu priekšnieks. Un tad viņš nikni pūta laukā visu žulti, sak, lai Tīna vīram atklāti pastāstot arī par saviem ārlaulības sakariem ar Jūliju. Priekšnieks gan nojaušot, ko viņa ar Jūliju vienvakar darījusi tepat darbnīcās uz kāda darbgalda. Bet Tīna strupi pārtrauca viņu teikdama, ka priekšniekam gar to neesot nekādas daļas. "Jā, es mīlu Jūliju. Un savu vīru Uldi arī mīlu. Mīlu viņus abus. Un viņi abi man ir vajadzīgi," Tīna nobēra šos vārdus ātri kā pupas. Kaismīgi nobēra. Un priekšnieks tikai nosēcās: "Tu esi velna sievišķis. Tu vārīsies elles katlos. Tevi vajadzētu iespundēt. Un bērnus atņemt. Lai viņu naivos prātus nesamaitā!" Pēc šiem vārdiem Tīna aizskrēja projām raudādama. Aizskrēja viena pati. Jūlijs mājās pārvilkās vēlāk, īgns un dzēris. Bet priekšnieks pilsētā sāka izplatīt nevalodas par Tīnu...
Kā pele slazdā...
... tā pēc šī starpgadījuma sajutās Tīna. Jau nedēļu viņa neiziet no savas mājas. Darbā - veikalā, kur Tīna ir pārdevēja, - visi domā, ka viņa ir slima. Varbūt ir arī. Varbūt izsaukt ārstu? Vīrs piedāvāja. Izsauca. Tīnai esot depresija. Lika dzert nervu drapes. Viņa cer, ka jau rīt viss būs pārgājis. Taču šodien vēl ne, šodien viņai ir bail. Bail no cilvēkiem. Nē, ne jau no savas ģimenes, bet gan no svešajiem - no pazīstamajiem un no nejaušiem garāmgājējiem. Nē. Patiesībā Tīnai ir sajūta, ka viņu šajā pilsētā pazīst katrs garāmgājējs, katrs no ķēdes norāvies suns viņu pazīst. Ko viņiem vajag? Tīna domā par to nemitīgi. Un raud. Viņa ieslēdzas savā istabā un nelaiž iekšā nevienu. Pat bērnus ne.
Visu laiku viņa ir griezusies kā vāvere ritenī. Nu viņa nedara neko, guļ un raud. Bet ilgi to nevar. Tīna instinktīvi jūt, ka nedrīkst raudāt. Nedrīkst tā ārdīt sevi. Tad viņa lasa grāmatu. Bet pati nesaprot, ko ir izlasījusi, burti un teikumi aizslīd garām, viņai nav spēka uztvert svešas domas un emocijas, jo pāri malām plūst savējās. Tad viņa skatās televīziju. Skatās automātiski. Un neko neredz. Tad pārlasa jaunības vēstules, ko savulaik Tīnai rakstījis sākumā Arnolds, vēlāk - Uldis. Jūlijs gan nav rakstījis. Viņš pieder citai paaudzei, ir desmit gadus jaunāks par Tīnu.
Ilgi viņa nespēj būt viena. Nekad nav spējusi. Gribas cilvēku blakus - ar sirdi un dvēseli, ar garu un miesu. Varbūt tāpēc viņa ir sapinusies pati savās vēlmēs, izmisumā un apmātībā - būt mīlētai. Nē, Tīna nespēj būt viena.
Apņēmīgi, skaļi atverot durvis, viņa nāk ārā no istabas un runā bez mitas... par to, kā bērniem - Andrim, Ritai un Sandrai - skolā un bērnudārzā gājis, ko ēdīs vīrs Uldis (jaunāko divu Tīnas bērnu tēvs). Un vai Arnolds (Tīnas šķirtais vīrs un pirmdzimtā un vienīgā dēla tēvs) no mājas otra gala jāaicina vakariņās jeb viņam ir citi plāni. Un vai Jūlijs (īrnieks, kas kļuvis par Tīnas mīļāko, ak, viņai nepatīk šis vārds - mīļākais) šodien prātīgi dzīvojis jeb atkal nācis pie Ulda sapīpēt un mudinājis slīcināt problēmas sīvajā. Mājinieki. Ģimene. Neviens tādos brīžos, kad Tīna ir šķietami labā omā, neviens viņai neuzdrošinās stāties ceļā. Visiem tad ir labi. Viņi atkal priecājas ieraudzīt agrāko Tīnu - iejūtīgu, gādīgu, kas ir kā māte gan trim bērniem, gan trim savas dzīves vīriešiem. Ak, arī bērni tagad prot novērtēt brīžus, ka māte ir omā. Bērni kļūst paklausīgi un pakalpīgi. Bet tas ir tik nedabiski,ka Tīnai šķiet kaitinoši!
