Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sirdīs glabā dziesmu mīlestībai

Svētvakars. Dēli izrotājuši kopā ar tēvu tikko no meža pārnesto egli. Māte uzklājusi galdu ar kopīgi gatavotiem ēdieniem. Viņa apsēdusies pie klavierēm.

Svētvakars. Dēli izrotājuši kopā ar tēvu tikko no meža pārnesto egli. Māte uzklājusi galdu ar kopīgi gatavotiem ēdieniem. Viņa apsēdusies pie klavierēm.
Dēls spēlē vijoli. Mūzika liek skanēt egles zaļo skuju stīgām un spožāk iemirdzēties ne tikai sveču liesmiņām, bet arī acīm. Un savāds siltums pil sirdī. Liekas, tā varētu izskatīties alūksniešu Perevertailo ģimenes svinībās.
Trīsistabu dzīvoklī līdz Ziemassvētkiem būs pabeigts remonts, kas pilnīgi pārvērtis daudzdzīvokļu standarta plānojumu. Virtuve apvienota ar viesistabu, tā ļaujot ērti justies un būt visiem kopā. Sarunas laikā ar Inu un Leonīdu skan Ziemassvētku melodijas, tomēr svētku sajūtas vēl nav.
Svētki atnāk ar egles smaržu
Uz mežu 24.decembrī brauc tikai vīrieši. Ir nerakstīts likums, ka mātei jāpaliek mājās. Atvesto egli dēli steidz pušķot līdz dievkalpojumam baznīcā, jo uz to visa ģimene dodas kopā. "Tas ir izveidojies kā rituāls, tāpēc negribas ātrāk radīt svētku noskaņu. Egli nolūkojam jau vasarā, tāpēc atliek tikai aizbraukt pēc tās," atklāj Leonīds. Dēliem par katru egles atvešanas reizi ir savs stāsts:. atceries, tēti, kā es iekritu sniegā līdz padusēm vai arī ... kā mīcījāmies pa dubļiem. "Salīdzinot redzam, kā dēli aug. Kad puikas bija mazi, viņiem patika krāsaina un priecīga egle. Lielākās mantas kāra augšējos zaros un priekšplānā, bet pārējie zari palika pliki. Tomēr mēs neiejaucāmies šajā procesā. Tagad egle ir rotāta simetriski un vienādi no visām pusēm," stāsta Ina.
"Svētkus rada cilvēku dāvināšanas prieks. Mūsu dāvana citiem ir kora "Atzeles" dziesmas, jo visi esam tā dalībnieki. Ziemassvētku koncerti ir kolektīva tradīcija, bet vienmēr tajos ir kaut kas jauns un vēl nebijis. Šogad piedalīties aicināts mūzikas skolas vijolnieku ansambli. Šo instrumentu spēlē arī mūsu vecākais dēls Edgars," stāsta Leonīds. Ina piebilst, ka tā ir vīra vijole. Acīmredzot ne tikai instruments, bet arī mīlestība uz mūziku ir mantota.
Izauguši mazās "Atzelītes" dziedātāji, kas ir koristu bērni. Savulaik viņus piesaistīja pašiem par prieku, bet tagad jaunieši veido kora pamatsastāvu. Ina akcentē, ka abi ar Leonīdu ir tā audzināti - svarīgāk dot citiem. Tātad nozīmīgāks ir darbs un sabiedriskā dzīve. Bet ar prātu katrs saprot - nē, tā ir ģimene. "Ziemassvētki ir brīdis, kad apzinies - ģimene tev ir viss," atzīst "Atzeles" diriģente.
Sasalst šampanietis svētku tostam
Var likties, ka ārsta - ķirurga un mūzikas pedagoga - diriģenta darbs ir atšķirīgs. Leonīds un Ina ir vienisprātis, ka vairāk ir kopējā nekā atšķirīgā - abi strādā ar cilvēkiem. Lai gan galvenā laulāto vienotāja ir mūzika, tomēr viss sākās ar medicīnu. Ina salauza kāju. Protams, vajadzēja doties pie ārsta - Leonīda. "Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena," atzīstas viņš. Bet Ina skaļi smejas, ka viņai katru otro dienu vajadzēja atrādīt ieģipsēto kāju. "Biju priecīga tikties, bet medicīnas māsiņas tikko spēja valdīt smaidu, atkal mani ieraugot uzgaidāmajā telpā. Tomēr cītīgi apmeklēju ārstu un izpildīju visus viņa norādījumus," atceras priekšzīmīgā paciente.
