Skaņas un gaismas režisors ar absolūto dzirdi

Alūksnes Kultūras centra skaņas un gaismas režisors, mūzikas producents alūksnietis Juris Marinovs ir labi zināms, jo gandrīz katrā pasākumā viņš ar saviem domubiedriem gādā par skaņas un gaismas kvalitāti. Viņš ir pozitīvs, vienmēr cenšas visās situācijās atrast labo. Kā pats saka - ir ļoti prasīgs gan pret sevi, gan pret apkārtējiem. Sarunas laikā Juris atklāj savas bērnības atmiņas, muzikālās dzīves gaitas un stāsta par grupu “Putukvass”.

Piedalījies Baltijas ceļā
Juris savu bērnību atceras ar smaidu - ir izdzīvojis dažādus posmus. “Es augu tipiskos Padomju Savienības laikos, kad vecmamma gāja uz veikalu ar tīkliņmaisiņu, kurā bija tukšās piena pudeles – bija viss, ko tagad sociālajos tīklos redzam kā smieklīgas atmiņas. Tīņa vecumā piedzīvoju juku laikus Latvijā, piedalījos arī Baltijas ceļā. Mana drauga vectēvs turp devās un paņēma mani līdzi, ļoti spilgti atceros tās pacilājošās sajūtas,” atceras alūksnietis un piebilst, ka nevienā momentā nav izjutis saspīlētu politiku, jo bija taču bērns, kuram viss bijis jauki un skaisti. “Manuprāt, mūsdienu bērniem vairs nav tik interesanta bērnība, jo viss ir pieejams. Man par visu bija jācīnās, paši daudz ko gatavojām, jo veikalos neko nevarēja dabūt,” stāsta Juris.

Vērtīgais Rezakas periods
Kā tīnis Juris bijis palaidnīgs, bet, darbojoties Alūksnes mūzikas skolā un pūtēju orķestrī, bija noslogots, un, kā pats tagad atzīst, tas ir labi. “Mācījos trompeti un klavieres - man pavērās mūzikas pasaule. 9.klasi absolvēju Rezakas mūzikas ģimnāzijā, jo mācoties Alūksnē man nebija īpaši laba uzvedība, kā tas daudziem šajā vecumā ir... Bet, redz, viss, kas notiek, notiek uz labu – tālāk jau spēru pirmos soļus pretī savai tagadējai profesijai,” stāsta alūksnietis, kurš Rezakas estrādes mūzikas klasē mācījies bungas, basģitāru un akustisko ģitāru. “Rezakā sapratu, ka savu dzīvi saistīšu ar mūziku - no šī ceļa neesmu nogājis. Tur es sāku savas skaņu režisora gaitas, jau toreiz spēlēju diskotēkas un ballītes,” stāsta Juris.

Izvēlas nedziedāt un nedejot
Jurim ir absolūtā muzikālā dzirde. Tas ir gēnos no vecmāmiņas un viņas māsas. “Vecmammas māsa bija Lejasciemā zināma mūziķe. Viņa gatavoja cītarus, vadīja folkloras kopu. Es atceros, ka bērnībā trinkšķināju cītaru – varbūt tie bija pirmie iedīgļi mūzikā,” prāto Juris.
Jurim ir ne tikai darbs, kas saistīts ar mūziku, bet arī kāds hobijs - grupa “Putukvass”, kurā viņš spēlē sintezatoru. Muzikālās apvienības pirmsākumi meklējami 2011.gadā. “Ideja radās jau senāk, bet nebija solista - es pats labprātāk nedziedu, kā arī nedejoju. Tad satiku alūksnieti Dāvi Kārkliņu, kurš tad arī ir grupas solists. Dažos koncertos mums ir arī trešais dalībnieks – Dairis Rijnieks, bet viņš pārsvarā ir Rīgā,” saka Juris. Kad Juris bijis diskžokejs, vienā brīdī sapratis, ka vienkārši diskotēka vairs nav interesanta. “Ar saviem domubiedriem sākām rīkot arī karaokes. 2008.gadā mūsu diskžokeju kompānijai pievienojās Dāvis. Redzēju, ka viņš māk dziedāt, un pēc dažiem gadiem nodibinājām grupu “Putukvass”,” pirmsākumus atceras alūksnietis.
Atmiņā paliekošs grupas nosaukums
Pirmais koncerts bijis aptuveni 20 minūšu garumā Veclaicenes estrādē un publikai patika. “Mūsu repertuārā ir dažādas populāras dziesmas. Rūpīgi izvēlamies, ko dziedāt, jo publika ir dažāda. Es nevaru spēlēt tikai to, kas man patīk,” uzsver Juris. Viņi pārsvarā izpilda labi zināmus “vecos gabalus” un mūsdienīgus radio hitus - visvairāk publika iemīlējusi dziesmas tieši no astoņdesmitajiem gadiem.
Grupa “Putukvass” pārsvarā izpilda šlāgerus, kas ir viens no vienkāršākajiem mūzikas žanriem, un lielai daļai Latvijas iedzīvotāju tas arī ir sirdij vistuvākais. “Ir doma, ka kaut kad varētu pamēģināt spēlēt arī kaut ko no popmūzikas,” sola Juris. Runājot par grupas nosaukumu, atbilde ir vienkārša – tas ir tikai vārds. “Bet šo nosaukumu atceras – tas var patikt vai nepatikt, bet atmiņā paliek,” saka Juris.

