Spēj saglabāt stipru veselību līdz 90 gadu vecumam

“Patīk diet un smiet, un dzīvoju joprojām, lai iet, kā iet!” - tā sevi Eduarda Veidenbauma vārdiem raksturo malēnietis Edgars Šķenders. Nākamās nedēļas sākumā vecais vīrs, kas spējis saglabāt stipru veselību un dzīvesprieku, svinēs 90 gadu jubileju.

"Patīk diet un smiet, un dzīvoju joprojām, lai iet, kā iet!" - tā sevi Eduarda Veidenbauma vārdiem raksturo malēnietis Edgars Šķenders. Nākamās nedēļas sākumā vecais vīrs, kas spējis saglabāt stipru veselību un dzīvesprieku, svinēs 90 gadu jubileju.
Svētkus E.Šķendera radinieki ir iecerējuši atzīmēt Malienas tautas namā. Ciemos brauks arī Alūksnes tautas nama senioru koris "Brūklenājs", kur E.Šķenders vēl tagad ir aktīvs dalībnieks. Pats gaviļnieks smej, ka tik plašas jubilejas svinības kā viņam pat prezidentei nerīko. E.Šķenders ir dzimis Rīgā 1914.gada 25.oktobrī, bet uz Alūksnes rajonu ar ģimeni pārcēlies 1923.gadā.
Dzimis laimes krekliņā
Viņš piekrīt, ka ir dzimis laimes krekliņā, jo dzīve divas reizes viņam ir piespēlējusi situācijas, no kurām izkļuvis un brīnumainā kārtā palicis dzīvs.
"Bērnībā dzīvojām Rīgā, daudzstāvu ēkas ceturtajā stāvā. 1918.gadā Rīgā daudzi slimoja ar tīfu, arī mana māte. Atminos, ka es biju mājās un pa ceturtā stāva logu metu ārā traukus, drēbes, grāmatas, avīzes, ko puikas pagalmā ķēra. Daudz netrūka, lai arī es pats izkristu pa logu. Otrreiz brīnumainā kārtā izglābos Otrā pasaules kara laikā, kad biju sašauts vairākās vietās," stāsta E.Šķenders.
Otrā pasaules kara laikā viņš tika iesaukts vācu armijas deviņpadsmitajā divīzijā. "Mūsu kaujas lauks bija Kurzemē. Kopā ar cīņubiedriem esmu piedalījies arī Ziemassvētku kaujās. Atminos, kā pirms šīm kaujām gatavojāmies svinēt Ziemassvētkus. Gājām uz lauka un ar nažiem no vagām, kur bija iesalušas cukurbietes, izgriezām biešu derīgo daļu, to sarīvējām un izbrūvējām alu. Mūsu sapnis - dzert svētkos pašu brūvēto miestiņu - tā arī nepiepildījās, jo sākās kaujas. Es šāvu maz, jo bija žēl. Visi bijām cilvēki, visiem gribējās dzīvot," spriež E.Šķenders.
Ir galdnieks trešajā paaudzē
E.Šķenders lepojas, ka savā dzimtā ir galdnieks jau trešajā paaudzē. Šo amatu ir mantojis arī viens no viņa trijiem dēliem un mazdēls. Par galdnieku E.Šķenders ir strādājis visu mūžu un amata prasmes pārmantojis no sava tēva.
"Tēvs man iemācīja strādāt ļoti precīzi. Viņš uzsvēra, ka strādājot domas ir jākoncentrē tikai darbam un savstarpēja sarunāšanās tikai kavē to. Agrāk braucām no mājas uz māju un gatavojām mēbeles pēc pasūtījuma. Īpaši pieprasītas bija jaunu meitu pūra lādes. Kad man bija 12 gadu, jau veidoju detaļas skapim.
Ar tēvu bijām aizbraukuši pie kāda saimnieka, es mēģināju gatavās detaļas salikt kopā. Saimnieks staigāja apkārt nobažījies, ka man, tik jaunam, nekas neiznāks un būšu tikai materiālu izniekojis. Kad beigās skapis bija salikts, saimnieks tikai noplātīja rokas par manu prasmīgo darbu," atminas gaviļnieks.
E.Šķenderam mājās ir saglabājies paša taisīts galds un krēsli. Vecais vīrs lepojas, ka arī logi mājai ir paša gatavoti un likti. Tie ir izveidoti tik prasmīgi, ka ziemā nevajag aizlīmēt, jo aukstie vēji tiem cauri netiek. "Starp tiem nav nevienas vietiņas, kur pat žileti varētu ielikt! Par šādu meistarību man jāsaka paldies tikai savam tēvam. Arī māju Malienā, kur tagad dzīvojam, savulaik cēlu pats," saka E.Šķenders.
90 gadu vecumā dzied korī
Jaunībā viņu ļoti saistīja mūzika, E.Šķenders gribēja mācīties konservatorijā, bet ģimenē nebija līdzekļu. Deviņu gadu vecumā viņš jau spēlēju vijoli, vēlāk iegādājās arī akordeonu.
"Tolaik akordeons maksāja ļoti dārgi - 300 latu. Kopā ar draugu "nošmaucām" mātei 100 latu, lai būtu nauda pirmajai iemaksai. Pēc tam laika gaitā nomaksājām pārējo. Ģimenē visi bijām muzikāli - māte spēlēja cītaru, tēvs - vijoli, bet māsa - akordeonu un vijoli," saka E.Šķenders. Lai arī muzikants E.Šķenders nekļuva, muzicēšana viņam ir bijusi sirdslieta visu mūžu. "Savulaik spēlēju orķestrī pie Riharda Ādamsona Alūksnē. Kad Malienā nodibināja pūtēju orķestri, spēlēju arī tajā. Pēc Otrā pasaules kara Malienā bija izveidots koris, bet nebija diriģenta, šos pienākumus uzņēmos es. Agrāk Malienā spēlēju arī teātri, bet neilgu laiku. Man patika lomas komēdijās. Sieva Velta bija kaismīgāka teātra spēlētāja par mani," atzīst malēnietis.
Dziedāšana viņam ir tuva vēl joprojām, jo E.Šķenders regulāri apmeklē senioru kora "Brūklenājs" mēģinājumus Alūksnē. "Dziedāt sāku jau tad, kad mācījos skolā. Kad Jaunalūksnes Kolberģī bija vīru koris "Ezerkrasts", dziedāju tajā. Kad tas izjuka, pārgāju uz "Brūklenāju". Tur ir ļoti jauks kolektīvs, vienīgi vīru varēja būt vairāk. Korim ir arī savas tradīcijas, bieži koncertējam dažādās Latvijas vietās," stāsta E.Šķenders.
Viņš lepojas, ka kopš 1936.
gada ir piedalījies visos latviešu dziesmu svētkos.
"Esmu dziedājis arī tolaik slavenā diriģenta Teodora Reitera pavadībā. Atminos, ka viņš nekad neļāva dziedāt sēdus, tikai stāvus, jo sēdus cilvēkam ir saspiesta diafragma un dziedājumam nav skanējuma," norāda E.Šķenders.
Paspiež roku Kārlim Ulmanim
E.Šķenders atzīst, ka viņam patīk klusums un lasīt grāmatas, it īpaši ceļojumu aprakstus un dažādus piedzīvojumus. Malēnietis uzskata, ka "katra zāle ir inde - vienai kaite der, citai neder", tādēļ viņš medikamentus cenšas nelietot, tomēr noslēpumu, kā izdevies saglabāt tik stipru veselību līdz 90 gadu vecumam, neatklāja.
"Dzīvē ir bijuši gadījumi, kad esmu ļoti izmircis un pārsalis, bet veselība vēl turas. Atminos, ka kara laikā kādu ziemas nakti pārlaidām pašu raktā tranšejā. Bijām ļoti noguruši un aizmigām, bet pamostoties konstatējām, ka mati piesaluši pie sienas," saka vecais vīrs.
E.Šķenders savā mūžā ir piedzīvojis daudzas valdības. Viņš atzīst, ka vislabākais viņam šķitis Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks. Bērnībā, kad E.Šķenders Alūksnē mācījās skolā, viņam bija iespēja paspiest roku K.Ulmanim.
"Starp Alūksnes Jauno pili un ezeru agrāk bija futbola laukums. Alūksnē vizītē bija ieradies Kārlis Ulmanis un no pils balkona teica runu. Mēs, skolēni, stāvējām goda sardzē, bet pēc runas Ulmanis mums katram paspieda roku sveicienam. Tagad Latvijā ir tik daudz partiju, ka tās savstarpēji kašķējas un domā tik vien par to, kā gūt savtīgu labumu. Es nevaru pārdzīvot lielo netaisnību, ka valsts vīri sev nemitīgi palielina algas, turklāt visi ārzemju braucieni, kuros viņi dodas, kad vajag un kad nevajag, tiek apmaksāti no valsts naudas," klāsta E.Šķenders.
Kopā ar sievu Veltu E.Šķenders ir izaudzinājis trīs dēlus - Venti, Intu un Andi. Pašam E.Šķenderam ir brālis un māsa, kas tagad dzīvo Kanādā. Jaunajiem puišiem viņš vēl vairāk mīlēt darbu.
"Pašlaik liela daļa tikai dzīvo vieglu dzīvi un nezina, kas ir taupība. Kad sāks dzīvot patstāvīgi, tad izjutīs darba sūrumu un vērtību," ir pārliecināts gaviļnieks.