Ina un Leonīds pirmos kopējos Ziemassvētkus svinēja, kad to darīt nebija atļauts. Kavalieris bija izlēmis tumsā doties pāri Alūksnes ezeram. Ina varonīgi turējās līdzi. Pie līkā bērza (ir tāda atpūtas vieta) Leonīds klāja galdu. Viņš salēja glāzēs šampanieti. Kamēr vīrietis centās iekurt ugunskuru, tas bija sasalis glāzēs. To varēja tikai laizīt kā saldējumu. Bet tieši tas visspilgtāk ir palicis atmiņā.
Kristus - glābējs ir klāt!
Ina ir mūzikas skolas pasniedzēja, tāpēc viss laiks pirms Ziemassvētkiem paiet, gatavojot bērnu priekšnesumus šiem svētkiem. Viņa secina, ka jaunajai paaudzei Ziemassvētku dziesmu teksti ir sveši. Tā ir sena valoda, ko skolotāja pārrunā un izskaidro. Tomēr arī tad gadās, ka mazie izprot un dzied egocentriski. Teksta: "ko dosim, ko dāvāsim tev" vietā viņi iegaumējuši - "ko dāvāsim sev". Acīmredzot atzīstot, ka galvenie dāvanu saņēmēji ir viņi.
Šķiet, ka visi zina "Klusa nakts, svēta nakts". Tomēr vairums patstāvīgi to nevar izpildīt, jo neatceras vārdus. "Bieži sapnī redzu šīs dziesmas. Tad jūtu, ka esmu pie robežas - vairs negribu tās dzirdēt, man nepatīk. Bet saprotu - ir jāmaina attieksme. Tas ļauj saskatīt, ko kopā ar bērniem esam paveikuši," atzīstas pedagoģe.
Gadās arī kuriozi. Atkārtojot tekstu, katram skolēnam jāturpina nākamā rindiņa. Kāds to ir aizmirsis. Un tad pēc skolotājas rāšanās klusumā atskan: "Kristus glābējs ir klāt!", jo kāds cits ir gaidījis savu kārtu.
Latviešu tautas dziesmu "Sidrabiņa lietiņš lija" parasti dzied mazie bērni, jo tai ir viegla melodija. Ina šajās četru skaņu variācijās un piedziedājumā "kaladū" saklausa maģisku spēku. "Lai cik skaistas būtu ārzemju melodijas, ir tāda brīnuma vietiņa sirdī, kur iekrīt tieši "Sidrabiņa lietiņš"," jūt viņa. Leonīds secina, ka visām tautām ir līdzīgas Ziemassvētku parašas un ticējumi. Tad cilvēki izvērtē gadā paveikto, atsijājot graudus no pelavām. Un ar jaunām cerībām raugās nākotnē. Ina uzsver, ka šis tumšais laiks ir jāizdzīvo ar visu sirdi, nevis jāizliekas, ka tā nav.
Iepazīstot dabu, kļūst patiesāki
Lai gan kopā ar "Atzeli" ģimene ir bijusi daudzās valstīs, Perevertailo ģimene par visskaistāko atzīst Latviju. Katru vasaru viņi dodas pie jūras un ezera Ventspils rajonā, kur dzīvo Leonīda vecāki. Atmiņas par neskartā dabā pavadītām dienām visu gadu glabā kā kaut ko gaišu un skaistu. Brauciens pa Kurzemi ir tas, kas dod spēku izdzīvot grūtākos brīžus. "Katru vasaru dodamies līdz Kolkas ragam. Bet tas nekad nav bijis tāds pats kā iepriekšējā reizē," apgalvo Leonīds. Inas vecāki to nebija redzējuši, jo padomju varas gados Kolkā bija aizliegts iebraukt ekskursantiem. Viņi smējās no laimes, ejot tālu jūrā, kur satiekas viļņi no divām pusēm. "Tas bija augustā. Ziedēja virši. Kurzemes mežu krāsas ir neatkārtojamas. Neko skaistāku neesmu redzējusi," jūsmo Ina.
Viņiem patīk ceļot arī pa citām valstīm, jo tā veidojas pasaules uztvere, plašāks skatījums un vērtējums. Tomēr lielākā laime ir atgriezties mājās. Leonīds atzīst, ka labprātāk brauc apskatīt Latviju. "Tu vari redzēt to, ko vēlies - dubļus vai zvaigznes, skaistu ezeru vai dūņas tajā. Tā ir visur pasaulē, ne tikai pie mums," saka vīrietis.
Ventspils braucieni nozīmē četras nedēļas dzīvot dziļi mežā. Tur nav ne radio, ne televizora. Arī veikalu tuvumā nav. Toties ir ogas un sēnes, zivis un neskarta daba. Var atslēgties no civilizācijas un visa nevajadzīgā tajā. "Pirmās dienas ir skumji bez ierastā "drauga" televizora, bet tad lasām grāmatas. Un pamazām kļūstam citādāki - īstāki un labāki. Varbūt ne labāki, bet patiesāki gan," secina Ina.
