Stiprākais balsts un drošākais patvērums

Uz kā gan cita lai balstās sabiedrība un valsts, kad sabrūk valsts ekonomika un mainās valdības, kad vairums iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma? Turklāt šķiet, ka saļodzījušies ir arī morāles un ētikas principi. Ģimene mums katram var būt vienīgā, kur sajust savstarpēju mīļumu un atbalstu, lai rastu spēkus grūtību pārvarēšanai. Liepnas pagastā dzīvojošā Aizupu ģimene apliecina, ka visi kopā lieliski var justies pie galda, kurā kūp krāsnī ar visu mizu cepti kartupeļi un sīpoli. Ziemas vakaros tādas vakariņas ir kļuvušas tradicionālas, tās vieno un silda sirdis. Rīt  Starptautiskā ģimenes diena, tāpēc par ģimenes vērtībām, kuras kā mantojums tiek nodotas no paaudzes paaudzē, runāju ar Aizupu ģimenes pavarda sargātāju – māti Inu Aizupi.


- Kas jums ir ģimene?
- Man šķiet, ka ģimene ir pati svarīgākā katram cilvēkam. Arī tam, kurš to nespēj vai negrib atzīt. Ģimene, protams, ir saistīta ar mājām, kur jūtamies labi un droši, kur arvien vēlamies atgriezties. Tā ir pamatu pamats visam, jo ģimenē ne tikai dzimst bērni, bet arī tiek koptas tradīcijas, stiprinātas garīgās un morālās vērtības. Mēs ar vīru esam ticīgi, tāpēc laulājāmies baznīcā. Manuprāt, tas ir uz mūžu, līdz nāve mūs šķirs.
- Senāk zem viena jumta dzīvoja vairākas paaudzes, bet tagad tā ir reti. Vai līdz ar to netiek zaudēta šī paaudžu saikne?
- Mēs ar vīru neuzskatām, ka būtu jādzīvo kopā ar vecākiem.  Mums nekad nav bijusi pat tāda doma, jo jau pirms kāzām bija skaidrs, ka paši veidosim savu dzīvi. Tomēr saikni ar maniem un vīra vecākiem nekad neesam zaudējuši. Nedēļas nogalēs dodamies pie vīra vecākiem, jo viņi dzīvo netālu Sofikalnā. Savukārt ar maniem vecākiem tepat Liepnā tiekamies katru dienu, jo viņi pieskata jaunāko dēlu. Kurtam Bruno nepatīk bērnudārzā, lai gan tur ir brīnišķīgas audzinātājas. Viņš ir ļoti pieķēries vecmāmiņai, tāpēc labāk dodas pie babiņas, kā to sauc, nevis uz bērnudārzu. Viņas mājās dēlam ir savi pienākumi – jābaro truši un vistas, un tas viņam iet pie sirds.
- Tas ir neizbēgami, ka jaunajā ģimenē katrs laulātais ienāk ar savu mantojumu no vecāku ģimenes, kurā viņi auguši. Vai bija vajadzīgs ilgs laiks, kamēr varējāt saskaņot viedokļus un savstarpēji pieslīpēties?
- Nē, tas nebija vajadzīgs, jo mūsu uzskati pilnībā sakrīt. Nezinu, varbūt tas tā ir tāpēc, ka mēs ar vīru esam dzimuši vienā dienā. Tiesa, Normunds ir divus gadus vecāks. Tas bija pārsteigums mums abiem, jo tā negadās bieži. Taču tikpat labi tas būtu skaidrojams ar to, ka mūsu vecāku ģimenes ir stabilas, tajās valda mīlestība un savstarpēja cieņa.  
- Vai ģimenes vērtības mainās līdzi laikam?
- Nedomāju, ka mainās. Tomēr laiks, kurā dzīvojam, tās ietekmē. Gan mēs ar vīru, gan mūsu vecāki un vecvecāki, tātad trīs paaudzēs, saglabājam pārliecību, ka laulība nav tikai zīmogs pasē. Ne manos, ne vīra rados nav tādu pāru, kuri nebūtu precējušies. Arī ar vecāko dēlu esam runājuši par draudzību un mīlestību. Viņš atzīst, ka jāveido ilgstošas savstarpējās attiecības, nevis tikai īsam brīdim. Nespējam atbalstīt tos, kuri padzīvo ar vienu, otru un trešo partneri, radot bērnus, kuriem trūkst ģimenes siltuma un vecāku atbalsta. Man ir māsa un trīs brāļi, un mums visiem vectēvs bija kā Dievs. Viņš ilgus gadus bija Liepnas luteriskās draudzes priekšnieks un cienījams cilvēks. Vectēvs neuzkrītoši un nepiespiesti prata tā pateikt, ka vēl arvien atceros viņa vārdus. Piemēram, viņa atziņu, ka visam dzīvē pienāk savs laiks, tāpēc nevajag steigties pārlēkt kādam pakāpienam pirms laika. Mēs viņu ļoti respektējām. Reizēm vectēvam pietika tikai paskatīties, neko nesakot, un viss tika „izrunāts” un saprasts.
- Acīmredzot vectēvs bija galvenais bērnu audzinātājs.
- Varbūt arī galvenais. Katrā ziņā viņam bija ļoti liela ietekme. Vecākiem trūka laika. Tēvs ilgus gadus bija autobusa šoferis kolhozā, viņam nebija ne brīvu rītu, ne dienu, ne vakaru. Mamma strādāja dažādās darbavietās... Tas ir tāpat kā mums tagad. Tāpēc ir labi, ka ir vecvecāki vai vectēvs, pie kura aiziet pirms vai pēc skolas.
- Kā jums veicas dēlu audzināšanā? Vai negribas arī meitu?
- Gribas. Vai meita būs, to es, protams, nezinu. Dēlus audzinot, cenšamies būt moderni un sekot līdzi laikam. Gadās visādi, jo dēli ir katrs ar savu raksturu. Mazākais, protams, tiek palutināts. Lielākajam tiek vairāk pa biksēm. Bet brāļi viens bez otra nevar iztikt. Kad viens aizbrauc ciemos pie māsas dēliem, tad otram ir lielas galvassāpes. Taču abas ar māsu domājam, ka četri puikas vienā mājā būtu par daudz. Ar vīru esam vienojušies, ka līdz 18 gadu vecumam dēliem piedāvāsim dažādas iespējas. Ko viņi izvēlēsies un sāks, tas būs jāpabeidz.  Kad puiši būs kļuvuši pilngadīgi, tad paši varēs noteikt savu izvēli un rīcību. Katrs iesāktais darbs ir kārtīgi jāpabeidz. Vienmēr.  Tā dara tēvs, un viņš to prasa no dēliem. Viņi redz, ka mums prasības ir vienādas, tāpēc nav citu variantu. Tiesa, mūsu ģimenē tētim ir nedaudz maigāka sirds. Kad mamma sabar puikas, viņš reizēm cenšas nolīdzināt situāciju.
Vasarā mūsu dēliem nav laika bezmērķīgi klaiņot vai dauzīties. Viņi palīdz lauku darbos maniem brāļiem. Ralfs jau iemācījies braukt ar traktoru pa lauku. Visi strādā, arī viņi, tāpēc palaidnības nenāk prātā. Turklāt dēlus ļoti interesē tehnika. Ar ziediem es viņus nevarētu aizraut. Tiesa, reizēm Ralfs man palīdz gatavot ēst, ziemā viņam patīk tamborēt.
- Vai varat pastāstīt par kādu ģimenes tradīciju?
- Iespējams, to nevar saukt par tradīciju, bet mūsu ģimenē īpaši ir kļuvuši ziemas tumšie vakari, kad krāsnī cepam kartupeļus ar visu mizu un arī sīpolus oglēs. Tas tiek darīts tad, kad ir visa ģimene kopā.  Galdu noklājam ar avīzēm un ēdam bez traukiem. Māla bļodās ir ceptie kartupeļi un sīpoli, sāls, sviests, siļķe un biezpiens. Dēli šādus vakarus pieprasa bieži. Tad viņiem ir melnas mutes un rokas, bet valda īpaša noskaņa. Nekas jau tur īpašs nav – vakariņas, bet...
- Kādas redzat ģimenes pēc desmit un vairāk gadiem?
- Protams, ļoti gribētos, lai veidotos stipras ģimenes. Taču, vērojot, kas notiek valstī, rodas secinājums, ka zūd ģimenes vērtība. Saskrien kopā divi jauni cilvēki – tu brīva, es brīvs, un viņiem dzimst bērni. Viņi aug ar šo domu, ka visi ir brīvi. Diemžēl maz ir ģimeņu, kur tiek saglabātas tās patiesās vērtības. Dominē brīvās attiecības, tāpēc šķiet, ka pēc 10 gadiem visi būs ļoti brīvi. Kur ir īsta ģimene, tur tā arī būs. Man nav pieņemamas viendzimuma attiecības, kuras tiek demonstrētas arvien atklātāk un brīvāk. Dievs radīja vīrieti un sievieti, lai tie būtu kopā, nevis divas sievietes vai divus vīriešus. Protams, tagad ir demokrātija, un nevar aizliegt šādas attiecības. Lai man piedod, bet es tās nevaru atzīt par normālām. Turklāt šobrīd krīzes apstākļos 90 procentiem cilvēku galvenā vērtība ir nauda. Tiek domāts tikai, kā un kur nopelnīt, kā izdzīvot, nevis par savstarpējo attiecību kopšanu un bērnu audzināšanu. Kad krīze mazināsies, tad varbūt par ģimeni un bērniem vairāk rūpēsies.

