Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ticība dod gaismu sirdij un prātam

Alūksnes Svētā Bonifācija Romas katoļu draudzes prāvests priesteris Andžejs Keziks atzīst, ka viņa darbs ir aicinājums, nevis profesija.

Alūksnes Svētā Bonifācija Romas katoļu draudzes prāvests priesteris Andžejs Keziks atzīst, ka viņa darbs ir aicinājums, nevis profesija. Tas ir piepildījis viņa vēlmi: kļūt par skolotāju, par virsnieku, par diplomātu un par ārstu. Liekas, ka vienas dzīves ir par maz, lai tas būtu iespējams. Izrādās - var.
"Priesteris ir debesu valstības vēstnieks šajā pasaulē. Tātad esmu diplomāts. Esmu arī ārsts, jo Jēzus padara priesterus par garīgiem ārstiem, kas dziedina dvēseli. Varu būt virsnieks, jo no septembra uz laiku veicu Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona kapelāna pienākumus. Vadu jauniešiem ticības mācības nodarbības, tātad pildu arī priestera sūtību mācīt tautu. Neesmu skolotājs ar pedagoģisku izglītību, bet ar Pestītāja sūtību. Tātad priestera pienākumi apvieno visu, ko vēlējās mana sirds," secina A.Keziks.
Viņš atzīst, ka Alūksne ir nedaudz miegaina mazpilsēta. Daudzi ir vienaldzīgi pret ticības lietām. Tagad priesterim būs iespēja izglītot jauniešus reliģiskos jautājumos, lai tie neiesaistītos sektās. A.Keziks vēlas veicināt izpratni, ko nozīmē ticības brīvība, dzīves mērķa skaidrība un morāles vērtības.
"Pirmās skolas pasaulē dibināja katoļu mūki, kas izglītoja bērnus. Baznīca bija skolotāja un audzinātāja. Tagad valsts ir šķirta no baznīcas, tāpēc skolu programmās nav iekļauta ticības mācība. Tas nozīmē atteikšanos no paša svarīgākā - mācīt apzināties, kāds ir katra cilvēka uzdevums šajā pasaulē. Tad arī vispārizglītojošo mācību priekšmetu vajadzību izprot pavisam citādi," viņš akcentē.
Polijā un Itālijā katram priesterim ir ticības mācības stundas skolās. Arī pie Rīgas garīgā semināra ir reliģisks institūts, kur sagatavo lajus (cilvēkus, kas var pasniegt skolās ticības mācību) un ar nepacietību gaida darba piedāvājumus.
Misē sajūt aicinājumu kalpot
A.Keziks ir dzimis katoliskā ģimenē. Vecāki apmeklēja baznīcu ne tikai Ziemassvētkos un Lieldienās, bet katru svētdienu, kā arī darbdienās, ja bija kādi svētki. Bērni kopā ar viņiem lūdza Dievu rītos un vakaros, pirms un pēc katras ēdienreizes. "Lūgšana ieņēma svarīgu vietu mūsu mājā," atceras priesteris. Viņš secina, ka tomēr ne kristīšana trīs nedēļu vecumā, ne regulāri gājieni uz baznīcu neliecina par ticību. Pirmo reizi par Dievu un mūžību Andžejs aizdomājās, kad nomira tēvs. Zēnam bija 13 gadi, tāpēc biedēja apjausma - ja nav mūžības, tad viņš nekad vairs nedzīvos. Un arī savu tēvu nekad neredzēs.
"Sāku uzdot jautājumus mātei un sev. Viņa rosināja meklēt atbildes, kāpēc eju baznīcā un kāpēc ticu Jēzum Kristum. Un vai patiesi ticu? Varbūt dievkalpojumā piedalos tikai tāpēc, ka tā ir jādara. Lasīju garīgo literatūru, lai gan padomju varas gados to atrast bija grūti. Mājās nebija ne Bībeles, ne citas garīgās literatūras," stāsta A.Keziks. Vecākiem bija kontakti ar paziņām Polijā, pirmo garīgo literatūru viņš varēja lasīt poliski. Andžejs kalpoja baznīcā. Kad vajadzēja izvēlēties dzīves ceļu, jaunietis nolēma studēt garīgajā seminārā. Bet tas nebija aicinājums, kas saņemts vienā dienā.
"Bija vajadzīgi 19 gadi, un to laikā mūsu draudze Jūrmalā lūdzās, lai no tās nāktu kāds priesteris. Nebiju domājis, ka tas būšu es. Tomēr vienā dienā sajutu aicinājumu, un man nebija bail pateikt - jā, es gribu izmēģināt. Tas ir liels manu vecāku un draudzes nopelns, ka varu pateikt - Dievs mani ir izraudzījis un aicina kalpot," vērtē prāvests.
Andžejs bija gandrīz pabeidzis studijas Rīgas Valsts tehnikumā, bet likās par maz būt automehāniķim, gribējās sasniegt kaut ko vairāk. Viņš atceras 1992.gada maija dienu, kad sajuta aicinājumu kļūt par priesteri. "Kā parasti devos uz Svēto misi, bet pirms tās vairāki draudzes locekļi man jautāja, vai tiesa, ka stāšos garīgajā seminārā. Mises laikā domāju par to, un notika brīnums. Tas nozīmē, ka uz Misi aizgāja viens cilvēks, bet pēc tās biju pavisam cits. Man bira prieka asaras, ka esmu izlēmis," atzīst A.Keziks. Tagad, kad 11 gadus kalpojis, viņš var teikt, ka tic Jēzum Kristum, bet ceļš pie Dieva turpinās.
