Suņa gadā dzimusī

Nobeigums. Sākums 23.februāra laikrakstā.

No rīta viņa nesaprata, kāpēc tiek rauta nost sega tik sparīgi, ka nekas cits neatlika kā vērt vaļā acis.
- Ak, tu mazo gudriniek, - Skaidra mīļi uzrunāja Puiku. - Tūlīt celšos un iesim pastaigāties.
Pēc minūtēm desmit viņi jau bija uz ielas. Pretī nāca daudzas suņu saimnieces, pa kādam saimniekam. Agrāk viņa tam nebija pievērsusi uzmanību, bet tagad ar interesi noskatījās. Bija arī paziņas, kuras draudzīgi sveicināja Skaidru, arī Puika neatpalika un klaji izrādīja ziņkārību pret saviem sugasbrāļiem. Tur jau nāca arī Laimonis, un Puika, viņu atpazinis, skrēja pretī, priecīgi kaut ko stāstīdams savā valodā. Apsveicinājusies Skaidra izteica savas bažas par Puiku, kamēr viņa būs darbā. Laimonis smējās un uzteica viņu par tādu uztraukumu. Tomēr teicās padomāt, ko šajā lietā varētu vērst par labu, līdz Puika paaugsies. Laimonis strādāja par sabiedrisko attiecību speciālistu un gaidīja pensiju, kura mistiskā kārtā atkāpās. Bet nu jau drīz varēs pievērsties tikai mājai. Ko vēl viņš bija nodomājis, to Laimonis pagaidām pat sev baidījās atklāt - ja nu nojūk. Tad būs tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad Skaidra kā zivs izslīdēja no viņa rokām.
Skaidra atgriezās mājās un durvīs sastapa kaimiņieni, visu mājas bērnu vecmāmiņu, jo mammas bieži atstāja savas atvases Kārkliņmammītes uzraudzībā, kamēr beidzās karantīna bērnudārzā vai citu iemeslu dēļ.
- Skaidra, jums ir jauks suņabērns! Piedodiet, ka maisos jūsu dzīvē, jo, iznesot atkritumu spaini, dzirdēju jūsu bažas par kucēnu. Tad nu man radās doma - kamēr suņuks ar jauko vārdiņu Puika paaugsies, mīļu prātu pieskatīšu arī viņu. Bērns paliek bērns, - viņa smaidīdama uzlūkoja apjukušo Skaidru. - Ko teiksiet par tādu priekšlikumu? - viņa vēl pārjautāja.
- Tādu laimi gan negaidīju, kā slogs nokrita no pleciem, - Skaidra, atguvusies no tāda pavērsiena, priecīgi atbildēja.
Ar to viss bija atrisināts. Kad Skaidra sāks iet darbā, ievedīs suņuku pie Kārkliņmammītes un vakarā paņems. Puika atsēdies piešķieba galvu un uzmanīgi klausījās. Laikam kaut ko jau saprata, jo, piegājis pie nākamās aukles, nolaizīja viņai roku. Ar to viss bija izteikts. Pēc brokastīm Skaidra paņēma vecos albumus un atkal atgriezās pagātnē.
Slimība pamazām atkāpās, un viņa sāka strādāt. Viņai uzticēja sargtornī vērot ugunsgrēkus. Tas bija sezonas darbs un kaulus nelauza. Nākamajā vasarā tornis bija sagāzies. Viņa pat iedomāties nevarēja, kas būtu noticis, ja viņa tajā brīdī būtu bijusi tur augšā. Tajā laikā ne saukta, ne aicināta piezagās mīlestība. Ēriks bija savaldzinājis viņas sirdi un aizveda līdzi meža darbos. Tagadējos mežus grūti nosaukt par mežiem. Daudzi jau izcirsti, traktoriem izdangāti. “Par lielām izgāztuvēm pārvēršas mūsu meži,” skumīgi domāja Skaidra. “Kopā ar Ēriku priecājāmies par ogām, bagātajām sēņu vietām.” Tomēr viņi ar Ēriku izšķīrās. Grūti pat pateikt iemeslu - tā sakot, nebija viņai nolemts. Skaidra arī nedomāja, kā būtu, ja būtu abi iegājuši laulības ostā. Bet ar to viss nebeidzās, savā trakulībā viņa piekrita morālu atbalstu sniegt kādam savam skolasbiedram, kurš palicis atraitņos. Viņam bija divas meitas, kurām padoms dodams. Taču viss beidzās ātri, pat lāgā neiesācies. Gatavais murgs - kā suņi viņi bija plēsušies! Alkohols valdīja, un vienam vajadzēja atkāpties. Tā bija viņa.
