Svešumā glabā dzimtās zemes mūziku

Edmunds Strautiņš lielāko mūža daļu dzīvojis Austrālijā. Turp viņš aizbrauca, kad pēc kara Vācijā vajadzēja izšķirties - atgriezties Latvijā, ko bija okupējusi Krievijas armija, vai izvēlēties citu valsti.

Edmunds Strautiņš lielāko mūža daļu dzīvojis Austrālijā. Turp viņš aizbrauca, kad pēc kara Vācijā vajadzēja izšķirties - atgriezties Latvijā, ko bija okupējusi Krievijas armija, vai izvēlēties citu valsti. Vīrietis atzīst, ka tagad viņa mājas ir Austrālijā. Tomēr arī šo vasaru tāpat kā iepriekšējo viņš pavada Alūksnē, kas ir mātes un tēva dzimtā puse.
"Eju garos pārgājienos. Sevišķi man patīk Vaidavas krastos. Tomēr ir arī skumji - apmēram trīs kilometru rādiusā daudzas mājas ir pamestas. Bet kādreiz Latvijas laukos dzīvoja 75 procenti iedzīvotāju, jo tur viņiem bija labi. Ja toreiz, pēc kara, būtu nolēmis atgriezties, arī mana dzīve droši vien būtu nožēlojama trūkumā un nabadzībā. Tolaik man bija 19 gadu un gribējās sākt jaunu dzīvi," spriež E.Strautiņš.
Nevēlas atgriezties "strādnieku paradīzē"
Pie latviešiem nāca vervētāji no Austrālijas, no Amerikas, Brazīlijas un Venecuēlas... "Austrālijai vajadzēja darbarokas tāpat kā Vācijai, kad pirms kara beigām, 1944.gada oktobrī, mūs par velti kuģī aizveda no Latvijas," atceras E.Strautiņš.
Sākumā tēvs strādāja par šoferi, bet Edmunds bija māceklis amatnieku darbnīcā. Viss mainījās, kad kluso Tīringenes meža apvidu bija nolemts atdot krievu karaspēka pārvaldē. Tas nozīmēja, ka atkal bija jābēg tāpat kā atstājot Latviju, ja negribēja atgriezties okupētajā dzimtenē.
Pirms bēgļu gaitām Strautiņu ģimene dzīvoja Daugavpilī. Alūksnes rajonā starp Lāsberģi un Mārkalnes pagastu bija "Birzes", kur vasarās Edmunds gāja ganos pie mātes tēva. Tēva tēvs Juris Zābaks dzīvoja Alūksnē, Glika ielā 7. Par tēva brāli Nikolaju jeb Konci stāstīts Aleksandra Pelēča grāmatā "Ormaņa Zirdes pēdējais brauciens". Viņš brauca ar zaļo mucu, bija zelta vedējs, ko vecākie pilsētas iedzīvotāji vēl atceras. Ko darītu un kā veidotos Edmunda dzīve, ja viņš pārbrauktu mājās, grūti iedomāties.
Glabā J.Vītola dāvātās notis
E.Strautiņš visur līdzi ņem vijoli. Mājās viņam ir Jāzepa Vītola ar roku rakstītas notis "Romance". Tās jaunajam vijolniekam komponists nosūtīja pēc uzstāšanas Vācijā izceļojušo personu nometnē. "Vācijā dzīvojām nometnē Berhtesgādenā, kur bija Hitlera mītne un viņa aizsargu armijas kazarmas. Mums regulāri vajadzēja rīkot koncertus. Brauca mūziķi no citām nometnēm un arī populāri vācu izpildītāji. Es uzstājos diezgan bieži," atceras E.Strautiņš. J. Vītols viņa vijoles spēli nedzirdēja, bet bija ieradušies klausītāji, kas komponistu pazina.
"Divās paaudzēs esmu ticis līdz simfoniskā orķestra mūziķa statusam. Mans tēvs spēlēja cītaru," secina viņš.
Daugavpilī, kur pirms kara dzīvoja Edmunda ģimene, viņa mūzikas pedagogs bija Pauls Krūmiņš. Kas gribēja turpināt muzikālo izglītību Vācijā, tie no Berhtesgādenas brauca uz Zalcburgu. Jaunietis atrada sev skolotāju turpat. Tas bija vācu armijas virsnieks, kas pēc kara dzīvoja pāris kilometrus no nometnes.
"Neatceros, kā viņu sameklēju. Pastāstīju, ka manas mātes brālēns bija virsnieks Latvijas, krievu un arī vācu armijā, jo viņa veterinārā feldšera specialitāte vienmēr bija vajadzīga. Laikam tas viņam patika," pieļauj E.Strautiņš.
Muzikālo izglītību viņš turpināja Austrālijā, kur apmeklēja privātstundas. Apguva arī teoriju Sidnejas konservatorijā. Lai varētu samaksāt par mācībām, Edmunds strādāja liela veikala noliktavā, kur sprauda cenas precēm. Par laimi, darbavieta nebija tālu no konservatorijas, tāpēc pusdienas pārtraukumā vīrietis skrēja uz turieni. Turklāt darba devējs atļāva kavēt, ja tas bija nepieciešams mācībām.
Iegūst humanitāro izglītību
1945.gadā latvieši Vācijas nometnē "Insula" izveidoja savu ģimnāziju. Tā bija kā dzimtenes saliņa svešumā. Tur Edmunds ieguva apliecību par vidējo izglītību, jo Daugavpilī bija pabeigtas tikai divas vidusskolas klases. Obligāti bija jāmācās vācu valoda, kā arī angļu valoda. To viņš bija mācījies jau no 2.klases. "Izvēlējos humanitāro novirzienu, ko biju sācis Daugavpilī. Man vajadzēja apgūt vēl latīņu valodu. Protams, bija jākārto arī eksāmens latviešu valodā," atceras Edmunds.
Viņš domā, ka ārzemju latvieši ir saglabājuši tīrāku dzimto valodu nekā Latvijā dzīvojošie. Te tā ir piesārņota ar rusicismiem, tāpat arvien vairāk lieto angļu vārdus vai arī to burtiskus tulkojumus. "Oriģinālu, labu un pareizu latviešu valodu vairs nedzird. Es vēl tagad nezinu, ko nozīmē vārds "cehs". Un kas ir gabarīta gaismas?" nesaprot ārzemju latvietis.
Zinātnieks strādā patentu birojā
"Es ļoti gribēju kļūt mūziķis, bet austrāliešu mūziķu arodbiedrība bija stingri noslēgta, tāpēc tajā neviens ārzemnieks nevarēja iekļūt. Tomēr izturēju konkursu un 12 gadus spēlēju Kamberas simfoniskajā orķestrī. Tiesa, tas man ne sevišķi patika, jo pēc savas būtības esmu solists," atzīst E.Strautiņš. Tāda iespēja viņam bija, muzicējot turienes latviešiem. Tiem viņš atskaņoja arī J.Vītola "Romanci".
Orķestrī vietu viņš ieguva, kad jau gandrīz bija atmetis visas cerības. Lai varētu strādāt un pelnīt, pabeidza augstskolu un ieguva zinātnieka grādu fizikā un ķīmijā. Darbs patentu birojā bija labi apmaksāts, turklāt radās interese par vēl nezināmo un neatklāto.
"Tagad esmu pensijā un ir vairāk brīva laika, tāpēc gribu aprēķināt gravitācijas konstanti. Kaut kas no augšas man rāda virzienu, kādā iet. Bet tas notiek palēnām, nevis uzreiz," apgalvo E.Strautiņš.
Viņš kādu laiku nodarbojies ar dārgakmeņu slīpēšanu. Austrālijā tos atrast neesot grūti, bet slīpēšanas prasmi Edmunds apguvis pats.
"Pats vērtīgākais dzīvē ir saprast pasauli un sevi. Tomēr visu nevar izskaidrot. Ticu Dievam, par kādu raksta Spinoza. Tas ir tik liels, ka bez viņa nav vietas nekam citam," atzīst E.Strautiņš.
***
Vizītkarte
- Vārds, uzvārds: Edmunds Strautiņš.
- Dzīvesvieta: nenoteikta, jo pensionārs var ceļot.
- Tautība: latvietis.
- Ģimenes stāvoklis - bija precējies, ir divi dēli, viens dzīvo Latvijā, otrs - Austrālijā.
- Vaļasprieks - turpina muzicēt un strādāt fiziķa zinātnisko darbu.