Dziesmai veido videoklipu
Par grupas pieprasījuma trūkumu alūksnietis nesūdzas. “Esam nonākuši līdz tam, ka vēlamies izpildīt arī savas dziesmas. Pats vēl neesmu gatavs rakstīt mūziku. Pēc sadarbības ar lielisko dziedātāju Santu Sāri radās iespēja - viņa ieteica mums vērsties pie grupas “Apvedceļš” solista Jāņa Krūmiņa. Viņš piekrita, un radās dziesma ar nosaukumu “Dziesma par rudeni”,” stāsta Juris. Šī dziesma nesen tika pārrakstīta studijā, tiek veidots arī videoklips. Tagad J.Krūmiņš grupai uzrakstījis vēl trīs skaņdarbus. Šodien dziesmu ierakstīt esot vienkāršāk, ņemot vērā, ka mūsdienu tehnoloģija ļauj daudz ko darīt attālināti. “Domāju, ka dziesmu varētu ierakstīt arī, piemēram, guļamistabā, ja vien ir attiecīgā aparatūra,” smaidot saka Juris.

Cilvēki dejoja un dejos
Laiki mainās, bet cilvēkiem vienmēr svarīgi ir atpūsties, izklaidēties. Kādreiz Juris aktīvi vadīja diskotēkas, tagad vairāk atbalsta citus diskžokejus, uzstādot aparatūru. “Vienmēr esmu tajā vidē un varu teikt, ka jaunieši arī šodien diskotēkās dejo. Vienā brīdī bija bēdīgāk, jo jaunatne vairāk laika pavadīja, spēlējot datorspēles. Bet nu atkal diskotēka ir pieprasīts pasākums,” stāsta vīrietis. Protams, diskotēkas zelta laiks bija astoņdesmitie gadi – cilvēki bija izslāpuši pēc mūzikas, jo mājās neko nevarēja noklausīties. “Publika gāja uz diskotēkām, lai dzirdētu jaunākos hitus. Cilvēki vienmēr ir dejojuši un dejos!” ir pārliecināts Juris.

Ciena mūziķu profesionalitāti
Strādājot Alūksnes Kultūras centrā, Jurim ir iespēja redzēt un dzirdēt dažādus pasākumus. Viņam visvairāk patīk mūzika, kur ir pēc iespējas vairāk “dzīvo” instrumentu. “Es ļoti cienu “Mirage Jazz Orchestra”. Viņi var spēlēt gan džezu, gan estrādes mūziku - tas vienmēr būs izcili,” uzsver skaņu režisors.
Kultūras centra spilgtākais pasākums, kas palicis atmiņā, esot vācu ģitārista Jošo Stefana koncerts. “Koncerts nebija plaši apmeklēts, jo daudzi nezināja šo mākslinieku, bet varu teikt – tas bija fantastisks sniegums! Esmu ievērojis, ka Alūksnes publika labprātāk apmeklē vienkāršākus koncertus, bet bieži palaiž garām ko ļoti labu,” secina Juris.
Jūt vajadzību pēc kolēģa
Šī ir ceturtā sezona, kad Juris strādā Kultūras centrā. Pasākumi ir dažādi, jo cilvēku gaumes atšķiras. “Esmu iemācījies neieciklēties uz lietām, kas man nav vajadzīgas. Piemēram, ja man jāapskaņo kāds mani neuzrunājošs pasākums, es vienkārši veicu savu darbu un viss,” saka Juris un uzsver, ka Alūksnē ir viena no labākajām koncertzālēm Latvijā. “Uz Alūksni brauc izcili mākslinieki, un es uzskatu, ka Alūksnes Kultūras centrā trūkst tehnisko darbinieku. Kā minimums ir vajadzīgs gaismu režisors! Nekur nav vienā personā skaņas un gaismas režisors – tie ir dažādi amati,” stāsta alūksnietis. Juris pasmaida un atzīst, ka viņam patīk savs darbs. “Nevienu dienu neesmu strādājis tikai atalgojuma dēļ – esmu savā īstajā vietā. Tas ir mans dzīvesveids,” uzsver alūksnietis.

