Soči – trešais mēģinājums

Oskara Melbārža pilotētais četrinieks ar stūmēju alūksnieti Intaru Dambi sezonu beidza ar fantastisku uzvaru Soču trasē, kurā jau pēc nepilna gada risināsies olimpiskās spēles. Lai gan bobslejā Intars ir jau desmit gadus, Sočos varētu būt pirmās olimpiskās spēles, kurās viņš startēs.


- Kā vērtē aizvadīto sezonu?
- Sezona kopumā bija laba. Sākums varbūt nebija tik labs, kā cerēts, taču beigās viss sanāca. Sezonu sākot, mērķi bija lielāki, piemēram, bijām gribējuši turēties sešniekā, taču ne vienmēr tas tā sanāca. Tomēr priecē Sočos iegūtā 1.vieta un kopvērtējumā izcīnītā otrā pozīcija. Ja sezona būtu jāvērtē kā skolā desmit baļļu sistēmā, tad liktu - astoņi. Jāteic, ka uzvara Sočos bija necerēta. Treniņos veicās ne visai labi, taču uz pašām sacensībām nomainījām kamanas un rezultātā izcīnījām uzvaru. Tā bija viena no patīkamākajām uzvarām emociju ziņā. Saņēmām daudz apsveikumu, taču visiem atbildēju, ka tā vēl nav olimpiāde un svinēt vēl nav pamata.
- Vai Soču uzvara dod pārliecību olimpiskajām spēlēm?
- Nedaudz, jo visi tur bija un visi zina, ko no trases gaidīt. Nav jau tā, ka mēs vienīgie zinātu, kāda tur ir trase. Ja būtu tā, tad būtu pārliecība. Esmu dzirdējis, ka biatlonisti ļoti slikti atsaucas par Sočiem un tagad mainīs treniņu procesu. Mums tā nav, neko sliktu nevaru teikt un neko treniņos mainīt negrasāmies. Jā, gaiss ir retinātāks, taču mūs tas neietekmē un netraucē mums startēt. Gluži pretēji – Soču trasi varam nosaukt par vienu no vieglākajām. Vieglākas vēl ir tikai Austrijā Īglsa un Šveicē Sanktmorica. To grūtumu vai vieglumu nevērtēju es kā stūmējs, bet gan pilots. Grūtākās trases ir Kanādā Vistlera un Amerikā Leikplesida. Nav jau arī tā, ka Soču trase mums būtu pavisam jauna, jo tur jau bijām startējuši arī iepriekš. Nevar noliegt, ka gūtā uzvara dot ticību, ka arī olimpiskajās spēlēs izdosies nostartēt labi. Ziņās dzirdēju, ka tur šobrīd cenšas saglabāt šīgada sniegu, ja nu gadījumā nākamā sezona nebūs tik sniegiem bagāta. Mums jau derētu pērnās uzvaras sniegs, ledus. Ir jādomā, ka izdosies uzvarēt arī olimpiādē. Citādāk jau nemaz nedrīkst domāt. Kaut būtu nostartējuši slikti, vienalga jādomā, ka būs labi. Gan jau, ka būs grūti, jo visi būs spēcīgāki. Viss jau arī nav atkarīgs tikai no cilvēcīgā faktora, bet arī, piemēram, no tehnikas. Solīt neko nevaru.
- Kā trenēsieties nākamajai sezonai?
- Treniņi ir nepārtraukti. Arī tagad, kamēr esmu mājās, trenējos. Citādāk jau nemaz nedrīkst. Jātrenējas visu laiku, nevar patrenēties un tad divas nedēļas neko nedarīt. Tas ir jebkurā sporta veidā. Paslinkot varēs, kad nesportos. Pats sev organizēju skriešanas, lēkšanas treniņus, vārdu sakot, manā dienaskārtībā ir vieglatlētika un smagatlētika. Soču dēļ treniņu procesā neko nemainīsim. Mums vispār reti kad kaut kas mainās treniņu ziņā. Jūnijā sāksies nometnes tepat, Latvijā. Tad divas nedēļas trenējos, divas nedēļas esmu mājās un tā līdz pirmajām sacensībām. Nometnes lielākoties Latvijā notiek Ventspilī, arī Rīgā, ārpus valsts robežām vasaras sezonā netrenējāmies. Iespējams, tikai rudenī būs kāda nometne ārzemēs. Pērn mums tāda bija Norvēģijā, citkārt Itālijā.
- Kā ir ar inventāru?
- Par inventāru un finansējumu sūdzēties nevaram. Esam tomēr pirmā valsts ekipāža. Visu mums nodrošina un ne par ko nav jādomā. Šogad nopirka jaunas kamanas. Jaunas tādas maksā apmēram 80 000 latu. Braucam ar to, kas ir, un to, ko dod. Nedomājam, kā būtu, ja būtu. Daudzmaz jau tehnika iet. Protams, laiks iet un arī tehnika attīstās. Slēpes ir vieglāk nopirkt nekā jaunas kamanas.
- Vai komandas sastāvs paliks nemainīgs?
- Tā ir trenera kompetence. Mainīt var vienmēr. Ja treneris jūt, ka, mainot sastāvu, var nostartēt labāk, tad viņš var to darīt. Nav noteikts, ka komandas startēs tieši tādā sastāvā. Parasti jau vienā komandā sakomplektē stiprākos, bet tāpat kamanas var “nenesties”. Šobrīd tādu runu nav, ka kaut ko mainīs. Es ceru, ka tā arī paliks. Esam gana labi sastrādājušies, arī rezultāti ir. Mūsu sastāvu nevajadzētu izjaukt. Pasargāts no tā nav neviens, atliek tikai cerēt.
- Kā tas nākas, ka neesi startējis olimpiskajās spēlēs?
- Vankūveras olimpiskajās spēlēs 2010.gadā nestartējām, jo pilotam Jānim Miņinam toreiz tika veikta apendicīta operācija. Taču zīmīgi, ka gadu pirms šīm olimpiskajām spēlēm tieši Vankūveras trasē arī ieguvām 1.vietu. Jāpiemin, ka gan Soču pēdējā posmā, gan Vankūverā mums bija starta rekordi. Tagad notiek viss tas pats, kas toreiz pirms Vankūveras spēlēm. Tikai toreiz izpalika pats starts olimpiskajās spēlēs. Ceru, ka pagātne neatkārtoties. Paši jau smejamies, ka visiem jādodas izgriezt apendicīts, tā sakot – drošs paliek drošs. 2006.gadā Turīnā olimpiskajās spēlēs nestartēju, jo bija kājas trauma. Tā liktenīgi. Nē, nu nedrīkst tā domāt. Jādomā, ka viss būs labi un viss izdosies.
- Kādu redzi bobsleja nākotni?
- Cerīgu. Ja viss turpināsies, kā tagad, tad nākotne šim sportam ir. Jauno sportistu ir maz, taču visu var labot. Jaunus sportistu meklē visu laiku, bet nav nemaz tik vienkārši atrast. Sporta veids ir grūts, jo ir jāspēj ne vien ātri skriet, bet arī pacelt svaru. Reti kurš var labi darīt abus. Ir, kuri labi skrien, bet nevar pacelt svaru, un otrādi. Tas tad arī būtu jātrenē topošajiem sportistiem. Svarīgi ir arī saglabāt labu veselību, nelietot alkoholu un nesmēķēt. Mūsdienās tā ir liela problēma. Nedaudz jābūt arī dabas talantam, jo ne visi var sportot. Pats par sevi nekad neizsakos, bet citi saka, ka arī es esmu dabas talants. Nezinu, kā tur ir. Bez treniņiem jau arī nekā nebūtu.
- Kā tu pats nonāci bobslejā?
- Fizkultūras skolotājs ieteica aizdoties uz testiem. Iepriekš nebiju trenējies, nekāds sportists arī nebiju. Biju puisis no laukiem, kurš bija pieradis strādāt fizisku darbu, braucis daudz ar velosipēdu, skrējis kopā ar draugiem. Fiziski spēcīgs esmu bijis vienmēr, jau kopš bērnības. Daudziem jauniešiem tā mūsdienās pietrūkst. Vai mans dēls nākotnē startēs bobslejā, nezinu. Protams, gribētos, bet es viņam to nespiedīšu. Sporta disciplīna gan būs, tas daudz dzīvē dod.
- Kā jūties, esot mājās Alūk­snē?
- Labi. Vienmēr ir prieks būt mājās. Esmu pārsteigts, ka cilvēki mani atpazīst. Ja ne gluži uz ielas, tad iestādēs un veikalos gan. Paspiež roku, apsveic. Esmu arī dzirdējis mazus puišus, sačukstoties un rādot ar pirkstu, ka tas taču bobslejists Dambis. Protams, ir patīkami. Zvaigžņu slimības nav. Priecē arī, ka pašvaldība novērtē un atbalsta savus sportistus. Paldies viņiem par to!

