Tās sajūtas ir neaprakstāmas!

Kristīne Vimba, Alūksnes Bērnu un jauniešu centra metodiķe

Nespēju iedomāties, kā tas viss notiek
Biju svētkos pirmo reizi kā audzinātāja Alūksnes Bērnu un jauniešu centra deju kolektīvam “Enku Drenku”. Biju atbildīga par 19 bērniem, bet kopumā no centra devās divas grupas, kolektīva vadītāja Daiga Ozoliņa, kā arī otra audzinātāja – Ināra Apsīte. Es biju pirmo reizi šādā amatā un varu teikt, ka jauniešus pieskatīt ir vieglāk nekā bērnus, jo viņiem tomēr jau ir atbildības sajūta. Neviens arī nekur nenozuda. Vienīgie starpgadījumi bija karstā laika dēļ. Arī starp mūsu dejotājiem  dažiem jauniešiem kļuva slikti lielā karstuma dēļ.
Biju uz deju ģenerālmēģinājuma un noslēguma koncertu. Tās sajūtas ir neaprakstāmas! It īpaši tādēļ, ka redzēju, kā tas tapa. Kā divās trīs dienās tas viss tiek salikts kopā. Pirms tam, kad skatījos svētkus televīzijā, es pat nespēju iedomāties, kā tas viss notiek. Visi tie aptuveni 14 000 dejotāju ir ļoti lieli malači! Jaunieši pēc svētkiem arī mainās. Viņi svētku tapšanā ielika ļoti lielu darbu un atzīst, ka noslēguma koncertā devās dejot ar pavisam citādākām sajūtām. Tā ir dejošana ar pavisam citādāku atdevi.
Sēžot pie televizora, nevar tik ļoti izjust to kopības sajūtu. Esot klātienē, tās ir pavisam citas sajūtas. Arī man izdevās to sajust. Kopā ar jauniešiem devos mēģinājumos uz laukuma, palīdzēju atrast vietas. Noslēguma koncertā man pārskrēja skudriņas, tā noteikti var izjust arī lielu patriotismu. Mums blakus sēdēja vairāki japāņi, un viņi visu laiku fotografēja, filmēja un māja dejotājiem. Manuprāt, viņiem ir grūti aptvert, kā to visu var paveikt.

Uģis Puzulis, keramiķis

Dziedātāju daudz vairāk nekā skatītāju
Alūksnes studijai bija viena telts, kurā tirgojām savu ražojumu. Tur bija audējas, Laimoņa Bāliņa kalumi un mana keramika. Bija arī dažas nojumes, kurās mums bija jāparāda cilvēkiem, kā tas viss top. Interesentu bija ļoti daudz, arī dejotāji un dziedātāji. Es rādīju cilvēkiem virpošanu, ļāvu to arī mēģināt citiem. Izvirpotos darbus arī apdedzināja. Katru dienu bija iespēja darboties. Galvenais bija cilvēkiem parādīt amata būtību, kā tas ir, ka tas nebūt nav tik viegli, kā to daži iedomājas. Protams, vienmēr ir prieks, kad kāds pēc šādas pamēģināšanas vēlas pievērsties kādam noteiktam amatam vairāk.
Dziesmu un Deju svētkos esmu bijis arī agrāk. Pirmo reizi piedalījos deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl dziedāju vīru korī “Celtnieks”. Tās sajūtas ir grandiozas! Es šoreiz tiku noskatīties gan deju, gan dziesmu lielkoncertu ģenerālmēģinājumus. Tas ir tāds varenums, kad tik daudzi cilvēki sadarbojas kopā! Ir liela vienotības sajūta. Arī starp skatītājiem. Protams, bērni skraida un vecāki viņiem skrien līdzi, taču kopumā cilvēki cītīgi klausās koncertu. Manuprāt, nevajadzētu būt tā, ka dziedātāju ir daudz vairāk nekā skatītāju. Es ceru, ka uz simtgadi koncerts noritēs tur, kur varēs būt daudz vairāk skatītāju.
Šoreiz piedalījās arī koris no Japānas, un, manuprāt, tas ir apsveicami. Mūsu svētku tradīcija ir ļoti īpaša, un, cik man zināms, nekur citur pasaulē tā nav tik liela un izteikta. Ir, kad savācas pāris tūkstoši, bet mums dalībnieku ir ļoti daudz - vairāk par desmit tūkstošiem. Tieši tas rada to varenuma izjūtu.