Citu datumu laikraksti

  • Svinēs dižvītola simtgadi

    Apenieši: jūtas atbildīgi par koka likteni. Pirmo reizi nākamnedēļ Apē rīkos Dižvītola svētkus, lai atzīmētu Dzenīšu dižvītola 100 gadu...

  • Baronu dzimtas pārstāve interesējas par senčiem

    Alūksnes Jauno pili un parku, kas kādreiz bijis baronu Fītinghofu īpašums, apmeklēja Kristina Sibilla Johanna Dīringa (dzimusi Fītinghofa). Viņas...

  • Sāksies pagastu konkurss

    No 1.jūlija sāksies konkurss “Sakoptākais Alūksnes rajona pagasts 2004”, kura nolikumu apstiprināja Alūksnes rajona padomes jūnija sēdē.No 1.jūlija...

  • Latvijas premjeram daudz darba

    Uzticības balsojums valdībai Saeimā pierādīja, ka valdošā politisko partiju koalīcija šobrīd ir imūna pret “Jaunā laika” un “Tēvzemei un...

  • Bibliotēka saņem jaunas grāmatas

    Kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis divus Veclaicenes bibliotēkas projektus, kas paredz iegādāties jaunas grāmatas.Kultūrkapitāla fonds ir...

  • Dārznieka jāņuzāles ir rododendri

    Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē rododendrus.Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē...

  • Asinis nodevis 108 reizes

    Alūksnietis Aleksandrs Filatovs nākamnedēļ saņems Veselības ministra Rinalda Muciņa parakstītu Atzinības rakstu, jo ir Alūksnes rajona donors, kas...

  • Kļūdu labojums

    10.jūnija laikraksta informācijā „Vienīgā skola valstī saņem ASV atbalstu” nepareizi minēts, ka remontdarbiem Alūksnes sākumskolā paredzēti 3 miljoni...

  • Cilvēkiem palīdz nedomājot

    Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts, ka ir jāpalīdz cilvēkiem, tādēļ arī viņš ir izvēlējies būt donors.Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts,...