Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Spēku atgūst mājās - dzimtajā Alūksnē

(Turpinās no 1.lappuses)
Par to, ka pērn decembrī vadošais biatlonists palika bez ģenerālsponsora - “Norvik Bankas”, rakstīja un runāja visos medijos. Taču neviens nezināja, kā jūtas pats Andrejs, kuram nu kopā ar federācijas vadību un treneri bija jādomā, kā izdarīt visu ieplānoto.

Tomēr viss notika, un Andrejs startēja visās sacensībās. Taču viņš pats atzīst – visas sezonas garumā ne mirkli nepameta sajūta, ka ne vien labi jānostartē, bet arī jārisina finansiālās problēmas.

Sasniedz karjeras rekordu
“Sezona nebija viegla. Varētu pat teikt, ka šī bija mana grūtākā sezona četru gadu griezumā. Finansiāli nācās daudz ko ņemt uz sevi. Tas atstāja iespaidu uz rezultātiem. Jā, tas mani iespaidoja. Nevaru teikt, ka sponsoru nozušana man bija vienaldzīga. Tas bija emocionāli un psiholoģiski grūti. Viss jau bija saplānots, mana atbalsta komanda nokomplektēta, viss sarunāts. Situācija bija smaga, līdz ar to arī rezultāti izpalika. Viss ir savstarpēji saistīts,” saka sportists. Tomēr ne viss ir tik drūmi, kā sākumā varētu šķist. Andrejs sasniedza karjeras rekordu  - martā pasaules čempionāta sprinta sacensībās Norvēģijā ieguva 20.vietu. Tāpat arī Pasaules kausa kopvērtējumā viņš atrodas 20.vietā.

Par jauno sezonu vēl nedomā
“Nav tā, ka ar sezonu esmu pilnīgi neapmierināts. Esmu emocionāli saguris. Nevarēju saņemties un pārstāt domāt par visām problēmām. Tas mani nepameta visas sezonas garumā. Tomēr esmu priecīgs, ka visas sezonas kopvērtējumā esmu starp 20 labākajiem. Bija atsevišķi starti, kad neveicās un nevarēju realizēt visus izvirzītos mērķus, bet esmu priecīgs par to, ka esmu viens no vadošajiem sportistiem. Tas man bija svarīgi! Visam rūgtumam par vidu tomēr ir gandarījums,” atklāj sportists.
Kopā ar Andreju visu sezonu bija treneris Intars Berkulis, divi slēpju smērētāji no Francijas, svarīgākajās sacensībās līdzi bija arī fizioterapeits. Vai šī atbalsta komanda ar sportistu būs kopā arī nākamajā sezonā, Andrejs vēl neņemas spriest. “Savā ziņā vēl nav noslēgusies 2015./2016.gada sezona, tāpēc par jauno vēl nedomāju. Atrisināsim visus jautājumus ar šo sezonu, tad arī domāsim par nākamo. Pagaidām neesmu gatavs neko komentēt un prognozēt. Nevar nepabeigt vienu lietu un jau ķerties pie nākamās. Jāstāv ar abām kājām uz zemes un jābūt reālam,” teic biatlonists.

Atbildīgs līdzjutēju priekšā
Daudz tiek diskutēts par Andreja neveiksmēm šaušanā stāvus. “Kopā sakrita vairāki faktori. Pirmkārt, strādāju ar jaunu treneri, kurš man mācīja jaunu stāju un citas lietas. Viss, ko viņš mācīja, bija pilnīgi atšķirīgi no tā, kā darīju līdz šim. Arī viņa domāšana un filozofija bija citādāka. Otrkārt, samainīju laidni. Lai pierastu pie jaunās, vajadzīgs laiks. Acīmredzot man laika nepietika. Tāpat arī nepaspēju iziet visu apmācību pie vācu speciālista,” teic Andrejs.
Ar visiem vadošajiem sportistiem jeb lielajiem dūžiem, kā saka pats Andrejs, attiecības ir labas. “Visi esam kā liela ģimene. Parunājamies par dzīvi, privātām lietām, bet padomu neviens nesteidzas dot. Sportā tā nenotiek. Katram ir savi noslēpumi, savas nianses. Neceru, ka man kāds vadošais atnāks un pateiks, ko un kā darīt. Lai gan - es jau arī esmu vadošais sportists. Ne visi šauj labi, ne visiem ir ideāla tehnika, ne visi skrien ātri. Tas ir sports, un sportā viss mainās. Katram ir sava sistēma, un katrs pieturas pie tās. Redzu, kā vadošie māk daudzas lietas sabalansēt – ģimene, sports, atpūta,” viņš saka.

Vienmēr labāk Alūksnē
Lai gan visas trases un sacensību norises vietas Andrejam šķiet vienlīdz labas, tomēr ir viena vieta, kur viņam patīk sportot visvairāk – tā vienmēr ir Alūksne. Viņam vienmēr ir īpašs prieks gan trenēties, gan piedalīties sacensībās Alūksnē - šeit valdošā miera un pozitīvo un atsaucīgo cilvēku dēļ. “Jūtu, ka no Alūksnes puses ir daudz līdzjutēju, kuri tur par mani īkšķus, skatās katras sacensības, velta man novēlējums. Tieši tāpēc reizēm ir lielas dusmas uz sevi, ka nav izdevies parādīt labāku sniegumu. Esmu priecīgs un pateicīgs šiem cilvēkiem par atbalstu,” teic sportists.

