Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tu mūžam esi mana, es esmu tavs

Vai iespējama mūžīga mīlestība un uzticība... "līdz kamēr nāve mūs šķirs"? Par to laiku pa laikam sapņo ikviens no mums.

Vai iespējama mūžīga mīlestība un uzticība... "līdz kamēr nāve mūs šķirs"? Par to laiku pa laikam sapņo ikviens no mums. Īstajā brīdī, īstajā laikā. Un tad atkal aizmirstam, jo izrādās, ka nekas nav mūžīgs. Arī mīlestība, arī uzticība.
Tomēr ne visi tā domā. Ne velti cilvēki tic, piemēram, gulbju mūžīgajai mīlestībai un uzticībai. Ja viens putns no pāra mirstot, tad otrs visu turpmāko mūžu pavada vientulībā. Varbūt. Lūk, četri stāsti par mūžīgu mīlestību. Tie ir patiesi. Bet varbūt tajos ir arī kāda drusciņa no gulbja dziesmas. Leģendas. Par mūžīgu mīlestību.
1.stāsts
Viktorija un Stefans bija viens no skaistākajiem pāriem, kādus nācies satikt tuvākā un tālākā apkaimē. Viņi bija kā radīti viens otram. Abi - stalti, gudri, veiksmīgi un iedomīgi. Abi - vadošos amatos. Cits pēc cita pasaulē nāca viņu trīs bērni. Iemīlēšanās eiforija, šķiet, nezuda, taču pamazām laulāto attiecībās radās plaisas. Viņš, kas bija uzņēmies galvenās rūpes par ģimenes materiālo nodrošinājumu, brīžiem jutās paguris un remdēja nogurumu sākumā alkoholā, vēlāk - arī svešu sieviešu apkampienos. Naudīgais, bravūrīgais vīrietis patika daiļajam dzimumam. Viktorijas asaras neviens neredzēja, taču tikai viņa zina, cik spilveni no tām ir kļuvuši sāļi un auksti. Ģimenes pavards dzisa. Arī Viktorijai sākās sānsoļi. Stefans reaģēja spontāni un bargi. Taču pēc vētrainas attiecību noskaidrošanas mīlestība uzliesmoja ar jaunu sparu. Sevišķi Stefana sirdī. Tā turpinājās no reizes līdz reizei, līdz Viktorijai apnika.
Viņa jutās iztukšota un alka pēc attiecību svaiguma un patiesuma, pēc vēl nesabradātas, tīras mīlestības. Un viņa to atrada desmit gadus jaunākā vīrietī - ģimenes cilvēkā, divu bērnu tēvā.
Sekoja šķiršanās. Uzreiz divās ģimenēs. Viktorijas prieks mijās ar sāpēm. Par bērniem. Par Stefanu. Un tomēr viņa palika pie savas izvēles. Un nenožēloja to. Stefans jutās pievilts, nodots, pazemots. Viņš steigšus meklēja Viktorijas aizstājēju. Tikpat staltu, tikpat glītu, iznesīgu, iekārojamu un lepnu. Viņš atrada.
Pagāja astoņi gadi. Stefans un Viktorija dzīvoja katrs savu dzīvi, bet... naktī, miegā, sapnī viņš arvien biežāk nevilšus attapās bijušās sievas apkampienos. Un Viktorijai arvien biežāk prātā bija pamestais vīrs. Arvien biežāk bijušie laulātie uzmeklēja viens otru, lai parunātos par kopīgajiem bērniem, lai vienkārši palūkotos acīs, lai mirkli būtu blakus. Savādu mieru tad sirdī sajuta Stefans. Bet Viktorijai gribējās viņu apkampt, pažēlot. Tomēr viņi katrreiz savaldījās, nedodami pēkšņajām jūtām vaļu. Un viņi abi to zināja, juta, saprata.
Viktorija labi atceras to dienu, kad uzzināja - Stefana vairs nav. Viņš aizgāja pēkšņi un skarbi. Arī Viktorijai tajā brīdī gribējās vairs nebūt. Gribējās sasildīt Stefanu tur - aiz mūžības sliekšņa. Taču viņa palika tepat. Viņas roku tajā brīdī cieši un maigi bija satvēris viņas otrais mūža vīrietis.
Viktorija juta, ka viņai ir jābūt starp saviem un tā otra vīrieša bērniem, starp sievietes pienākumu, mātes uzticību un mūžīgu mīlestību... uz Stefanu.
Ak, kāpēc gan tā bija jānotiek! Tā iekšēji vaicāja Viktorija, bet atbildes nebija. Taču viņa zināja - kad pienāks tas brīdis un viņa būs piedzīvojusi visu, kas lemts, kaut kur viņu uzticīgi sagaidīs Stefans. Un viņi mūžīgi būs kopā, jo viņi mūžīgi ir piederējuši tikai viens otram. Šī sajūta bija tik stipra, tik patiesa, ka likās nemaldīga. Un tā spēja dod iekšēju mieru un brīvību. Dzīvot. Just. Un piepildīt visu, ko vēlas sirds, miesa un gars.