Nav vēlēšanās braukt prom
Jura dzīvē bijis periods, kad gandrīz gadu pavadījis Rīgā, bet vienmēr ir bijusi vilkme uz Alūksni. “Šī ir mana vieta. Nav noslēpums, ka tagad Alūksne ir sakopta, skaista un mūsdienīga. Alūksnē ir daudz atpūtas iespēju. Dzīvojot lielpilsētā, cilvēks nevar dažu minūšu laikā aizbraukt uz ezeru, aiziet pasēņot,” uzsver Juris. Viņam nekad neesot bijusi vēlme braukt prom. “Kamēr Alūksnē pieejama izglītība, kultūra un darbs, neredzu nekādu vajadzību būt kur citur!” uzsver alūksnietis.
Juris līdzcilvēkiem iesaka skatīties uz visu plašāk, ieraudzīt un izmantot iespējas. “Piemēram, Rīgā dzīvo ļoti daudz talantīgu alūksniešu. Es gribētu, lai viņi atgriežas šeit, bet saprotu arī reālās darba iespējas Alūksnē. Priecē jauni cilvēki, kuri uzsāk savu uzņēmējdarbību, tā popularizējot Alūksnes vārdu,” saka vīrietis.

Svarīgi ir dzīvot harmonijā
Juris ir audzis daudzbērnu ģimenē, viņam ir divi brāļi un divas māsas. “Varbūt tāpēc, ka bērnība pagāja visiem bariņā, esmu sabiedrisks. Mājās gan man patīk būt vienam un klusumā. Tad es atpūšos no cilvēku burzmas,” stāsta alūksnietis un, runājot par ģimeni, uzsver, ka par to svarīgāka viņam nekā cita nav.
Sarunāties ar Juri ir viegli, jo no viņa dzirkstī dzīvesprieks un patiesums. “Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam jādzīvo harmonijā ar sevi. Svarīgi ir darīt to, kas patīk. Ja algotais darbs īsti nesagādā gaidīto gandarījumu, tad vajadzētu izvēlēties kādu hobiju. Galvenais, lai dzīve ir piepildīta,” saka alūksnietis un uzsver, ka laimi neviens neatnesīs un neiedos.
— Teksts un foto: Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Bērni zīmē  dzejoļus

    Bērni zīmē dzejoļus

    Līdz septembra beigām Alūksnes pilsētas bibliotēkā izstādē “Zīmēju dzejoli” apskatāmas Alūksnes mākslas skolas audzēkņu darinātās grāmatiņas. Katra...

  • Alūksnes slimnīca – kā ķīlnieki 2

    Alūksnes slimnīca – kā ķīlnieki

    Šis būs stāsts par Alūksnes slimnīcu, par gulbeniešiem un balveniešiem, par Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielajiem, melnajiem robiem, par...

  • Liels paldies,  ka Alūksnes slimnīca ir!

    Liels paldies, ka Alūksnes slimnīca ir!

    Gulbenietes, četru bērnu māmiņas Inetas Sidorovas-Ragas pieredzes stāsts un pārdomas par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Alūksnē, Gulbenē un...

  • Skolēnu skaits sarūk

    Skolēnu skaits sarūk

    Uzsākot jaunu mācību gadu, skolēni atkal vai pilnīgi no jauna izjūt atbildību, rītus, kad grūti piecelties, un sakārto savu ikdienu. Izglītībai un...

  • Alūksne īsumā

    Alūksnes novads ◆ 3.septembrī pulksten 9.15 autoceļa Litene – Alūksne 10.kilometrā automašīnas “Škoda” vadītājs, izvairoties no sadursmes ar stirnu,...

  • Arī pēc darba gaitām  dzīve turpinās

    Arī pēc darba gaitām dzīve turpinās

    Tāda ir kādreizējā SIA “Mākslīgās apsēklošanas stacija” direktore Edīte Ločmele. Viņas pārziņā bija Kalncempju, Strautiņu, Malienas, Annas, Mālupes,...