Vislabākā atpūta – kopā ar meitu
Tagad Andrejs ir Latvijā. Padzīvojies un atpūties dzimtajā Alūksnē, nu atgriezies Rīgā. Viss laiks tiek pavadīts kopā ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem – sievu Jolantu un gadu veco meitiņu Nikolu. “Sportu un ģimeni ir ļoti grūti savienot. Ja gribi būt īstens ģimenes cilvēks, ir jābūt lokāli uz vietas. Es tā nevaru, jo man ir jādodas uz sacensībām. Esmu ilgu laiku prom. Jā, var sazvanīties, paskatīties bildes vai video, bet tas nav tas. Ir grūti gan sievai, gan man pašam. Tāpēc, esot Latvijā, maksimāli cenšos būt kopā ar ģimeni. Kā tētis jūtos ļoti labi. Ar visu tieku galā, patīk būt kopā ar meitiņu – spēlēties un mācīt viņai jaunas lietas,” stāsta Andrejs. Viņš atklāj, ka ir grūti izturēt laiku, kad ir šķirts no ģimenes. Visgrūtākais ir atbraukt mājās pēc četru mēnešu prombūtnes un secināt, ka meita tēti vairs nepazīst. “Protams, otrā dienā jau atpazina. Ir liels prieks pavadīt laiku kopā ar meitiņu. Visu darām kopā, un ļauju sievai Jolantai atpūsties. Viņai šīs laiks nav bijis viegls, jo bija jātiek galā pašai, bez mana atbalsta. Kad esam divatā ar Nikolu, forši pavadām laiku. Tā ir mana ideālā atpūta – kopā spēlēties, lasīt grāmatas, skatīties attēlus,” stāsta sportists.

Meitiņai lielo sportu nenovēl
Nereti pirms sacensībām Andrejs domā par meitiņu. Tas palīdz koncentrēties un novirzīt domas no negatīvā. Vienmēr aktuāls ir jautājums, vai tēvs mudinās meitu iet viņa pēdās. Andrejs ir noraidošs un nevēlas, lai meita būtu lielajā sportā. “Viennozīmīgi, viņai būs jāpievēršas sportam, bet kas viņai būs saistošāks – rādīs laiks. Vai viņa darīs to, ko es? Nevajag viņai lielo profesionālo sportu. Jā – slēpot, skriet, šad tad pašaut ir labi, bet par biatlonisti nelikšu kļūt. Saprotot, ko tas nozīmē un kas ir jāupurē, es viņai to nenovēlu. Tas nav vienkārši,” ir pārliecināts Andrejs. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Stādaudzētājiem - jau liela rosība 2

    Stādaudzētājiem - jau liela rosība

    Mazu brīnumu piedzīvojam ik pavasari, kad no zemes zaļus degunus izbāž pirmie asni. Tas rada prieku, tāpēc daudzi izvēlas stādus savām vajadzībām...

  • Mazie “cāļi” izloka balstiņas

    Mazie “cāļi” izloka balstiņas

    Apes novadā Lieldienās notika vairāki vokālie konkursi. Mazos dziedātājus pulcēja konkurss “Apes Cālis 2016”, bet Gaujienā notika mazo vokālistu...

  • Virešos kultūras dzīve sit augstu vilni 2

    Virešos kultūras dzīve sit augstu vilni

    Kopš pirms sešiem gadiem tika atklāts atjaunotais Virešu saieta nams, kultūras dzīve tur sit augstu vilni. Saieta nama paspārnē šobrīd darbojas seši...

  • “Cālis 2016” gaida mazos Alūksnes novada vokālistus

    Alūksnes novada mazo vokālistu konkurss “Cālis 2016” šogad notiks 8.maijā Alūksnes Kultūras centrā. Līdz 27.aprīlim gaidīs dalībnieku pieteikumus...

  • Rod prieku krāsās un ziedos

    Rod prieku krāsās un ziedos

    Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā martā aplūkojama alūksnietes Gaļinas Kavaces akvareļdarbu personālizstāde.Rada prieku un...

  • Basketbola turnīri - finiša taisnē

    Latvijas Basketbola līgas 3.divīzijas čempionātā “BJSS Alūksne” turnīru noslēdz 10.vietā, kas ir viņu līdz šim labākais rezultāts. Savukārt Alūksnes...

  • Vai reklāmai ir spēks?

    Portālā “www.manabalss.lv” kādā no iniciatīvām tiek aicināts pilnībā aizliegt alus un citu alkoholisko dzērienu reklāmu publiskajā vidē. Pamatojums...

  • Cīņa par algām nebeidzas

    Turpinot veidot pedagogu algu izmaksu modeli, Ikšķiles vidusskolas direktors Česlavs Batņa izstrādājis alternatīvu pedagogu darba samaksas modeli,...

  • Vāc kūku receptes grāmatai “100 kūkas un 1 svecīte”

    Signe Meirāne kopā ar “Rimi Latvia” uzsāk 100 gardāko kūku recepšu vākšanu, lai Latvijai tās simtgadē varētu dāvināt grāmatu “100 kūkas un 1...