Stāsts par Liela Cilvēka lielu Nelaimi

Stāsts par Antru Liedskalniņu nav tikai par ziediem un mīlestību, jo ziedi aug melnā, trūdiem bagātā zemē un šī zeme ir rūpīgi jāravē, citādi nezāles ņem virsroku.

"Stāsts par Antru Liedskalniņu nav tikai par ziediem un mīlestību, jo ziedi aug melnā, trūdiem bagātā zemē un šī zeme ir rūpīgi jāravē, citādi nezāles ņem virsroku. Šis ir stāsts par aktrisi Antru Liedskalniņu un sievieti Antru, par likteņa izredzētību un dzīves nežēlību," tā grāmatā "Antra" raksta tās autore aktrise Mudīte Šneidere, kas ikvienam cilvēkam piedāvā traģisku talantīgas sievietes dzīvesstāstu.
Grāmata sākta latviešu tautas mākslinieces Antras Liedskalniņas 70.dzimšanas dienā 2000. gada 22.oktobrī un pabeigta 2001.gada 22.oktobrī. Šobrīd to lasa un pārlasa, par to strīdas, aizstāvot savu patiesību, izsaka pārmetumus autorei, saudzē galvenās varones - latviešu tautas mīlētas un cienītas aktrises - vārdu. Teātra cienītāji uzskata, ka nav guvuši cerēto gandarījumu, vēl citus nomāc neizpratne par cilvēka privātās dzīves neaizskaramību. Grāmata, kas ir A.Liedskalniņas kursa biedrenes un draudzenes redzējums dienasgrāmatas formā, ir radījusi saviļņošanos un pārdomas. Tas nozīmē, ka mērķis ir sasniegts, lai gan M.Šneidere šobrīd turpina saņemt daudz pārmetumu un kritikas, tiekoties lasītāju auditorijās, par uzdrošināšanos atklāti runāt par Liela Cilvēka lielu Nelaimi, jo vislabprātāk mēs lasām par citu nelaimēm. Par to cilvēku dzīvēm, kas neskar mūs personīgi, kuri dzīvo kaut kādā tālā pasaules valstī.
Es nepazemošos un sevi nenoniecināšu
"Ja, izlasot grāmatu "Antra", lasītāji man nepiekrīt, ja kādam tā izraisa sašutumu, es to sapratīšu. Ja skatiens satiksies ar man nelabvēlīgām acīm, arī sapratīšu. Bet es nekad nepazemošos un par izdarīto sevi nenoniecināšu, jo vienmēr esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka man izdodas mīlēt cilvēkus. To iemācījos no vecākiem. Uzskatu, ka tā man ir iedzimta īpašība, jo sāk tirpt rokas, kad jaušu, ka vajag steigties kādam palīgā. Kamēr man personīgajā dzīvē bija jāpilda spēcīgs uzdevums, tam neatlika laika. Kad paliku viena, laiks atbrīvojās.
Ja grāmatā paustā patiesība ir kādu aizvainojusi, es lūdzu piedošanu. Man nekad nebūs grūti to lūgt. Man nav kauns atvainoties, jo no sirds esmu solījusies teikt patiesību, patiesību un vēlreiz patiesību. Ar kategorisku piebildi, ka nekad un nevienam nav ļauts izteikt visu. Mēs nedrīkstam līdz galam, jo esam cilvēki. Mums ir morāle, takta izjūta un žēlsirdība.
Tomēr mūžam es neatvainošos, ka mani Dievs tāpat kā citus ir sūtījis pasaulē. Par to nav jāatvainojas," uzskata māksliniece.
Atbildu Augstās tiesas priekšā
Mudīte grāmatas rakstīšanu salīdzina ar teātri. Tad, kad izrādi izņem no repertuāra, beidzot saproti, kā loma bija jāspēlē. "Tikai tad, kad pabeidzu grāmatu par Antru, atskārtu, kā to vajadzēja rakstīt. Par katru vārdu, ko esmu uzrakstījusi ar lielu mīlestību, es atbildu kā pie tiesas. Tā Kunga priekšā, jo neuzrakstīju kaunu. Uzrakstīju nelaimi. Mākslinieka dzīve ir visu īpašums tāpat kā viņa māksla. Viņš pats to gribējis, pats uz to gājis. Edīte Piafa, Merilina Monro... Arī par viņām rakstīja un raksta, bet es nevienu brīdi nedomāju, ka franči vai amerikāņi viņas mīlētu vairāk, ja par viņām zinātu mazāk. Kāpēc par Gēti - savas nācijas izcilāko ģēniju - vācieši zina visu? Un kas tad ir, ka zina!? Tauta mīl savus nelaimīgos bērnus, reizēm pat vairāk par veiksminiekiem un uzvarētājiem. Gaistošs skatuves tēls cilvēku emocijās paliek īsu brīdi. Turpretī burts un burvība ir vienas cilmes vārdi. Uzrakstītam vārdam piemīt likuma spēks un mūžības elpa. Mēnesi pēc grāmatas pabeigšanas emocijas turpināja viļņoties manī. Es nevarēju beigt domāt par Antru, jo mīlēju viņu," saka autore.
Zvaigžņu nolemta dzīve