Tālāk Skaidra savās pārdomās netika, jo zvanīja pie durvīm. Tā bija māsīca. Jau iekšā nākdama, viņa skatījās apkārt, vaicādama pēc tā precinieka suņa.
- Klusāk, visa māja skan!
- Lai skan! Nekā nepareiza neesmu teikusi. Sen jau vajadzēja saiet kopā.
Skaidra uzskatīja par labāku klusēt. Tikmēr Puika jau bija sapazinies ar Edīti.
- Skaists gan esi! Īsts dāmu mīlulis, dāvinātājs zināja, ko dara. Caur tevi, sunīt, notiks lielas lietas. Saimniece jau arī Suņa gadā dzimusi, un dzīve kā sunim viņai bijusi pie slikta saimnieka.
Vēl parunājusies ar Puiku, Edīte beidzot apsēdās virtuvē pie galda un sāka ņemt no somas lauku labumus.
- Kafiju dzersi? - Skaidra piedāvāja.
- Protams! Pati taču arī neattieksies? Bet varbūt kādu gaidi? - Edīte, kaitinādama māsīcu, ieprasījās.
- Nē taču!
- Tu nekad neesi tā līdz galam sirdi izkratījusi. Kāda blusa jums iekoda, ka izšķīrāties? Laimonis bija kā pielipis pie tevis.
- Tu arī nejautāji. Nu varu arī tagad pastāstīt, kas patiesībā notika. Tu atceries to Leonu? Nu to atraitni ar divām pusaugu meitām?
- Kā tad neatcerēšos to lielo dzērāju! Mēs visi galvas saķērām, ka tu apņēmies parūpēties par māju un bērniem! Vēl no skolas laikiem zinu, kāds viņš bija. Krietni vecāks par tevi.
- Bija gan. Bet to tu zini, kā mēs ar Laimoni iepazināmies?
- Stāsti taču un nelēkā kā kucēns no vienas vietas uz otru, - uzsauca Edīte.
- Pēc Ērika es brīdi paskumu, un tu arī biji tajā kompānijā, kad aizlaidām uz zaļumballi. Tur viens tikai dancināja un dancināja. Jutām arī simpātijas. Nākamajā dienā man pienāca vēstule, nu tāda mīlīga, bet apakšā paraksts - Pastnieks. Apmulsu, adreses nebija. Pēc laika atkal. Tā pāris reižu pienāca mīlestības vēstules ar noslēpumaino parakstu. Nezināju, ko lai dara. Minēju, kas varēja mani nolūkot. Ilgi viņš mani spīdzināja, tikai uz rudens pusi atklāja sevi.
- Padomā tikai, kas par romantiku! Un tu ielaidies ar to plenci! Skaidra, tu neesi pie pilna prāta! Stāsti tālāk!
- Sagājāmies. Es viņu ļoti mīlēju, taču baidījos atklāti pastāstīt, ka patiesībā žēloju skolasbiedru.
- Ja mīlēji, tad vajadzēja stāstīt, bet tu slēpi.
- Slēpu gan! Laimonis vienu vakaru ienāca istabā, kad es klāju galdu un Leons kārtējo reizi bija kunga prātā. Laimonim rokās bija puķes - izrādījās, ka viņš gribējis mani bildināt. Taču - kad mūs abus ieraudzīja, tad kā vējš aizmetās projām. Nelīdzēja mana pakaļskriešana, raudāšana. Kā ūdenī iekrita. Gadiem nedeva nekādu ziņu. Tad uzradās, un, it kā nekas nebūtu noticis, nāk ciemos, tagad pat suni uzdāvināja. Es pati uzreiz neiedomājos, ka šogad Suņa gads.
- Traka, kas traka! Ko tad tu gaidīji? Lai nākamajā dienā pēc visa redzētā kristu tavā priekšā ceļos un lūgtu roku? Mūsmājās visi brīnījās, kāpēc tik gruntīgs precinieks tevi pameta. Krusttēvs pat gribēja izsludināt meklēšanu - domāja, ka tevi piekrāpis un aizlaidies. Tu arī labā! Ne vārdiņa nebildi, kas patiesībā notika, ka pati savu laimi aizbaidīji.
Skaidra klusēja. Pēc tā visa trača viņa pameta Leonu, jo tas bija uzdrošinājies pārmest, ka viņa tēlo godīgo, bet pati mājās atklāti ved brūtgānu. Tas viņai bija par daudz! Tajā pašā vakarā viņa atstāja Leonu uz visiem laikiem.
