Jau sen zināms, ka mūsdienu bērni ir ar citādāku domāšanu un plašāku redzesloku ikdienā. Lai ar šādiem bērniem strādātu un saprastu viņu asos prātus, attīstītu radošumu un spētu iemācīt svarīgās zināšanas, skolotājam jāspēj pašam iet līdzi laikam un jākļūst inovatīvam. Tāda noteikti ir Alūksnes novada vidusskolas skolotāja Līga Krūmiņa.
Bērni veido mācību materiālu
“Viss sākās 2012.gadā, kad pati skolā veidoju mācību materiālus. Domāju - kāpēc man tas jādara vienai pašai? Ļoti labi palīgi ir paši bērni. Mēs kopā veidojām lietas, kas viņiem bija noderīgas. Turklāt, materiālu veidojot pašiem sev, rezultāts tika sasniegts simtprocentīgi labāks, nekā būtu tad, ja es to būtu izdarījusi viena pati. Tā kā redzēju pienesumu šai metodei, tas attīstījās. Pirmās bija matemātiskās spēles, kas ir pieejamas arī tagad. Veidojām mācību materiālus, kā citiem apgūt programmu “Kodu Game Lab”. Bērni vadīja nodarbības saviem vienaudžiem Maskavā krievu valodā, tāpēc ir radīti mācību materiāli arī krievu valodā. Pēc tam veidojām cita veida materiālus, praktiskus, ar rokām taustāmus latviešu valodā, matemātikā. Tāpat programmējām un veidojām materiālus latviešu un angļu valodā, literatūrā, lai paši interesantā veidā apgūtu zināšanas. Viennozīmīgi ir labāk, ka šajā procesā iesaistās paši bērni. Esam mācījušies dažādās vietās - sporta laukumā vai zālē, uz skolas trepēm vai koridorā. Būtībā vietai nav nozīmes, svarīgi ir tas, ko tu pasniedz un kādā veidā,” atklāj skolotāja.
Būt skolā no sirds
L.Krūmiņas mācību metodes ir citādākas, tāpēc šajā pieredzē viņa ir aicināta dalīties arī izglītības forumā “Iespēju tilts 2018” 28.augustā Liepājā, kas vienkopus pulcēs apmēram 500 dalībniekus (lielākoties – skolotājus) no visas Latvijas. ““Iespēju tilts” ir izglītības līderu forums - programma trīs sesijās. Deviņi pieredzes stāsti. Manējais ir par būšanu skolā no sirds. “Es to nedarīšu!” – šos vārdus skolotāji dzird bieži. Vienkārši, taču vienlaikus ļoti smagi vārdi, aiz kuriem var slēpties gan bailes kļūdīties, gan atstumtība, atsvešinātība, nespēja noticēt sev. Šis ir stāsts par atšķirību starp “atrašanos skolā”, pienākumu izpildīšanu un “būšanu skolā” no visas sirds. Stāsts par pacietību un uzmanīgu iedrošinājumu no skolotājas puses, kura kopā ar saviem audzēkņiem katru dienu mēro garu ceļu no noraidoša “Es nedarīšu!” līdz priekpilnam “Es to izdarīju!”. Stāsts ir par to, ka katru dienu skolā ir bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ negrib nākt uz skolu. Mans uzdevums ir iedrošināt bērnu savā ceļā, lai katrs sasniegtu savus mazos mērķus. Ja tas izdodas, tad es zinu, ka varēšu kopā ar viņu mācīties un apgūt zināšanas. Var mācīt bērnu tāpēc, ka tas ir jāiemāca, vai arī var radīt interesi, lai viņš pats vēlētos mācīties, vingrināties. Un, ja viņam rodas interese, tā jau ir cita nostāja un cita domāšana par to darbu, kas ir jāizdara,” stāsta skolotāja.
Vecāki ievirza rāmjos
Līga par skolotāju strādā no 18 gadu vecuma. Viņa priecājas, ka forums notiks Liepājā, jo tur viņa pavadījusi savus studiju gadus. Vēlāk nepārtraukti strādājusi ar bērniem skolā, un pieredze rāda, ka bērni mainās, ja vien viņiem to ļauj. “Būtībā ļoti svarīgi ir tas, ko ir darījuši vecāki. Vecākiem ir bijusi sava pieredze, un viņi to vēlas redzēt bērnos. Bērni ir gatavi strādāt, mācīties ar to skolotāju, ar kuru ir kopā, taču vecāki bieži vien uzliek savu “es darīju tā”. Līdz ar to reizēm bērnos izveidojas diskomforts starp to, ko vēlas vecāki, un starp to, ko viņi paši vēlas apgūt ar savu pieeju. Vai bērni ir mainījušies? Jā, viņi vairāk apzinās, ka var un prot. Mūsu uzdevums skolā ir attīstīt bērnu spējas, lai viņi savas zināšanas var izmantot tālāk dzīvē. Piemēram, ļoti daudzi vecāki saka: “Mans bērns daudz sēž pie datora, viņš jau to visu zina.” Bet atšķirība ir tajā, ka viņi spēlē jau gatavas, citu izdomātas spēles. Bet, ja man izdodas bērnu uzrunāt un dot viņam iespēju, ka viņš var spēlēt pats savas spēles, nevis citu radītās, tad jau tas process attīstās. Pagājušajā mācību gadā 3.klases bērni izveidoja komandu un piedalījās programmēšanas konkursā “Ventspils IT izaicinājums”, kur savā grupā ieguva 1.vietu. Viņiem tā bija kā spēle, viņi neuztvēra to kā konkursu. Kad jautāju, kā viņiem veicās, viņi atbildēja, ka visu jau to zinājuši.”