2.stāsts
Marta un Voldemārs samīlējās viens otrā, kad mācījās pēdējās vidusskolas klasēs. Kopīgi viņi iepazina pirmo baudu. Kopā viņi zaudēja nevainību. Gadījās kļūme. Marta palika stāvoklī, taču jaunieši nolēma, ka abiem netraucēti ir jāpabeidz skola, jo vēl taču priekšā visa dzīve. Vēl visu paspēs. Vispirms ir jāiegūst augstākā izglītība, jāgūst pamats zem kājām.
Pagāja vidusskolas gadi. Abi jaunieši stājās augstskolā, vienā fakultātē. Marta iestājās, bet Voldemārs eksāmenos izkrita. Varbūt tas bija liktenis... Viņam nācās doties dienēt obligātajā armijā. Martai likās, ka viņa to nepārdzīvos. Viņa... gribēja steigšus apprecēties. Un izteica šo priekšlikumu Voldemāram. Taču viņš klusēja. Marta apvainojās. Arī Voldemārs uzmeta lūpu, tomēr pavaicāja, vai viņa gaidīs puisi pārnākam mājās pēc dienesta armijā. Viņa teica, ka negaidīs. Viņa atzinās, ka ir satikusi citu precību kandidātu un pieņēmusi viņa bildinājumu.
Voldemāram likās, ka pienācis pasaules gals vai katrā ziņā visdrūmākais mirklis viņa dzīvē. Aizejot dienēt armijā, viņš piedzērās. Tā pa īstam. Pamatīgi. Pirmoreiz dzīvē. Viņu pavadīja plašs radu un draugu pulks. Bija arī draudzenes. Tikai nebija Martas. Vienīgās. Īstās. Ilgotās.
Armijas gadi nebija viegli un īsi, tomēr tie pagāja kā viena diena. Marta viņam nerakstīja. Sākumā tas sāpēja, bet pēc tam bija vienalga. Kad pēc armijas Voldemārs satika Martu, viņa sen jau bija precēta sieva, kas auklēja dēlu un vienlaikus sekmīgi studēja. Marta palīdzēja Voldemāram sagatavoties iestājpārbaudījumiem, lai iekļūtu augstskolā. Un viņš iestājās. Viņi fakultātē diendienā satika viens otru, sveicinājās, sarunājās. Taču Martas acīs tā dziļāk Voldemārs vairs necentās ielūkoties. Tas likās neķītri. Viņa bija sieva, māte. Un viņi bija sveši cilvēki. Kaut arī labi pazīstami, kaut arī mīlējuši viens otru. Šķiet, Martai tas sen jau bija aizmirsies, bija izsvītrots no atmiņas, no pagātnes. Voldemārs gan atcerējās visu līdz pēdējam sīkumam, bet tas tik ļoti viņu nomocīja, ka gribējās atbrīvoties no uzmācīgajām atmiņām par pagātni. Viņš saspringti lūkojās sev apkārt un ieraudzīja. Savu nākamo sievu. Pēc nepilnu gadu ilgas draudzības viņa palika stāvoklī. Un Voldemārs nolēma precēties. Piedzima puika. Voldemārs intensīvi studēja, strādāja, auklēja dēlu, mīlēja sievu. Ik pa brīdim garām pazibēja Marta. Un tagad viņi mēdz viens otram ielūkoties acīs. Tā dziļāk. Un abi reizē nopūtās. Ne smagi, bet tomēr mazliet smeldzīgi.
Gāja gadi. Marta jau bija beigusi studijas, viņa gaidīja pasaulē nākam otro bērnu. Tādu - ar lielu punci un vecāko dēlu pie rokas - Voldemārs viņu redzēja pēdējoreiz. Savā augstskolas izlaidumā. Viņa uzdāvināja Voldemāram savu dienasgrāmatu, kurā bija rakstījusi par savu pirmo mīlestību no pašas pirmās dienas līdz šim brīdim. Šajā dienasgrāmatā viņa bija sarunājusies ar Voldemāru visu viņa prombūtnes laiku armijā. Bija runājusi par to, kas nomoka sirdi un dvēseli. Bija dalījusies priekā, uzzinot, ka ir mātes cerībās, un bija jautājusi pēc padoma brīžos, kas strīdējās ar vīru. Marta iespieda Voldemāram rokās šo dienasgrāmatu, nobučoja viņu uz vaiga. Un aizgāja. Bez asarām acīs, ar gaišu smaidu.
