Smejas arī par sevi

Valters Krauze ļoti daudz lasa un arī daudz runā. Viņš vienlīdz labi jūtas gan mājās, gan plašas auditorijas priekšā. Ja nepieciešams, Valters spēj iejusties dažāda rakstura cilvēku lomās. Viņš ir gaidīts prominentu personu viesu pulkā, darbojas radio “Star FM”.  Vārdu sakot, Valters ir ļoti populārs cilvēks. Par popularitāti arī šī saruna.

- Cilvēki, kas vēro šovus un dažādus pasākumus, to uzskata par sava veida izklaidi. Tev tā ir izklaide vai darbs?
- Tāpat kā jebkuram cilvēkam ir savs darbs, tā šovu un pasākumu vadīšana ir mans darbs. Kamēr mani aicina piedalīties televīzijas un radio raidījumos, kamēr piedāvā vadīt dažādus šovus, tikmēr saprotu, ka ar mani vairāk vai mazāk viss ir kārtībā. Uzskatu, kamēr tev dod darbu mūsu kapitālisma apstākļos, tikmēr šī iespēja jāizmanto. Tas nenozīmē, ka varu būt drošs, jo šodien neviens vairs nesola, ka darbs būs līdz pensijai, tāpēc pašam nemitīgi kaut kas ir jāmaina. Darbs, ko daru, dod naudu maizei, bet paņem manu miegu un, galvenais, nervus.  
- Vai šovu vadītājam jābūt īpašam cilvēkam?
- Jebkurš var mēģināt to darīt. Tomēr nevaru apgalvot, ka jebkuru darbu var darīt jebkurš cilvēks. Atkārtošos, sakot, kamēr mani aicina un ņem, tikmēr tas ir jāizmanto. Ar to negribu teikt, ka neviena nav par mani labāka, droši vien tādi cilvēki ir.
- Vadot pasākumus, tu pēc vārda kabatā nelien, spēj improvizēt režisora scenāriju. Šovā esi apliecinājis, ka proti dejot, bet kā ar dziedāšanu?
- Diemžēl esmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti grib dziedāt, bet nevar dziedāt. Paldies Dievam, es to ļoti labi apzinos, nevis  ierakstu diskus, dziedu karaoki un visus apgrūtinu ar savu šķībo dziedāšanu. Es to daru ļoti noslēgtā draugu pulkā, bet neraujos uz skatuves, lai dziedātu. Par to paldies mīļajam Dievam, ka viņš man ir iedevis tik daudz prāta. Pieņemu, ka daudzi cilvēki grib un var dziedāt, bet, kā ir ar to sanākšanu, tas jau ir cits jautājums.
- Tātad spēj būt paškritisks?
- Noteikti.
- Kādas ir tās īpašības, lai varētu vadīt izklaidējošus pasākumus?
- Protams, ir jābūt, piemēram, improvizācijas spējai, izpratnei par to, ko dari, spējai ātri reaģēt un daudz kam pārējam. Esmu pārliecinājies, ka ir viena daļa cilvēku, kas saka: “Man viena draudzenīte teica, ka es esmu superkolosāla, ka viss man der un padodas!” Bet neder ieklausīties tikai vienā draudzenītē, ir vajadzīgas divsimt, trīssimt draudzenītes, kas to apliecina. Ar to vien nepietiek, lai vadītu šovu, ja viena draudzenīte saka: “Tu esi super!”, bet otra: “Nē, tu esi vēl foršāka!”
- Kāds ir labs humors?
- Labs humors? Es vienmēr esmu to teicis, ka ļoti priecājos par britu melno humoru un krievu tādu daļēji visatļautības humoru. To sakot, es nedomāju Krievijas organizētos pasākumus Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, jo viņi ar to vēlas parādīt, kurš te ir īstais saimnieks, bet principā tā, kā krievi atļaujas smieties paši par sevi, tā mēs, latvieši, nekad. Mums baigi patīk pasmieties par Pēteri vai Juri, bet, tiklīdz būs pasmiešanās par tevi pašu, tā būs aizvainojums, nerunāšana un apvainošanās uz ilgiem gadiem. Tas ir tāds cietēja sindroms, man liekas, ka tas nav nekas īpaši labs. Labs humors, manuprāt, ir tāds, kas liek publikai no sirds smieties, bet tas notiek tad, ja publika humoru ņem pretim un reaģē. Tas nekādā gadījumā nav labs humors, ja cilvēks pasaka joku un pats pirmais pasmejas. Tāpat kā viena un tā pati anekdote nestrādā vienādi labi Jēkabpilī un Talsos, jo katrā vietā to uztver citādāk, tāpat ir ar humoru.
- Par ko mēdz pasmieties? Vai arī pats par sevi?
- Es nekad nesmejos par cilvēka fiziskām īpašībām, viņa zobu rindām, matu sakārtojumu un visu pārējo, jo tas dažiem tiešām var būt sāpīgi, bet ir daudz kas cits universāls, par ko iespējams pasmieties. Es neuzskatu, ka tabu ir, piemēram, nāve, par ko nevarētu pasmieties. Tabu ir cilvēka reliģija un slimības, bet viss pārējais - kāpēc gan ne? Man dzīvē ir bijušas situācijas, kad humora izjūta palīdzējusi no tām veiksmīgi iziet, tikai šobrīd uzreiz nevaru kādu atcerēties. Pats par sevi pasmējos, kad pirms pāris gadiem skrēju uz tramvaju. Tik ļoti steidzos, ka uz trešā pakāpiena norāvu uz acīm. Es tik sirsnīgi par sevi smējos, ka visi cilvēki tikpat cītīgi uz mani skatījās. Nākamajā pieturā izkāpu no tramvaja un vēl smējos. Smiekli palīdzēja iziet no situācijas.
- Daudziem šķiet, ka Valters nemēdz būt nopietns.
- Es domāju, ka te ir cits moments. Cilvēki, kuri mani redz un dzird tikai konkrētā raidījumā, domā, ka es visu laiku eju, smaidu, triecu jokus, ne mirkli nerimstot, lai gan patiesībā tā nav. Es izdaru savu darbu, par ko saņemu algu, lai pēc tam būtu tāds, kāds esmu. Lai būtu es pats. Protams, nemēģinu būt tāds baigais cietējs, bet mēģinu visu ķert vieglāk, brīvāk. Tāpēc arī ir izveidojies tas maldīgais priekšstats, ka ar humoru apveltītie cilvēki visā pārējā laikā ir baigi depresīvie, bet arī, piemēram, zobārsts nemitīgi nedomā tikai par zobu urbšanu. Viņš no rītiem ceļas, ēd maizi, iet uz labierīcībām, vakarā liek savu bērnu gulēt.  
- Kā raksturotu Valteru Krauzi?
- Pašam sevi ir baigi grūti raksturot. Es to neprotu, bet vienu gan līdz šim neesmu un arī laikam neiemācīšos. Es to pats saucu par ne īpaši patiesu uzmanību un uzvedību. Es nekad nebūšu tāds, kas, satiekot uz ielas cilvēku otro, trešo, ceturto reizi, uzreiz sajūsmināti izsaucas: “O, cik super, ka es tevi satieku! Forši! Eu! Jo! Hei!” Ja es tā nedomāju, tad to nedaru. Es nemetos ap kaklu un nebučojos. To daru tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā pavadījis ilgu laiku. Amerikāniskā maniere man nekad nav piemitusi un arī nepiemitīs. Iespējams, tāpēc cilvēki dažkārt mani uzskata par iedomīgu, bet esmu uzskatījis un joprojām uzskatu, ka mēs katrs dzīvojam pats sev, nevis citiem.        
- Kas daudz dod citiem, tas tērē savu enerģiju, kā to atgūt?
- Tāds ir mans darbs. Jebkuram cilvēkam, piemēram, pļāvējam, pavāram vai citas profesijas cilvēkam prasot, kur viņš ņem enerģiju, atbilde būs viena - turpat, kur visi pārējie. Dzīvē, situācijās, grāmatās, savos draugos.
- Grāmatas, draugus, labu darbu daudzi uzskata par lielākajām dzīves vērtībām. Kādas ir tavas vērtības?
- Vērtības... Man ir liela, bet plaša pieredze - ar vecākiem, draugiem, skolotājiem, dažādiem kolektīviem, kuros esmu atpūties vai strādājis. Tas viss kopā arī rada to vērtību sistēmu manā dzīvē. Šīs manis nosauktās vērtības vairs nevar mainīties, jo tās ir bijušas ar mani. Mainās tikai gadi, datumi, pirtis, trolejbusi - mainās tikai situācijas un vide. Nemainās arī tādas paliekošās vērtības kā cieņa, attieksme, palīdzība, prieks.