"Antrai piedzimstot, bija ārkārtīgi sarežģīts zvaigžņu stāvoklis. Viņai nebija iespējams iet pa citu ceļu - apgalvoja arī kāda gaišreģe, jo pie mākslinieces šūpuļa stāvēja Venēra - Mīlestība un Marss, pastiprinot visu, kur vien cilvēkam iespējams paklupt. Tāpēc pēdējos desmit gados, kad ieslēdzās Antras pašiznīcināšanās programma, visi, kas vēlējās viņai palīdzēt, atsitās kā pret necaursitamu sienu. Alkohols ir mūsu tautas nelaime. Ko mēs darīsim ar cilvēkiem, kam piemīt šī nelaime? Indēsim? Aktieri, visi bijām uz tā ceļa. Mēs neiekritām, Antra iekrita, jo viņai nebija aizsardzības sistēmas. Iekrita labākā no mums. Viņu viss dzīvē "sita pie zemes" - mīlestība, naids. Viss. Antrai nebija sargeņģeļa, lai gan ir cilvēki, kam tie ir pat divi. Joprojām uzdodu jautājumu: "Kā tu, Dievs, pieļāvi, ka tā notiek? Kāpēc savus izredzētos tu nodod vislielākajām mokām? Kāpēc vienam liec iet bojā, bet pārējiem tikai saviļņoties"?" Mudītei jautājums seko jautājumam.
Viņa bija Baltā dāma
"Antrā nebija sliktu īpašību. Viņa bija Baltā dāma, kuru teātrī visi mīlēja, nekļūstot greizsirdīgi par mākslinieces panākumiem, jo tai nepiemita melnas domas. Arī tāds varēja būt grāmatas nosaukums. Ja es būtu gleznotāja, gleznotu baltu pīpeņu pļavu, no kuras iznāk baltas sievietes tēls, balti mati, viss balts, bet aizmugurē - kāvi... Viņa bija izredzēta caur talantu, caur ārkārtīgi augstu dievišķu dzirksti. Tajā pašā laikā Dievs viņu šinī dzīvē ne no kā nepasargāja," klusi bilst Mudīte. Augsta izredzētība un liela nežēlība blakām.
Tā nav izrēķināšanās ar piemiņu
Mudīte Šneidere ir gatava iziet uz laukuma un kliegt tā, lai sadzird visi, kas tam vēl netic: "Es neizrēķinājos ar Antras piemiņu!" Viņa apzinās, ka par cilvēku rakstīt var tikai tāds, kas ar viņu ir personīgi pazīstams. Mudīti un Antru draudzīgas attiecības saistījušas 50 gadus. Pēdējos visgrūtākos ar viņu visbiežāk kopā bijusi arī daktere Maija Baumane, kas vizītēs pie Antras gājusi kā uz ikdienas darbu. Patiesībā ārste māksliniecei uzdāvinājusi piecus dzīves gadus, liekot apzināties, ka ne ap vienu nav bijis tik daudz draugu un palīgu kā ap Antru, palīdzot izciest alkoholismā šķaidītus mēnešus un gadus. "Izskan pārmetumi, ka daktere pārkāpusi darba ētiku, minot faktus par mākslinieces slimību. Tā nav. Ir tikai notikumi, bet ne vārda par klīnisko ainu," iebilst grāmatas autore, paužot pateicību narkologam J.Strazdiņam, kas Antru atbrīvojis no vainas apziņas, liekot saprast, ka tā ir slimība, un novēlot tikt paradīzē, jo elli viņa jau izgājusi. Un vai gan mums visiem, kas piedzimstam ārpus paradīzes, nav jāiziet caur šķīstītavu, lai nokļūtu tanī, jo uz zemes nav cilvēku bez grēkiem.
Visu mūžu būdama iemīlējusies
"Antra dzīvoja, nedarīdama pāri puķei, zālei, cilvēkiem, tikai pati sev. Visu mūžu būdama iemīlējusies, viņa Mīlestību saņēma tikai no tālienes un sapnī. Viņas talants bija lielāks nekā viņas saprašana. Viņas vērtība bija lielāka nekā viņas pašnovērtējums," raksta Mudīte, liekot savai varonei pacelties dvēseļu augstumos, kur valda miers, gaisma un mīlestība, kur izcilajai aktrisei blakus ir vīrietis bruņinieks, kas viņu pasargā un pasaudzē, kas izvāra zupu, nevis nežēlīgi pārmet, ka tās nav. Antra Liedskalniņa savu dzīves drāmu ir nospēlējusi. Tā šodien ir "kases gabals". Viņai, ja arī ir gulējusi dubļos, tie nav pielipuši. Antra Liedskalniņa ikviena latvieša sirdī būs Baltā dāma.
***
Vaina nav jāmeklē Mudītes Šneideres grāmatā "Antra". Tā ir jāmeklē katram sevī, ja vēl nespējam atbrīvoties no padomju laika kārtības, kad labprāt izzinājām ārzemju dižgaru un ģēniju kaitīgos ieradumus, tos stundām ilgi "izgaršojot", nepieļaudami domu, ka tādi varētu būt arī padomju pilsonim. Un kur nu vēl tautas mīlētam māksliniekam vai māksliniecei, kas ir vienkārši cilvēks. Tāpēc neesam gatavi tam, ka tā var atklāt ievērojamu personību, ka arī tā var rakstīt par mums mīļiem cilvēkiem. Jā, var. Un būsim gatavi, ka arī par mums - tā var.
Fakti
Mudīte Šneidere dzimusi 1934.gada 29.aprīlī Rīgā.
Mācījusies Rīgas 3. vidusskolā un Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas fakultātē, to absolvējot 1955.gadā.
Strādājusi 40 gadus Dailes teātrī, būdama aktrise.
Spēlējusi Sandru V.Vīgantes lugā "Palmas zaļo vienmēr", Leldi J.Raiņa lugā "Spēlēju, dancoju", izrādēs "Rītausmas dāma", "Sievietes, sievietes" un citās.
Ģimenē dēls Āris.
Sarakstījusi grāmatas "Dzīves sadedzinātie", "Antra". Kopā ar dzīvesbiedru Hariju Liepiņu "Liepājas līko velnu" un noslēguma daļu grāmatā "Harijs Liepiņš pie ūdeņiem".

