Testaments

Nobeigums. Turpinās no 11.jūlija. “Ūja! Ūja! Vai tad tavi radi būtu tādi šmaucēji?”.

Nobeigums. Turpinās no 11.jūlija.
"Ūja! Ūja! Vai tad tavi radi būtu tādi šmaucēji?" Jānis kādu laiciņu nesaka ne vārda, tad paņem vīna pudeli, trīs glāzītes un atkal atsēžas pie galda un ielej dzidro dzērienu līdz pašām glāzīšu malām:
"Nu tad par to, lai tava manta nonāk pareizās rokās!"
Brālis ar sievu savējās izdzer līdz dibenam, bet Antonija pauzē. Antonijai pamazām rodas aizdomas, ka tie nu ir tie mantojuma kārotāji, kas ieradušies viņu sveikt sen pagājušajā jubilejā, kas izrādījusies tikai tāds iegansts.
"Es domāju tā, ka tev dzīvoklis būtu jānoformē kā dāvana Ingara dēlam Robertam. Tas beidz ģimnāziju, pēc tam studēs, ir jau līgavu noskatījis."
"...un tam to naudu vajadzēs, varēs dzīvokli sist arī gaisā?" Antonija indīgā pieskaņā pabeidz pa savam Jāņa iesākto teikumu. "Es Robertu ilgi neesmu redzējusi un nezinu pat, kā viņš šobrīd izskatās. Ko nepaķērāt līdzi? Viņš jau arī mani – tanti - knapi zina...un vai tad tāds var pretendēt uz manu korteli? Ne katram runcim krējuma pods! Un kā tad tu, brālīt, domā par to mežu? Kuram tad to? Es redzu, ka tev plāni priekš manis sastādīti, bet parakstu vajadzēs uzlikt man!"
"Mēs jau domājām atbraukt ar padomu un izrunāt kā labāk! Ja tev labāki plāni, tas tavā ziņā, mēs jau neko! Mums neko nevajag, mēs tikai gribējām kā labāk!" Zeltīte izlīdzina vīra teikto.
"Arī mantojums ir jānopelna. Tikai vinnests loterijā krīt no gaisa, bet biļete vienalga jāpērk. Vai tad tā nav?" un Antonija pikta ceļas no galda un sāk ridāt traukus. Kaut kas viņai sāk nepatikt. Zeltīte palīdz aiznest neapēstos labumus uz ledusskapi. Svētki ir beigušies! Jaunie arī kļuvuši steidzīgi. Mājās esot visādi darbi, lai atvainojot. Esot jābrauc! Drīz visi bez īpašas mīļas atvadīšanās sakāpj abos autiņos, un Antonija paliek viena ar savām domām pie netīro trauku kaudzes. Pēkšņi viņa atceras, ka dāvana - sainis - palicis neapskatīts. Tāda nepieklājība no viņas puses! Ka tik radi nebūtu apvainojušies! Pieklājība prasīja dāvanu izsaiņot, dāvinātājiem klātesot! Kad dāvana ir iztīta, Antonijai tikpat kā rokas atšļūk: iesaiņojumā ir tautiskais deķis. Nu, akurāt, tāds, kādu sedz uz zārka vāka pirms ielaišanas kapā. Vai viņi arī tā domājuši, Antonija var tikai prātot. Dāvana sajauc Antonijas prātus par testamentu vēl vairāk: nu taisni mājiens ar sētas mietu!
Naktī viņa sapnī redz atkal savu Albertu. Šoreiz viņš ir atnācis tā kā ciemā un apsēdies pie istabas galda goda drēbēs saģērbies. Antonija redz visu tik skaidri kā dzīvē. "Tu ar to testamentu nesteidzies, bet padancini viņus, lai redzi, kurš ir mūsu mantas vērts. Tu vēl ilgi nemirsi, tici man!" un sapnis pārtrūkst kā agrāk ķinītī rādītās filmas lente: Alberts pēc šiem vārdiem ir atkal pazudis, bet Antonija ielāgo viņa sacīto.
Albertam izrādās taisnība: radi sāk Antoniju apmeklēt vai ik nedēļas. Vieni aicina ciemos, citi palīdz pie dārza stādīšanas un ravēšanas, Roberts atbrauc un nodzīvo pie tantes veselu nedēļu un nemaz nav laisks televizora lūriķis, saskalda un piekrauj pilnu malkas šķūni, bet Ingars, tas pats, kura dēlam Robertam Jānis ieteica norakstīt dzīvokli, aizved Antoniju ceļojumā uz Aglonu. Roberts arī izrādījās saprātīgs rada gabals. Reizēm Antonijai liekas, ka visi sacenšas izrādīties, kurš labāks, dāsnāks un izpalīdzīgāks. Antonija pie sevis reizēm pasmīn: kam ir manta, tam jau biežāk paklanās... Ar varu gan neviens nevar kļūt mīļš, un tikai laiks izsver, kas ir kas. Ja Alberts sapnī pareizi teica, tad Antonijai laika lēmuma pieņemšanai pietiek! Kaut gan ir arī izteiciens: cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Antonija cenšas savus tuvākos radus iepazīst tikpat kā no jauna. Slikti jau viņi nav! Pati arī vainīga pie tās atsvešināšanās. Pašai arī solītis bija jāpasper pretī, un to Antonija tagad darīja ar prieku, vērodama radu dzīves tuvāk, ne vairs no attāluma un lepnā vientulībā kā līdz šim, bieži pat piemirsdama par to sava testamenta lietu. Neviens arī neko vairs neatgādina. Tikai radu uzdāvinātā tautiskā sedzene pa reizei, acīs iekrizdama, mēmi atgādina dzīves patiesību: nekas nav mūžīgs! Antonija tagad vēl mazāk saprot, kam novēlēt savu mantību, jo visi ir izrādījušies vienlīdz labi un viņa visbeidzot nolemj uzticēt savu mantu Jānim, lai tas, gudrāks būdams, sadala kā vēlas un pats nes atbildību dieva un sirdsapziņas priekšā, ja jau taisījās par lielo padomdevēju.

