Sirds vēl pilna zvaigžņu gaismas

Tā var sacīt par alūksnieti Zaigu Mortuzāni. Staltu, dzīvespriecīgu, ar lielu humora izjūtu apveltītu sievieti, kurai 9.septembrī paliek 80 gadu.

Tā var sacīt par alūksnieti Zaigu Mortuzāni. Staltu, dzīvespriecīgu, ar lielu humora izjūtu apveltītu sievieti, kurai 9.septembrī paliek 80 gadu.
Leģenda stāsta, ka ap kartupeļu rokamo laiku, ar rozā banti pārsieto balto rullīti, laižoties uz dienvidiem, mātei rokās ielicis stārķis. Tajā pašā dienā atbraukusi vecmāmiņa un bērnam par godu vārījusi miežu putraimu biezputru. Tā cēlusies augšup, lejup un runājusies savā putras valodā. No tā arī meitenei kaut kas esot iedzimis, jo padevusies ļoti mutīga, vārds kabatā nav jāmeklē. Arī dzīve gluži kā putra katlā gan mutuļojusi un nesusi augšā, gan lejā. Bet Zaiga, pateicoties labajai fejai un sargeņģelim, palikusi dzīva.
Dzimusi dzelzceļnieka ģimenē
"Esmu dzimusi Alsviķos dzelzceļnieku ģimenē. No bērnības ausīs vēl skan mazā bānīša skaļā svilpe, bet acis glabā saules starus, kuri mani modināja no rīta. Manu mammīti sauca par Liliju, bija īsta puķe. Tēva vārds bija Ludvigs, noteikts cilvēks. Es vecākiem paliku vienīgā Princesīte. Kopš bērnības atceros vecomāti Alvīni, kuru es neizsakāmi mīlēju, arī vecotēvu Voldemāru - manu vīrieša ideālu. Alsviķos nodzīvoju pirmos septiņus mūža gadus, tie bija mani saules un laimes gadi, visgaišākie mūžā. Pēc tam nāca citi, arī skaisti, bet tiem vairs nebija tāda spilgtuma kā bērnībā," atceras Z.Mortuzāne.
Zaigas tēvam bieži nācies mainīt darba vietu. Kad meitenei bija jāsāk iet skolā, ģimenes galva pārcelts uz Annas staciju. Pirmās iemaņas Zaiga apguvusi Annas skolā. Viņa vēl nebija pabeigusi pirmo klasi, kad tēvu nokomandēja uz Dzērbenes dzelzceļa staciju. Tur Zaiga pabeigusi pamatskolu. Vasarās ganījusi govis, kopā ar savu piena devēju sanācis prāvs pulciņš.
Melnā māte pagāja garām
Zaigas dzīvē Melnā māte vairākkārt šķērsojusi ceļu. Taču viņai tik ļoti gribējies dzīvot, sajust puķu smaržu, rast mīlestību un redzēt virs savas mājas svēteli, tāpēc Tumsības sieva iežēlojusies un nav ņēmusi līdzi uz saviem aizsaules dārziem. Pirmo reizi nelaime atnākusi, mācoties Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā. No turienes mamma meiteni mājās pārvedusi tuvu nāves slieksnim. Pat ārsts nedevis cerību atlabšanai, tomēr dzīvība uzvarēja, un gluži kā zāle pēc ziemas stinguma arī viņa pamazām sākusi rosīties.
"Mammīte aizgāja uz vēlēšanām, tur bijuši dažādi pasākumi, viņa kopā ar draudzenēm priecājusies un aizmirsusi, ka mājās abrā iejauktā maizīte gaida. Pievakarē mīkla pierūga līdz abras malām un gabaliem krita uz grīdas. Es vienā kleitiņā gāju pēc malkas, iekurināju krāsni, tā nejauki dūmoja. Attaisīju vaļā logus, lai caurvējš izgaiņā dūmus. Skraidīju kā bitīte. Kad atgriezās mamma, lielums bija apdarīts. Taču nākamajā dienā iegūlu slimības gultā ar smagu plaušu karsoni. Pēc tam vairs neloloju cerības par mācīšanos ģimnāzijā, aizbraucu uz Gulbeni un iestājos komercskolā. Trīs gadus nomācījos, pāri gāja fronte, tāpēc skolu slēdza. Toreiz jau biju astoņpadsmit gadu veca jaunkundze. Nolēmu kļūt par pārmijnieci. Eksāmenu vajadzēja kārtot Gulbenē. Pēc tam man piedāvāja darbu Jaungulbenē, Rāmuļos, vēl bija trešā vieta. Neviena mani nevilināja. Tēvu norīkoja darbā par stacijas priekšnieku Umerniekos, par to es ļoti priecājos. 1945.gada 18.oktobrī mēs ar nelielo iedzīvi bijām tur. Man darba nebija. Nedēļu pēc pārcelšanās aizbraucu uz Kalnienu un aizgāju uz dejām. Tur satiku bijušos klasesbiedrus no komercskolas. Kāda meitene, apjautājusies par manām gaitām, ieteica mācīties Litenē. Tur pieņemot visus, kam nav slinkums un pietiekot pacietības," stāsta Zaiga.
Kā Antiņš kāpj stikla kalnā
Jauniete steigusies desmit kilometrus atpakaļ uz māju, dejošana vairs nav bijusi prātā. Jau pa gabalu saukusi: "Mammīt, vai dosi maizīti uz skolu, ļoti gribas mācīties."" Pirmdienā viņa agri no rīta kājām aizgājusi uz Liteni. Pirmais semestris jau bijis aiz muguras, tomēr Zaiga nolēmusi gluži kā Antiņš kāpt stikla kalnā un pabeigt vidusskolu.
"Direktors Liepiņš man noprasīja, vai tiešām es gribot mācīties. Apjautājās, ar kādu zināšanu pūru esmu atnākusi, jo nebiju līdzi paņēmusi dokumentus. Direktors noteica, lai ejot uz 11. klasi, tad jau redzēšot, kā man veikšoties. Man kā akmens novēlās no sirds. Es tāpat kā nākusi - ar mēteli, lieliem zābakiem kājās, cimdiem rokās - apsēdos vienīgajā brīvajā vietā blakus kādai meitenei. Neviens man uzmanību nepievērsa. Spicēju ausis, ar pavērtu muti klausījos, ko stāsta skolotājs. Manai blakussēdētājai rokās bija smalkas vilnas pirkstainie cimdi, viņa visu laiku nepārtraukti rakstīja. Mani tas tā kaitināja, ka aiz dusmām varēju izlēkt no brunčiem. Kad mana pacietība bija galā, kāda meitene ar cirtainiem matiem aicināja sēdēt pie sevis. Tā nu sēdējām trijatā.