Pēc nedēļas Voldemārs uzzināja, ka Marta dzemdībās mirusi. Miris arī viņas jaundzimušais dēliņš. Martas sirds nebija izturējusi piepūli. Izrādās, sirds bija nevesela. Kad ārsti attapās veikt ķeizargriezienu, bija jau par vēlu. Jauno sievieti apglabāja kopā ar mazuli. Gaišais vīstoklītis - bērniņš - zārkā bija nolikts pie mātes sāniem tajā pusē, kur viņai ir sirds.
No tās dienas Voldemārs nekad ne ar vienu vairs nerunāja par Martu. Nekad. Ne ar vienu. Pat ar savu sievu ne. Bet Martas dienasgrāmatu viņš sadedzināja. Lai neviens cits nekad to neizlasītu. Viņš zināja. Vārdi paliks mūžīgi. Viņš atcerēsies vienmēr un visu līdz pēdējam sīkumam. Visu, kas rakstīts tieši viņam. Un nevienam citam visā pasaulē.
3.stāsts
Jānis un Dārta. Visskaistākais, vismaigākais no pāriem. Viņa lielām acīm, gaišmataina, zilacaina, sīka, smalka un sievišķīga. Kā lauma. Viņš - izstīdzējis, vijīgs un tik iemīlējies, līdz neprātam greizsirdīgs. Pirmais kopīgais bērniņš paputēja, pirms viņi vēl bija precējušies. Piedzima nedzīvs. Tas ļoti, ļoti sāpēja. Tomēr mīlestība bija stiprāka. Dārta vēlējās bērnu atkal un reizē baidījās. Radās iegansts, lai to atliktu uz vēlāku laiku. Vispirms - pēc kāzām. Tad Dārtai bija jādodas studēt uz kaimiņvalsti Igauniju, viņa bija izturējusi konkursu. Romantiskā mīlestība turpināja plaukt. Jānis skaitīja dienas, kad atkal būs laiks un nauda, lai dotos ciemos pie mīļotās. Un viņš ar nepacietību gaidīja sievu atbraucam mājās Ziemassvētku brīvdienās, Lieldienās, vasarā... Mīlestība bija kaislīga, maiga un stipra. Tā pagāja trīs gadi.
Jānis nebija izbrīnīts, kad Dārta viņam paziņoja jaunumu. Esot stāvoklī. Pilnīgi normāli, dabiski un beidzot! Jānis gavilēja un klusībā cerēja, ka beidzot Dārta atgriezīsies ģimenes pavardā uz palikšanu. Nu, vismaz uz ilgāku palikšanu. Kopā ar mazu bērnu taču nevarēs mētāties pa pasauli! Piedzima meita. Tikpat skaista kā Dārta. Jaunie vecāki kusa no laimes. Dārta pārtrauca studijas. Mazā auga mīlēta, lutināta, apčubināta. Jānis bija pasaulē labākais tēvs. Taču pēc gada Dārta atkal devās uz Igauniju, lai turpinātu augstākās izglītības ieguvi. Mazais meitēns palika tēva un vecmāmiņu rūpju lokā. Dārta atbrauca uz svētkiem, pa brīvdienām, kā arī uz ilgāku laiku vasarā. Jānis joprojām dievināja sievu. Arī tad, kad viņa paziņoja, ka atkal ir stāvoklī. Viņš mazliet nobijās, tomēr uzgavilēja. Būšot labi, meita neaugs par egoisti. Vajag viņai māsu vai brāli. Piedzima māsa. Tikpat līdzīga mātei. Un vecāki bija tikpat laimīgi.
Dārta pabeidza studijas. Tomēr viņa joprojām šad tad mēdza braukt uz Igauniju. Pie studiju biedriem, draugiem. Reizēm līdzi brauca arī Jānis, taču viņam tur nebija interesanti. Brīžiem pārņēma greizsirdība. Likās, ka Dārtai tur, Igaunijā, nemaz nevajag Jāni. Viņš jutās lieks svešās sarunās, svešā valodā.
Šī sajūta viņu sāka piemeklēt arvien biežāk. Arvien smeldzīgāk. Arī ikdienā, ģimenē. Viņš nezin kāpēc jutās lieks. Viņš sāka ciemoties pie kādas savas darbabiedrenes, neprecētas sievietes. Sākumā tās bija tikai nevainīgas sarunas pie viņas mājās, kopīga tējas dzeršana. Tad arī kopīga gulta. Vēlāk Jānis jutās vainīgs. Viņš vēlējās atbrīvoties no šīm attiecībām, bet kolēģe raudāja, sūdzējās par vientulību. Un Jānim bija viņas žēl. Sieviete lūdza viņai dāvāt bērnu. Un Jānim piepeši likās, ka viņam ir pienākums šo lūgumu izpildīt. Ne tāpēc, ka viņš baidītos, ka kolēģe varētu atklāt Jāņa sievai patiesību par abu attiecībām, bet... Patiesībā viņš pats nezināja, kāpēc nevar atteikt. Pagāja mēnesis, pusgads, gads. Viņa joprojām nepalika stāvoklī. Jānis jautāja kolēģei, vai viņai vispār var būt bērni, vai ir to noskaidrojusi pie ārsta. Tā apvainojās un vaicāja, vai Jānim pašam nav jākonsultējas pie daktera. Viņam tas likās smieklīgi, taču, draudzenes pierunāts, vīrietis it kā pa smieklam patiešām nonāca ārsta kabinetā. Un pēc analīžu veikšanas noskaidrojās, ka Jānim nekad nevarēja un nevarēs būt bērni. Tas bija kā zibens spēriens. Tātad Dārta viņam melojusi. No pirmā līdz pēdējam brīdim.
