Spēj mājās par darbu nedomāt

Psihiatrijas kabineta medicīnas māsa Irēna Zālīte ir viena no ilggadīgākajām poliklīnikas darbiniecēm, jo strādā tur kopš 1959.gada.

Psihiatrijas kabineta medicīnas māsa Irēna Zālīte ir viena no ilggadīgākajām poliklīnikas darbiniecēm, jo strādā tur kopš 1959.gada.
Pirmsākumos viņa pildīja vecākās medmāsas pienākumus un strādāja ķirurģijā. "1975.gadā poliklīnikā izveidoja psihiatrijas kabinetu, pārgāju strādāt tur. No tā laika strādāju kopā ar dakteri Irēnu Greivuli," saka I.Zālīte.
Nākamgad apritēs 50 gadi, kopš I.Zālīte strādā poliklīnikā, turklāt - nākamgad viņa svinēs arī 70 gadu jubileju. Arī viņa atzīst, ka poliklīnika ir otrās mājas. "Darbs nav grūts fiziski, bet morāli. Priecājos, ka ar savu darbu varu palīdzēt citiem un jūtu, ka kolēģi vēlas, lai es turpinu strādāt poliklīnikā. Manī ir daudz iekšēja spēka, tas dod enerģiju turpmākajam darbam. Es protu darbu nodalīt no dzīves ārpus tā. Tas nav pareizi, bet es mēdzu arī citus mērīt pēc savas olekts," stāsta I.Zālīte.
Viņa nenožēlo profesijas izvēli. "Man ir grūti iedomāties, ko vēl dzīvē es gribētu darīt. Reizēm kaitina, ka cilvēki sabiedrībā, tiklīdz mani ierauga, runā par medicīnu. Tas ir nogurdinoši, jo ārpus darba gribas runāt par kaut ko citu. Ģimenes lokā par medicīnu nerunājam. Ja manā klātbūtnē kāds runā sliktu par ārstiem, es brīdinu, lai tā labāk nedara, jo es mēdzu visu atstāstīt," smej I.Zālīte.
Viņa arī citiem kolēģiem novēl strādāt poliklīnikā līdz 70 gadu vecumam un būt vajadzīgiem.
"Agrāk varēja pensionēties 55 gadu vecumā. Tagad pensionāri paši ir pierādījuši, ka spēj strādāt ilgāk," domā I.Zālīte.

Citu datumu laikraksti