Remdēt izsalkumu, pat vairāk - palutināt. Sarūpēt tīras drēbes un palagus. Parunāties, uzklausīt un mierināt. Katru. Tāda patiesībā ir Tīna. Mājās. Bija vienmēr tāda, tagad - dažreiz. Un mājinieki klusībā lūdz Dievu, lai atgriežas vakardiena, lai atkal viss ir kā agrāk. Taču nu idille sabrūk ikreiz, ja pēkšņi iejaucas kāds no malas. Ja iezvanās telefons vai kāds pēkšņi pieklauvē pie durvīm, Tīna pielec kājās un bēg uz savu istabu, skaļi aiz sevis aizcērtot durvis. Šķiet, Tīna, kas agrāk vienmēr uzticējusies cilvēkiem, tagad jūtas kā kaķu vajāta pelēka mājas pele. Šķiet, runči viņu grib pārplēst pušu. Un citām kaķenēm par to būtu prieks. "Ha," Tīnai brīžiem nāk smiekli. Tas ir labi. Tātad viss nav zaudēts. Tīna ir sākusi rakstīt dienasgrāmatu. Viņa cer, ka, pabeigdama to, būs sevi izdziedinājusi. Būs atradusi atbildi uz jautājumu, kā dzīvot tālāk. Un tad viņa dienasgrāmatu sadedzinās.
30 gadus veca sieviete. Savas domas viņa uztic baltām papīra lapām. Tīna raksta...
Aiz aizcirstām durvīm
Es esmu spitālīga... es derdzos cilvēkiem. Visur, kur eju, apkārtējie sačukstas, skatās man nopakaļ. Es nevaru pat mierīgi strādāt veikalā. Reiz es pārsteidzu aprunātājas, kas stāvēja pie manas kases. Ieskatījos viņām tieši sejā un skaļi iesmējos. Es nevarēju vien rimties. Un... viņas sāka smieties man līdzi. Jutos uzvarējusi, kaut zinu, ka tā tikai šķietamība. Taču to vēl varētu pārciest. Galvenais - lai nelamājas, lai negrūstās, lai nesit... bērnus. Bet arī viņi cieš. Es jūtu. Viņi man neko nesaka, bet es jūtu. Dēls, mans Andrītis, šķiet, nosoda mani. Viņš neieredz Uldi. Viņš gribētu, lai mēs joprojām trijatā būtu ģimene - Andris, viņa tēvs Arnolds un es. Bet tas nav iespējams! Andra dēļ mēs ar Uldi pieņēmām Arnoldu savā mājā. (Vai tiešām, varbūt meloju pati sev!) Devām pajumti un atvēlējām maizes riecienu. Bet Andris to nenovērtē. Droši vien mani aprunā. Kopā ar savu tēvu un draugiem.
Rita no skolas atnāca visa vienos zilumos. Esot sakāvusies ar meitenēm. Nesaka, par ko. Bet droši vien vienaudzes viņu ķircina skolā. Manis dēļ. Reiz dzirdēju, kā meita pa telefonu kliedza uz kādu: "Tu pati esi mau... Mana mamma nav nekāda padauza, viņai nav trīs vīru. Viņa mīl manu tēti, un viņš ir mammas vienīgais vīrs." Kad jautāju, kas zvana, Rita neatbildēja. Tikai dusmīgi paskatījās un vaicāja pretī: "Kāpēc viņi dzīvo ar mums vienā mājā - Jūlijs un Arnolds? Kāpēc viņi neiet projām?" Labi, ka Sandra vēl nav kļuvusi tik pārgudra kā vecākā māsa. Nu ja, Sandrai jau vēl tikai trīs gadi. Viņa labprāt ļauj sevi palutināt un paauklēt gan Uldim, gan Arnoldam, gan Jūlijam.
Vīrs... Uldis atkal sācis dzert. Kopā ar manu saulīti... brūtgānu Jūliju. Likteņa ironija! Man gribētos izpļaukāt viņus abus. Reiz jau to mēģināju, un Jūlijs... pacēla roku pret mani. Neviens vīrietis nekad to nebija atļāvies. Bet viņš atļāvās. Un Uldis mani neaizstāvēja. Jā, pēc tam gan Jūlijs rāpoja uz ceļiem manā priekšā, lūdza piedošanu un mīlēja mani tik kaislīgi. Bet Arnoldam, es jūtu, ir cita sieviete. Viņa viņu tikai izmanto. Arnolds ir tāds mūlāps! Viņu tik viegli var aptīt ap pirkstu.
