Strādās, līdz kāds alūksnietis kļūs par olimpieti

Augustā Alūksnes bērnu un jaunatnes sporta skolas vieglatlētikas treneris Ilgvars Vaskis svinēja 60 gadu dzimšanas dienu un 35. jubileju kā sporta darbinieks.

Augustā Alūksnes bērnu un jaunatnes sporta skolas vieglatlētikas treneris Ilgvars Vaskis svinēja 60 gadu dzimšanas dienu un 35. jubileju kā sporta darbinieks. Viņš atzīst, ka 60 gadu jubilejā jūtas tāpat, kā pirms desmit gadiem - dzimumdienā noskrējis 10 kilometru distanci un peldējies ezerā.
I.Vaskis ir dzimis Alūksnē, bet pirmos dzīves gadus pavadījis Gaujienā. Tēvs ir bijušais robežsardzes virsnieks, ko padomju varas vīri 1950.gadā izsūtīja uz Sibīriju. Pirmo četru klašu izglītību viņš ir ieguvis Dārzciema pamatskolā.
"5.klasē mācības uzsāku Gaujienas skolā. Tolaik, kā jau lauku puika, skrējos ar suni, jāju ar zirgu un šāvu ar loku. Tad atklāju, ka skriešanā esmu ātrāks ne tikai par saviem klasesbiedriem, bet arī trīs klases vecākiem bērniem, tādēļ pievērsos sportam," atminas alūksnietis.
Pārcieš smagu slimību
1955.gadā viņš saslima ar meningītu. Tolaik apmēram 90 procenti slimnieku nomira, 10 procenti izdzīvoja, bet tie ar sportu vairs nenodarbojās.
"Es šajā ziņā esmu unikums. Kad mācījos Latvijas Valsts fiziskās kultūras un sporta institūtā, Bērnu klīniskajā slimnīcā notika starptautiskie simpoziji, uz kuriem mani veda kā dzīvo eksponātu, lai parādītu, ko spēj Padomju Savienības medicīna. Slimības dēļ gadu gulēju paralizēts, nokavēju mācības, bet pēc tam sāku strauji augt. Tolaik vieglatlētika bija augstā līmenī. Populāra bija lodes grūšana, tādēļ arī es tai pievērsos. Ja salīdzina manu tā laika rezultātu - sešus kilogramus smagu lodi aizgrūst 13,70 metrus - ar tagadējiem sešpadsmitgadniekiem, tad es bieži būtu Latvijas pirmajā trijniekā. Līdzīgā attālumā to ir izdarījuši tikai divi mani audzēkņi," stāsta I.Vaskis.
16 gadu vecumā viņš pievērsās citiem sporta veidiem, jo lodes grūšanai izrādījās par mazu - loka šaušanai (11.labākais šāvējs Latvijā) un boksam (3.vieta Studentu mačos 1.un 2.kursā). Tad sekoja ārsta aizliegums nodarboties ar boksu.
"Laimējās, ka satiku maskavieti Vladimiru Anaņinu Afanasjeviču, kas paņēma mani savā vieglatlētu grupā. No tā laika "saslimu" ar vieglatlētiku neatgriezeniski. Skrēju 400 un 100 metru distances, uzrādot personīgo rekordu 11,5 sekundes, kas lielajā sportā nav nekas.
1968.gadā absolvēju institūtu un vēlējos strādāt Lielvārdē, bet pēdējā brīdī kāds komjaunatnes darbonis man pielika "kāju priekšā". Tolaik pie skolām dibināja vieglatlētikas specializācijas skolas, arī Gaujienas internātskolā, tādēļ sāku strādāt tur. "Cepuri nost" fizkultūriešiem Pēterim Bricim un Aldonim Kozilānam, kas skolai bija izveidojuši labu sporta bāzi. 1970.gadā gaujienieši bez pūlēm vieglatlētikā varēja pārspēt Alūksnes rajona izlases komandu," atceras I.Vaskis.
Viena no viņa pirmajām Gaujienas audzēknēm ir Aija Latika, kas tagad ir Apes pilsētas sporta darba organizatore un vieglatlētikas trenere. Viņa ir arī pirmā Valsts jaunatnes izlases dalībniece.
Kamēr ceļ angāru, audzē bārdu
1971.gadā viņš saņēma uzaicinājumu strādāt Alūksnes sporta skolā.
"Vecais sporta stadions tad atradās pretī Alūksnes Jaunajai pilij, bet stadionam Pilssalā ielika pamatus. Neatlaidīgi un nekaunīgi "bruku virsū" pilsētas izpildkomitejai un partijas komitejai, lai laukumu uzlabotu. Viena no cūku fermām nebija sagatavojusi segumu, kur uzliet asfaltu, jo tolaik pie visām fermām bija paredzēts asfaltēts piebraucamais ceļš, tādēļ to uzlēja stadionā. Un patiesi - vienā sezonā, kamēr asfaltu lēja, rezultāti vieglatlētikā uzlabojās. Bija visādas ieceres laukumu uzlabot un iegādātas gumijas plāksnes, no tām divas trešdaļas alūksnieši nozaga un aiznesa savām vajadzībām. Tik daudz izdevās saglābt, cik tagad redzams angārā un ārā uz skrejceliņa, bet bija tik daudz plākšņu, lai noklātu visu stadiona laukumu," saka I.Vaskis.
Viņš smej, ka arī ar Alūksnes angāra celtniecību ir piedzīvota anekdote. "Bija gudrinieki, kas vēlējās to īsā laikā uzcelt - bez apkures un elektrības, bet tas netika pieļauts. Nolēmām to būvēt ar augstiem griestiem, ar skrejceļu pa apli un kabinetiem sporta skolai. Kad projektu atbalstīja, trūka līdzekļu tā realizācijai, tomēr ar Celtniecības ministrijas pavēli piesaistīja līdzekļus no Izglītības ministrijas. Tā celtniecībā piedalījās arī vieglatlēti un armijas cilvēki, uzslienot arkas. Celtniecības laikā aiz spīta biju uzaudzējis garu bārdu, ko 1988.gada 5.oktobrī tomēr nodzinu, jo sporta angāram bija atklāšana. Izrādījās, ka tad tajā vēlējās sev kabinetus dažādas organizācijas," norāda I.Vaskis.