Citu datumu laikraksti

  • Afiša

    18.janvārī pulksten 23.00 Alūksnē atpūtas klubā "Jolanta" dejas spēlē DJ Juris.18.janvārī pulksten 23.00 Alūksnē atpūtas klubā "Jolanta" dejas spēlē...

  • Ar vitamīniem pretī pavasarim

    Silta vai auksta ziema - aptiekās pircēju gana, jo tas ir gadalaiks, kad ikviens rūpīgāk pievēršas veselībai.Silta vai auksta ziema - aptiekās...

  • Bataljonā sākas “Sporta spēles 2002”

    Ar slēpošanas sacensībām sporta bāzē "Mežinieki" sākušās Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona virsnieku, virsdienestnieku un obligātā militārā...

  • Kokam ļauj dzīvot otru mūžu

    Viktors Černoglazovs ir Latvijas Amatnieku kameras biedrs, kas pērn ieguvis koka virpotāja meistara diplomu. Par sevi viņš saka, ka esot viens no...

  • Visu, ko vēlies sasniegt, dari pats

    "Es sapņoju par lietām, kuras var piepildīties, ja pats to ļoti gribu. Šobrīd mani lielākie sapņi ir pabeigt un izturēt šo spēli. Satikt ģimeni un...

  • Darba devējs atbild par darbiniekiem

    Jau 6. jūlijā pieņēma jauno "Darba aizsardzības likumu", tomēr spēkā tas stājās no šā gada 1. janvāra. Šāds laiks tika dots, lai izdotu Ministra...