- Labi jau labi, ko nu vairs bēdāties - kas bijis, izbijis. Kaut nu tagad tev prātiņā kaut kas neienāktu tāds, kas aizbaidītu Laimoni, - samierinoši noteica Edīte, jo no sirds priecājās, ka beidzot radiniecei būs tuvs cilvēks un Suņa gads tomēr atnesīs laimi ģimenes dzīvē. - Nu gan iešu, autobuss negaidīs. Negribas līdz vakaram nīkt. Tad jau sazināsimies. Un neaizmirsi pateikt, kad būsi bildināta! - Edīte, jau uz durvīm stāvēdama, uzsauca.
Skaidra nožāvājās. Agrāk būtu gājusi nosnausties, bet tagad bija pastaigā vedams Puika. Tas savu laiku zināja un kļuva nemierīgs, ja iznāca kavēšanās. Arī tagad sāka smilkstēt.
Nedēļa bija pagājusi kā viena diena, un rīt jau viņa būs darbā. Puika gaidīs kopā ar Kārkliņmammīti. Pāris reižu viņa bija abus palaidusi kopā, abi atgriezās apmierināti. Ieraudzījis pagalmā savu aukli, suņuks aiz prieka palēcās. Tādam cilvēkam varēja uzticēt suņabērnu.
Laimonis, pabeidzis darbu, iegriezās veikalā, nopirka torti, rozes, turpat blakus juvelieru veikalā paņēma gredzenu. Tas ļoti atgādināja to vakaru, kad viņš savu iecerēto gribēja bildināt, bet visam pielika punktu redzētais vīrietis, kurš uzvedās kā īstenais saimnieks un valdītājs. Tas viņu bija tik ļoti pārsteidzis un reizē sāpinājis, ka viņš pat vairs neatcerējās, kā nokļuvis uz ceļa. Viņš atmodās kā no ļauna murga tikai mājās. Arī tur viņš neatrada mieru, tāpēc atkal izgāja uz lielceļa un apturēja pirmo mašīnu, kura brauca uz kaimiņu pilsētu. Pa šiem gadiem gāja visādi, tomēr sirdī palika Skaidra. Taču viņš vienalga sameklēja vienu sievieti, vecāku par sevi, kura rūpējās par viņu un reizē arī dziedināja viņa mīlestībā ievainoto dvēseli. Pamazām sāpe norima, un viņš saņēmās un izmācījās par sabiedrisko attiecību speciālistu. Gāja laiks, līdzi arī dzīves rūdījums, tomēr Laimonim gribējās satikt Skaidru. Vismaz paskatīties, ja ne citādi. Talkā nāca laimīgs gadījums. Viņš Rīgā saskrējās ar kādu labu paziņu no savas puses. Tas mācēja pastāstīt, ka viņa jauno dienu draudzene strādā par lietvedi pilsētā un, galvenais, dzīvo viena. Tas Laimoni stiprināja, viņš skaidri apzinājās, ka viņam vecumdienas jāpavada kopā ar Skaidru. Tas bija noticis gluži kā pasakā. Laimonis veco dzīvokli pārdeva un jauno dabūja netālu no tās mājas, kurā dzīvoja viņa mīļā sieviete. Arī ar darbu palaimējās. Atlika tikai satikties, un tas notika pilnīgi negaidot - pie bankomāta. Abi stāvēja un skatījās viens otrā, kamēr apjēdzās, ka nauda jāņem. Pamazām pārpratums noskaidrojās, un Laimonis bieži draudzeni apciemoja. Beidzot viņš iedomājās, ka saiknes varētu vēl vairāk stiprināt, ja viņš Skaidrai uzdāvinās suni - šogad tieši piemēroti. Skaidra pati taču arī Suņa gadā dzimusi - kur tad vēl lielāka izdevība varēja būt! Laimonis to garām nelaida.
Iedams pa ielu, viņš jau pa gabalu redzēja Skaidru kopā ar Puiku. Patīkami bija noraudzīties, cik viņa uzmanīgi apgājās ar to. Tas bija tik mīļi, ka Laimonis nenoturējās. Pagaidījis, kamēr abi pienāk klāt, viņš, nebēdādams ne nieka par to, ka drīz jau būs pensionārs, saņēma no pavadas brīvo Skaidras roku un turpat viņu bildināja.
- Traks, kas traks! - smējās Skaidra. - Tu nekad nemāki gaidīt, visu vajag uz sitiena.
Taču sirdī viņa nebija labāka un, paņēmusi no kabatas mobilo telefonu, piezvanīja māsīcai.
- Zini, Edīt, šovakar saņēmu bildinājumu no Laimoņa! Un zini, kur? Uz ielas, turot Puikas pavadu! Kā jau Suņa gadā pienākas.
Edīte noelsās vien: “Tie divi nekad nav bijuši gudri, sevišķi Skaidra. Un protama lieta, ka Laimonim bija bailes, ka istabā viņa vēl pārdomās. Tagad tikai jāgatavojas svinībām!”