Trūkst sēdmēbeles ar caurumu
Viņš atzīst, ka Alūksnē sporta attīstība pašlaik saistās ar Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonu, jo bataljona teritorijā ir iecere uzcelt sporta halli.
"Man gan vairāk rūpētu, ka pilsēta domātu un rastu iespēju izbūvēt vismaz 200 metru skrejceļu pie Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas.
Piemēram, runājot par pilsētas iedzīvotāju forumu. Manuprāt, tā dalībnieku vidējais vecums ir bijis no 14 līdz 16 gadiem. Dabīgi, ka viņi prasīja skeitu, snovbordu vai ko tamlīdzīgu. Kāpēc nevarētu organizēt pirmsskolas vecuma bērnu forumu? Tā arī ir mūsu nākotne, un viņi prasītu smilšu kalnus, kuru arī pilsētā nav. Vai neviens no organizatoriem nevar iedomāties, cik tūkstošus latu izmaksā skeitparka ierīkošana? Tajā pašā laikā organizē sēdmēbeļu konkursu, kas ir skaisti un vajadzīgi, bet mums pilsētā trūkst pavisam vienkāršas sēdmēbeles ar caurumu vidū," domā treneris.
Viņš vērtē, ka pašlaik Alūksnē ar inventāru un telpām labi ir nodrošināti basketbolisti. "Cerēsim, ka viņi arī uzrādīs labus rezultātus. Pats Dievs Alūksnē ir licis nodarboties ar slēpošanu un biatlonu, bet pašlaik "Mežinieku" trase izskatās bēdīgi - kāds tur ir asfalts un apgaismojums! Salīdzinājumā ar Priekuļu bāzi, tas ir kā nakts pret dienu. Pat zemes īpašumtiesību jautājums nav atrisināts.
Futbolu pilsētā ir spēlējuši vienmēr. Daudzi to dara labprātāk, nekā cilā svaru stieni vai skrien distances. Uzskatu, ka jaunā ģimnāzijas sporta zāle ir nepraktiska, jo tajā var veikt tikai trīs funkcijas - spēlēt basketbolu, volejbolu un, ieliekot paklājus, svinēt izlaidumu.
Gribētos, lai Alūksne drīzumā izkļūst no vienīgās pilsētas Latvijā statusa, kurā nav sporta stadiona. Kaut vai sporta laukuma izskatā pie skolas," vēl I.Vaskis. Audzēkņus atpazīst pēc acīm un mīmikas
Vieglatlētikas treneris uzskata, ka neuzņēmīgam cilvēkam sportā nav, ko darīt.
"Es ceru, ka pagūšu strādāt tik ilgi, līdz arī no Alūksnes būs kāds olimpiskais čempions vieglatlētikā. Šķiet, ka ik pēc desmit gadiem Alūksnē parādās kāds spēcīgs vieglatlēts - piecdesmitajos gados sprinteris Jānis Balodis, sešdesmitajos - sprinteris Guntis Zālītis, bet septiņdesmitajos - sprinteris Andris Līviņš. Viņi visi ir mani audzēkņi. Pašlaik lielas cerības loloju par Artūru Lazdekalnu un Ilonu Marheli. Vispusīgi sagatavots vieglatlēts ir Raitis Teterovskis. Arī lauku skolās ir daudz talantīgu un sportisku bērnu, bet viņiem ir grūti izbraukāt uz treniņiem pilsētā," apgalvo I.Vaskis.
Viņš atzīst, jo ilgāk kādreizējie audzēkņi nav redzēti, jo lielāks ir saviļņojums un tikšanās prieks. Bieži viņi trenerim palīdz iegādāt inventāru. "Pašlaik vieglatlētiem daudz palīdz Jānis Kols. Arī Dainis Irbe, kas tagad ir Miega klīnikas īpašnieks Amerikā, ir solījies palīdzēt. Vai tad tas ir normāli, ka Latvijas čempione Ilona Marhele dalās ar savām naglenēm vēl ar kādu meiteni. Savus audzēkņus atceros pēc acīm un sejas mīmikas. Bieži arī no puikām, ko uzreiz neatminos, saņemu sveicienu: "Sveiks, trener!"," saka I.Vaskis.
Lasa Hemingveju un klausās roku
Treneris norāda, ka vieglatlētam ir jābūt mērķa apziņai un patstāvībai. "Ir jāzina, ko šajā sporta veidā vēlas sasniegt un ko vajadzēs izdarīt, lai to īstenotu. Uz vieglatlētikas treniņiem nevar nākt, lai kaut kā pavadītu brīvo laiku," viņš ir pārliecināts.
I.Vaskis neslēpj, ka viņam dzīvē ir nepiepildīti sapņi un bijis pārāk daudz aizliegumu. Sportā tos īstenot liedza slimība, bet braukt jūrā - tēva pagātne. "Lai gan mana vidējā atzīme bija vairāk nekā 4,5, kļūt par stūrmani liedza, jo tēvs bija politiski represētais, tādēļ man piedāvāja kuģot tikai pa Rīgas līci, kas mani nesaistīja. Vēlējos kļūt arī par žurnālistu, bet šo sapni atmetu, jo zināju, ka būs tāpat kā ar jūrniecību," saka I.Vaskis.
Arī brīvajā laikā treneris rokā paņem stieni, lai nezaudētu sportisko formu. "Labrāt zvejoju foreles Alūksnes un kaimiņrajonos. Patīk lasīt Hemingveja grāmatas, klausīties roku un kantrimūziku. Sieva Velta Alūksnes pilsētas sākumskolā māca manus nākamos audzēkņus. Savus bērnus - meitu Ingu un dēlu Regnāru neizdevās pievērst sportam. Inga tagad ir ortodonte, bet Regnārs - zobu tehniķis un mācās arī juristos 3.kursā. Tie ir patīkami mirkļi, kad visa ģimene ir kopā.
Tāpat nevar aizmirst to "dopingu" - sirsnību un labestību no tagadējiem un bijušajiem audzēkņiem, ko saņēmu 2001.gada vieglatlētu salidojumā. Tā dod spēku grūtos brīžos," atzīst I.Vaskis.

