Skatoties vienā virzienā, darbs ir ar labiem rezultātiem 1

31.martā Alūksnes Kultūras centrā gaidāms skaists notikums - Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra 65.dzimšanas dienas koncerts. Orķestra diriģents un mākslinieciskais vadītājs Sandors Saulvedis Līviņš un defilē programmas vadītāja Ilze Līviņa atzīst, ka orķestris - tas ir dzīvesveids. Arī šī raksta autorei bijusi iespēja vairākus gadus būt orķestra dalībnieku rindās - tas bija skaists, izglītojošs un piedzīvojumiem bagāts laiks. Sarunā ar alūksniešiem mēģināsim noskaidrot, kā viņiem izdodas motivēt jauniešus, sasniegt lieliskus rezultātus mūzikā un atrast laiku arī sev.
- Kādas ir sajūtas, gaidot orķestra jubileju?
I: Jubilejai sākam gatavoties, kad beidzas iepriekšējā. Mēs visu laiku esam domās par šiem koncertiem, un katrā jābūt kādai vakara odziņai, kas pārsteidz. Dalībnieki ir dziedājuši, dejojuši... Diezgan grūti atkal izdomāt ko jaunu. Bet tas jādara, jo klausītājs to gaida.
S: Piemēram, pasākuma telpas es pieteicu jau gadu iepriekš. Tas ir garš un ilgstošs process – domāt, ko spēlēsim, kā izskatīsimies, dažādi organizatoriskie jautājumi...
- Ko varam gaidīt šajā jubilejas reizē?
S: Pirmajā daļā būs klausāmi liela apjoma skaņdarbi, bet otrajā daļā daudz redzēsiet un dzirdēsiet bijušos dalībniekus, būs daudz solo. Uz skatuves būs vismaz 60 dalībnieku, jo šogad ir necerēti liela atsaucība. Pasākumu vadīs „Latvijas Radio 2” programmu vadītāja un redaktore Velga Vītola-Amantova un novadnieks Andris Amantovs.
I: Cilvēki ir pieraduši, ka orķestra jubilejas pasākums, kas norisināsies jau ceturto reizi, tradicionāli notiek Lieldienu sestdienā, un saplāno savu laiku.
S: Bez mūzikas skolas nav orķestra - ir svarīgi, ka arī kāds pedagogs regulāri spēlē orķestrī, jo tas audzēkņos rada citu attieksmi. Šoreiz jubilejas koncertā mums pievienosies mūzikas skolas skolotāji - Zigmārs Krūmiņš, kurš ir kā orķestra koncertmeistars, un Santa Kļava – Būmane. Viņi abi savulaik ir arī bijuši orķestra dalībnieki.
- Kāds ir orķestrants?
S: Orķestrants ir saprotošs, muzikāls un ar augstu atbildības izjūtu. Gribu izteikt lielu pateicību audzēkņiem, jo šis gads mums izveidojās saspringts - bija daudz pasākumu, kas prasīja spēku un laiku. Neviens nav izrādījis kaut kādu neapmierinātību - nav svarīgi, kādi ir laikapstākļi, orķestranti iet un dara visu pēc labākās sirdsapziņas.
I: Paldies par patriotismu un degsmi, jo ir liels gods katru gadu spēlēt pie Brīvības pieminekļa 4.maijā. Skatītāju rindās esam ievērojuši arī tieši savus atbalstītājus. Piemēram, ir kāda kundzīte, kura tajā datumā atnes mums visiem cepumus - tā ir sirsnība, ko vārdos nevar izteikt. Skatītāji, kas nāk skatīties tieši Alūksnes orķestri, dod stimulu katru gadu izdomāt ko jaunu un neredzētu. Patīkami, ka vecāku atbalsts šajā pasākumā ir liels. Tas viss ļauj paveikt lielas lietas!
S: Orķestris ir kā atkarība labā nozīmē. Mūsu pulkā atgriežas dalībnieki, kuri vairāk nekā desmit gadus nav turējuši rokās savus instrumentus - viņi patrenējas un nāk spēlēt. Tas ir liels gandarījums.
- Cik ilgi esat saistīti ar orķestri?
S: Diriģents esmu no 1987.gada. Pirms tam biju dalībnieks, līdz ar to man ir vieglāk saprast tos jauniešus, kuri spēlē kolektīvā.
I: Pirmās horeogrāfijas orķestrim bija jau 1993.gadā, kad dejotāji bija no sarīkojuma dejām. Alūksnes orķestris vienmēr izcēlies ar nevainojamu parādes soli. Defilē programmas pirmā uzstāšanās reize bija 2004.gada 1.maijā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Tad pamazām, iegūstot labus rezultātus un atzinību, sākām ļoti nopietni pievērsties defilē. Es divas reizes esmu uzvarējusi koncepcijas konkursā skolēnu dziesmu un deju svētku pūtēju koncerta koncepcijas konkursā, šis  koncerts notiek Ķīpsalā.
- Dalība orķestrī prasa daudz laika...