Inese Volšteine, Pededzes muzeja vadītāja, dzied folkloras kopā „Labā oma”

Jutāmies
novērtēti
Pirmajā dienā bija milzīga pacilātības sajūta. Viss bija perfekti organizēts, un pret dalībniekiem izturējās ļoti labi. 1.jūlijā mēs dziedājām Lielajā ģildē, bet 3.jūlijā – Vērmanes dārzā. Mēs gan nepalikām Rīgā, bet braukājām uz mājām, jo mums tomēr ir saimniecības, taču tik un tā izdevās izjust šo milzīgo kopības sajūtu. It sevišķi gājienā, sajutos kā šī mazā daļiņa no kaut kā īpaša.
Šis bija otrais gads, kad piedalāmies Dziesmu svētkos, un, protams, jutāmies novērtēti. Varbūt mēs nebijām tik labi, bet varbūt mūs vienkārši neievēroja. Mazākumtautību kolektīvu ir ļoti daudz, viņi ir saradušies kā sēnes pēc lietus, un konkurence bija ļoti liela. Dziedāt Lielajā ģildē ir kas tiešām īpašs. Mēs esam ļoti gandarīti un pacilāti. Ir ļoti patīkama sajūta, ka esam to paveikuši.
Piedalīties svētkos ir liels gods. Mēs nepārstāvam tikai Pededzi, bet visu Alūksnes novadu. Tā ir īpaša sajūta, ka tu vari to popularizēt. Ir prieks, ka arī mēs esam vieni no tiem, kuriem izdevās celt gaismā Alūksnes novadu.
Pēc svētkiem bija grūti atgriezties ikdienā. Bija grūti uzsākt tādus ikdienas darbus. Man tas prasīja veselu pusi dienas. Nezinu, vai pēc Dziesmu svētkiem cilvēki mainās, bet man šie svētki tomēr ir garīgs pārdzīvojums, kas tāds, kas spēj piepildīt. Tā ir īpaša sajūta, kad tu atskārsti, ka piederi Latvijai un mūsu ir tik daudz. Tas starojums aiziet gaisā, un tās sajūtas vēl ilgi nespēj pamest. Tas piepilda cilvēku ar labestību, un gribas būt labākam.
 

Citu datumu laikraksti

  • Izskrien “Alpu” pļavas

    Zeltiņu pagastā pie „Alpu” mājām sestdien jau ceturto gadu norisinājās skrējiens „Alpu pļavas”, kurā tā dalībniekiem jāskrien pa dabiskām, nepļautām...

  • Alūksnieši - otrie

    Alūksnes Pilssalā 29.jūnijā norisinājās Atzeles novada (Alūksne, Gulbene, Balvi) atklātais čempionāts pludmales volejbolā. Vīriešu grupu konkurencē...

  • Vēl viens zaudējums

    Pilssalas stadionā notika Austrumlatvijas 2.līgas čempionāta futbolā spēle starp Alūksnes un Pļaviņu komandu. Diemžēl alūksnieši nespēja realizēt...

  • 28.jūnijs – 4.jūlijs

    Auns Domas par atpūtu vai tālāku ceļojumu virmos gaisā ik mirkli. Vairāk enerģijas tiks patērēts, veicot mājas darbus. Neīstā brīdī parādītais...

  • Afiša

    28.jūnijā 20.30 Zeltiņu sporta un atpūtas parkā - pagasta pašdarbības kolektīvu koncerts „Tā smaržo vasara”. 28.jūnijā 17.30 Strautiņos pie...

  • Pirmo reizi pacels Dziesmu un Deju svētku karogus

    Sagaidot XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkus, 30.jūnijā visā Latvijā, tostarp Alūksnes un Apes novados, mastā uzvīsies īpašais ...