Gultā vienatnē ar sevi
Vai viņi visi patiešām nevar dzīvot bez manis? Jeb varbūt es nevaru dzīvot bez viņiem? Bet varbūt es nespēju dzīvot vienatnē ar sevi? Ar sevi, ha. Tas man nekad nav bijis nepieciešams. Sekss man ir bijis vienmēr. Labāks vai sliktāks, bet vienmēr.
Ja es gribētu saskaitīt, cik šo desmit gadu laikā ir bijis tādu dienu, kad es gultā esmu gulējusi viena pati... Es nemaz nezinu, vai tādas dienas ir bijušas. Tad jau manā dzīvē mīlestības ir bijis kaudzēm? Ha... Es nemaz nezinu, vai kāds mani vispār ir tā īsti mīlējis. Un vai es esmu mīlējusi kādu? Ir bijusi vēlēšanās mīlēt. Un ir bijusi drosme šo vēlēšanos piepildīt. Vai ir piepildīta? Vai mana dzīve ir tāda, kādu to biju iedomājusies 17 gadu vecumā? Tieši tik man bija, kad saostījos ar Arnoldu. Viņš bija septiņus gadus vecāks par mani. Viņš tik ļoti gribēja mani. Un manu no vecmāmiņas mantoto māju, kas atrodas pilsētas centrā. Un dabūja. 18 gadu vecumā es jau bija māte. Taču... Arnoldam drīz vien apnika jaunā sieva. Viņš bieži aizkavējās darbā. Taču naktīs vienmēr bija man blakus, kaut arī viņam negribējās gulēt ar mani. Es to juta. Katra sieviete jūt tādas lietas. Bez vārdiem jūt. Kad Andrītim bija trīs gadiņi, es Arnolda kabatā atradu svešas sievietes apakšbikses, atceros - stringa biksītes tās bija. Es tās iemetu krāsnī. Arnolds redzēja. Tas bija šoks mums abiem. Man par atklājumu, viņam - par to, ka ir pieķerts. Es neko neteicu. Taču... metos pirmā pretimnācēja - Ulda - apkampienos. Un bija arī vērts. Viņš - uzņēmējs ar augstāko izglītību, veiksmīgs, naudīgs. Tiesa, reiz jau precējies un šķīries. Nu un tad? Kopā mēs būsim laimīgi! Tā es domāju. Un bijām jau arī. Arnolds, asaras slaucīdams, aizgāja, kā man toreiz likās, uz visiem laikiem no manas dzīves. Bet Uldis mani mājās nēsāja uz rokām. Burtiskā nozīmē. Tas tikai bija skats! Es - maza, sīka kā pele. Viņš - liels un lempīgs kā lācis. Kā es toreiz neapjautu, ka patiesībā mēs nesaderam? Bet varbūt saderam? Un Andrīti Uldis uzreiz atzina par dēlu. Laime turpinājās sešus gadus. Pasaulē nāca Rita un Sandriņa. Bija viss. Bet pamazām man kopā ar Uldi kļuva salti. Galvenokārt gultā. Viņā vairs nebija agrākās kaisles. Viņš bija kļuvis tāds kā lupata. Bet man gribējās vīrieti!
Mēle kā ienaidnieks
Un tad es, galdniecības darbnīcā iedama pasūtīt jaunus plauktus savai mājai, satiku Jūliju. Viņa acis bija tumšas un dziļas kā atvari. Es tajās noslīku, tiklīdz ieskatījos dziļāk. Noslīku jau pašā pirmajā reizē. Bet pati sev neatzinos, ka tas ir noticis. Es mānīju sevi. Domāju, ka man šā puisīša žēl. Padauza es biju, nudien. Bet viņš - nelietis, burvīgs maita. Teica, ka īrējot dārgu dzīvokli, vai es nezinot, kur var dabūt lētāku istabu. Un es piedāvāju. Pati nezinu, kā šos vārdus dabūju pār lūpām. Taču pateicu tos ātrāk, nekā spēju ar prātu izdomāt. Uldis neiebilda, viņš bija fakta priekšā - pārnāca no darba, bet augšstāvā vienā istabā jau bija ievācies Jūlijs. Varbūt viņš, Jūlijs, to tā nemaz