Citu datumu laikraksti

  • Nezina, pa kuru laiku aizskrējusi dzīve

    Veclaicenietis Viktors Plaums zina, kāda vērtība ir smagam un grūtam darbam, cik salda garša ir maizes kumosam.Veclaicenietis Viktors Plaums zina,...

  • Mudina bērnus lasīt grāmatas

    Lai veicinātu bērnu lasītprieku un vēlmi apmeklēt Jaunalūksnes pagasta Kolberģa bibliotēku, tajā rīko interesantus lasīšanas maratonus.Lai veicinātu...

  • Kaķi un suņi vairs nedrīkst ceļot bez pasēm

    Suņu un kaķu īpašniekiem, kas kopā ar mīluli uz kādu Eiropas Savienības dalībvalsti dosies pēc 1.oktobra, uz robežas vajadzēs uzrādīt ne tikai savu,...

  • Divas taisnības - viena vēsture

    Pagājušajā nedēļā bija vairāki politiski sabiedriski notikumi. Pēkšņās premjera Induļa Emša problēmas ar veselību neietekmēja Latvijas politikas...

  • Sāk ganīties pirmās gaļas šķirnes govis

    Gaujienas pagasta zemniekam Andrim Jegorovam atvestas gaļas šķirnes baltas, melnas un brūnas govis, kas turpmāk ganīsies Ziemeļgaujas ielejā un...

  • Rīko Rudens balli un savdabīgu loteriju

    Gandrīz 200 ilzeniešu sestdien tikās Rudens ballē, kur lustējās, saņēma pateicību no pagasta padomes un piedalījās loterijā, kurai laimestus bija...