Pūpolsvētdienas rītā saule silti un maigi noglāsta vaigus, kad izeju laukā skatīties, kā melnsvārcis strazds vītero savu āriju pavasarim.
Pūpolsvētdienas rītā saule silti un maigi noglāsta vaigus, kad izeju laukā skatīties, kā melnsvārcis strazds vītero savu āriju pavasarim. Solistu bērza zaros tomēr nemanu, bet dziesma ar aizraujošu pacilātību skan pavisam tuvu. Viena no senākajām Lieldienu tradīcijām ir putnu dzīšana. Aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, cerēja, ka ar to ir prom visas raizes un ļaunums. Ja tas būtu tik vienkārši!
Klusajā nedēļā jāatrod laiks ieskatīties sevī, izvērtēt domas, vārdus un darbus. Kāda es esmu? Tas laikam ir grūtākais jautājums, uz kuru atbildi meklē visu dzīvi. Un var gadīties, ka tā arī neatrod. Neatklāta paliek cilvēka patiesā seja, jo tā nepārtraukti mainās. Uzvedība un rīcība pilnībā neatsedz būtību, bet rāda katra prasmi iekļauties tādos vai citādos spēles noteikumos. Kļūstu vēsa un atturīga, ja redzu kādu izplūstam pārmērīgi saldā laipnībā vai sirsnībā, skaidri zinot - tā ir liekuļošana. Alfrēds Jaunušans
80 gadu jubilejā sevi raksturojis - labiņais. Droši vien tas ir patiesāk, lai gan parasti katrs sevi vērtē kā vislabāko, bet slikti, protams, ir daudzi apkārtējie. Domāju, ka arī es esmu labiņā. Tāpat kā A.Jaunušans gribu, lai visiem ir labi. Bet aizstāvēt neprotu ne sevi, ne citus.
Dēls saka, ka es ļaujot sevi apvainot un pazemot. Vai tā būtu baušļa: "Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru!" ievērošana? Jā, ļauju un pagriežu otru cerībā, ka nesitīs. Tomēr nereti izrādās, ka kādam tā liekas lieliska izdevība nevērīgā vēzienā izmēģināt roku. Nesen pieķēru sevi, ka pati kļūstu nevajadzīgi asa. Iespējams, ka tā ir instinktīva pašaizsardzība. Tomēr nevienam labāk nekļūst, ja, daudz nedomājot, saka visu, kas ienāk prātā. Nezinu, kā tas ir citiem. Bet es jau drīz jūtu atgriežamies savu vārdu mestos akmeņus. Izrādās - tiem piemīt bumeranga efekts! Tas nenozīmē, ka saņemu līdzīgu atbildi. Nē, sekas izjūtu pati, turklāt sāpīgi.
Vai esmu bijusi laimīga? Nezinu. Atkal un atkal meistaroju buras savam sapņu kuģim. Gadiem ritot, zūd ticība, ka tas būs stiprāks par tukšiem solījumiem un nepaveiktiem darbiem. Piepildīt jebkuru vēlēšanos ir viegli tikai pasakās. Jāpaņem burvju nūjiņa, tad tā jāpavicina. Patiesībā nūjiņa ir tikai palīglīdzeklis, bet brīnuma pamatā ir vēlēšanās spēks un domas stiprums. Acīmredzot to pietrūkst! Bet ir vēlēšanās, ko varu izpildīt: būt par sargeņģeli saviem mīļajiem, dienu steigā atrast laiku pajautāt, kā jūtas cilvēki man blakus: darbā, poliklīnikā, veikalā. Varbūt viņiem ir daudz smagāk: nav darba, nav veselības, nav naudas? Nav jābūt ne burvei, ne miljonārei, lai palīdzētu.
Lieldienās saule šūpojoties trīs reizes uz vienu un otru pusi. Tāpat šūpojamies mēs dienu pēc dienas - te augšā, te lejā. Ja liekas, ka šūpoles vairs nenes augšup, jāsāk kustība no jauna.