nebija domājis, ka mēs abi... Varbūt bija, kas to lai zina. Taču viendien, kad lielie bērni jau bija skolā, mazais - bērnudārzā, bet vīrs - darbā, mēs ar Jūliju aizkavējāmies mājās un pie brokastu kafijas piedzīvojām zemestrīci. Ha. Mēs kļuvām mīļākie. Nekad es nebiju jutusies tik ļoti sieviete. Tikai ar Jūliju. Viss bija tieši laikā. Un pilnīgi nelaikā. No laimes kļuvu stulba. Man gribējās būt labai. Pret bērniem, pret Uldi. Arī pret Arnoldu, kas bija palicis bez darba un mājām. Savā mājā izīrēju istabu arī viņam. Mūsu dēls Andris bija sajūsmā. Arī es biju eiforijā. Un varbūt tāpēc bija jānotiek kaut kam sliktam, jo sieviete nevar būt tik laimīga, kā biju es. Tas nav normāli. Citiem skauž.
Bet varbūt nevienam nekas neskauž, vienkārši paziņas, kaimiņus un pat radus (diemžēl) šokē mana atklātība. Māsīca man teica: "Kā tu tā varēji? Nodarīt to mums visiem. Vai tu par citiem padomāji? Nē, tu domāji tikai par sevi!" Lūk, tagad aprunājot visu dzimtu. Mana 66 gadus vecā mamma kaunoties pat no pastnieces, kas mājās atnes pensiju. Viņai liekoties, ka tā lūr un smīn. Nu ja. Es ar mammu neesmu runājusi gadu. Kāpēc? Pati nezinu. Nezinu, ko viņai teikt. Vēl nesen būtu teikusi, ka esmu tik laimīga, kā vēl nekad dzīvē. Un ka visi ap mani ir laimīgi. Taču tagad vairs nezinu, vai tā ir. Māsīca saka, ka es esot naiva muļķe, kaut gan visi citi domā, ka baigā izvirtule. Varējusi 100 gadus turpināt tā dzīvot, nevienam gar to nebūtu nekādas daļas. Bet es, lūk, esot atklāti pateikusi svešam cilvēkam, ka man vajadzīgi vienlaikus divi vīrieši - vīrs un mīļākais. Sievietei kaut ko tādu nevarot piedot. Tā esot nekaunība. Tā domā vīrieši, jo, kas ir atļauts viņiem, nav atļauts sievietei. "Nu un tad," es gribēju teikt visiem saviem radiem, "ja es jums kaut ko nozīmēju, ja jūs mīlat mani, tad pieņemsiet tādu, kāda esmu." Taču es nepateicu.
Sieviete kā Roma
Par ko īsti es skaišos? Uz ko dusmojos? Atbildi jautāju pasaulslavenajam dakterim Freidam, jo nonācu pie apziņas, ka visa vaina seksā. Savādi, lasot Zīgmunda kādu grāmatu, piepeši atskārtu, ka maldījos. Vaina ir vēlmē paturēt pie sevis visu, kas ar mani ir noticis. Un vienlaikus tā nav nekāda vaina, bet neizbēgamība. Freids cilvēka dvēseli salīdzina ar Romu, kas sevī harmoniski apvieno veco un jauno pilsētu, bijušo, esošo un to, kas vēl tikai būs. Un to, kas bijis, bet šodien vairs nav. Arī mana māja ir kā Roma ar mirušās vecmāmiņas un vectētiņa klātbūtni. Starp citu, mana vecmamma esot bijusi neparasta sieviete. Viņas pirmo vīru nošāvuši mežabrāļi. Un viņas otrais vīrs bijis pirmā vīra slepkava. Mūža nogalē vecmāmiņa to uzzinājusi, taču vectētiņam neko nav pārmetusi. Viņš bija labs vīrs un labs audžutēvs trim vecmāmiņas bērniem. Arī manai mammai. Viņi nodzīvoja mūžu bez naida, kaut visapkārt tā bija pārpārēm. Kāpēc gan mēs nevarētu tāpat? Kā es mīlu savu ģimeni! Abus savus vīrus un mīļāko. Un mūsu bērnus. Tā. Pietiek. Es eju ārā. Šo dienasgrāmatu nededzināšu. Kāda jēga? Lai cik reižu arī Roma nebūtu svilināta, tā stāv kā stāvējusi. Lai dzīvo Roma! Un manas Romas brīvdienas. Rīt būs parasta darbdiena. Man un manai ģimenei.