I: Gribu uzsvērt to, ka orķestra defilē piedalās tie, kuriem ir darbaspējas. Orķestrī spēlē tie jaunieši, kuru vecāki atbalsta mūsu darba lietderību un nozīmīgumu. Ir jāsaprot, ka bērnu vajag virzīt kaut kur, kamēr viņš vēl mazs, lai rastos un attīstītos iemaņas.
S: Mazajā orķestrī mēģinājumi ir tikai trešdienās, bet lielajā - trešdienās un sestdienās. Ir jārēķinās ar sestdienu rītiem. Pa šiem gadiem ir aizgājuši vien daži, kas nav izturējuši slodzi. Bet tas skaits ir neliels - varbūt kādi trīs bērni...
I: Principā neiztur ģimene, jo daudzi vecāki uzskata - orķestris ir interešu izglītība un bērns var iet, kad vēlas. Bet tā tas nav.
S: Saviem kolēģiem mūzikas skolā varu teikt paldies, ka viņi savus audzēkņus mudina spēlēt orķestrī, jo mūzikas skola ir visa pamats. Tie, kas kādreiz ir spēlējuši orķestrī un tagad ar mūziku nodarbojas profesionālā līmenī, vienmēr mums nākuši palīgā un par to nav prasījuši nekādu samaksu. Tas ir patriotisms, cieņa un uzticība.
-Kā jūs spējat motivēt jauniešus?
I: Pirmā motivācija noteikti ir ģimenē.
S: Prieks, ka orķestrī nāk jau paaudzēs - bijušo dalībnieku bērni tagad spēlē. Tad arī ir tā, ka tie vecāki jau saprot, ar ko jārēķinās.
I: Es ne īpaši piekrītu viedoklim - ļaut pamēģināt bērnam visu. Viss jau ir labi, bet kaut kad šāda veida mēģināšana ir jāpārtrauc un jāapstājas pie kaut kā noteikta. Manuprāt, mēs ar šo lielo demokrātiju daudz zaudējam individuālajā attīstībā. Piemēram, Vestards Šimkus vai Raimonds Pauls - viņi ir ieguldījuši daudz darba, nav atmetuši visam ar roku un ir pievērsušies vienai konkrētai nodarbei. Kad viss sāk izdoties, rodas arī motivācija un prieks par paveikto.
-Kā ir mainījušies jaunieši gadu gaitā?
I: Pirmkārt, meitenes pārņem pasauli - orķestrī puse ir meiteņu, un tā vēl nav bijis! Tas notiek visos orķestros.
S: Prieks, ka meitenes sāk izvēlēties sev it kā netipiskus instrumentus, piemēram, trompeti, trombonu, eifoniju... Tagad ir daudz gudrāki un saprātīgāki jaunieši nekā pirms gadiem desmit.
I: Meitenes ir daudz uzcītīgākas, motivētākas, ar viņām kaut kādā periodā ir vieglāk strādāt. Puišus kopš dzimšanas par daudz ucina un izlutina.
S: Liela problēma ir mūsdienu tehnoloģiju laikmets - tas skar gandrīz visus. Ja kādreiz pirms mēģinājuma visi čaloja, tad tagad tā vairs nav - katram ir savs viedtālrunis un nav nekā svarīgāka par to. Protams, kad sākas mēģinājums, tad gan telefoni ir somās. Ir kāds paradokss - tagad orķestrī vairs nav tik labu individuālo izpildītāju, kā bija pirms 15 gadiem. Es nezinu, kāpēc tā ir, bet tagad orķestra dalībnieki kopā var nospēlēt un iemācīties tos skaņdarbus, kurus kādreiz tik ātrā laika posmā nevarējām. Spēcīgāka komanda.
- Kā jūs mēģinājumos uztvēra savi bērni?
S: Adele vienmēr nodalīja skolu un mājas, viņa nekad mēģinājumos neuztvēra mani kā tēti, bet kā skolotāju. Alberts varbūt nedaudz savādāk, jo viņš ir lielāks brīvdomātājs. Bet abi nekad nav izrādījuši un gaidījuši no mums kādu citādāku, īpašāku attieksmi orķestrī nekā pret citiem.
I: Skolotāju bērniem ir diezgan grūti, jo viņiem jāsadala attieksme - vecāks un skolotājs.
- Vai uzturēšanās kopā ar jauniešiem liek pašiem justies jaunākiem?
S: Pilnīgi noteikti. Es nevaru nolaisties, nesekot sev līdzi. Man ir jābūt interesantam arī jauniešu acīs - tikai tā var veidoties laba komunikācija. Kas ir interesanti - ja kādam jaunietim ir problēmas, tad vienmēr ar meitenēm runāju es, bet ar puišiem - Ilze. Tā mēs esam iesākuši, un vienmēr ir rezultāti.
- Kāds ir tas laiks, kad aizbraucat uz Dziesmu svētkiem?
S: Dalībnieki šajā laikā iemācās sadzīviskas lietas - pārģērbšanos, kopā ēšanu, gulēšanu visiem vienā telpā. Tas viss ļauj bērnam pārvarēt savus kompleksus. Tas norūda. Dziesmu svētki ir pasākums, kurš ir kā pārbaudījums un liels, skaists notikums.
