“Smeldzīgais stāsts” - par ģimeni, laiku un draugiem

“Vēsturi pētīt nozīmē uzdot jautājumus un meklēt atbildes,” saka vēsturniece Astrīda Ievedniece.  Tās ne vienmēr ir vienkāršas, jo vēsture ir sarežģīta un pretrunu pilna. Taču ikviens mēģinājums rast atbildi kā taciņa ved tuvāk notikumiem un cilvēkiem, kuri ir to dalībnieki un sava laika liecinieki.
Tāda ir arī videofilma “Smeldzīgais stāsts”, ko veidojusi Alūksnes pilsētas bibliotēkas Draugu klubiņa radošā grupa - Astrīda Ievedniece, Vilnis Blūms, Inese Leimane un Sandra Avotiņa. Tā stāsta par laiku Alūksnē no 1946. līdz 1948. gadam, par trīs draugiem – Ojāru Svārti, Pauli Jefimovu un Albertu Zvirbuli, un Ojāra Svārtes māsu Daci, par notikumiem, kas neatgriezeniski mainīja viņu dzīvi. Filmas sižets veidots pēc arhīvu dokumentiem un to dienu notikumu aculiecinieku stāstiem, tādēļ tas ir būtisks pienesums Alūksnes simtgades kontekstā.

Notikums, kas mainīja četras dzīves
1946. gadā divreiz - vispirms 15. maijā tornī Kapsētas pussalā un pēc tam naktī uz 18. novembri bērzā pretim Alūksnes pagastskolai (tagad Alūksnes novada vidusskola)  trīs draugi Ojārs, Paulis un Alberts uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. To, kā tālāk izvērtās viņu likteņi, pētījusi A. Ievedniece, izzināto apkopojot prezentācijā “Stāsts par trim draugiem un Daci.”
Pēc tam, kad par trīs draugiem klasesbiedrs bija ziņojis “čekai”, divus no viņiem – Pauli un Albertu notiesāja, bet Ojāram no “čekas” izdevās izbēgt un viņš pievienojās nacionālajiem partizāniem. Ojāru nošāva 1948. gada novembrī. Paulis Jefimovs Alūksnē atgriezās 1951. gada martā no Tjumeņas apgabala Salehardas nometnes, kur cēla Salehardas - Igarkas dzelzceļu. Dzelzceļa būvniecību pārtrauca pēc Staļina nāves. Alberts Zvirbulis nomira 1947. gada 28. septembrī Dienvidkuzbasa nometnes raktuvēs. Ojāra māsas Daces liktenis bija ne mazāk dramatisks. Pēc vidusskolas beigšanas Alūksnē viņa iestājās Fizkultūras institūtā, bet tā kā bija rakstījusi vēstules uz mežu brālim, arī nonāca čekas redzeslokā un mācības viņai nācās pārtraukt. Daci notiesāja un Latvijā viņa atgriezās tikai 1955. gada aprīlī. Nometnē Magadanā  iepazinās ar savu dzīvesbiedru Voldemāru Tīsiņu.

Restaurē Ojāra dzīvesstāstu
“Ideju veidot lielāku darbu par Ojāru Svārti, Pauli Jefimovu un Alfrēdu Zvirbuli pēc  pirmās prezentācijas bibliotēkā rosināja videooperators Vilnis Blūms. Vēstures materiālu, četrus gados pētot partizānu kustību, man  bija sakrājies jau diezgan daudz, ne visi bija izmantoti. Tagad daudz ko vajadzēja pārlasīt no jauna, ar citu redzējumu. Nolēmām, ka jāmēģina pēc iespējas pilnīgāk “restaurēt” Ojāra dzīvesstāsts, partizāna gaitu hronoloģija, piemeklējot iztrūkstošos biogrāfijas posmus, papildu ziņas par Ojāra sastaptajiem cilvēkiem arhīvā, laikabiedru atmiņu stāstos,” atklāj A. Ievedniece.
Viņa atzīst, ka  darba procesā  vienuviet sakoncentrējās ļoti daudz labas enerģijas. Pirmo lielisko pavedienu - Daces jauno uzvārdu - palīdzēja atrast  Anita Grīvniece. Daces Svārtes dēlu Ojāru Tīsiņu  Astrīda  sastapa  īstajā brīdī un to sauc par īstu veiksmes stāstu. “No Ojāra Tīsiņa ieguvām daudz dokumentu, fotogrāfijas, diemžēl Ojāra foto, izņemot jau krimināllietā esošo, nebija. Tālāk jau sākās papildmateriālu meklēšana Latvijas Valsts arhīvā, Fiziskās kultūras institūta arhīvā, bibliotēkās. Ļoti nozīmīgu dokumentu – Pauļa Jefimova mājas grāmatu izdevās atrast Alūksnes arhīvā. Paldies Solvitai Jermacānei par atsaucību un ieinteresētību!” teic vēsturniece.

