Trīs draugi 1

Bija vācu okupācijas laiks. Arī Alūksnē. Arvīds pienāca pie Šteineru mājas, trīs reizes nosvilpa, bet nekā - neviens pat logu neatvēra. Tad Arvīds skaļi uzsauca: “Ojci, nāc laukā!” Sauktais atvēra logu un neapmierināts teica: “Kas ir?” Logs aizvērās, un Ojārs iznāca laukā. Abiem draugiem sejas bija nopietnas, jo rīt bija jāiet vācu armijā - bēgt nevar, nošaus vecākus.
Zēni ātri nolēma darīt, viņuprāt, todien patīkamāko – aiziet uz ezeru makšķerēt, pie sevis domājot, ka varbūt tā būs pēdējā reize, varbūt nekad vairs neredzēs savu Alūksni, draugus, vecākus. Ojcis paņēma tukšu konservu bundžu, lāpstu un sāka rakt sliekas, tās vislabākās, zem vecajiem cūku plūmju kokiem pie kaimiņu robežas, jo tur allaž bija ēna un nekad zeme neizžuva. Tikmēr draugs domīgs sēdēja uz soliņa un skatījās.
Pie Šteineru mājas bija pavisam divi soliņi, viens mazāks – tas bija novietots dienvidu pusē tuvāk pie ieejas durvīm. Bet otrs garāks – ziemeļu pusē tuvāk Pilsētas bulvārim. Pašā galā uz garā sola bija nolikts liels veļas katls, lai lietus laikā savāktos ūdens, jo tas bija labākais veļas mazgāšanai. Kā bieži Ojāra māte teica kaimiņienei - mūsu akā ir ciets ūdens. Ojārs tad parasti bija nesaprašanā, kā tas ir – ūdens un ciets.
Zēni sadzirdēja ļoti skaļu svilpienu un nepaspēja iziet uz ielas, jo straujiem soļiem nopietnu seju pagalmā iesteidzās Gunārs. Visiem sejas bija nopietnas - arī Gunāram bija jāiet vācu armijā karot.
Pēc īsas apspriedes draugi nolēma kopā iet uz ezeru. Bet kā tad ar makšķerēm? Arvīds uzsauca: “Zip, un es ātri aiziešu uz mājām pēc makšķeres.” Teicienu “zip” viņš lietoja bieži, no kurienes tas bija radies - viņš pats nevarēja pateikt. Ojārs visus nomierināja: “Man taču ir vairākas makšķeres, viena pat ir saliekamā no bambusa, lūk, tā.”
Un tā trīs draugi - Ojārs Šteiners, Arvīds Maksims un Gunārs Krieviņš - devās uz savu, viņuprāt, vislabāko makšķerēšanas vietu aiz bijušā koka tilta pāļiem blakus dāmu peldvietai. Tā kā diena bija pamākusies un dāmas nemanīja, visa krastmala bija zēnu rīcībā. Zēni iemeta makšķeres. Tad atnāca vēl viens Alūksnes centra zēns – mazais Apsīšu Arvīds. Viņam makšķeres nebija. Daudz nedomādams, viņš no kabatas izņēma uz kartona satītu makšķerauklu ar pludiņu un āķi. Tad no otras kabatas izņēma “Fiskara” firmas nazi un nogrieza šmaugu kļavas atvasi. Lazdas tajās vietās neauga, bija daži mazi alkšņu krūmiņi, dažas jaunas kļavas un viena - vislielākā – priede. Mazais Arvīds trīs draugus traucēt negribēja, viņš kabatā sameklēja avīzes lapu, salocīja trauciņu priekš sliekām, aizgāja uz netālo slapjo pļavas taciņu, pacēla garāko dēli un salasīja veselu sauju žirgtu slieku. Visiem ķērās labi. Tā pagāja viena jauka diena, kas palika zēnu atmiņā uz visiem laikiem.
Nākamajā dienā trīs draugi devās uz ārstu komisiju, kas atradās Dārza ielas mājā. Un tad uz armiju projām. Bet mazais Arvīds Apsītis paņēma savu “Ērenpreisu” un steidzīgi laidās projām no Alūksnes uz Jaunlaiceni ar domu izvairīties no iesaukšanas.
Zēni nokļuva viņiem labvēlīgā karadarbības vietā – kāda lidlauka apsardzē. Tur viņi satika līdzīgi domājošus un talantīgus zēnus – Pēteri Savicki un Kurtu Fridriksonu. Vai tā bija nejaušība?
Kad beidzās karš, sabiedrotie uzvarētāji dalīja karagūstekņus, bija pat izvēle, bet ne visiem. Ojārs Šteiners, Gunārs Krieviņš palika amerikāņu zonā, bet Arvīds Maksims labāk gribēja doties uz savu dzimteni – Latviju. Sabiedroto klātbūtnē Sarkanās armijas pārstāvis, visiem dzirdot, solīja – nāciet visi pie mums, kā tiksim savā zemē, būsiet brīvi un varēsiet doties, kurp vēlaties. Bet, tiklīdz gūstekņi nokļuva pāri robežai, tā uzreiz viņi pastiprinātas apsardzes pavadībā tiešā ceļā devās uz karagūstekņu cietumnieku nometnēm. Arvīdam nepaveicās - viņš un daudzi citi latviešu zēni tika aizvesti uz Kolas pussalu uz ogļu raktuvēm. Pēc gadiem Arvīds teica: “Gulējām teltī, reizēm mati bija piesaluši pie brezenta, tādēļ kļuvu nedzirdīgs.”
Pēc soda izciešanas Arvīds atgriezās savā Alūksnē, ilgāku laiku nevarēdams dabūt darbu. Atradās labi cilvēki, un Arvīds iekārtojās darbā mežrūpniekos par šoferi. Arvīds juties tīri labi, mašīnā allaž līdzi bijusi makšķere. Arvīds ar darba auto pabijis visos rajona ezeros un upēs.
Pēc gadiem, kad Arvīds aizgāja pensijā, viņš dzīvoja pieticīgi, daudz gleznoja, aizvien izmantoja vecos makšķerniekus, viņam bija laiva. Kādā dienā, labs makšķernieks būdams, iepazinies ar vēl lielāka, augstāka līmeņa makšķerniekiem, spiningotāju Andreju Peizumu. Un tad Andrejs Arvīdam uzdāvinājis modernāku makšķeri. Pateicībā par to Arvīds, gleznotājs būdams, Andrejam uzdāvināja gleznu – Cepurītes salu ar ezeru. Arvīds, tajā laikā pensionārs būdams, makšķerēt, ogot, sēņot braukāja ar mopēdu, allaž labi pārzinot dabas doto labumu vietas.
Gāja gadi, bet trīs draugiem vienā reizē nekādi satikties neizdevās. Pirms astoņpadsmit gadiem Alūksnes muzejā bija sarīkota grafiķes Dzidras Ezergailes izstāde, un tad notika interesanta tikšanās. Uz tikšanos ar Dzidru no Rīgas bija atbraucis nu jau pazīstamais mākslas kritiķis Pēteris Savickis un pavisam nejauši no Amerikas bija ieradies arī Ojārs Šteiners, kurš līdzi bija atvedis palielu gleznu, lai dāvinātu Alūksnes muzejam. Bija atnācis arī Arvīds Maksims. Ieraugot Ojāra gleznu, viņš teica: “Ojci, tu taču uz audekla esi izmazgājis otu!” To dzirdot, Ojārs neteica neko, tikai pasmaidīja - viņš apzinājās, ka Amerikā viņš ir populārs mākslinieks. Ojārs muzejā daudz neaizkavējās, jo staigāja pa pilsētu, lai ieraudzītu bērnības un jaunības dienu takas.
Pēc gada ieradās trešais draugs - Gunārs Krieviņš no Austrālijas. Arī viņš bija sajūsmā par savu Alūksni, par tikšanos ar draugiem, paziņām un arī bija priecīgs, satiekot Arvīdu Maksimu. Sarunā ar Gunāru mēs daudz ko uzzinājām par pagātni.
Saruna notika pie Jausmas Podegrades Pilsētas bulvāra dzīvoklī. Gunārs pastāstīja, ka, beidzoties karam, izmantojis iespēju aizbraukt uz Austrāliju. Sākumā strādājis dažādos darbos, pārsvarā zvejojis koraļu zivis. Sasaldētās zivis vedis uz kontinentu pārdot, no tā arī izticis. Ne no kurienes saliņā bija uzradies krokodils, kuru viņš drīz vien nošāvis, lai būtu drošāk. Tad tūrisma firmu reklāmas rezultātā pie viņa sākuši braukt tūristi. Sākumā jau bijis labi - tikusi nauda. Bet tad, apstaigājot savu salu, savu tīro salu, ieraudzījis pludmalē daudzas iztukšotas dzērienu pudeles un bundžas. Ar to arī viņš izbeidzis sadarbību ar tūrisma firmām.
Šo visu klausoties, mums tajā reizē radās jautājums: “Gunār, viss tak bija, kādēļ tev nebija sievas, ne draudzenes un kā tu viens varēji dzīvot?” Tad, daudz negudrodams, Gunārs atbildēja: “Es jau biju pieradis viens dzīvot, bet, kad īsti biju sailgojies pēc meitenēm, aizbraucu uz kontinentu pie aborigēniem. Tā es toreiz darīju diezgan bieži, es taču arī kādreiz biju jauns.”
Nākamajā dienā pēc tikšanās Gunārs aizbrauca uz bērnības un jaunības sapņu upi Vaidavu, lai noķertu kādu zivi - kā senāk pirms kara. Bet Gunārs no zvejas atgriezās bēdīgs un teica: “Žēl, mana upe ir tukša, un man ir skumīgi.”
Pēc dažiem gadiem atbrauca Ojārs Šteiners. Aizgājām pie viņa tēva mājas, un viņš man teica: “Pērc no manis piemājas zemi, atdošu tev lēti - par pieciem latiem kvadrātmetrā.” Bet darījums ar mani nesanāca.
No otrā drauga, Austrālijas Gunāra, vēstules atceļoja aizvien retāk. Un kādu reizi Arvīda Maksima tēva Elza pieaicināja mani, lai pamēģinu kaut ko izlasīt, bet nekā - vairs neko nevarēju izlasīt…
Atceroties šos Alūksnes krietnos zēnus – Arvīdu Maiksimu, Ojāru Šteineru un Gunāru Krieviņu, aiziesim pie Šteineru mājas Helēnas ielā 58 (agrāk Valmieras pulka iela), kur zēni bieži tikās, un varbūt kādam radīsies vēlēšanās uzlikt tur piemiņas plāksni, uz kuras būtu teksts arī par Šteinera kungu, pirmskara pilsētas galvu, tautā iemīļotu cilvēku, kurš daudz darīja Alūksnes labā.