Citu datumu laikraksti

  • Horoskopi

    19. – 25.aprīlisAuns Nedēļas nogalē radīsies nepieciešamība gūt ātrus rezultātus tagad un tūlīt. Nepārcentieties savās darbībās. Sporta nodarbības...

  • Vai tikai bailes uzņemties rūpes?

    Inga Ozoliņa, Alūksnes pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja  Pērn bijuši divi adopcijas gadījumi Lēmums par adopciju ir ļoti nopietna, bet svētīga...

  • “Mutes aizlīmēšana” neko nemainīs

    Pēc domes darbu kritizējošās intervijas ar Kuldīgas novada domes priekšsēdētāju pēkšņi slēgta mājas lapa “kabile.lv”. Lapas veidotāji to sauc par...

  • Vai puišiem jābūt zilā, meitenēm – rozā?

    Jaundzimušie zēni jāģērbj puišu krāsas drēbēs, bet meitenes – sievišķīgajās. Šāds krāsu sadalījums ir stereotips vai tam ir pamatojums? “Tas ir...

  • Ape īsumā

    Gaujiena Gaujienas Jāzepa Vītola fonds saņēmis finansējumu Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Latviešu oriģinālmūzika”. Fonda iniciētajam...

  • Neatbalsta satiksmes ministra ideju

    Apes novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju tāpat kā vairums citu pašvaldību vadītāju neatbalsta satiksmes ministra Anrija Matīsa ieceri nodot...

  • Varēs saņemt kompensācijas

    Zemes īpašnieki beidzot varēs saņemt kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās dabas teritorijās. To paredz Vides...