Aizmirstam par cilvēkiem
Viņa piebilst, ka īsts piedzīvojums bija partizānu vietu filmēšana Alsviķu pagastā un mežā ap Alūksnes ezeru. Jaunalūksnes pagasta Adrakašu ciemā filmas veidotāji  sastapušies ar īstu vēstures zinātāju Aivaru Kļaviņu.
“Filmu veidojām pēc mana rakstītā scenārija kā mīlošas māsas un meitas Daces stāstu par savas ģimenes un draugu likteņiem. Pēc garā un piņķerīgā montāžas darba pabeigšanas, filmas tekstu ierunāja bibliotēkas darbinieces  Inese Leimane un Sandra Avotiņa, līdz ar ko filma ieguva ļoti atbilstošu emocionālu noskaņu. Liels paldies par atbalstu Ojāra Tīsiņa ģimenei un Alūksnes bibliotēkas kolektīvam,” saka A. Ievedniece.
Viņa uzsver - dzīvojam globālā laikmetā, kurā ir cīņas, revolūcijas, pandēmijas, bet aizmirstam par cilvēkiem, kuri šajā laikā dzīvojuši, darījuši visu iespējamo, lai varētu savu Latviju atgūt brīvu. “Šogad  svinam Alūksnes simtgadi. Zinām seno vēsturi, bet vēl  neizpētīts posms  ir 20. gadsimta 40., 50. gadi, kad dzīve strauji mutuļoja un daudz kas notika. Tāpēc nākotnē varētu tapt vēl kāds darbs,” nākotnes ieceres ieskicē vēsturniece.

“Daudzi varoņi vēl tikai gaida savu pārnākšanu mājās – Latvijas vēsturē un mūsu vēsturiskajā atmiņā. Visus okupācijas gadus mums vienmēr bija daudz cilvēku, kuri par spīti pārbaudījumiem nesalūza un saglabāja ticību Latvijai. Mūsu pienākums ir atgūt savu vēsturisko atmiņu un rast tajā pienācīgu vietu mūsu nacionālās pretošanās  kustības varoņiem.”
                                             Latvijas Valsts prezidents Egils Levits


Ojārs Tīsiņš, Daces Tīsiņas dēls, dzīvo Ķekavā, strādā par mežzini:
“Pēc filmas noskatīšanās jūtos emocionāli iespaidots un aizkustināts.  Tā “pieķērās” pie sirds. Tā ir mana onkuļa pagātne, saistīta arī manu mammu. Mamma par šiem notikumiem mājās nerunāja, par izsūtījuma laiku atgādināja viņas smagajā darbā cietušās rokas. Mamma bija saglabājusi vecmammas rakstītās vēstules un tā bija emocionālā saite ar pagātni. Ir laimīga sagadīšanās, ka Astrīda mani atrada. Tā sākās mūsu sadarbība. Vācām dokumentus, materiālus, pārskatījām fotogrāfijas. Liels paldies Astrīdai, operatoram Vilnim, bibliotēkas “meitenēm”! Man ir trīs meitas, sešas mazmeitas, mazdēliņš. Arī viņiem parādīšu filmu, un tas būs pavisam cits skatījums uz viņu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu.”
 
 Vilnis Blūms, filmas operators:
 “Iecere veidot šo filmu man radās sen, jo Lestenes brāļu kapos ir uzraksts “Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos”.  Mums, cik vien tas iespējams, ir jāizzina un jāatspoguļo savas tautas vēsture. Savukārt Vācijā karos bojā gājušo  karavīru kapos rakstīts:“Kamēr kritušie klusē, viss var sākties no gala”. Mums ir jārunā kritušo vietā.”

Iveta Ozoliņa, Alūksnes pilsētas bibliotēkas direktore:
“Bibliotēkas draugu klubiņš aktīvi dažādos veidos atbalsta gan bibliotēkas iniciatīvas, gan nāk ar savām idejām. Tajā aktīvi darbojas Astrīda un Vilnis, mums ir laba sadarbība ar Alūksnes arhīvu, ar represēto klubu “Sarma”. Pagājušajā gadā pēc bibliogrāfes Maijas Semjonovas iniciatīvas uzsākām novada vēstures stundas. Vienā no tām Astrīda prezentēja stāstu par  trīs draugiem un Daci, kas tagad turpinās filmā. Tā ir paliekoša vērtība, kuras radīšanā filmas veidotāji ieguldījuši savas zināšanas, laiku un arī finansiālos līdzekļus. Mūsu uzdevums – to popularizēt plašākai auditorijai.”