Būt klāt īstajā brīdī
Bērni ir gudri, un skolotāja uzdevums ir saskatīt, kurā jomā. “Ne visi būs matemātiķi, ne visi būs literāti. Nav bērnu, kuriem nesanāktu. Ja es runāšu ar bērniem nesaprotamā valodā, par lietām, kas ir jāapgūst, viņi informāciju neuztvers. Man kā pedagogam jāatrod tā vieta, valoda, lai viņš mani saprot, vai jāiedod palīglīdzeklis, kas palīdzēs apgūt nezināmo, un tad viņš solīti pa solītim var mācīties. “Es nedarīšu” pārtop par “esmu spējīgs to izdarīt”. Visa dzīve mums sastāv no tā, ka ir kāda lieta, ko nemākam, kaut kādā brīdī esam gatavi to pamēģināt, ir kāds, kas parāda, kā to darīt, un tiek sasniegts kāds rezultāts. Nav svarīgi, vai uz desmit vai pieci, bet es vismaz saprotu, ko ar to darīt, un esmu gatavs atkal nākamajam izaicinājumam. Protams, vienam vajag vairāk uzmanības, citam mazāk.
Apgūst dzīves mācības
Skolotājai motivāciju sniedz bērni, kas ar savu aizrautību un pateicību ienes siltumu sirdī. “Bērni un tas, ka viņi grib darīt, kā arī katrs “Labrīt, skolotāj!” vai “Lai jums jauka diena!” motivē. Vairāk arī neko nevajag. Tas ir tas gandarījums, ko viņi sniedz ar savu klātbūtni, atziņām. Gudri runā, spriež. Tā ir izaugsme no pirmās līdz ceturtajai klasei. Izsakās, domā. Tas ir gandarījums, kas motivē ņemt nākamos bērnus un cītīgi strādāt atkal un atkal. Mēs divus gadus apciemojām vecos ļaudis sociālās aprūpes centrā “Alūksne”. Devāmies turp katru mēnesi un skaļi lasījām, zīmējām, krāsojām, gatavojām ēst, gatavojām putnu būrīšus, spēlējām teātri, palīdzējām veidot rotājumus. Sākumā vienai meitenīti bija ļoti bail, tāpēc mēs ļāvām viņai iziet ārā lasīt, un beigās gandrīz 15 cilvēki klausījās, kā viņa lasīja. Fenomenāli! Tad, kad šķīrāmies maijā, asaras bija ne tikai vecīšiem, bet arī bērniem. Tas nav nevienā grāmatā ierakstīts, tā ir dzīves mācība, ko viņi paši izdzīvoja, redzot, ka kādam tur ir sliktāk, ka kādam vajag palīdzēt. Tas ir tas, kad tu redzi, ko darīt, nevis tad, kad tev pasaka, kas ir jādara. Piederības sajūta, kad viņš ir gatavs rūpēties par kādu un neievērot tikai savas intereses. Es ceru, ka arī nākotnē viņiem izdosies tādiem būt – izpalīdzīgiem un citādāk uztvert otru. Paturēt prātā tās lietas, kas bijušas noderīgas, mums kopā esot, un ko viņi var dzīvei paņemt. Ne vienmēr tas, kas ir pienākums, sakrīt ar to, kas tiek darīts no sirds. Svarīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī izvēlētais ceļš.”
Skolotājs arī mācās
Turklāt ne vien bērniem jāgūst zināšanas, bet arī skolotājiem ir ļoti jāmācās. “Bija vasara, kad mācījos divciparu un trīsciparu skaitļus reizināt galvā, un ļoti labi, ka es to darīju, jo ir bērni, kas to dara, un tad, ja es to nesaprastu, tad nevarētu atrast ne kļūdas, ne saprast to, kā viņi domā. Skolotājam ir ļoti daudz jāmācās netradicionālā veidā, lai varētu saprasties vienā valodā ar bērnu. Tehnoloģija pati par sevi nekas nav, ja to neievirza pareizajā gultnē, kam es to gribu izmantot. Vēl ieguvums bija pēdējais projekts ar Izglītības iniciatīvu centru “Inovatīvs skolotājs – motivēts skolnieks: sadarbības pieeja problēmu risināšanā”, kurā skola piedalījās kā asociētais partneris, ieviešot un izmēģinot metodes, kurās mācības notika, apvienojot vairākus mācību priekšmetus, piemēram, dabaszinātnes un mākslu. Jauna pieredze ir vadīt kursus pedagogiem attālināti. Man patīk jauni izaicinājumi, jo tas nozīmē, ka atkal var augt un attīstīties!”
— Teksts un foto: Linda Līdaka
