Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Trauksme, kuras varēja nebūt... 11

“Man nav saprotams, kā var dienas vidū paņemt no bērnudārza kliedzošu bērnu un aizvest! Kā jutās bērnudārza bērni, audzinātājas un galu galā – kā jutās pats bērns? Vai bērnam nav pilnīgi nekādas teikšanas? Neviens neieklausās viņa vēlmēs? Var aiznest mazu bērnu, kurš neko nesaprot, bet šim četrgadīgajam bērnam ir savas domas un viņš var tās pateikt. Pieļauju, ka pasaulē notiek trakāki gadījumi, bet vai tiešām bērnu nevar aizvest rāmāk, dienas noslēgumā? Nespēju aptver, ka tā vispār notiek! Atbalstu bērnu adopciju un priecājos, ka bērnam būs iespēja augt labā ģimenē, kur viņu skolos, tomēr aizvest tādā veidā, ka bērns kliedz pa puspilsētu...” asarām acīs notikušo atceras kāda aculieciniece.

Situācijas upuri
Gan pirmsskolas izglītības iestādē, gan Alūksnes novada bāriņtiesā mums apstiprina, ka šāds gadījums ir bijis. Todien no izglītības iestādes bērnu aizveda viņa jaunie vecāki, kuri bija izvēlējušies bērnu adoptēt. “Bijām gatavojušies šim notikumam un sagatavojuši atvadu dāvanu, apsveikumu un grāmatiņu, ko iedot līdzi bērnam. Bijām gatavi uz mierīgu atvadīšanos. Iepriekš bērnudārzā jau notika viena šāda došanās pie jaunajiem vecākiem, kas noritēja veiksmīgi un mierīgi. Tomēr šoreiz viss bija citādi. Līdzko pa durvīm ienāca bāriņtiesas darbiniece, ar kuru bērns iepriekš jau bija ļoti labi kontaktējies, sarunājies, sēdējis viņai klēpī un mīļojies, bērns sāka kliegt. Viņš apķērās bērnudārza darbiniecei ap kāju un nelaidās vaļā. Bērns uz kontaktu neizgāja. Mums bija sāpīgi uz to noskatīties. Mēs visas šeit strādājam, jo ļoti mīlam bērnus, un mums nav vienalga, kas notiek ar bērnu. Vienu brīdi šķita, ka process jāaptur, bet, ja ir sākts darīt, jāizdara līdz galam, jo otrreiz būs vēl grūtāk. Patiesībā mēs bijām situācijas upuri,” pārdomās dalās pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja.

Bērns nebija gatavs adopcijai
Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Ozoliņa atzīst, ka todien bērnudārzā bija radīta trauksmaina situācija, kuras varēja arī nebūt. “24.oktobrī audžuvecāki sarunā ar bāriņtiesu norādīja un ar parakstu apliecināja, ka viennozīmīgi nevēlas būt klāt brīdī, kad bērns dosies pie jaunajiem vecākiem. Viņi uzskatīja, ka aizbraukšanai jānotiek ne no viņu mājām, kā arī viņi nevēlas būt šajā brīdī klāt, jo tas viņiem būšot emocionāli smagi. Viņu ieskatā bērnu vislabāk būtu paņemt no bērnudārza. Biju pret, taču, viņuprāt, tas bija vienīgais iespējamais variants. Audžuvecākiem tika uzdots jau iepriekš pašiem sazināties ar iestādes vadītāju, darīt zināmu šādu savu nodomu un vienoties par to. Diemžēl viņi to laikus nebija izdarījuši. Dienā, kad bērnam bija jādodas uz jauno ģimeni, audžuģimene atnesa uz bāriņtiesu viņa mantas. Uz jautājumu, vai bērns ir sagatavots gaidāmajam notikumam, atbilde bija apstiprinoša: ar bērnu viss esot pārrunāts, viņam izstāstīts, ka pakaļ atnāks bāriņtiesas darbiniece, kuru bērns labi pazīst, ar kuru komunikācija vienmēr bijusi ļoti laba. Mūsu kļūda bija tā, ka uzticējāmies audžuģimenei un ticējām, ka tā godprātīgi izpildīs savu likumisko un morālo pienākumu attiecībā uz bērna sagatavošanu adopcijai,” atceras I.Ozoliņa.

Agita Bērziņa

(Turpinās no 1.lappuses)
“Brīdī, kad zvanīja bāriņtiesas darbiniece un teica, ka bērns nenāk viņai klāt, negrib ģērbties, sapratām, ka bērna viedoklis audžuģimenei vien zināmā veidā un formā ir ietekmēts, jo cita pamata tam, ka bērns pēkšņi izvairās, nebija. Izvērtējot situāciju, sapratām, ka bērns ir gatavots nevis braukšanai līdzi adoptētājiem, bet gan nebraukšanai. Vēlāk saskatījām arī citas likumsakarības, kas uz to norāda, piemēram, bērnam nebija iedotas līdzi tādas pirmās nepieciešamības preces kā zobu birstīte, čības, kā arī tieši tajā dienā nebija ielikts dzirdes aparāts, kas būtiski ietekmē saziņas kvalitāti ar bērnu. Neviens bērnu adopcijai nebija gatavojis,” klāsta I.Ozoliņa un norāda, ka audžuvecāku pienākums bija sagatavot bērnu tam, ka būs cita ģimene, cita dzīvesvieta, jo audžuģimenes mērķis ir būt par īslaicīgu ārpusģimenes aprūpes veidu.

Nomierinājās un devās ceļā
“Kā rīkoties šajā bezizejas situācijā? Mēģinājām ar bērnu runāties, taču dzirdes aparāta neesamība to apgrūtināja. Audžuģimene visu atbildību bērna, izglītības iestādes un adoptētāju priekšā par pašu ietekmēto situāciju bija deleģējusi mums. Situācija ieilga, konsultējoties ar psiholoģi, vienīgā iespēja likās - paņemt pledu, samīļot, sasildīt un nomierināt bērnu. Jau iekāpjot automašīnā, bērns nomierinājās. Pateicoties adoptētāju izpratnei un kopīgi sadarbojoties, bērns kļuva mierīgs, redzēja, ka cilvēki apkārt ir pazīstami, jaunie vecāki bija sarūpējuši rotaļlietas un kārumus, arī silto segu, ja bērns automašīnā aizmieg, jo ceļā paies vismaz pāris stundas. Bērnu piesaistīja interesanta spēle, viņš sāka smaidīt, asaras nožuva, un mēs šķīrāmies. Nevaru noliegt, ka tas nav labākais veids, kā bērnam doties līdzi adoptētājiem. Situācija bija trauksmaina. Kopš brīža, kad adoptētāji devās ceļā, mums ir regulāra saziņa, esam informēti par to, kā bērns jūtas, telefonā dzirdama bērna priecīga čalošana, esam saņēmuši fotogrāfijas. Sadarbojamies ar adoptētāju dzīvesvietas bāriņtiesu, kas pārbauda situāciju uz vietas,” norāda I.Ozoliņa. Viņa atzīst, ka jaunie vecāki iegulda visas pūles, ar mīlestību gādā par bērnu, veic nepieciešamās darbības, lai bērns saņemtu vislabāko aprūpi.

Jāiedrošina ar klātbūtni
“Nebiju un arī joprojām neesmu mierā ar notikušo. Varu nomierināt satrauktos garāmgājējus - ar bērnu patiešām viss ir kārtībā. Bažas gan rada tas, no kurienes vienkāršiem garāmgājējiem ir tik niansēta informācija par konkrēto bērnu. Audžuģimene adopcijas sakarā drīkst pārrunāt informāciju par bērnu tikai ar pašu bērnu, bāriņtiesu un adoptētājiem. Citu personu informēšana nav pieļaujama. Audžuģimenei jāievēro konfidencialitāte attiecībā uz adoptētāju un adoptējamā bērna datu izpaušanu visā adopcijas procesa laikā, kā arī pēc tam, kad stājies spēkā spriedums par bērna adopciju. Ja adoptētāju ģimene nav izteikusi vēlēšanos uzturēt kontaktus ar audžuģimeni (telefonsarunas, e-pasti vai cita veida saziņa), audžuģimene nedrīkst meklēt informāciju par adoptētājiem un bērnu vai izplatīt citām personām informāciju par adopciju. Par to paredzēta kriminālatbildība,” informē bāriņtiesas priekšsēdētāja.
I.Ozoliņa uzskata, ka konkrētā situācija nebija ne bāriņtiesas, ne bērnudārza radīta, bet gan izveidojās audžuģimenes attieksmes dēļ. Bāriņtiesa tobrīd, cik bija iespējams, risināja situāciju un uzņēmās atbildību par to, ko audžuvecāki neizdarīja. “Pareizi būtu, ja audžuvecāki būtu bijuši klāt un iedrošinātu bērnu ar savu klātbūtni un attieksmi, tādējādi apliecinot izpratni par audžuģimenes būtību un sūtību. Audžuģimenei ir sava atbildība notikušajā, un tā tiks vērtēta. Zinu vienu - konkrētajai audžuģimenei turpmāk uzticēties pilnībā būs grūti. Pilnīgi nekādā gadījumā bāriņtiesa vairs nepiekritīs nevienas audžuģimenes nostājai, ka bērns pie adoptētājiem varētu doties no izglītības iestādes,” secina I.Ozoliņa.

Likteņa nežēlots bērns
Laikrakstam izdevās uzmeklēt bērna līdzšinējo audžumammu, kura piekrita komentēt radušos situāciju, protams, anonīmi, sargājot bērna tiesības un garantējot viņa anonimitāti. “Liktenis pret mazo nav bijis žēlīgs kopš dzimšanas. Jau pirmajā dzīves gadā bērns nonāca audžuģimenes aprūpē, jo vecāki nespēja pienācīgi rūpēties par viņu. Taču tas bija īslaicīgs ārkārtas situācijas risinājums un bija nepieciešama cita ģimene, lai bērnam nebūtu jādodas uz bērnu namu. Es biju vienīgā, kura piekrita ņemt bērnu. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir man zināmu cilvēku bērns - pazinu gan vecākus, gan vecvecākus. Manā aprūpē bērns nodzīvoja trīsarpus gadus,” stāsta bērna kādreizējā audžumamma. Dzīve ritējusi savu gaitu līdz pagājušā gada rudenim, kad bērnu pieteicās adoptēt.
“Pagājušā gada septembrī tikāmies ar iespējamo adoptētāju, tomēr viens no potenciālajiem vecākiem saprata, ka nebūs viegli adoptēt šo bērnu, tādēļ procesu izbeidza. Sapratu, ka man bērnu jāņem aizbildniecībā. Vairāk nekā pusgadu izskatīja manu iesniegumu, taču atbilde nebija priecīga – man viņu aizbildniecībā neiedeva. Bija piedāvājums adoptēt, bet vīrs nepiekrita,” stāsta sieviete.
Vasarā bērns iepatikās citai iespējamajai adoptētājai. “Iespaids bija ļoti labs, un likās, ka adopcija būs veiksmīga. Diemžēl pēdējā tikšanās reizē sieviete salūza. Viņai šķita, ka bērns viņu nepieņem un par savu vienīgo mammu uzskata mani. Bāriņtiesa sievieti nosūtīja pie psihologa. Nezinu, kas mainījās pēc psihologa apmeklējuma, bet adopcijas process neturpinājās. Es šajā sievietē saskatīju lielu potenciālu,” stāsta sieviete un piebilst, ka bērnam tas radīja būtisku psiholoģisku traumu. Bērns turpmāk atteicies kāpt automašīnā, baidoties, ka tiks aizvests.

Nevēlējās redzēt bērna
asaras
“Trešais jeb pēdējais adopcijas mēģinājums, manuprāt, notika ļoti sasteigti. Pirmā tikšanās notika mums visiem kopā, otrreiz adoptētāji ar bērnu tikās bērnudārzā bez manas klātbūtnes, bet trešajā reizē bērns tika aizvesta. Bērnu biju sagatavojusi, stāstīju, ka būs jauna mamma un tētis. Šķiroties teicu, ka pakaļ nebraukšu, bet to darīs jaunie vecāki. Es nezinu, kā viņš to saprata. No mājām bērnu nedrīkstēja aizvest, jo bērnam tā būtu liela traģēdija – viņš raudātu un pretotos. Es to nevēlējos redzēt. Man likās, ka bērnudārzā tas būs vieglāk izdarāms nekā no mājām,” asarām acīs teic sieviete. Viņai sāp bāriņtiesas izteiktie pārmetumi, ka nav pietiekami labi sagatavojusi bērnu notiekošajam.
Tāpat arī viņai neatbildēts ir jautājums, kādēļ bērns vispār tika iekļauts adopcijas sarakstos. “Ja bērns ir audžuģimenē nodzīvojis gadu, tad adopcijai viņu nepiedāvā. Tāda bija mana līdzšinējā pieredze un zināmā labā prakse. Jau 11 gadus manā aizbildniecībā ir divi bērni, bet diviem esmu audžumamma. Vienu bērnu esmu jau izaudzinājusi lielu, un viņš devies savā dzīvē. Jautāju bērniem, kā viņi justos, ja tiktu aizvesti ar varu. Viņi atbildēja, ka tā būtu trauma visam mūžam. Tāpat arī jautāju, vai viņi vēlas, lai viņus adoptēju, uz ko saņēmu atbildi – statuss neko nenozīmē, galvenais, ka ir ģimene un mums ir labi,” asarām acīs teic sieviete. Viņasprāt, adopcijas procesam bija jābūt ilgākam. “Jā, bērns ir jāsagatavo, bet es to darīju, cik varēju. Tomēr atpakaļceļa vairs nav, un ar notikušo esmu samierinājusies,” saka sieviete.