Baznīcā var sastapt Dievu
Ne visi, kas apmeklē baznīcu un lūdz Dievu, nešaubīgi tic. Daudzi šaubās un meklē, bet tas ir normāli. Priesteris uzsver, ka ar ticību ir tāpat kā ar zināšanām - jo vairāk zina, jo vairāk tic. Un jo vairāk tic, jo vairāk gribas uzzināt. Viss ir saistīts. "Ticību salīdzina ar kāpšanu kalnā. Kāpjam uz virsotni, ko saucam par svētumu. Ja ceļā apstājas, tad seko kritiens lejup. Nevar noturēties neitrālā pozīcijā, bet daudzi iedomājas, ka viņi daudzmaz tic un var neiet baznīcā. Tā ir atziņa, par ko pats esmu pārliecinājies," vērtē A.Keziks. Viņš uzsver, ka priestera dzīve ir saistīta ar draudzi. Ja tās locekļi cenšas sevi pilnveidot, tad prāvestam ir jāapliecina spēja būt "augstākam, lai vestu viņus pie Kristus".
Kas neiet uz baznīcu, tas apšauba, ka tā ir vieta, kur var satikt Jēzu Kristu. Baznīcu nevar atraut no Dieva. "Katoļu ticībā pirmajā vietā ir nevis cilvēku nopelni vai labi darbi, bet Dieva žēlastība, kas ir viņa dāvana mums. To nevar saņemt mājās vai kaut kur, bet tieši baznīcā. To mēs saņemam caur Svētajiem Sakramentiem. Ja no tā atsakāmies, tad nevaram saņemt pestīšanu," atgādina priesteris. Kas tic, tas pilda baušļus. Viens no baušļiem prasa slavēt un godināt Dievu, tas nozīmē iet baznīcā un piedalīties Svētajā misē. Ja kāds apšauba, ka bausli vajag izpildīt, tad tic tikai vārdos, bet patiesībā apšauba vajadzību to darīt. Ticība izpaužas rīcībā, nevis apgalvojumos. "Saka - Dievs ir visur. Arī ūdens ir visur. Bet ir okeāni, jūras, ezeri un upes, kur tas uzkrājas. Tāpat Dievs ir visur, bet koncentrētā veidā to var sastapt baznīcā. Viņš ir tās saimnieks, kas dod maizi mūžīgai dzīvībai," akcentē A.Keziks. Ja cilvēki to saprastu, tad baznīcās būtu daudz vairāk lūdzēju. Baznīca nav tikai celtne. Tā ir Dieva tauta, kas nāk uz Svēto misi, jo kristietis nevar būt viens šajā pasaulē. Baznīca apvieno visus, kas tic Dievam - Trīsvienībai, kas ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars vienā personā.
Jauniešos ir dzīva ticība
Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā piedalās dažādu reliģisko konfesiju dalībnieki, kā arī neticīgie. Tā ir vienreizēja iespēja tikties ne tikai katoļiem no visas Latvijas, bet arī viņu draugiem un paziņām, kas meklē savu ceļu pie Dieva. "Jebkurš cilvēks, kas ir kristīts, pieder Baznīcai. Jēzus dibinājis tikai vienu baznīcu, tātad Viņš nav vēlējies, lai būtu dažādas konfesijas. Tai pieder visi, kas patiesi tic viņam un dzīvo pēc Evaņģēlija. Tātad nevienam nav liegts tajā iet un lūgt," skaidro A.Keziks. Jēzus vēlējās apvienot visas tautas un cilvēkus vienā saimē, lai būtu viena Baznīca ar lielo burtu. Aglona rāda, ka visiem cilvēkiem ir iespēja dzīvot debesu valstībā.
"Ka ticība ir dzīva, apliecināja Latvijas jauniešu dienas Madonā. Tajās piedalījās vairāk nekā 2000 jauniešu no Latvijas. Viņi grib veidot citu - mīlestības civilizāciju, kuras centrā būs Dievs. Ne attiecības starp cilvēkiem, ne pasauli nevar mainīt bez Viņa atbalsta," uzsver A.Keziks. Nesen viņš atgriezās no Bosnijas - Hercogovinas, kur pirms 20 gadiem Medžegorjē parādījusies Dievmāte.
"Uz Jauniešu dienām bija atbraukuši apmēram 300 priesteri un 5000 jaunieši no visas pasaules. Latviju pārstāvēja jauniešu kustības "Par dzīvību" grupa un priesteri. Tur varēja redzēt garīgos augļus - cilvēki ir tik laimīgi, ka nav šaubu par Dievmātes parādīšanos šajā vietā. Pārliecinājos, ka tā ir lūgšanu galvaspilsēta," saka priesteris.
Tomēr viņš atzīst, ka Latvijā cilvēki ir atklātāki un sirsnīgāki nekā ārzemēs. Tādi pārsvarā ir vidējās paaudzes pārstāvji, bet jaunieši arvien vairāk līdzinās saviem vienaudžiem Eiropas Savienības valstīs vai ASV. "Mums ir jāsaprot, ka ne tikai Eiropas Savienība mums kaut ko dos, bet arī mēs varam dot rietumu sabiedrībai - sirsnīgas attiecības un stipras ģimenes, kā arī dzīvo ticību Dievam," norāda A.Keziks. Lūgšana ir saruna ar Dievu. Un vispirms tā ir pateicība par to, ka dzīvojam valstī, kur nav kara. Tā ir Viņa dāvana, ka mums ir dota brīvība. Ir jālūdz Dieva padoms, kā padarīt dzīvi labāku.