Citu datumu laikraksti

  • Mainīti naturalizācijas testa jautājumi

    No 5.janvāra tāpat kā līdz šim naturalizācijas pārbaužu testu veidošanai izmantos 100 jautājumus, bet desmit no tiem par Latvijas vēsturi un...

  • Lauku ceļi ir slideni

    Autobraucējiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem. Iestājoties aukstam laikam, ir pasliktinājusies situācija uz lauku ceļiem.Autobraucējiem ir jābūt īpaši...

  • Paplašina datoru biznesu vairākos rajonos

    SIA “GBVJ”, kas nodarbojas ar datoru tirdzniecību un servisu, pagājušais gads bijis veiksmīgs.SIA "GBVJ", kas nodarbojas ar datoru tirdzniecību un...

  • Feldšerpunkts iegūst sertifikāciju

    Jau ceturto mēnesi Virešu feldšerpunkts darbojas kā sertificēta medicīnas iestāde. Sertifikāts iegūts uz pieciem gadiem.Jau ceturto mēnesi Virešu...

  • Izdos divu rajonu tūrisma bukletu

    Alūksnes rajona padomes galvenā speciāliste tūrisma darbā Kristīne Vimba vienojusies ar tūrisma darba organizatoru Daili Kadili Gulbenes rajonā, ka...

  • Par auto apzagšanu Valmierā aiztur alūksnieti

    Naktī uz 4.janvāri aizdomās par piecu automašīnu atlaušanu un apzagšanu Valmierā, Vītolu ielā, aizturēts kāds alūksnietis.Naktī uz 4.janvāri aizdomās...

  • Turpinās iesāktos darbus

    Esam pārkāpuši vēl viena gada slieksnim. Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe, atskatoties uz pagājušajā gadā padarītajiem darbiem,...

  • Gada koks 2004 - Eiropas segliņš

    Latvijas Dendrologu biedrība, turpinot pirms vairākiem gadiem uzsākto tradīciju, ir izvēlējusi 2004.gada koku - tas ir Eiropas segliņš (Euonymus...

  • Var atbrīvoties no “ziedkāpostiem” uz rokām

    Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas izskatās pēc maziem “ziedkāpostiem”, nākas secināt, ka tās ir kārpas.Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas...