Stāsta par savu vecmāmiņu dzejnieci Elzu Stērsti jeb Marselīni

Tikšanās ar rakstnieci un tulkotāju Annu Žīguri Alūksnē bija viņas grāmatas “Marselīne” atvēršanas svētki. Autore atzinās, ka viņa šurp braukusi ar lielu prieku, jo ar Alūksni saistīti vairāki nozīmīgi notikumi viņas dzīvē un atmiņās.

Tikšanās ar rakstnieci un tulkotāju Annu Žīguri Alūksnē bija viņas grāmatas "Marselīne" atvēršanas svētki. Autore atzinās, ka viņa šurp braukusi ar lielu prieku, jo ar Alūksni saistīti vairāki nozīmīgi notikumi viņas dzīvē un atmiņās.
"Pirmo reizi te biju 1991.gada 4.novembrī, kad pavadīja somu žurnālistu (tagad tas ir mans vīrs) Juku Rislaki. Bija pagājušas tikai divas nedēļas, kopš Latvija atjaunoja savu neatkarību, tāpēc viņš bija ieradies rakstīt par mūsu valsti. Mēs braucām vispirms uz Abreni, kas bija Krievijas pusē. Robežpārejas punkta vietā bija maza būdiņa nosalušajiem Latvijas robežsargiem. Ceļš bija mālains un lija, tāpēc gandrīz iebraucu grāvī. Tomēr viss beidzās labi," atceras A.Žīgure.
Viņa ciemiņu ar savu mazo "Tauriju" vedusi caur Alūksni, jo gribējusi parādīt arī Beju, kur atrodas somu karavīru kapi. Tad viņa vēl nenojauta, ka jau pēc mēneša - 4.decembrī - dosies uz Somiju, jo kļūs šīs valsts un Igaunijas vēstniece. Kopš tā laika A.Žīgure Alūksnē nav bijusi, bet interesanti, ka arī otrā reize tāpat kā pirmā bija tieši 4.novembrī.
Atceras tēvu un vectēvu
Rakstnieces tēvs Jānis Žīgurs dienējis Alūksnes pulkā. Tolaik viņš iepazinis alūksnieti Johannu, kas vēlāk kļuva pazīstamā preses magnāta Benjamiņa audžudēla sieva.
"Kad biju vēstniece Somijā, Johanna Benjamiņa atbrauca uz Helsinkiem, lai dzirdētu Pavarotti koncertu. Mūs iepazīstināja, un viņa jautāja, vai mans tēvs ir Jānis Žīgurs. Saņēmusi apstiprinājumu, sieviete apgalvoja, ka visu mūžu viņu atceras. Johanna bija aicinājusi tēvu uz savām iesvētībām, bet viņš bija jau beidzis dienestu un nevarēja ierasties. Viņa saņēmusi skaistu apsveikumu, tajā rakstīts, ka baltās puķes, ko redzēs ceļmalā, ejot uz baznīcu, būs sveiciens no viņa. Visus šos gadus, ieraugot baltas puķes, viņa vienmēr atceroties manu tēvu," stāsta A.Žīgure.
Bērnībā Anna ciemojusies Māriņkalnā pie sava vectēva Eduarda Virzas brāļa. Viņa nekad nav satikusi vectēvu, jo viņš mira 1940.gada 1.martā, bet Anna dzima pēc astoņiem gadiem. Grūti pateikt, ko viņš teiktu par grāmatu "Marselīne", ko par vecmāmiņu Elzu Stērsti sarakstījusi mazmeita. Viņa cer, ka priecātos.
"No vectēva darbiem man vistuvākā grāmata ir stāstu krājums "Zaļā zeme", raksti jauniešiem "Jaunā junda" un dzeja. Protams, "Straumēni" ir visiem pie sirds," atzīst A.Žīgure.
Dzejnieci sauca - Marselīne
Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas Anna Žīgure vairāk bija pazīstama kā tulkotāja no igauņu, somu un ungāru valodas, pavisam viņa tulkojusi 25 grāmatas. Visu laiku bija sajūta, ka vēlas pati rakstīt, bet vienmēr trūka laika.
"Pavisam nedaudz Elzas Stērstes dzīvei pieskāros savā pirmajā grāmatā "Tomēr tik tuvu", kas Latvijā iznāca kopā ar manu otro grāmatu "Latvijas zeme un debesis". Patiesībā šī doma radās jau ceļā uz atjaunoto Latviju, kad beidzās cenzūras laiks un varēja droši minēt vārdā visus cilvēkus un notikumus manas vecmāmiņas un neatkarīgās Latvijas mūžā," pamato autore.
Grāmatas nosaukums ir "Marselīne", to ieteikusi Annas Žīgures māte. 18.gadsimta franču dzejnieces vārdā sievu uzrunāja Eduards Virza. Elzu Stērsti pazīst un zina viņas dzejoļus. Padomju varas gados iznāca divi plāni krājumi, tomēr daudz no viņas dzīves un darba palika ārpus tiem cenzūras dēļ.
"Rakstīju, domādama par viņu un mūsu ģimeni vēlākajās paaudzēs. Ja es to neizdarītu, tad varbūt grāmatu uzrakstītu kāds cits, bet man negribējās, lai tā būtu bulvārliteratūra, kā jau tas ne vienam vien padomju okupācijas gados aizliegtam autoram gadījies." atzīst A.Žīgure.
Rakstniece uzsver, ka par katru cilvēku var uzrakstīt vairākas grāmatas. Tā var būt gan bulvārliteratūra, pornogrāfiskā, erotiskā literatūra, gan dzīvesstāsts vai dokumentāls faktu izklāsts.
"Man likās svarīgi pastāstīt pašai par savu vecmāmiņu, lai atdotu viņu atpakaļ mūsu tautai. Protams, vecvecākos ir bijušas arī citas puses, sevišķi Eduardā Virzā. Stāsta, ka viņam bijušas mūzas bez sava gala," atklāj A.Žīgure.
Atklāj smagos pārbaudījumus
Grāmata ir divās daļās. Vienā ir Annas stāstījums par Elzas Stērstes mūžu. Otrā ir viņas dzeja. Ir ļoti daudz dzejoļu, kas padomju okupācijas gados palikuši ārpus krājumiem. Visi, kuros bija minēts vārds "krusts", "Dievs" vai "Latvija". Ir arī dzejoļi, kas rakstīti Sibīrijā. Starp tiem daži, tāpat vairāki jaunības dzejoļi publicēti pirmo reizi.
"Ne tikai mans stāstījums, bet arī dzejoli atspoguļo viņas dzīves notikumus, domas un laikmetu. Lai šo grāmatu uzrakstītu, esmu daudz lasījusi un pētījusi. Ļoti palīdzēja Elzas Stērstes atmiņas, ko viņa rakstīja pēc atgriešanās no Sibīrijas 1955.gada maijā.
Tad Staļins bija miris, un viņa pēc četriem gadiem varēja atgriezties," stāsta rakstniece. Lai gan E.Stērstei nebija jāpavada izsūtījumā 25 gadi, kāds bija piespriestais sods, viņai tas bija grūts laiks. Pēc insulta dzejniecei bija paralizēta kreisā kāja un roka. No nometnes līdz Latvijai viņu varēja vest tikai guļus.
"Mēs varam tikai iedomāties, bet ne saprast, kā viņa varēja dzīva pārbraukt mājās 70 gadu vecumā," secina A.Žīgure.
Pēdējais brauciens vilcienā bija no Krasnojarskas līdz Maskavai. Tur viņu nejauši atrada Annas tēvs. Viņš brauca pretim līdz pat Taišetai, bet E.Stērste jau bija aizsūtīta pa etapu. Maskavā viņa gulēja vagonā, bija nobīdīts uz blakus sliedēm, tāpēc tikai nejaušība viņu glāba. Ar ārstu un masieru pūlēm, kā arī ar milzīgu gribasspēku Elza Stērste atguva spēju pārvietoties ar palīgierīcēm.
Izvēlas palikt ar savu tautu
Kad beidzās Otrais pasaules karš, daudzi aicināja E. Stērsti bēgt uz rietumiem, bet viņa atteicās. Dzejniece bija izlēmusi, ka paliks pie savas tautas. Elza ar māsu Helēnu dzīvoja netālu no Jelgavas lauku mājā un dzirdēja, ka tuvējo Krimūnas staciju jau bombardē. Sievietes gribēja izvairīties no karadarbības, tāpēc iejūdza zirgu un aizbrauca tālāk un skatījās, kā deg Jelgava. Vējš desmitiem kilometru tālu nesa pelnus un sadegušo grāmatu sloksnes. Kad kādās mājās sastapa krievu armijas karavīrus, viņas devās atpakaļ.
"Pāris nedēļās pilsētu burtiski noslaucīja no zemes virsas. Vairs neesot namu, vairs neesot ielu un ietvju. Pilsēta esot pilna ar krievu armijas zaldātiem un marodieriem, kas laupot, ko vien var nolaupīt. Nespēdama vairs nociesties, Marselīne aizbrauca uz Jelgavu un pati savām acīm apskata briesmīgo postu. Pilsētas vairs nav. Mājas ir sagrautas. Tikai nokūpējušie dūmeņi slejas ārā no drupām, un pa vidu visai šai postažai stāv veci koki ar apdegušām lapām. Ar grūtībām Marselīne saprot, kur bija Krišjāņa Barona iela un viņas dzīvoklis. Arī šīs mājas vairs nav. Zem drupu kaudzes palikusi visa iedzīve. Liesmas apēdušas mūžā sakrāto: grāmatas, gleznas, vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, mēbeles, flīģeli, traukus, piemiņas lietiņas, apģērbus, lampas un paklājus. Skatoties uz savas mājas drupām, Marselīnei nolaižas rokas tāpat kā toreiz pirms četriem gadiem, kad Marselīne saprata - Latvijas valsts ir sagrauta.
Kā acu gaismu zaudējusi, neticēdama acīmredzamajam, Marselīne kāpelē pa drupām un cenšas atrast kaut ko, kas liecinātu par viņas dzīvi. Drīz vien nebūs nekā. Bet tad viņa ierauga priekšnama zaļā stikla luktura metāla skeletu, ko karstā uguns sagriezusi greizu. To viņa kādreiz uzgāja Parīzes priekšpilsētas antikvariātā," rakstniece citē grāmatas fragmentu.
Tajās dienās E.Stērste sarakstīja dzejoli "Nodedzinātās Jelgavas vīzijas" un "Senā Jelgava".
Dzejnieki pareģo nākotni
A.Žīgure ir pārliecināta: "Ja politiķi ieklausītos dzejniekos, tad viņi prastu rīkoties mērķtiecīgāk." Par to liecina Eduarda Virzas dzejolis "Baigā vasara", kas sarakstīts 1939.gadā. Tad daudzi varēja nojaust kaut ko nelāgu, bet Elza Stērste jau 1934.gadā, kad Latvija vēl bija uz labklājības viļņa, rakstīja dzejoli "Sapnis". Tajā pausta vīzija, ka viss brūk, cilvēkus pa svešiem ceļiem vējš aizpūš kā pelnus un "trimdā dzen". Savukārt 1913.gadā viņa dzejolī "Tautai" paredzējusi, ka Latvija kļūs neatkarīga.
"Mēs esam maza tauta un liela nekad nebūsim, tāpēc mums ir jābūt gudrai un ļoti kvalitatīvai," atzīst A.Žīgure.

Fakti
Elza Stērste dzimusi pirms 120 gadiem 1885.gada 18.martā Vecpiebalgā advokāta Andreja Stērstes ģimenē. Viņas mūžs gandrīz gadsimta garumā (dzejniece mira 1976.gadā) ir aizraujošs vēstījums par otrās paaudzes latviešu inteliģences attīstību un izdzīvošanas spēju arī tādos apstākļos, kad šķiet, ka tas nav iespējams. Viņas mūžā ietilpa divi pasaules kari, 1905. un 1917.gada revolūcija, Latvijas brīvības cīņu laiks, neatkarības gadi, pirmā un otrā padomju okupācija, pēckara gadi un izsūtījums uz Sibīriju.
"Mūsu valsts vēsture nav sākusies pirms 15 gadiem, mēs jau sen bijām Eiropā un atkal tajā atgriežamies. To apliecina gan manas vecmāmiņas, gan visas Stērstu dzimtas liktenis," akcentē A.Žīgure.
Elza Stērste bija franču kultūras cilvēks, vispusīgi izglītota sieviete, kura absolvējusi Sorbonas universitāti un Pēterburgas konservatorijā mācījusies klavierspēli. Anna Žīgure atzīst, ka viņā brīžiem rodas mazvērtības apziņa, jo daudzas lietas, ko lieliski prata vecmāmiņa, nemāk: viņa nespēlē klavieres, nepārvalda franču valodu, neglezno un nedzied.
E.Stērstes laikabiedrs Aleksandrs Grīns teicis, ka viņas dzejā ir "Saulains rāmums, klusa skaidrība un grandioza elegance".
Vislielāko A.Žīgures apbrīnu rada vecmāmiņas apbrīnojamās darbaspējas. Viņa ne tikai rakstīja dzeju, tulkoja, bet arī gādāja par ģimeni un iesaistījās sabiedriskajā dzīvē.

Citu datumu laikraksti

  • Uz semināru aicina naktsmītņu īpašniekus

    Asociācija “Lauku ceļotājs” sadarbībā ar Pārtikas un veterināro dienestu Latvijas reģionos rīkos seminārus “Labas higiēnas prakses vadlīniju...

  • Balso arī par Alūksnes šoferiem

    Satiksmes ministrijas rīkotajā akcijā “Draudzīgākais autobusa šoferis” pasažieri varēja balsot par tālsatiksmes autobusu vadītājiem vairākās...

  • Sieviešu klubiņš rīko tikšanos

    Kā jau iepriekšējā reizē tika norunāts, Alūksnes rajona sieviešu klubu pārstāves šoreiz tiksies nevis trešdien, bet ceturtdien, 24.novembrī, pulksten...

  • Politiķi izprot, bet nesola

    Spilgta Alūksnes 4. Grāmatu svētku epizode bija sociālajiem jautājumiem veltītā diskusija, kurā piedalījās pieci Latvijā pazīstami politiķi.Spilgta...

  • Latvijā ir melno stārķu populācijas centrs

    Alūksnes Dabas muzejā “Vides labirints” izveidota jauna izstāde, kas stāsta par mūsu spārnoto draugu tālajiem ceļojumiem.Alūksnes Dabas muzejā "Vides...

  • Dibina jaunu asociāciju

    Ceturtdien, 17.novembrī, Rīgā, viesnīcā “Rīga”, paredzēta Latvijas Augļu un dārzeņu importētāju un vairumtirgotāju asociācijas dibināšana.Ceturtdien,...