Audžuģimenē – tikai uz laiku
I.Ozoliņa norāda, ka audžuģimenes noteikumu normatīvais regulējums paredz audžuģimenei prioritāras tiesības kļūt par bērna adoptētājiem. Tās jāizmanto, pirms bāriņtiesa iesniegusi informāciju par adoptējamo bērnu Labklājības ministrijā. “Līdzšinējā audžuģimene savas prioritārās tiesības adoptēt bērnu neizmantoja. Uzzinot, ka bērna veselības stāvoklis ilgtermiņā prasīs īpašu aprūpi un finanšu līdzekļus, audžuģimene izvēlējās bērnu neadoptēt. Konkrēto bērniņu izvēlējās adoptēt cita ģimene – šādam solim nobrieduši cilvēki, kuru piemērotība adoptētāju statusam attiecīgi izvērtēta dzīvesvietas bāriņtiesā. Viņi izvēlējās dot bērnam stabilu ģimeni ar visām no adopcijas procesa izrietošajām morālajām un juridiskajām sekām. Svarīgi, lai audžuģimenē ievietotais bērns apzinātos, ka audžuvecāki, lai arī dēvēti par mammu un tēti un mīl un aprūpē bērnu, ir viņa ģimene uz laiku un gadījumā, ja bioloģiskie vecāki nespēs uzņemties rūpes par viņu, tad viņam tiks meklēti adoptētāji. Ir ļoti svarīgi, lai audžuģimene izprastu nepieciešamību meklēt bērnam adoptētājus, nevis liktu šķēršļus adopcijai, ietekmējot bērna viedokli, jo ir grūti no bērna šķirties. Katrā ziņā bērna sagatavošanas adopcijai procesā tieši audžuģimenei ir vislielākā loma un atbildība. Diemžēl konkrētās audžuģimenes darbība bērna sagatavošanā adopcijai ir vērtējama kritiski, jo arī neviena no divām iepriekšējām adopcijas iespējām nav ar pozitīvu iznākumu. Savai rīcībai audžuvecākiem vienmēr ir attaisnojums, visas vainas ir adoptētājos, bāriņtiesā, bet ne pašos. Šī bija trešā iespēja. Kas to zina, vai un kad būs vēl cita,” atzīst I.Ozoliņa.

Izvēlas adoptēt mazus bērnus
Notikušais ir izgaismojis nopietnu problēmu par audžuģimenes lomu bērna sagatavošanā adopcijai. Pēc Labklājības ministrijas datiem, uz šī gada 1.novembri Latvijā adopcijas reģistrā bija 1294 bērni. Jo mazāks bērns, jo vairāk potenciālo vecāku, kuri būtu gatavi adopcijai, jo bērns vecāks – iespēja tikt adoptētam mazāka. “Būtu svarīgi pielikt maksimālas pūles, lai šie bērni iegūtu jaunu un stabilu ģimeni ilgtermiņā, uz mūžu, nevis ilgstoši atrastos ārpusģimenes aprūpē audžuģimenē, pie aizbildņiem vai bērnunamos. Šobrīd 18 Alūksnes novada bez vecāku gādības palikuši bērni uzturas audžuģimenēs. Pēdējo trīs gadu laikā neviena no audžuģimenēm nav izmantojusi savu prioritāro tiesību adoptēt ievietoto bērnu. Sākumā kāds izsaka tādu varbūtību, bet vēlāk vēlme pazūd. Galvenais arguments ir tas, ka vairs netiek saņemts valsts un pašvaldību sniegtais pietiekami lielais finansējums par audžuģimenē ievietotu bērnu salīdzinājumā ar bērnu, kurš tiek adoptēts. Protams, nevienu nevar piespiest ar varu, bet tādā gadījumā būtu svarīgi atcerēties un godprātīgi pildīt pienākumu bērnus pienācīgi sagatavot adopcijai un nelikt tai šķēršļus. Gribētos, lai audžuģimenes šajos jautājumos būtu ar bāriņtiesu vienā pusē. Bet ir arī labi piemēri. Mūsu novadā ir audžuģimene, kas jau vairākus ievietotos bērnus sagatavo adopcijai tā, ka visi ir mierīgi, priecīgi un apmierināti. Šī audžumāte vienmēr saka: “Es domāju par bērnu nākotni, kas notiks ar viņiem pēc 18 gadu sasniegšanas, lai viņiem būtu pastāvīga un laba ģimene, tās atbalsts. Daru visu, lai viņiem labāk.” Savu atvadu asaru šie audžuvecāki noslauka tad, kad iedrošinādami un smaidīdami pamājuši ardievas, ar Dieva svētību atlaiduši savus audžubērnus, un viņi ir gatavi sniegt palīdzību un atbalstu kādam citam bērnam, kurš tajā brīdī palicis bez vecāku gādības,” saka I.Ozoliņa.
Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vecākā juriste Laila Henzele “Alūksnes Ziņām” norāda, ka par šo gadījumu Tiesībsarga birojs saņēmis iesniegumu un ir uzsākta pārbaude. ◆

Viedoklis

  Bērna interesēs būtu palikt audžuģimenē

“Komentējot šo gadījumu, vēlos vērst uzmanību uz Bērnu tiesību konvencijas
12. un 19. pantu:
12. pants
1. Dalībvalstis nodrošina, lai ikvienam bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar, turklāt bērna viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei.
2. Šajā nolūkā bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādā ar viņu saistītā tiesvedībā un administratīvā procesā vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgas iestādes starpniecību, ievērojot attiecīgās valsts tiesību aktu procesuālās normas.
19. pants
1. Dalībvalstis veic visus attiecīgos likumdošanas, administratīvos, sociālos un izglītošanas pasākumus, lai ikvienu bērnu aizsargātu pret fizisku vai psiholoģisku vardarbību, miesas bojājumiem vai nežēlīgu, nevērīgu vai nolaidīgu izturēšanos, sliktu izturēšanos vai ekspluatāciju, tostarp pret seksuālu vardarbību, kamēr viņš ir vecāku, aizbildņu vai jebkuras citas par bērnu atbildīgas personas aprūpē.
2. Šādiem aizsardzības pasākumiem būtu attiecīgi jāparedz efektīvas procedūras sociālu programmu ieviešanai, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu bērnam un personām, kas par viņu rūpējas, kā arī citus pasākumus, lai nepieļautu iepriekšminētos sliktas izturēšanās gadījumus un tos identificētu, par tiem paziņotu, nodotu izskatīšanai, veiktu izmeklēšanu, aprūpētu bērnu un kontrolētu turpmākās norises, kā arī vajadzības gadījumā vērstos tiesā.
Manuprāt, šajā situācijā pret bērnu tika vērsta klaja fiziska un psiholoģiska vardarbība, nežēlīga izturēšanās, turklāt no bērna juridiskā pārstāvja puses – bāriņtiesas, ar tās akceptu un līdzdalību.

