Skrodera amats palīdz iepazīt šejieniešus

Mājās uz galda novietota Nemitīgās palīdzības Dievmātes fotogrāfija. Apkārt valda ideāla kārtība - neraksturīga vīrietim, kas mūža nogalē saimnieko viens pats.

Mājās uz galda novietota Nemitīgās palīdzības Dievmātes fotogrāfija. Apkārt valda ideāla kārtība - neraksturīga vīrietim, kas mūža nogalē saimnieko viens pats. Skumju brīžos ir aizdegta svece un skan lūgšanas, arī rožukronis, kas palīdz apjaust, ka arī vecumdienās dzīvei ir jēga.
Tādi mirkļi ir tuvi septiņdesmit astoņus gadus vecajam Antonam Plešam, kas jau desmit gadus dzīvo Ilzenē un vakar, 29.martā, svinēja dzimšanas dienu. Pirmā doma, kas ieskrien prātā, kad viņš nosauc savu vecumu, - tik daudz gadu šim vīram nevar dot. Viņā jaušams gaišums un labestība, kas sarunā apņem arī apkārtējos.
Antona dzimtās saknes meklējamas Latgalē, Balvu rajonā. Viņš audzis katoļu ģimenē, kur bijušas spēcīgas kristīgās tradīcijas. Garīgās dziesmas un kopīgas lūgšanas bieži skanējušas viņa ģimenē, bet svētdienās zirga pajūgs to vedis uz deviņus kilometrus attālo baznīcu. Arī tagad Antons dodas uz baznīcu, tikai tagad uz Alūksni aizved autobuss. "Varbūt Dieva atzīšana man palīdzējusi daudzās dzīves situācijās, kas varēja beigties pavisam bēdīgi. Viņš mani ir sargājis un joprojām sargā," laikrakstam stāsta A.Plešs.
Par baznīckungu nekļuva
Piecu gadu vecumā Antons iekritis dīķī, tomēr tēvs dēlu ar vienkāršiem paņēmieniem atgriezis pie dzīvības. Bērnība lauku zēnam aizritējusi ganu gaitās, bet skolā sācis mācīties jau sešu gadu vecumā. "Kamēr vecāko brāli Staņislavu dresēja ar mācīšanos, es biju iemācījies tekoši lasīt. Skolu pabeidzu Ulmaņa pēdējā valdīšanas laikā - 1939.gadā - ar labām atzīmēm," stāsta Antons. Viens no viņa skolotājiem bijis pazīstamais Latgales dzejnieks Augusts Eglājs, kas ieteicis vecākiem Antonu skolot tālāk. Vecāki, to pašu vēlēdamies, mudinājuši Antonam mācīties par baznīckungu.
Tas neesot iznācis, jo sākusies krievu okupācija, augstākā skolā sliktās satiksmes dēļ nevarējis nokļūt. Tomēr Antons mācījies – 13 gadu vecumā pie veca skrodera sarunāts par mācekli, paredzētais apmācības laiks bijis trīs gadi. Toreiz Antonam pat prātā nav nācis, ka iegūtais skrodera amats vēlāk dzīvē tik daudzreiz būs noderīgs. Palīdzēs arī satuvināties ar Ilzenes pagasta ļaudīm, kas labprāt izmantos šuvēja pakalpojumus.
Kundzēm vairāk šuj
Sācis no veciem mēteļiem šūt darba cimdus, bet ilzeniešiem pierādījis, ka prot arī citas drēbnieka prasmes. Tās novērtējuši arī vietējie pašdarbnieki. "Esmu mācījies par vīriešu drēbnieku, taču iznāk, ka kundzēm tomēr vairāk nākas šūt. Varētu sašūt arī balles tērpu," atklāj Antons. Iejusties svešā vidē viņam palīdzējis ne tikai skrodera amats, bet arī vēlēšanās dzīvot saskaņā ar cilvēkiem un viņiem darīt labu. Viņš vēlas, lai arī citi apkārtējiem palīdz nelaimē un nedara otram pāri. Tas dzīvi darot gaišāku un pilnīgāku.
Dzīvoja pusnelegāli