Citu datumu laikraksti

  • Sacenšas teātra sportā

    Sacenšas teātra sportā

    Otrdien Bejas pamatskolā norisinājās teātra sporta turnīrs, kurā piedalījās Bejas un Pededzes pamatskolu, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas...

  • Tomēr likvidēs

    Tomēr likvidēs

    Alūksnes novada domes sēdē vakar deputāti tomēr pieņēma lēmumus par divu pašvaldības izglītības iestāžu likvidēšanu. 1.septembrī jaunā mācību gada...

  • Grib reklamēties Rīgā

    Grib reklamēties Rīgā

    Alūksnes novada pašvaldība iecerējusi 5.maijā Kalnciema kvartālā Rīgā, Pārdaugavas rajonā, rīkot Alūksnes svētku tirdziņu. Tajā piedalīties un...

  • Stāstu sega uzsāk ceļu Alūksnē

    Stāstu sega uzsāk ceļu Alūksnē

    Ar izstādes “Stāstu sega Latvijai” atklāšanu aizvadītajā nedēļā sākās Latvijas simtgades pasākumu cikls Alūksnē. Tas ir ilgtermiņa projekts, kurā...

  • Draudzīgais labradors Lotārs 2

    Draudzīgais labradors Lotārs

    (Turpinās no 1.lappuses)Lotārs Sarmītes, Andra un Sarmītes mammas Veltas ģimenē ienāca pirms teju septiņiem gadiem. Dzimšanas dienu mīļais suņuks...

  • Dzīve kā izrāde

    Dzīve kā izrāde

    Mums ikdiena paiet steigā, bet kādam varbūt absolūtā garlaicībā, un tā ir dzīve. Kā spēle vai izrāde ar aktieriem un skatītājiem. Kā nospēlēsi, tā...