Citu datumu laikraksti

  • Cīnās par naudas prēmijām

    Alūksnes jaunie džudisti atgriezušies no sacensībām Liepājā, kur Latvijas un Lietuvas cīkstoņu konkurencē izcīnītas trīs medaļas.Vienīgo zelta medaļu...

  • Vai apmeklēsiet Muzeju nakts pasākumus?

    Kristiāns no Alūksnes Domāju, ka iešu tepat uz pilsētas muzejiem. Pēdējo reizi muzejā biju šajā mācību gadā – tas bija Apē.  Vija no Alūksnes Šī...

  • Vēlas aizliegt medņu medības

    Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicinājusi jaunajā medību sezonā nepieļaut medņu medības līdz brīdim, kamēr būs ticami dati par pozitīvām izmaiņām...

  • Vai sekosiet līdzi pasaules čempionātam hokejā?

    Santa no Alūksnes Noteikti skatīšos visas spēles. Latviešiem kopvērtējumā prognozēju vismaz 7.vietu. Imants no Jaunlaicenes Protams, skatīšos....

  • Par Eiropu, pašcieņu un iespējām

    1950.gads Latvijā. Pirms gada vairāk nekā 43 000 Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā zemnieki, masveidā deportēti uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem....

  • Neļauj atslābt

    Sestdien Alūksnes pilsētas Tautas namā notika Alūksnes un Apes novadu deju skate. Tajā savu sniegumu žūrijai rādīja seši vidējās paaudzes vai senioru...