Citu datumu laikraksti

  • Mālpilī skolēni izdzīvos lauku dzīvi

    Lauku dzīves izzināšana, ekskursijas un iepazīšanās ar saimniecībām, lopkopība un augkopība, darbs grupās, veidojot saimniecību maketus, konkursi un...

  • Saeima aizmirsa

    Rīgā, Pērnavas un Vagona ielu krustojumā, 2.jūlijā ceļu satiksmes negadījumā cieta divi policijas darbinieki. Neraugoties uz mediķu pūlēm un donoru...

  • Sāk likt jumtu degušajai mājai

    No trīs pretendentiem iedzīvotāji, kuru dzīvokļi ir Alūksnē, Dzirnavu ielā 3, izvēlējušies SIA "Ozolmājas". Uzņēmuma strādnieki sākuši atjaunot...

  • Dziesmotais kurvītis

    Nedēļa kopumā pagājusi vērienīgākās prātulas «Latvieši - dziedātāju tauta» apliecinājuma – Dziesmu un deju svētku – zīmē.Nedēļa kopumā pagājusi...

  • Divkosīgas rūpes raķešu ēnā

    Japānā kārtējo sammitu aizvadījuši astoņu industriāli attīstīto valstu jeb G8 līderi.Japānā kārtējo sammitu aizvadījuši astoņu industriāli attīstīto...

  • Dzīve dārgāka, apbedīšana lētāka

    Malta. Lai arī dzīves dārdzība Maltā paaugstinās, drīzumā šajā valstī varētu kristies apbedīšanas pakalpojumu cenas.Malta. Lai arī dzīves dārdzība...

  • Mērnieku laiki drīz beigsies

    Laimonis Sīpols: attīstībai vajadzīgas lielākas pašvaldības.Laimonis Sīpols: attīstībai vajadzīgas lielākas pašvaldības Alūksnes novadu veidojošām...

  • Mūsu ierocis – klusēšana

    Kurš tad iemīlējies domā, ka kādreiz strīdēsies un ecēsies? Mēs ar vīru arī nebijām izņēmums un pat labu laiku pēc kāzām varējām draugu vidū...

  • Rūgtas, tomēr zāles

    Dzīvojam sabiedrībā, tāpēc konflikts jārisina civilizēti. Neesam dzīvnieki, lai dusmu brīdī būtu tikai instinktu vadīti.Dzīvojam sabiedrībā, tāpēc...