 Solvita Jermacāne, Alūksnes zonālā valsts arhīva direktore:
“Vienmēr ir liels prieks strādāt kopā ar Astrīdu, jo viņa pati ir kādreiz strādājusi arhīvā. Zina, ko grib, var konkrēti pateikt, ko vēlas noskaidrot, prot lasīt “starp rindiņām”. Astrīda ir gandrīz vienīgais cilvēks, kurš nāk uz mūsu arhīvu, lai nodarbotos ar pētniecību – to nedara ne skolēni, ne skolotāji. Viņa saka – atmiņas ir atmiņas, bet tām ir vajadzīgs pamatojums un apstiprinājums. Astrīda rok, meklē šo pamatojumu dokumentos  un viņai tas izdodas.”

Līga Langrate, Alūksnes novada domes deputāte:
“Filma “Smeldzīgais stāsts” ir īsts, patiess dzīves stāsts. Daudzkārt runāts par to, kāda bija Latvijas okupācija, bet filma parāda neredzamo daļu, un tajā ir runa par cilvēku enerģiju, spītu, ticību. Arī tās veidotāji ir savā ziņā cīnītāji - ar savu ideju, domu, neatlaidību. Par to, kā saglabāt, nepazaudēt vēstures liecības. Liels paldies par to!”

Dzidra Mazika: Alūksnes un Apes novadu politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja:
“Paldies “Smeldzīgā stāsta” veidotājiem par  šo darbu! Kādreiz arī mēs pie šī jautājuma strādājām. Atmiņas par notikumiem, kas ir par pamatu filmai, ir iekļautas grāmatā “Mūsu karoga stāsti – 1990. - 1991”, mūsu izdevumā “Rūgtais vērmeļu kauss”. Žēl, ka aprāvās tik jaunu cilvēku dzīves. Viņi vēl daudz ko varēja paveikt.”

Sandra Avotiņa, filmas aizkadra “balss”:
“Mums abām ar Inesi, ierunājot aizkadra tekstus, bija nopietns, atbildīgs un smags uzdevums, jeb, kā tagad saka, izaicinājums. Paldies filmas veidotājiem, jo ar katru gadu mēs attālināmies no šī laika, no stiprajiem cilvēkiem un dzimtu stāstiem. Paldies par uzticēšanos! Mums tā bija jauna pieredze. Neesmu alūksniete, tādēļ  mani ļoti uzrunāja un ieinteresēja šis stāsts.”

Citu datumu laikraksti

  • Atrasts Alūksnes  veselības centra investors 2

    Atrasts Alūksnes veselības centra investors

    Alūksnes novada pašvaldība sestdien, 13. jūnijā, parakstīja nomas tiesību izsoles līgumu ar SIA “Aluksne Hotel Invest” - uzņēmumu, kas izsolē ieguva...

  • Līgo svētku pasākumi būs!

    Līgo svētku pasākumi būs!

    Ievērojot valstī noteiktās prasības par distancēšanos un cilvēku skaita ierobežojumiem, Alūksnes un Apes novadā Līgo svētku pasākumi būs. Pirmie no...

  • Jauno laiku svētki pieprasa radošumu

    Vasara ir pilsētas svētku laiks, un daudzi cilvēki savus atvaļinājumus bieži vien pielāgo tam, lai vismaz reizi gadā atbrauktu uz savu dzimto...

  • Būt neplānotam tūristam

    Tūrisma un viesmīlības nozarēs šis gads pasludināts par vietējā tūrisma gadu. Necerot uz lielu ārvalstu tūristu pieplūdumu, paši latvieši aicināti...

  • Jaunās aplikācijas “Apturi Covid” par un pret

    Maija izskaņā Latvijā ikvienam kļuvusi pieejama mobilā lietotne “Apturi Covid”, kas brīdina, ja bijusi saskarsme ar “Covid-19” inficētu cilvēku. Līdz...

  • “Stop” vai “Dodiet ceļu” 2

    “Stop” vai “Dodiet ceļu”

    Laikraksta redakcijā vērsās alūksnietis Igors Kols, kurš pauda neizpratni par Alūksnes ielās izvietotajām ceļa zīmēm un ceļa apzīmējumiem.Sods par...

  • Sargāt dzīvības

    Aizvadītajā nedēļā, veidojot nākamo noderīgo rakstu avīzei, saņēmu zvanu, kas izsita no sliedēm un sirdij lika apsviest kūleņus vairākkārtīgi. Zvans:...

  • Alūksnes svētkus tomēr gribas

    Par Alūksnes kapusvētku norisi vēl īstas skaidrības nav, bet zināms, ka tie šogad noritēs savādāk nekā citus gadus. Arī tik vērienīgu pilsētas...

  • Patvaļīgi nojaukt stārķa ligzdu nedrīkst

    Patvaļīgi nojaukt stārķa ligzdu nedrīkst

    Pirms nedēļas laikrakstā publicējām fotogrāfiju, kurā redzams, ka Alūksnē, uz Palmu mājas jumta skurstenī ligzdu uzvijis stārķis. Tagad šī ligzda no...