Ar skubu biju nākusi mācīties, taču nebiju padomājusi, kur palikšu pa nakti. Atkal palīdzēja draugi no Gulbenes. Es dzīvoju pie Valijas, apbrīnoju viņu par turīgumu - Valijai vienai pašai piederēja astoņas gultas segas. Taču viņa neskopojās, daļu atvēlēja arī man. Vēlāk istabā dzīvojām astoņas. Draudzīgi saspiedāmies, pārnākušas no skolas kurinājām čuguna krāsniņu, gatavojām ēst. Lai klasē nebūtu jāsēž ar mēteļiem, paši braucām uz mežu pēc malkas. Visiem gribējās mācīties, tāpēc piecietām dažādas neērtības," stāsta Zaiga.
Iet pa vecāku izvēlēto ceļu
Turpmākos divus gadus jauniete gāja pa vecāku izvēlēto ceļu. Atmiņu mozaīkā tas ievilcis arī pelēku svītru. Pēc 12.klases absolvēšanas tēvs Zaigai bija sarunājis Annas patērētāju biedrībā grāmatvedes vietu. Viņai, dzīvespriecīgai, kustīgai meitenei, tur nav paticis. Pēc nepilna gada māte paziņojusi, ka vēlas redzēt meitu skolotājas amatā, to nokārtot bijis vieglāk par vieglu. Zaiga aizbraukusi uz Tautas izglītības nodaļu, tur saņēmusi norīkojumu uz Annas skolu. "Mācīju zīmēšanu, glītrakstīšanu, fizkultūru. Man tur patika, taču sākās aprunāšana no kolēģu puses. Viņiem nepatika mana draudzība ar kādreizējo solabiedreni Veltu, kura te mācīja dziedāšanu un vēsturi. Skolā es redzēju un piedzīvoju tādus notikumus, kurus pat atcerēties negribas. Kad pacietības mērs bija pilns, vadzis lūza. Es pēc diviem nostrādātajiem gadiem pateicu visiem sveiki, aizbraucu uz Rīgu un iestājos māsu skolā.
Damokla zobena ēnā
Zaiga šo mācību iestādi beidza 1952.gadā kā teicamniece mācībās un sabiedriskajā darbā. Viņai bija iespējas bija palikt galvaspilsētā. Taču jaunības neprātā bija iesaistījusies vienā pasākumā, kurā sazīmēti politiski motīvi, tāpēc aizsūtīta darbā uz Zilupi. Kad viņa tur ieradusies, izrādījies, ka darbā jau ir pieņemta medmāsa no Daugavpils. Zaigai nekas cits neatlicis, kā braukt uz laukiem un strādāt Nirzā.
"Strādāju bez brīvdienām, pa divpadsmit stundām dienā, pēc tam sākās nakts dežūra pie slimniekiem. Dienā, kad ārsts nāca uz pieņemšanu, man sākās kārtējie darbi. Es pret lielo slodzi neiebildu, klusībā priecājos, ka Damokla zobens virs manas galvas novirzās," atzīst Zaiga.
Zīlniece apsola blondu dzīvesbiedru
Zaigai prāts bijis nemierīgs par iespējamo izsūtīšanu. Lai neziņai pieliktu punktu, tante aizvedusi pie zīlnieces. Tā apgalvojusi, ka viņu robežai neviens pāri nesūtīs. Būšot gan ceļš, bet tajā satikšot blondu vīrieti, ar kuru apprecēšoties.
"Es zīlniecei teicu, ka man ir divi brūtgāni, abi tumšmataini. Viņa sacīja, ka tie nebūšot īstie. Drīz satikšot sava mūža vīrieti ar gaišiem matiem. Tas bija vēl pirms brauciena uz Nirzu. Otrā dienā pēc ierašanās sasauca iepazīšanās sapulci. Dezinfektore sacīja, ka man uzmanību pievēršot Mortuzāns. Jautāju, kādi viņam mati. Esot gaiši. Tā arī paliku kopā ar savu Vladislavu, par kuru reizēm varēju dziedāt arī šādi: "Taurenīt, taurenīt, atlidosi citurīt!" Laulībā nodzīvots 51 gads. Mums ir meita Vēsma, viņa dzima gadu pēc kāzām - 1953.gada novembrī. Ir divas mazmeitiņas - Vita un Vineta," stāsta Zaiga.
Prot sevi uzslavēt
Pēc meitas piedzimšanas viņa kopā ar ģimeni atgriezusies dzimtajā pusē. Sākumā nav bijis kur dzīvot, tāpēc apmetušies Umerniekos pie vecākiem. Darbu dabūjusi centrālajā slimnīcā. Toreiz galvenais ārsts bijis dakters Žeidurs. Viņa te ieradusies labprātīgi, tāpēc par dzīvokli nav pat bijis ko sapņot, bet savu stūrīti gribējies. Nolēmuši celt māju Jāņkalna ielā, jau sešdesmito gadu sākumā tikuši zem jumta. Rajona slimnīcā viņa nostrādāja septiņus gadus, 21 gads - tuberkulozes dispanserā.
Melnajās dzīves krāsās Zaiga centusies ievīt pa krāsainam dzīparam. Sākusi gatavot rūķus, par kuriem jau rakstījām "Alūksnes Ziņās". Ar rūķiem Zaiga cenšas apsveicināties katru dienu, jo tie ir daļa no viņas pašas. Tiem tāpat kā darinātājai patīkot uzmirdzēt pasaules ielejās un izpelnīties atzinības balvas.
Zaiga ar pašcieņu prot uzslavēt arī sevi. Viņa saka: "Es esmu mīļa, jauka, draudzīga, atsaucīga, runīga, laipna un apveltīta ar lielu humora izjūtu." Pati vēl piebilst: "Apnicis dzīvot, bet mirt arī negribas.""