Citu datumu laikraksti

  • Glezna

    Jau kuro reizi Akvelīna šķērsoja istabu, lai vēl un vēlreiz paskatītos uz gleznu - nekrāsotā koka rāmī iemūžinātu ceriņu klēpi.1. Jau kuro reizi...

  • Atbilde uz rakstu “Ierindas pilsoņa pārdomas par tēmu “es un ES””

    23.augustā "Alūksnes Ziņas" publicēja A.Gulbja rakstu "Ierindas pilsoņa pārdomas par tēmu "es un ES"".23.augustā "Alūksnes Ziņas" publicēja A.Gulbja...

  • Policija informē

    Nozog traktora piekabi. Alūksnē, Mežinieku ielā, 9.septembrī no mājas pagalma nozagta traktora piekabe.Nozog traktora piekabi Alūksnē, Mežinieku...

  • Eiropā vairāk mājsaimnieču

    ES statistikas biroja «Eurostat» veiktais darba rezervju pētījums liecina, ka dalībvalstīs katra sestā sieviete nestrādā ģimenes pienākumu dēļ....

  • Atvaļinājums Eiropā

    Sakarā ar gaidāmo referendumu par iestāšanos ES iedzīvotāji arvien vairāk sākuši interesēties par to, kas viņu dzīvē mainīsies pēc iestāšanās...

  • Īrija svinēs Eiropas Savienības paplašināšanos

    Bezdarbs Eiropā Statistika birojs «Eurostat» ziņo, ka vasaras mēnešos piecpadsmit ES dalībvalstīs bezdarba līmenis stabili turas 8 līdz 9 procentu...

  • Gredzens

    Niks Zvirbulis lēnām tuvojās mājai, pētīdams apkārtni, vai kaut kur neieraudzīs pašu Ludvigu.7. Niks Zvirbulis lēnām tuvojās mājai, pētīdams...

  • Piedāvā dažādus kultūras un atceres pasākumus

    Bānītim - 100. 2003.gada 6.septembra svētku programma: "Tingeltangelis ap bānīti 100 gadu garumā" Gulbenes stacijā.Bānītim - 100 Bānītim - 100....

  • Brauciens ar plostu ir neaizmirstams

    Lai uzlabotu veselību, šovasar 45 astmas slimnieki no Latvijas devās 12 dienu braucienā uz Tatru kalniem Slovākijā.Lai uzlabotu veselību, šovasar 45...