Citu datumu laikraksti

  • Zobu pasta. Vai zinām, kādu lietot?

    Katru dienu mēs lietojam dažādus higiēnas līdzekļus. Viens no tiem ir zobu pasta. Lai būtu tīri zobi, galvenais ir mehāniski notīrīt zobu virsmas no...

  • Valodas un mēs

    Ir pienācis septembris, un klāt ir arī gadskārtējā Eiropas Valodu diena, kuru atzīmēsim 26.septembrī. To atzīmē visās Eiropas Padomes dalībvalstīs....

  • Pakalpojumi būs pieejami Cēsīs

    Sakarā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas reģionālo reformu turpmāk visi pakalpojumi būs pieejami Cēsīs, Pils laukumā 5, kur...

  • Palīdzēt piepildīt sapņus

    Nekas nerodas no nekā. Aiz katra notikuma vai radušās iespējas stāv kāds cilvēks, kas uzņēmies tā virzību. Ņemot vērā viņa iniciatīvu, par ieguvējiem...

  • Latvijas piecgadi ES sagaidot

    Augustā atpūtas bāzē „Silmači” notika seminārs Eiropas klubu jauniešiem un skolotājiem „Latvijas piecgadi ES sagaidot”. Tajā piedalījās jaunieši un...

  • Par slimības pabalstu

    Ja darbinieks ir saslimis, tad sākotnēji (pirmās divas nedēļas) ārsts izsniedz slimības lapu A, un viņš  saņem slimības naudu, ko  maksā darba...

  • Valsts svētki – ikkatra svētki

    Interesanti, bet pamazām, pamazām manī rodas apjausma, ka drīz klāt būs manas valsts lielā un apaļā jubileja. Līdz šim nekādas patriotisma jūtas sevī...

  • Aicina saņemt barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

    Šogad 8.februārī vairāki desmiti alūksniešu tika aicināti ierasties Alūksnes tautas namā, lai saņemtu apbalvojumu – 1991.gada barikāžu dalībnieka...

  • Reģistrēti dzimušie augustā

    Alsviķu pagastā – Robina Sonora Vaska. Annas pagastā – Dinija Birzniece. Jaunalūksnes pagastā – Adrians Kuzmins. Kalncempju pagastā – Endijs Alksnis....