I: Vienmēr līdzi ir kāds palīgs, kurš pieskata jauniešus. Ir jābūt zinošam pieaugušajam, jo tas vien,  ka viņš ir skolotājs, negarantē labu rezultātu saspringtajā svētku laikā. Jāorientējas konkrētā kolektīva vecumposmos, darbības specifikā. Šeit gribētos teikt paldies Ilonai Riekstiņai un Ivaram Vīksnam, kā arī pieaugušajiem orķestrantiem –Rolandam Hollam un Andim Lapsenietim.
-Vai viegli pārvarēt orķestra dalībnieku maiņu?
S: Vienmēr ir nostaļģija pēc kādiem dalībniekiem un notikumiem, bet varu teikt - nav neaizvietojamu cilvēku. Ir bijuši gadi, kad dalībnieki aizbrauc mācīties uz Rīgu un šeit paliek mazākie skolēni, kuri tikai nesen sākuši apgūt instrumentu, bet vienmēr viss izlīdzinās un atrisinās.
I: Katrs orķestra dalībnieks ir ar kaut ko īpašs - daudzi stāsti un notikumi palikuši kolektīvā, tās ir nenovērtējamas atmiņas.
-Kādi ir braucieni tik lielā kompānijā?
I: Mums ilgus gadus ir šoferis Aivars no Gulbenes. Viņš ir kā mūsu dalībnieks - pat piedāvājis aplīmēt savu autobusu ar Alūksnes orķestra logo. Aivars vienmēr saprot visu līdz sīkumiem, viņš zina, kādi mēs esam. Braucienos mēs esam kā liela ģimene.
S: Ekskursijās orķestrī ir ne tikai disciplīna, bet arī savstarpējā uzticēšanās. Mēs zinām, ka vienmēr izbrauksim laikā, jo neviens nekavē - tā ir cieņa gan pret mums, gan pret saviem orķestra biedriem. Kad bijām Francijā, tad, piemēram, pie Eifeļa torņa visi sarunājām, ka pēc konkrēta laika tiekamies pie autobusa. Nebija neviena, kurš pazustu vai kavētu. Mēs varam paļauties uz saviem audzēkņiem, un viņi vienmēr var paļauties uz mums.
- Jūsuprāt, kas ir svarīgi, lai kopdzīve būtu izdevusies?
I: Savstarpējā saprašanās. Ik pa laikam katram ir jāpiekāpjas, galvenais, lai visu laiku to nedara tikai viens no pāra. Bet tas visu laiku jāmācās. Neviens nav uzrakstījis un neuzrakstīs grāmatu, kā pareizi audzināt bērnus un uzturēt laimīgu laulību. Svarīga ir ģimene un tradīcijas. Jāmāk arī strīdēties un pēc tam atrisināt visu.
S: Esam precējušies 26 gadus un skatāmies vienā virzienā - tas ir galvenais.
- Vai jums kā ģimenei ir savas tradīcijas?
S: Katru gadu Ziemassvētkos pasākums ir mūsu mājās - publika ir nemainīga jau 20 gadus.
I: Esam mēs - ģimene, mūsu kaimiņi un draugu ģimene. Man prieks, ka jaunieši ir gatavi, ka Ziemassvētki tiek svinēti mūsu mājās, un ar to rēķinās. Mēs esam kā kodols.
-Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
I: Sandors ir Vidzemes skolēnu pūtēju orķestru virsdiriģents, un es - horeogrāfe. Līdz nākamajiem skolēnu svētkiem mans darbs ir saistīts ar visas Latvijas skolēnu pūtēju orķestriem, jo plānoti ir gan ieskaņu koncerti, gan koncerti vēsturiskajos Latvijas novados, kuri tiks veidoti, balstoties uz manis izstrādāto koncerta koncepciju. Arī Sandors būs skolēnu pūtēju orķestru virsdiriģents. Mēs visu laiku esam saistīti ar šiem skaistajiem svētkiem.
Man jau kādu laiku ir ideja par Alūksnes orķestra grāmatas izdošanu. Tā varētu būt dāvana Latvijai simtgadē. Tādēļ aicinu visus, kuri ir spēlējuši orķestrī vai kam ir bijusi saistība ar to, dalīties savās atmiņās rakstiski. Esmu lūgusi palīdzību arī diviem alūksniešiem, kuri mani atbalsta - Ilona Riekstiņa un Andris Amantovs. Ir jau ideja par nosaukumu - “65 gadi ceļā uz Latvijas simtgadi”. Tā būtu nezūdoša vērtība.
- Ko jūs novēlat alūksniešiem?
I: Alūksniešiem novēlam patriotismu. Nekad nevajag kaunēties par savām valodas īpatnībām. Nevajadzētu domāt, ka citi pelna vairāk, citiem iet labāk un viņi ir veiksmīgāki. Vairāk skatīties uz sevi! Mums ir ļoti daudz labā, ko nevajadzētu noniecināt. Iesaku katram pašam izdarīt kaut ko labu, jo tad tas vairosies.
S: Patriotisms lieliski pierādās tādās situācijās kā Alūksnes slimnīcas glābšanas pikets pie Saeimas. Orķestris aizbrauca, pateicoties atsaucīgajiem vecākiem, kuri atbalstīja šo pasākumu. Mēs visi bijām vienoti, mums pievienojās arī dalībnieki, kuri dzīvo Rīgā. Tā ir lieliska sajūta - just, ka mūsu darbs un ieguldījums nav veltīgs.
— Laura Felša