Šī vieta Leonīdam ir pazīstama no bērnības. Tur Rīgas puika iemācījās skaldīt malku, iekurt ugunskuru, makšķerēt, pazīt sēnes un ogot. Tagad to visu apgūst dēli. Tēvu iepriecina, ka puikas kārtīgi pastrādāja ar cirvi, turklāt darīja to ar patiku. Svaigi skaldītas malkas aromāts ir īpašs, tas paliek atmiņā Atpūtnieki tur ieraudzīja čūskas, kuru vārds sākumā lika nodrebēt. Tagad viņi ir sapratuši - rāpulis nekad pats neuzbruks. "Mēs ar bērniem esam izsekojuši čūskas, skrienot tām pakaļ. Redzējām, kā tās aizlokās un skaisti aizpeld pa ūdeni. Iepazinām viņu takas. Kur tās šķērso mūsu ceļu, ir stiprāk jāpasit kājas, lai paspēj aizbēgt. Mēs respektējam to, ka esam čūsku teritorijā, nevis otrādi," skaidro sieviete.
Ziemas priekus bauda kopā
Tagad visi Perevertailo gaida salu. Pagājušajā ziemā viņi iemācījās slidot. Kopā ar draugiem ierīkoja slidotavu pie Alūksnes vidusskolas. Šobrīd pietrūkst sniega un ledus, lai kopā baudītu ziemas priekus. "Mūsu Rīgas draugi stāsta, ka brauc uz Alpu kalniem slēpot. Bet mēs varam mierīgi izbraukāties tepat pie mājas. Kur vēl citur ir tādas ekstras?" lepojas tēvs. Gadās, ka Arturam ir mamma jāpierunā aizslēpot līdz Jāņkalniņam. Ai, kā negribas! Bet pēc slēpošanas sajūta ir brīnumjauka. Brīvdienās ģimene dodas uz "Mežinieku" trasi. Tur ir arī pirts un kafejnīca, tāpēc kopā ar ģimenes draugiem var lieliski atpūsties. "Mums ir laimējies, jo ir labi draugi. Viņu ģimenē ir divas meitas, ar kurām dēli draudzējas no bērnības. Turklāt ļoti labi saprotas, tāpēc ir kā brāļi un māsas. Visus svētkus ierasts svinēt kopā ar bērniem, tā prieks ir lielāks," klāsta Leonīds.
Apmēram reizi mēnesī vecāki bērnus ved uz teātra un operas izrādēm, koncertiem, izstādēm un muzejiem Rīgā. Bieži vien puiši ceļā līdz galvaspilsētai pauž neapmierinātību, bet pēc izrādes var secināt, ka tā ir patikusi. Viņi savām acīm ir redzējuši un var izteikt viedokli par kultūras norisēm. Inas draugi galvaspilsētā reizēm ir pārsteigti, ka alūksnieši ir vairāk redzējuši un dzirdējuši nekā viņi.
Sirdij ir pārsteidzoši laba garša
Leonīds ir ne tikai teicams ķirurgs, bet arī talantīgs pavārs. Ina domā, ka vīram ir kāds īpašs gēns no senčiem un radiem - dienvidniekiem. "Viss, ko es spēju labi izdarīt, var realizēties ar domu - kā to darītu Leonīds. Tad man izdodas apmēram uz to pusi, bet viņš gatavo lieliski," slavē mūziķe. Īpaši Leonīdam izdodas dienvidnieku virtuves ēdieni un salāti. Bērniem vislabāk garšo tēva ceptā pica. Ina spriež, ka tās ir latviskas plātsmaizes ar dažādām sāļām piedevām. "Mīklu gatavoju es, tāpēc pica ir daļēji latviska," viņa pamato. Leonīds neprot izskaidrot savas dotības, jo nav apguvis ne pavārmākslas teoriju, ne praksi. Viņš vienkārši zina, kā ēdienam ir jāgaršo. Tas nozīmē, ka noteicošā ir improvizācija, nevis kāda ēdiena recepte. Vislabāk tāda darba rezultātu apliecina gadījums no dzīves. Inas mamma nopirka malto gaļu, daļu no tās iedeva meitas ģimenei. Leonīds cepa kotletes, bet lika piedevas un garšvielas pēc savas izpratnes. Kad ar tām pacienāja mammu, viņa bija pārsteigta, ka tā ir tā pati gaļa. Ina paskaidroja, ka Leonīds sirdi pielika klāt. "Kas to būtu domājis, ka no sirds ir tik laba garša!" Tagad šis teiciens skan kā anekdote.
Kad dārzā parādās pirmie zaļumi, Leonīds staigā, noplūc un aposta katru. Ina domā, ka arī nezāles mierīgi var piegriezt salātiem. Tomēr mamma znotam par prieku audzē visādas garšvielas. Tas ir rituāls, kā Leonīds meklē ēdienam atbilstošās. Tad neviens viņu nedrīkst traucēt. "Mēs ar mammu vērojam, cik viņš no katra veida liek salātos. Katrā ziņā iznāk ļoti labi," secina sieva.