Komentāri 1

ruta.maksima

Ojārs šteinerts ir pareizi Elza bij Arvīda sieva

pirms 4 gadiem, 2017.10.04 13:21

Citu datumu laikraksti

  • Svētdien Apes tirgū - 200 tirgotāju

    Svētdien Apes tirgū - 200 tirgotāju

    Tradicionālais Pierobežas rudens gadatirgus Apē notiks 24.septembrī pulksten 9.00. Kā ierasts, pirkt un pārdot gribētājus tas pulcēs brīvdabas...

  • Rudens saulgriežu jampadracis

    1.oktobrī Alsviķos no pulksten 10.00 notiks rudens jampadracis ar andelēšanos, bet pulksten 13.00 ikviens aicināts uz svinīgu koncertu “Saule brida...

  • “Mans dārzs manai veselībai”

    Alūksnes invalīdu biedrība 5.oktobrī ikvienu interesentu aicina uz pasākumu “Mans dārzs – manai veselībai”, kurā popularizēs veselīga uztura nozīmi...

  • Meklē radošus  labdarības veidus 2

    Meklē radošus labdarības veidus

    Sabiedrības centrā pagājušajā nedēļā noritēja Alūksnes un Apes novada fonda rīkotā labdarības akcija “Aklais randiņš ar grāmatu”, kuras laikā par...

  • Kultūras centrā – laikmetīgais džezs

    Alūksnes Kultūras centra Lielajā zālē 17.septembrī pulksten 19.00 ikviens aicināts uz laikmetīgā džeza izrādi “Visu”, ko izrādīs Līgas Libertes dejas...

  • Stingrs un prasīgs, tomēr  supertētis! 7

    Stingrs un prasīgs, tomēr supertētis!

    Ilzenieti Viesturu Kazaini zinām kā sportistu un sporta pasākumu organizatoru. Taču viņam ir arī kāds cits svarīgs darbs – viņš ir tētis trīs meitām....