Komentāri 1

Čiekurs Egle

Prieks, ka ir cilvēki, kas spēj motivēt jauniešus kustēties un darīt!!! Alūksnei orķestris ir kļuvis par pašsaprotamu vērtību, bet patiesībā, daudziem novadiem skauž par tādu orķestri! Lai izturība un spēks, un visiem jauks koncerts!

pirms 2 gadiem, 2018.03.29 14:26

Citu datumu laikraksti

  • Gūst pieredzi Bulgārijā

    Gūst pieredzi Bulgārijā

    D.Ozoliņa Apes vidusskolas skolnieki Rauls Vīksna un Kristiāns Toms Briedis kopā ar skolotāju Lauru Popi un projekta vadītāju Daigu Bojāri “Erasmus+”...

  • Iespēja biedrībām

    Alūksnes un Apes novadu nevalstiskajām organizācijām (NVO) ir iespēja rakstīt projektus un piesaistīt finansējumu, piedaloties Valmieras novada fonda...

  • Uguns izdzēš divu bērnu dzīvības 2

    Uguns izdzēš divu bērnu dzīvības

    Trapenes pagastā svētdien traģiska ugunsnelaime izdzēsa divu mazu bērnu dzīvības, bet tēvs, kurš saviem spēkiem centās novērst nelaimi, guvis smagus...

  • Mūža skaistie zelta graudi 5

    Mūža skaistie zelta graudi

    (Turpinās no 1.lappuses)Lūcija Sāgameža-Nāgele ir viena no tām alūksnietēm, kuras tālajā 1945.gadā Alūksnes vidusskolā (šobrīd Ernsta Glika Alūksnes...

  • Aicina uz salidojumu Vidagā

    D.Ozoliņa Apes vidusskolas izglītības programmu realizēšanas vietā Vidagā 15.jūnijā notiks salidojums, kas būs veltīts Sikšņu skolas 170 gadu...

  • Plāno veidot Apes muzeju  apvienību

    Plāno veidot Apes muzeju apvienību

    Apes novadā ir iecere veidot Apes muzeju apvienību kā jaunu muzeju ar vienotu krājumu, bet dažādām eksponēšanas vietām pagastos. Jaunajā muzeju...

  • Sievišķība ir skaista! 7

    Sievišķība ir skaista!

    Atverot drēbju skapi, sievietes bieži vien saprot, ka nav ko uzģērbt. Tā jau ir sava veida klasika. Alūksniete Antra Reismane lieliski prot parādīt,...

  • Meistarklasē apgūst pavāru stiķus

    Meistarklasē apgūst pavāru stiķus

    Smiltenes tehnikuma Alsviķu teritoriālajā struktūrvienībā trešdien jaunajiem pavāriem norisinājās meistarklase, ko vadīja SIA “Pētersīlis” kafejnīcas...

  • Gaida pieteikumus vasaras nometnēm

    Alūksnes novada pašvaldības Izglītības pārvalde ir izsludinājusi Alūksnes novada bērnu un jauniešu vasaras nometņu projektu konkursu.Lai pretendētu...