Suņa stāsts

Savos gados, laimīgi dzīvodams sunim cienīgu dzīvi pie savas saimnieces, esmu iemācījies cilvēku, šī dabas kroņa, kā viņiem liekas, valodu un tagad, kad manas saimnieces vairs nekur nav, meklēdams jau vairākus gadus viņas izdzisušās pēdas..

Savos gados, laimīgi dzīvodams sunim cienīgu dzīvi pie savas saimnieces, esmu iemācījies cilvēku, šī dabas kroņa, kā viņiem liekas, valodu un tagad, kad manas saimnieces vairs nekur nav, meklēdams jau vairākus gadus viņas izdzisušās pēdas, klausos cilvēku runas un vēroju, cik viņi, cilvēki, ir nesuniski, ļauni, badīgi. Man, klaiņojot pa pagasta ceļiem, trāpījušies tikai daži eksemplāri, kuriem es gribētu nolaizīt roku un ar savām suņa acīm ieskatīties dvēselēs.
Var jau saprast: daudzi tāpat kā es dzīvo mūžīgā badā, ir izkāmējušies un kauktu pilnmēness naktīs pret debesīm tāpat kā es, ja tikai prastu. Tomēr tie ļaunākie cilvēku eksemplāri ir tieši tie smaržīgie, apaļākie un dusmīgākie, kas būtu gatavi arī mani noindēt, nošaut, iznīcināt, ja tikai nebūtu par slinkiem to arī izdarīt. Es pazīstu cilvēkus. Ai, kā es viņus pazīstu! Es daudziem būtu ar mieru iekost, lai arī viņi tad laizītu rētas no maniem zobiem. Tomēr es to nedaru, jo esmu labi audzināts suns, agrāk man bija pat savs krēsls, kurā zvilnēju, kad manas suņa darīšanas to atļāva. Man ir ko atcerēties. Es biju laimīgs suns. Mani suņu puikas un meitenes ir mantojuši manu iznesību. Suņiem, par laimi, nav pieņemts ilgi tupēt uz vecāku kakla, kā to dara cilvēki. Mēs, suņi, viņus agri radinām pie patstāvības.
Jā! Nav vairs neviena, kas zinātu manu vārdu un pasauktu uz tikko slaukta piena bļodu. Mani nekā nesauc, un ar nožēlu reizēm kāds cilvēku dzimuma pārstāvis pamet man maizes gabalu un pasauc: "Si! Si! Sprāgoni!" Katrs suns kāro glāstu, tāpat kā cilvēki, taču mani vairs neviens glāstīt netaisās, un es arī negribu. Man prātā saimnieces gādība, un viņas piemiņa manā suņa sirdī daudz ko nozīmē. Līdz pat šai dienai, kad bads bieži žņaudz vēderu, es suņa sapņos jūtu, ka esmu atkal mājās, savā krēslā, un sajūtu piena smaržu. Diemžēl no savas bijušās mājas esmu padzīts ar karsta ūdens šalti, jo tur iemitinājušies cilvēki, kas suņus laikam acu galā necieš, sevišķi jau klaiņojošos.
Man ir atmiņas, kaut gan tagad esmu plušķains un netīrs kā tā radība, kas nesen man gadījās ceļā. Varbūt viņš ir bez pajumtes, bet nav mana dzimuma. Ar to smārdu, kas izplūda no grāvī gulošā elpas, esmu saticies bieži, jo arī tie, kas ierauga mani, suni, pametot kādu ēdmaņu, tāpat dvašo. Reiz mani pat gribēja iedzirdīt ar to šķidrumu, kas bija paslēpies lielajā traukā, ko kopā ar kārdinoši dvašojošu gardumiņu iznesa no tās vietas, kura man nespīd. Tur neielaiž pat tos mūsu sugas pārstāvjus, kas pavada savus saimniekus. Viņi ar sunisku uzticību gaida barotājus, lai vēlāk apliecinātu savu pateicību, māju sargājot un jestri rejot. Tie ar mani nekad nesaluncinās. Esmu viņiem par prastu. Tas cilvēcīgais radījums, par kuru gribu pastāstīt, gan mani nenoniecināja un, uztusnījis no grāvja, centās mani pat apkampt, grasoties pat nobučot. Zinu, kas ir buča, jo no savas saimnieces tiku tās saņēmis kā lielu apbalvojumu par manu īpašo sunisko centību uz paša purniņa. Tā bija lielākā balva! Smirdīgu buču no grāvī nokritušā es negribēju un atvirzījos atstatu: tā dvaša, kas nāca no viņa, bija gauži pretīga. Phē! Neko tik riebīgu es ilgi nebiju odis. Būtne, vēlāk izraususies uz ceļa, sauca mani līdzi, bet es sapratu, ka ar tādu man nav pa ceļam. Tas bija zem mana suņa goda.
Vēlāk es viņu tiku redzējis un pat tuvumā apošņājis, bet viņš mani laikam vairs neatcerējās un līdzi nesauca. Varbūt es tagad arī ietu... Divi ir tomēr labāk nekā viens. Galu galā, ja mani nepieliktu pie ķēdes, varbūt es arī laimētu, jo jumts un barība ir katra suņa sapnis. Tomēr no brīvības zaudēšanas es baidījos visvairāk. Es jau pārāk sen biju pats par sevi noteicējs. Man bija savi ceļi. Es zināju, no kā ir jābēg, kurš ir žēlsirdīgs, bet kuru vienkārši ir jāapiet ar līkumu. Man gadījās katru dienu citi piedzīvojumi, un tie parasti nebija ar maniem sugas brāļiem, no kuriem es, patiesību sakot, izvairījos. Es vairs nebiju tik stiprs, lai uzvarētu suņu cīņās. Mani labākie suņa gadi bija jau pagātnē. Tagad es velku savas dienas, tikai tukšais vēders liek riksītī tecēt uz vietām, kur var cerēt uz kādu kumosu.
Tāda vieta bija pašā pagasta vidū. No šīs mājas vairākas reizes dienā nāca tādas smaržas, kādas bija arī manas saimnieces mājās. Tolaik es to tā neizjutu, jo mans vēders nesažņaudzās izsalkuma krampjos kā tagad. Es biju dresēts suns: pratu zicēt jeb sēdēt uz pakaļkājām, pienest malkas pagali vai citu lietu, ko spēlējoties saimniece aizmeta tālu projām. Toreiz man iemācīja arī citus trikus, piemēram, pienest ēdiena ieliešanai savu bļodiņu, es zināju dažādas komandas, kuras vairs neviens man neizsauc: ,,Fas! Sēdēt! Pie kājas! Vietā!" Kur tagad mana bļoda? Ja nav sava trauka, tad nav arī garantētas barības. To es sapratu jau pirmajā gadā, kopš kļuvu par bezpajumtnieku. Katrs trauks, ko es redzēju māju pagalmos, man atgādināja tās bezrūpīgās dienas, un pa muti tad iztecēja siekalas. Vienreiz man bija diezgan: es kā dresēts suns taču varu staigāt pa pagastu arī ar bļodiņu zobos, lai man ir savs trauks, varbūt tad šinī smaržīgajā mājā arī man būs vieta. Es būšu labs sargs, ja mani pieņems.
Trauku nolēmu atnest no pagalma, kur mudžēt mudžēja no spārnainām radībām, kuras es reizēm biju aprijis pa vienai vien ar visām spalvām un vienreiz saņēmis ar pagali tā, ka dienu gulēju netālajā grāvī, sāpēs mocīdamies. Tomēr es izturēju, ciešot sāpes kājā, pēc laika steberēju atkal savās gaitās, tomēr putnu pagalmā vairs nerādījos. Spārnotos es tur vairs neiekāroju, bet bļoda stāvēja prātā. Tagad es to nesu uz smaržīgajām mājām. Nostājos lūdzēja pozā – to es biju labi iemācījies. Tas reizēm iedarbojās, man atmeta kādu kumosu, ko es aizvien apriju tādā ātrumā, ka nejutu ne smaržu, ne garšu. Bads bija mans pastāvīgais pavadonis.
Kādu laiku pie smaržīgas mājas mani neviens neievēroja. Durvis nevērās, tikai smaržas! Tās kļuva neizturamas un smacēja mani vai nost. Es neatlaidos un pietuvojos durvīm vēl tuvāk. Beidzot! Pavērās sprauga un smaržīga, apaļa būtne, tieši kā mana saimniece parādījās durvīs. Sākumā viņa kā parasti dusmīgi uz mani skatījās, tad sāka izdot kādas dīvainas draudzīgas skaņas: "Nāciet skatīties! Bomzītis atnācis ar savu trauku!" Izcēlās vesela jezga. Izskrēja vairākas citādi nekā šī būtne smaržojošas sievietes. "Dzeniet viņu projām! Pieradīs, nevarēs atkauties! Ej projām!" viena par otru sauca viņas. Tad durvis aizvērās, un man traukts izšļuka no zobiem. Nekā! Stāvēju, asti nolaidis. Tad atkal durvis pavērās. Iznāca gardi smaržojošā būtne ar lielāku trauku rokās un pielēja manu atnesto bļodu ar barību. Kad izsalkums bija apmierināts, es atgūlos zem krūma un iesnauzdamies nodomāju: "Savā iepriekšējā dzīvē laikam viņa ir bijusi suns! Citādi nevar būt. Viņai taču ir suņa sirds!"

