Spēj pierādīt, ka dzīvība ir stiprāka par nāvi

Alūksnietei Edītei Baltiņai visa dzīve ir liels un smags pārbaudījums. Patiesībā tas veidojas no nepārtrauktiem sāpīgiem pārdzīvojumiem, kas palaikam piemeklē šo sievieti.

Alūksnietei Edītei Baltiņai visa dzīve ir liels un smags pārbaudījums. Patiesībā tas veidojas no nepārtrauktiem sāpīgiem pārdzīvojumiem, kas palaikam piemeklē šo sievieti. Viņa emocijas ilgstoši turējusi sevī, krājot, nevis ļaujot tām doties dzīves plašumos. Viņai nav viegli runāt par dzīvi, taču, to darot, Edīte atbrīvojas no smaguma, ko gadiem nesusi līdzi.
Edīte ļaujas, lai stāstījums plūst - sieviete izstaigā dzīves gaitas kopš bērnības līdz pat šodienai. Viņas sirds, kļūstot atvērtāka, saņem pretī mierinājumu un atvieglojumu. Viņa ir gaišs cilvēks, kas nespēj sirdī turēt ļaunumu. Viņa ir cilvēks, kas lūdzas par tiem, kas darījuši pāri. Edīte novēl, lai viņiem klājas labi.
Edīte ir alūksniete, mammai dzimusi septiņos mēnešos. Ārsti teikuši, ka Edīte neizdzīvos, taču kļūdījušies. Edītes mamma pūlējusies, cik spēka, audzinot un rūpējoties par četriem bērniem. "Viņa strādāja dārzā, gādāja par lopiem, mūs apģērba. Mamma nodzīvoja līdz 79 gadu vecumam. Man nav mammas praktiskuma, es laikam esmu tēva meita," stāsta Edīte Baltiņa. Dziedāja kopā ar tēvu
Tēvs bijis liels aroda meistars - mūrnieks, taču viņam patika pārlieku bieži iemalkot grādīgus dzērienus. Toties neviena krāsns nav dūmojusi. Vēl dažus gadus pēc tēva nāves cilvēki, kas to nezināja, interesējušies par viņa pakalpojumiem. Edītes tēvam paticis dziedāt, arī meita mantojusi labu balsi. Abi dziedājuši "Dievs ir mana stiprā pils", bet Edītes mamma priecājusies, cik labi sanāk. "1954.gadā tēvu, kad man bija 12 gadi, tepat, tirgus laukumā, nosita. Pēc desmit gadiem arī vecākais brālis Imants aizgāja bojā. Divus gadus viņš nogulēja slimnīcā bez kustībām, bet es nespēju vēl pēdējo reizi aizbraukt pie viņa ciemos, jo nepārdzīvotu, redzot viņu šādā stāvoklī," stāsta Edīte.
Pārdzīvo par tuviniekiem
Pēc devītās klases Edīte sākusi apmeklēt nodarbības vakarskolā. Viņai bijušas labas sekmes, padevusies algebra. Mācoties vakarskolā, 1959.gadā kā mācekle uzsākusi pirmās darba gaitas kultūrpreču veikalā, bet vēlāk Rīgas kooperatīvajā skolā papildinājusi tirdzniecības darbā nepieciešamās zināšanas. Tirdzniecības sistēmā Edīte nostrādājusi 37 gadus. "Man patika darbs ar cilvēkiem. Vienmēr bija jādomā, kā mēneša plānu izpildīt, un tas izdevās," apgalvo Edīte. Pie vīra Jāņa Edīte izgājusi, kad, kā pati saka, vairs neesot bijusi tik jauna - 34 gadu vecumā. 1977.gadā piedzimis dēls Jānis. Interesanti, ka Jāņu Edītes ģimenē bijis daudz, arī tēvam un vīratēvam bija dots šāds latvisks vārds. "Līdz pat desmit gadu vecumam dēls slimoja. Vairāk pa slimnīcām dzīvojām nekā mājās," apgalvo Edīte. Astoņdesmitie gadi Edītei nav bijuši viegli - nācies pārdzīvot tuvu cilvēku slimību un nāvi. Viens pēc otra mūžībā aizgājuši mamma un vīrs.