Citu datumu laikraksti

  • Aicina ievērot likumu un neīsināt govīm astes

    Daudzi dzīvnieku turētāji pēc plašajām diskusijām masu saziņas līdzekļos zvana uz Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) un vaicā, kā tad īsti ir ar...

  • Izdos pastmarku ar Alūksnes ģerboni

    Latvijas Pasts atbalstījis Alūksnes pilsētas domes vēlmi un nolēmis nākamā gada sākumā izdot pastmarku ar Alūksnes pilsētas ģerboni. Uz tā attēlota...

  • Aicina balsot par grāmatām

    Sabiedriskā organizācija “Lauku bibliotēku atbalsta fonds” sadarbībā ar publiskajām bibliotēkām mudina izvirzīt grāmatas - kandidātus konkursam...

  • Otrreiz izvirzīts ultimāts nav ultimāts

    Ikviens vēlas iekārtot savu māju un tās apkārtni pēc saviem uzskatiem. Tas attiecas arī uz valsts politiku.Ikviens vēlas iekārtot savu māju un tās...

  • Viesosies zviedru delegācija

    Alūksnē vairāku dienu vizītē 8.septembrī ieradīsies Zviedrijas sadraudzības pilsētas Sundbibergas pašvaldības, Lauvu kluba un psihiatrijas...

  • Dāvina enciklopēdijas un stimulē izglītoties

    Zeltiņu pagasta padome pašvaldības skolas bibliotēkai Zinību dienā dāvināja trīs enciklopēdijas, bet tagad skolēniem organizē erudīcijas spēli “Par...