Citu datumu laikraksti

  • Varēs vizināties zirga pajūgā

    Jātnieku sporta klubs Jaunannas pagasta zemnieku saimniecībā “Arāji” rīko jautras izdarības, atrakcijas un vizināšanos kamanās.Jātnieku sporta klubs...

  • Uz pasākumu aicina bērnus

    Alūksnes atpūtas un izklaides vietā “Klondaika” 21.decembrī notiks Ziemassvētku sarīkojums, uz to aicina 50 bērnus no maznodrošinātām...

  • Konkursā izcīna godalgotu vietu

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 10.klases skolniece Ilze Dandena ir ieguvusi 2.vietu zīmējumu un domrakstu konkursā “Sports manā skolā...

  • Ministrija piedāvā sadarbību

    Alūksnes rajona padome saņēmusi Vides ministrijas piedāvājumu sadarboties Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļu piesaistē ar kopējiem...

  • Skandālists policistam draud ar gāzes pistoli

    Alūksnē, Dārza ielā, kāds vīrietis likumsargam draudējis ar gāzes pistoli, kad pašvaldības policists pēc izsaukuma bija ieradies novērst ģimenes...

  • Tradicionāli rīko džudo turnīru

    Alūksnē 20. un 21.decembrī notiks starptautisks turnīrs džudo, kurā piedalīsies dalībnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas.Alūksnē 20....