Nekad neaizmirsīs
Taču ar to Edītes melnās dienas nav beigušās. Izbaudījusi sāpes tuvinieku dēļ, arī pašu Edīti sāka vajāt likteņa pārbaudījumi. Kad sasniegusi 55 gadu vecumu, nejauši lauzusi kāju, bet neilgi pirms tam sievietei konstatēja cukurslimību.
"Kad savainoju kāju, vēl četrus mēnešus vajadzēja nostrādāt, lai varētu aiziet pelnītā atpūtā. Taču man darbu atteica, pensijā toreiz aprēķināja tikai 42 latus. Negāju un nevienam nelūdzos," saka Edīte.
Viņa nevēlas aprunāt un vainot darbabiedrus, kas vairs nav vēlējušies ar Edīti kopā strādāt. "Nezinu, kāda tur bija mana vaina. Nedrīkstu būt soģis un neesmu Dievs, kas to var darīt," secina sieviete.
Viņa joprojām brīnās, kā cilvēki, ar kuriem kopā strādājusi, jubilejās sēdējusi un ēdusi pie viena galda, varēja būt tik cietsirdīgi. Edīte viņiem uzticējusies. Skarbi teiktie vārdi viņai atmiņā iespiedušies uz mūžu.
"Tā laikam ir, ka dažreiz svešiem cilvēkiem var vairāk uzticēties nekā pazīstamiem. Viņi visu zina un var nodarīt pāri," spriež Edīte.
Rod spēku dzīvot
1999.gadā viņa uzzinājusi vēl baismīgāku diagnozi - ārstiem radās aizdomas par vēzi. Nobirdinājusi ne vienu vien asaru, sieviete tomēr saņēmās un rada spēku dzīvot tālāk. Prognozes par ļauno slimību nav guvušas apstiprinājumu. Pēc gada Edīte otrreiz izdzirdēja ļaunās slimības diagnozi, kas šoreiz izrādījās patiesība. Taču Edīte izturēja arī šo pārdzīvojumu. Liekas neticami, kā viņa spējusi nesalūzt. Stipra sieviete, kas pratusi apliecināt, ka dzīvība ir stiprāka par nāvi.
Edīte uzskata, ka Dievs viņu dzīvē ir glābis un palīdzējis. "Kam es žēlošos? Neiešu un nestāstīšu citiem, kam klājas labi, ka man iet slikti. Citiem par to būs prieks. Ja ir sāpīgi, jāizraudas, tad kļūst vieglāk," spriež Edīte.
Arī sarunas laikā viņa cenšas apslāpēt asaras. Uz galda viņas mājās ir aizdegta svecīte un uzlikts jauns dzejas krājums, kas apliecina, cik svarīgas viņai ir garīgās vērtības.
"Bijuši arī brīnišķīgi mirkļi. Jaunībā man bija skaista mīlestība, trīs gadus draudzējāmies, taču neapprecējāmies. Laikam nebija lemts. Visu laiku neesmu viņu aizmirsusi. Tad, kad kādreiz satiekamies, manā sirdī ielīst prieks," saka Edīte.

Citu datumu laikraksti

  • Iepazīstas ar draudzes darbu Vācijā

    Alūksniete Santa Stopniece atvaļinājumu pavadīja Vācijā, viesojoties pie Villihas evaņģēliskās Emmaus draudzes locekļiem. Viņa atzīst, ka ir...

  • Pagastā izvieto informatīvās norādes

    Mārkalnes pagastā šonedēļ izliek informatīvās norādes, kas apzīmēs pagasta iestāžu un nozīmīgāko objektu - arheoloģijas pieminekļu, senkapu,...

  • Aicina pieteikties tirgotājus

    Pasaules čempionāta ūdens motosportā rīkotāji aicina pārtikas tirdzniecības uzņēmumus, kas 17. un 18.jūlijā vēlas tirgoties sacensību norises laikā,...