Citu datumu laikraksti

  • Gredzens

    - Nē. - Dikti šaubos, ka tu pats patronas nopirki ieroču veikalā.4. - Nē. - Dikti šaubos, ka tu pats patronas nopirki ieroču veikalā. - Kā tad!...

  • Piedāvā dažādus kultūras un izklaides pasākumus

    Bānītim - 100. 2003.gada 6.septembra svētku programma: "Tingeltangelis ap bānīti 100 gadu garumā" Gulbenes stacijā.Bānītim - 100 Bānītim - 100....

  • Pēc sēņošanas var gatavot “Gaiļaseksti”

    Šis ir sēņu gads. Tas ir skaidrs ne tikai tiem, kas ar groziem dodas pēc minerālvielām bagātas pārtikas pusdienām un ziemas krājumiem.Šis ir sēņu...

  • Atvadvārdi Marutai

    No mums aizgājis Latvijas Multiplās sklerozes asociācijas Alūksnes nodaļas gaišākais cilvēks - Maruta Zvaigzne.No mums aizgājis Latvijas Multiplās...

  • Gredzens

    Guntis, acis nodūris, ar dakšiņu no šķīvja lasīja gailenītes, visas mīkstās bekas tika pagrūstas maliņā, tās viņam riebās. Vecāku strīds puiku...

  • Šurp grāmatas, uz skolu...

    Kamēr Latvijā bērni vēl bauda vasaras brīvdienas un uz skolu pošas 1.septembrī, citviet Eiropā skolas gads jau rit pilnā sparā.Kamēr Latvijā bērni...

  • Ekonomikā slēptā labklājība

    Viens no iemesliem, kādēļ daudzi no tiem, kas jau izšķīrušies balsot par Latvijas pievienošanos ES, pieņēmuši šādu lēmumu, ir cerība, ka arī Latvija...

  • Latvija jau tagad darbojas ES sociālās politikas veidošanā

    Pēc Pievienošanās Eiropas Savienībai līguma parakstīšanas 2003. gada 16. aprīlī Latvijai ir tiesības būt pārstāvētai ES institūcijās novērotāja...

  • Sievišķā Latvija

    Latvijā šā gada sākumā 54% no valsts iedzīvotājiem bijušas sievietes, kas ir vairāk nekā ES dalībvalstīs, liecina Centrālās statistikas pārvaldes...