Kāpēc adopcija?
Ir ļoti liels jautājums – kāpēc šis mazais bērns atradās trīs ar pus gadus audžuģimenē, un bāriņtiesa šajā laikā neko nedarīja. Šogad attapās un gada laikā notika trīs adopcijas mēģinājumi. Kāpēc šajā laikā ar audžuģimeni netika strādāts, lai bērnu sagatavotu adopcijai? Sniedzot psihologa konsultācijas, pārrunas ar bāriņtiesas speciālistiem, lai sagatavotu arī audžuģimeni šķiršanās procesam ar bērnu. Adopcija jāsaskaņo ar visiem ģimenes locekļiem, un šajā gadījumā šāda piekrišana nebija, tāpēc audžuģimene vēlējās kļūt par aizbildni, ko arī Civillikums atļauj. Kāpēc viņai šī aizbildniecība nav apstiprināta? Bāriņtiesa norāda uz to, ko audžuģimene neizdarīja, bet bāriņtiesas pienākumos ir tikties ar audžuģimeni, konsultēt, informēt, kā bērns ir jāgatavo, un atbalstīt visa procesa gaitā. Bāriņtiesai vajadzēja izstrādāt koncepciju, ko un kādā veidā darīsim. Obligāti bija jāpiesaista psihologs. Ja pēc otrās adopcijas mēģinājuma bērns atteicās kāpt mašīnā, bērnam bija jānodrošina psiholoģiskā palīdzība, atbalsts, lai mazinātu sekas pēc neveiksmīgās adopcijas mēģinājuma. Tikai tad, kad bērns būtu samierinājies ar notikušo situāciju un kļuvis stabils esošajā audžuģimenē, varēja domāt par trešo adopciju.

Kopā jāsagatavo adopcijai
Pēc diviem neveiksmīgiem adopcijas mēģinājumiem atkārtoti un rūpīgi vēlreiz vajadzētu izvērtēt, vai aizbildnība (uz ko bija gatavi audžuvecāki) konkrētajā gadījumā nebūtu vislabākajās bērna interesēs. Noteikti jāņem vērā bērna veselības stāvoklis, īpašās vajadzības, bērna vecums un ilgstošais laika posms, ko bērns pavadīja ģimenē. Te vairs nav runa par sasteigtu adopciju, bet gan mērķtiecīgu darbību. Veiksmīga adopcija ir tā, kurā bērns labprātīgi, smaidīdams aiziet līdzi nākošajiem vecākiem. Bāriņtiesas pienākums ir, skaidrojot viedokli, runājot ar audžuģimeni, veidot šādu procesu, jo bāriņtiesa ir bērna juridiskais pārstāvis. Acīmredzot bērnam ģimenē pavadītais laiks ir bijis par ilgu. Manuprāt, šajā rakstā bāriņtiesa noņem no sevis jebkādu atbildību. Audžuģimenes pienākums ir aprūpēt bērnu un, protams, sagatavot adopcijai. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka, ņemot vērā visas bērna vajadzības, šis process būtu noritējis veiksmīgi un labi.

Kā jūtas bērns?
Manuprāt, bērnam ir nodarīta ļoti smaga emocionāla trauma. Viņš ir šķirts bez atvadām, sagatavošanas, bez pavadīšanas. Viņš ir šķirts no savas ģimenes, kuru viņš ir mīlējis. Viņš ir bērns ar īpašām vajadzībām un nav bijis spējīgs emocionāli pieņemt šo faktu, un to, manuprāt, bāriņtiesa nav ņēmusi vērā. Ja bērnam ir 4,5 gadi un no tiem 3,5 gadus viņš ir pavadījis vienā ģimenē, ļoti iespējams, ka adopcijai viņš nekad nebūs gatavs. Tas, ka viņš ir atklāti parādījis vieniem nē, otriem nē un arī trešajiem nē, parāda, ka bērna interesēs bija palikt audžuģimenē. Es nezinu, kā adoptētājiem - cilvēkiem, kuri aizveda raudošu bērnu ar varu, nākotnē veidosies attiecības ar šo bērnu. Būs nepieciešama ilgstoša terapija vairāku gadu garumā. Šis akts bērnam ir parādījis, ka “tu” neesi nekas, “tavas” vēlmes netiek ņemtas vērā, un mēs ar “tevi” darīsim to, ko uzskatām par pareizu. Bērnam tika radīta mazvērtība. Viņš šai brīdī ir salauzts un viņam būs neuzticība cilvēkiem, iespējams, pat mūža garumā. Kurš uzņemsies atbildību par to, kas šobrīd notiek bērnā?

