Sirdī - darbs, bērni un dzīves spars

Vienmēr enerģiskā veclaiceniete Silvija Graudiņa nākamgad 29.septembrī svinēs 80.dzimšanas dienu un priecājas, ka pietiek spēka būt tik ilgus gadus žirgtai un stiprai. Un kā gan nebūt stiprai, ja viss mūžs aizvadīts Latvijā un saknes te sakņojas 4 bērnos, 12 mazbērnos un 15 mazajos “dēstiņos” jeb mazmazbērnos.

Rokas darba nebijās
Savu bērnību Silvija atceras spilgti. Dzimusi 1939. gada 29. septembrī “Šķepastu” mājās Veclaicenē. Jau 10 gadu vecumā darījusi dažādus darbus - kā katram tālaika bērnam pienācās. Devusies ganos un cītīgi palīdzējusi mammai dažādos darbos. Kad sācies kolhozu laiks, Silvijai bijis jāgana 78 teļi. “Tad suni nevarēja laist līdzi mazajiem teļiem, jo tiem uzreiz aste gaisā un mežā prom. Atminos, ka ganos bija daudz jāskrien, jo tie mazie teļi jau nemaz neklausīja.
Kādu reizi man sūtīja mammas māsīcu palīgā, viņa bija deviņus gadus vecāka par mani. Domājat, ka viņa palīdzēja? Viņai daudz kas cits bija prātā, viņa devās uz satikšanos, tāpēc turpināju viena ganīt savus teļus. Atminos, ka gribēju teļiem dot vājpienu, tāpēc jau 10 gados cēlu 40 litru kannas,” darbu pārpilno bērnību atminas Silvija.
Silvijas mātes tēvs bijis baltkrievs, māte - igauniete, bet Silvijas tēvs - latvietis. No tēva puses – tēvs bijis latvietis, vecāmāte - kazakiete. Silvijas mamma ar bērniem runājusi igauniski, bet ar vīru latviski. “Kad vīrus izsūtīja, arī manu papu, bijām septiņas ģimenes un neviena vīrieša. Atceros, ka mamma pati darīja visu - kāva cūkas, govis... Arī es esmu kāvusi govi un teļus. Gribot negribot bija viss jādara, lai izdzīvotu.”

Līkumotais dzīves ceļš
16 gados Silvija pati piekritusi strādāt fermā un sākusi slaukt govis. “1959. gada 16. maijā apprecējos ar Edmundu Graudiņu. Vīrs bija muzikants, spēlēja gan vijoli, gan cītaru, gan pūta pūšamos instrumentus. Tad mēs devāmies turpat uz Veclaicenes pusi Vēžu ciemā, kur bija “Strauta” kolhozs. Tur gan tikai ganīju govis, jo 1959. gada 16. augustā man piedzima dēls Aldis un 1961. gadā Zigmunds. Tad devos atpakaļ pie mammas uz “Zeļģu” fermu strādāt, un jau 1964. gadā piedzima Dzidra. Trīs gadus nodzīvoju Veclaicenes “Krustiņos” mazā mājā, tad nomira vīra tēvs, atkal devos mātei palīgā. 1968. gadā piedzima Dace, un devos uz “Dukāniem”, kur fermā nostrādāju un nodzīvoju divus gadus. Tad tiku sūtīta uz “Koroļu” fermu, kur tika nostrādāti trīs gadi.”

Jāstrādā līdz rīta gaismai
“Koroļu” fermā viņa bijusi kūts vecākā, fermā bijušas 110 govis. “Bija jāsver siens, bet, tā kā jau ilgus gadus biju strādājusi fermās, varēju “uz aci” konkrētu svaru katrai govij nosvērt. Visas darbinieces sadzīvojām ļoti labi kā māsas. Ko tik es neesmu darījusi! Pati braucu pakaļ zaļbarībai, turēju visas 110 govis, kad ņēma asinis. Vispār biju spēcīga, tāpat kā mamma. Varēju maisus celt un visu darīt, man nekas nebija par grūtu. Tad 1973. gada 1. maijā tiku nosūtīta uz “Virsaišu” fermu, kurā bija 25 govis un savas lepnās, labi barotās govis. Tad arī pļāvām sienu, meita Dace ar zirgu kasīja. Es tik nesu klāt sienu - vīrs nespēja kraut zārdos, cik es pienesu. Tā katru vasaru pa 28 tonnām sapļāvām un savedām kopīgi ar vīru un bērniem. Tad jau arī par to sāka maksāt, bet nemaksāja jau tāpat vien - sienam bija jābūt šķūnī. Citreiz līdz pat rīta gaismai siens tika krāmēts, bet rītā jau bija jādodas slaukt govis. Savas govis slaucu trīs reizes dienā, jo, ja slauca rītā un vakarā vienā un tajā pašā laikā, tik daudz piena, cik varēja dabūt, trīs reizes slaucot, nekad nevarēja iegūt.”
Vēlāk Silvija ar vīru nodzīvojusi 27 gadus Ziemerī “Staldēs”, kur nopirkuši savu māju. Visu mūžu viņa darījusi smagu darbu pie slaucamajām govīm.