Citu datumu laikraksti

  • Kontrolē pastiprināti

    Pārtikas un veterinārais dienests vasaras karstajā periodā pastiprināti kontrolē, kā tirdzniecības vietās, veikalos, sabiedriskās ēdināšanas...

  • Skatītājus priecē ar pirmizrādi

    Vakar Kolberģa bērnu teātra studija skatītājiem vērtējumam nodeva pirmizrādi - H.Paukša lugu “Raganas trīs noslēpumi”.Vakar Kolberģa bērnu teātra...

  • Karstajā laikā veikalu plaukti kļūst tukšāki

    Gaisa temperatūra dienvidū sasniedz pat 30 grādus, un kāda alūksniete stāsta, ka vakarpusē veikalā vairs nav bijis gāzētā minerālūdens.Gaisa...

  • Izglītos, kā sākt uzņēmējdarbību

    Vidzemes attīstības aģentūras izstrādātais projekts “Jaunu komercsabiedrību un pašnodarbinātības veicināšana Vidzemes reģionā”, kurā kā partneri...

  • Pusaudži var piedalīties grāmatas veidošanā

    “Latvenergo” sācis izglītojošas grāmatas sagatavošanu 5. - 7.klašu skolēniem. Tās tapšanā aicināti iesaistīties skolēni, kas var piedalīties...

  • Aicina pieteikties pagasta konkursā

    Ziemeru pagasta padomes sēdē apstiprināja konkursa nolikumu “Sakoptākā sēta 2005”. Tajā noteikts, ka no 8. līdz 14.augustam komisija vērtēs izlozētās...