Bāriņtiesa attaisno sevi
Pats veids, kā notika bērna paņemšana, uzskatāms par vardarbību. Ja bērns raud, kliedz un neģērbjas, bet tiek ar varu paņemts, tā ir vistīrākā vardarbība. Es būtu pārtraukusi procesu. Iedomāsimies -  ja to darītu kāds vecāks, momentā tiktu izsaukta bāriņtiesa un tiktu ziņots policijai par vardarbīgu bērna vešanu mājās un iespējamu vardarbību ģimenē. Bet, ja to dara bāriņtiesa – tas ir normāli. Bāriņtiesa sevi attaisno ar to, ka nebija citas iespējas. Vienmēr ir cita iespēja. Bāriņtiesa vardarbīgi bērnu izņēma no iestādes - bērnudārza! Ko saprata un redzēja citi bērni, arī pieaugušie? Te būtu nepieciešams psihologa atbalsts visiem pēc kārtas.

Tie, kuriem no mums ir bērni: vai mēs spējam iztēloties, ka mēs iepazīstinām bērnu ar svešiem cilvēkiem, satiekamies divas reizes un paziņojam: “Tagad tā ir tava ģimene, jaunais tētis un mamma, tu dzīvosi ar viņiem...”.”

Komentāri 11

guntars494

Mēs runājam par bērnam iespēju augt ģimenē, bet te taču skaidri redzams, ka audžuģimenes māte visu darīja , lai bērnam nebūtu šādas tiesības būt adoptētam. Radīja šķēršļus adoptētājiem un tagad tiek nomelnota gan bāriņtiesa, gan adoptētāji. Izbrīnu rada Tiesībsarga reakcija, nostājoties pret adopciju.

pirms 3 gadiem, 2016.11.25 20:33

guntars494

Mēs runājam par bērnam iespēju augt ģimenē, bet te taču skaidri redzams, ka audžuģimenes māte visu darīja , lai bērnam nebūtu šādas tiesības būt adoptētam. Radīja šķēršļus adoptētājiem un tagad tiek nomelnota gan bāriņtiesa, gan adoptētāji. Izbrīnu rada Tiesībsarga reakcija, nostājoties pret adopciju.

pirms 3 gadiem, 2016.11.25 20:33

rudite

Kaut varētu Adventes laikā
Tik daudz gaismas dvēselē sēt,
Viens pret otru,lai mīļumā spētu,
Mēs šai pasaulē uzziedēt.

pirms 3 gadiem, 2016.11.25 23:24

rudite

Kad man ir grūti,es vienmēr sev atgādinu-padodoties vieglāk nepaliks.

pirms 3 gadiem, 2016.11.25 23:27

rudite

Svece gaišā,kas aizdegta būs,
Pirmajā adventes svētdienā,
Lai ar liesmiņu sasilda visus mūs
Gada ilgajā,ātrajā skrējienā.

pirms 3 gadiem, 2016.11.25 23:30

guntars494

Mjā, kaut audžumāte saprastu savas kļūdas un saprastu, ka viņas vēlme bija panākt šādu situāciju, lieki traumējot bērniņu, ja pati vēlējās, ka bērniņu izved no bērnudārza. Bet tas lai paliek
Tuvojošies Ziemassvētki ir pārdomu un piedošanas laiks un ticu , ka viss būs labi , un galvenais, lai bērniņš izaug par labu cilvēku, tāds taču ir galvenais mērķis, vai ne?

pirms 3 gadiem, 2016.11.26 07:55

rudite

Pēdējam teikumam es Jums guntar pievienojos. Es arī ticu,ka viss būs labi,un galvenais,lai bērniņš izaug par labu cilvēku,jo visiem mums ir jābūt labiem cilvēkiem.

pirms 3 gadiem, 2016.11.26 10:00

rudite

Šeit nav mana kļūda,jo pati bāriņtiesa bez manas klātbūtnes vēlējās ar adoptētājiem un bērnu tikties bērnudārzā man nezinot.Tajā pašā laikā oktobra pēdējā nedēļā bija bērniem brīvlaiks,arī adoptējamais bērns šo nedēļu nodzīvoja mājās ar pārējiem bērniem,bet bāriņtiesa nereizi ar šiem adoptētājiem neieradās mūsu mājās lai iepazītos tuvāk ar bērnu.Tad man ir jautājums,kāpēc pati bāriņtiesa izvēlējās ar adoptētājiem tikties bērnudārzā,bet nevis mūsu mājās?