Kupla saime - prieks
Šodien dzirdamas runas, ka cilvēkiem trūkst laika, bet Silvija stāsta, ka vienmēr spējusi gan govis izslaukt, gan iet dziedāt, dejot un spēlēt teātri. “Protams, kamēr bērni bija mazi, nekur nevarēja iet, aukļu arī nebija, tāpēc bērni vienmēr bija blakus. Bet, kad paaugās, tad visu uzspējām, šad tad sestdienā balle bija, kuru apmeklējām, bet tāpat svētdien devies uz govju slaukšanu. Cik grūti bija, to nemaz nemanīju, bērni bija paklausīgi un strādīgi. Viens dēls un meita ir tepat Veclaicenē, vecākais dēls Aldis ir Jaunolainē ugunsdzēsējs, tikai mazā meita Dace jau desmit gadus Anglijā dzīvo.
Arī daži mazbērni šeit dzīvojas, un trīs mazmazbērniņi - tepat Veclaicenē. Arī citi mazbērni tepat Latvijā - kāds Ādažos, kāds Siguldā, bet prieks, ka tepat uz vietas. Vārdus visiem zinu un dzimumdienas arī zinu, tikai jūk tie gadi, kad ir dzimuši. Kad man bija 75 gadu jubileja, tad sapulcējāmies visi. Skaisti, jauki, ka ir tik daudz savējo! Mazmazbērniņi pagaidām ir piecpadsmit. Pieciem bērnu nav, tad tik jāgaida. Tagad jau dzīvo bez precēšanās, bet vajadzētu gan kāzas. Agrāk vienam bija cūka, tad nopirki teļu un viss abiem kopā kļuva kopējs. Un dzīvoja kopīgi un draudzīgi, tagad gan tā nav. Lai gan arī tās naudas tagad nav. Tam, ko agrāk pirku par 17 latiem, tagad man vienai pašai jāiztērē 40 eiro. Viss ir citādāks, arī ēdiens vairs nav tik garšīgs kā agrāk. Tāpat arī uz elektrības gatavotais ir pavisam citādāks nekā uz plīts uguns,” savās atziņās dalās Graudiņas kundze.

Joprojām sabiedriska
Tagad Silvija jau trīs gadus atgriezusies Veclaicenes pusē mājās “Ilgupes”. Viņa priecājas par jaunajām mājām, jo tuvumā ir vairāk cilvēku un nav jābūt vienai. Tāpat arī bērni un mazbērni dzīvojot tuvāk. “Gribas jau vēl dzīvoties, iešu, cik nu varēšu, uz teātri. Dziedāt arī man patīk, apmeklēju pasākumus Alsviķos, Kornetā, Ziemeros, dziesmām dziedu visu laiku līdzi. Esmu arī iegādājusies cītaru, vīrs bija pūtējs, bērni pūtēji, tēvs bija pūtējs - visi esam muzikāli. Mans brālis spēlēja klarneti, saksofonu, bijis kādu laiku Alsviķos kluba vadītājs, tad arī dziedāju ansamblī. Tāpēc arī tagad esmu sabiedriska, dodos uz pensionāru pasākumiem. Piedalījos arī Ziemera pagasta senioru veltījumā Latvijas simtgadei ar izrādi “Trīs trakās Trīnes”. Arī teātris man ir tuva lieta  joprojām.
Agrāk bija suflieris, bet tagad nevarot tāds būt, jo lejā skatītāji dzirdot, ka suflieris runā. Tāpēc, kad spēlējām “Trīs trakās Trīnes”, iemācījos visu no galvas! Kad gāju pie vīramātes, domāju, kā viņa zina visu aktieru vārdus, uzvārdus, bet tagad es saprotu – jo viņa skatījās televīziju, lasīja. Tagad arī es to zinu, jo man ir laiks tam. Agrāk jau nebija laika skatīties televizoru, bija jāstrādā,” saka S.Graudiņa.
Lielais darbu slogs ir nesis dažādas kaites, acs operāciju, ceļgalu operāciju, tāpat arī muguras sāpes, un saimniece teic: “Nav vairs tās veiklības.” Taču viņas acīs redzams mirdzums, kāds ir tikai strādīga un krietna latvieša acīs. “Dievs, dod veselību un izturību visiem!” saka S.Graudiņa.

— Teksts un foto: Loreta Jargane

Citu datumu laikraksti

  • Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Lāčplēša dienas svinības Alūksnē

    Svinot Lāčplēša dienu 11. novembrī, Alūksnes novada iedzīvotāji tiek aicināti pulcēties svinību pasākumos Alūksnes pilsētā. Turklāt šogad vakara...

  • Lāčplēša dienai

    Tu, Lāčplēsi, kas Latviju uz pleciem nesis,Tu varonis priekš mūsu zemes, tautas vienmēr būsi, esi.Pār Latvijas ārēm iet Lāčplēša gars -Drošs,...

  • Darīt darbu tā,  lai pašam nebūtu kauns 2

    Darīt darbu tā, lai pašam nebūtu kauns  1

    (Turpinās no 1.lpp.)Tuvojoties Lāčplēša dienai, gribas izcelt kādu mūsu alūksnieti, kurš pelnījis Lāčplēša tēla statusu. Un kura gan cita profesija,...