Kad tuvojies vāciešu valdīšanas laiks, pašu saimniecībā skaitījies kā liekais darbaspēks, tāpēc izsūtīts uz toreizējo apriņķi pie lielsaimniekiem strādāt dažādus lauku darbus. Kad pēc pusgada radusies iespēja atgriezties mājās, Antons 1942.gadā aizbēdzis no saimnieka, ticis līdz Rīgai, bet tālāko ceļu galvenokārt veicis kājām, lai nokļūtu dzimtajā pusē.
Paklausot toreizējā pagastveča Baranovska ieteikumam, tēvs viņu nav reģistrējis. Tā arī pusnelegāli dzīvojis līdz 1944. gada jūlija nogalei, kad saņemta pavēle mobilizācijai, no kā nav varējis izvairīties arī Antons. Nelielā pilsētiņā starp Maskavu un Ļeņingradu -Višņijvoločokā - kopā ar citiem latviešiem guva pamatīgu dzīves rūdījumu. Daudzi to neizturēja. Antons divas reizes pārslimojis dizentēriju, tomēr mājās viņu nepalaida, bet gan ievietoja veselības uzlabošanas rotā.
Iepazīst dzelzs disciplīnu
"Pēc kara apmācības 1945. gadā 12.maijā no Kurzemes mūs bija paredzēts sūtīt uz frontes pirmajām līnijām. Tas man un maniem biedriem būtu beidzies bēdīgi, taču, par laimi, karš beidzās. Nācās dienēt arī pēc kara, taču tad nebija tik traki – ēdienreizē zupa bija biezāka un arī maizes gabals – lielāks," atceras Antons. Pateicoties skrodera amata prasmei, dienestu turpinājis saimniecības daļā.
Tagad, lasot aprakstus par tā laika notikumiem, Antonam šķiet, ka daudz kas atainots nepareizi – krievu karavīri smirdēja pēc mahorkas un viņi varēja laupīt visu, pēc kā sirds kāro. "Tā nebija. Mums bija dzelzs disciplīna, iedzeršanas nenotika. Tiku pieradināts pie tā, tāpēc man joprojām ir svarīgi, lai apkārt būtu kārtība," apgalvo sirmais vīrs.
Nedzēra, bet rakstīja
Antons ilgāku laiku strādājis grāvju rakšanas un tīrīšanas darbos, būvējis koka tiltus un caurtekas. Vēlāk iestājies kolhozā, kurā astoņpadsmit gadus nostrādājis būvbrigādē. "Diemžēl tā bija dzērāju brigāde, taču es ar alkohola lietošanu neaizrāvos. Tajā laikā rakstīju satīriskus dzejoļus. Tie man labi padevās, kļuvu populārs," smaida Antons. Līdztekus darba gaitām kopīgi ar sievu Teklu rūpējies par saimniecību, tāpēc arī darba diena bieži sākusies piecos no rīta un ilgusi līdz pat vienpadsmitiem vakarā.
Pļauj vairākas reizes
Īpaši smags Antona dzīvē bijis atmodas laiks, jo sieva nopietni slimojusi. Tad, kad palicis viens, pārcēlies dzīvot uz Ilzeni. "Kā es teicu savai brāļa sievai Annai, pārceļoties uz šejieni, - arī mūža nogalē vēlos dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Citas vēlēšanās man vairs nav," uzsver Antons. Viņš ar prieku gaida katru jaunu dienu, nesūdzas par garlaicību, jo vienmēr ar kaut ko nodarbojas. Tikai reizēm skumstot, ka palicis viens, un klusībā lūdzas, lai varētu sevi aprūpēt līdz mūža pēdējai dienai.
Patīk fotografēt – dabā tvert skaistus mirkļus, kapusvētkos un baznīcā. Arī ceļojuma iespaidus pa dzimto Latgali Antons vienmēr iemūžina. Ar prieku tiekas ar interesantiem cilvēkiem, darbojas mazdārziņā un audzē puķes. "Īpaši man patīk pļaut ar izkapti. Mājas pagalmā zāli vasarā pļauju piecas, sešas reizes. Arī kaimiņiem pļauju un asinu izkaptis," atklāj sirmais vīrs.

Citu datumu laikraksti