pirms 3 gadiem, 2016.11.26 09:50

inga

Alūksnes bāriņtiesa neko nejēdz izdarīt, tikai visu savas neizdarības vainu novelt uz citiem! VISĀS lietās!!! Ozoliņai pirmajā vietā ir savas ambīcijas un NEVIENĀ gadījumā bērnu intereses. Man ir PAMATOTAS aizdomas par bāriņtiesas negodprātīgu rīcību daudzos gadījumos, pat pērkamību! Un tādai vēl pasniedz atzinības rakstus, es ieteiktu viņai no tā publiski atteikties!

pirms 3 gadiem, 2016.11.26 21:46

guntars494

cienījamā audžumāte Rudīte (Jūs sevi izafišējāt un kur paliek bērnu noslēpums?), Jūs jau pati esat sapinusies pretrunās. Jūs jau pati negribējāt, ka bērniņam brauc uz māju pakaļ, bet izņem no bērnu dārza. Bet, par ko mēs vispār runājam, ja nevēlējāties bērniņu adoptēt, bet tagad ceļat brēku pa visu pagastu, liekat presē, skrienat uz Tiesībsargu, u.t.t.. Pati jau tak nebūsiet bez vainas. Cerējāt, ka trešie adoptētāji nobīsies, kā iepriekšējie? Ne par velti otrais, kā rakstīts rakstā, pēc tam ņēma psihologa konsultācijas. Dzīvē viss nāk atpakaļ, neuzkraujat sev negatīvu karmu. Domāju, ka pašiem adoptētājiem noteikti būtu kas sakāms šajā lietā. Bet, ļausim bērniņam dzīvot un vēlēsim viens otram labu. Un nomierinaties, jums taču cik saprotu ir vēl daudz audžubērnu, kam savu sirds siltumu dot.

pirms 3 gadiem, 2016.11.28 18:13

Citu datumu laikraksti

  • Virešu senioru labais gariņš 2

    Virešu senioru labais gariņš  1

    (Turpinās no 1.lappuses)L.Bondare ir pagasta veco ļaužu labais gariņš. Neskaitot ne laiku, ne finanses, viņa palīdz vientuļajiem sirmgalvjiem mājas...

  • Sveiks jaundzimušos un godinās darbīgos

    Atzīmējot Latvijas valsts 98. dzimšanas dienu, Alūksnes un Apes novados notiks vairāki svētku pasākumi. Paredzēti ne vien svinīgi koncerti un balles,...

  • Sveiks jaundzimušos un  godinās darbīgos

    Sveiks jaundzimušos un godinās darbīgos

    Atzīmējot Latvijas valsts 98. dzimšanas dienu, Alūksnes un Apes novados notiks vairāki svētku pasākumi. Paredzēti ne vien svinīgi koncerti un balles,...

  • Aug savas zemes patrioti

    Aug savas zemes patrioti

    Jau trešo gadu Alūksnē vakar norisinājās “Lāčplēša stafete” skolu jaunatnei. Šogad stafetei pieteicās vairāk komandu nekā iepriekš, pirmo reizi...

  • Pasniegs pašvaldību  augstākos apbalvojumus

    Pasniegs pašvaldību augstākos apbalvojumus

    Šodien, Lāčplēša dienā, un Latvijas valsts svētku nedēļā Alūksnes un Apes novados notiks daudzi pasākumi. Nozīmīgākie no tiem būs 18.novembrī, kad...

  • “Sprīdītis” nosvin 30.jubileju

    “Sprīdītis” nosvin 30.jubileju

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādei “Sprīdītis” pagājušajā nedēļā apritēja 30 radoši, mīloši un izglītojoši kopā būšanas gadi. Jau par tradīciju...

  • Alūksnes slimnīcai būt! 3

    Alūksnes slimnīcai būt!  1

    Vakar aptuveni 250 ļaužu pulcējās pie Saeimas ēkas Rīgā, lai piketā paustu viedokli par to, kāpēc Alūksnes slimnīcai ir jāpastāv. Pret Alūksnes...

  • Slēgs skolas

    Alūksnes novada domes oktobra sēdē deputāti tomēr nolēma likvidēt Mālupes pamatskolu jau no nākamā mācību gada, Ilzenes pamatskolu – no 2018. mācību...

  • Lolo veltas cerības par Mālupes HES atjaunošanu

    Alūksnes novada domes sēdes slēgtajā daļā tika skatīts SIA “Mūsu HES” īpašnieka Jura Pētersona iesniegums, kurā tiek lūgts atjaunot būvatļauju...