Tagad Jānis un Dārta dzīvo atsevišķi. Katram ir savs dzīvoklis, sava dzīve. Jānis tiekas ar meitām, lutina, audzina, pat dievina. Un vienlaikus viņš zina, ka tās nav viņa meitas. Joprojām viņš dievina arī Dārtu. Taču viņš nepieskaras tai. Savādi, bet viņam sieva liekas svēta. Neaizskarama. Jānim ir sajūta, ka bērni viņai ir radušies no svētā gara. Un viņš tas, protams, nav. Protams. Viņš nešķirsies no Dārtas. Viņš mīlēs viņu mūžīgi. Taču - ne fiziski. Ja abi joprojām dzīvotu blakus, tas sāpētu. Bet tagad nesāp. Viņi ir ideāli draugi. No malas liekas - arī ideāls pāris. Joprojām. Arvien.
4.stāsts
Visi brīnījās par to, kā Ilonai bija izdevies aptīt ap pirkstu un pabāzt zem tupeles Kārli. Viņš bija izdaudzināts skaistulis. Iekārojams, pavedināms, bet ne paturams. Taču Ilonai tas izdevās. Vispirms piecus gadus viņi dzīvoja kopā tāpat. Pa to laiku Ilona piedzīvoja piecus abortus. Abi smējās, ka ir varen auglīgs pārītis. Kad Ilona palika stāvoklī sesto reizi, viņi nolēma "netaisīt cauri" un apprecējās. Viņi bija paraugvecāki. Kopīgo dēlu auklēja abi uz maiņām, jo abi šo ģimenes pienākumu apvienoja ar darbu un naudas pelnīšanu, tikai retumis lūdzot palīdzību vecākiem. Jaunieši dzīvoja savam vecumam neparasti taupīgi, plānoti un prātīgi. Tāpēc drīz vien viņi iegādājās jaunu televizoru, tad - automātisko veļas mazgājamo mašīnu, džakuzi vannu, mājas kinozāli un visbeidzot arī vieglo automašīnu. Un tad, kad likās, ka mājās ir viss, lai justos komfortabli un laimīgi, Kārlis sāka nenākt mājās. Alkohols, draugi, bohēma. Ilonai radās aizdomas, ka vīram ir uzradusies mīļākā, bet izrādījās, ka tā nav patiesība. Viņa nespēja to saprast. Ja vēl būtu cita sieviete, tam būtu kāds izskaidrojums, bet tā... Laikam Kārlis ir "zilais". Tā aizvainojumā nodomāja Ilona un savas aizdomas neslēpa arī radiem, draugiem, kaimiņiem. Tā bija kā atriebība. Kāpēc viņš nenāk mājās, kāpēc nepalīdz rūpēties par dēlu? Kāpēc viņš kļuvis vienaldzīgs pret abu kopīgi vīto ģimenes ligzdiņu?
Laulāto attiecības kļuva arvien naidīgākas. Sevišķi pēc tam, kad Kārlis uzzināja, kā viņu aprunā sieva. Viņš iespītējās un kļuva vēl vienaldzīgāks pret Ilonu. Viņu attiecībās iestājās ledus laikmets. Ilona no darba un ģimenes rūpēm bija pārgurusi un pārvērtusies par fūriju, bet Kārlis tikmēr dzīvoja mūžīgos svētkos kopā ar draugiem, pa vidam pildot arī darba pienākums. Sieva mājās vīru gandrīz neredzēja. Viņš atkal izbaudīja to pašu labvēlību pret sevi, ko no draugiem bija jutis līdz brīdim, kad kļuva par nopietnu ģimenes cilvēku. It kā gribēdams pierādīt Ilonai, ka nav nekāds "zilais", Kārlis mainīja draudzenes citu pēc citas. Vēl nebija paspējusi atdzist viena gulta, kad viņš jau bija nākamajā. Ilona bija satriekta, pazemota un naidpilna. Tāda viņa darbavietā ieskrēja tieši rokās savam priekšniekam - precētam, padzīvojušam vīrietim. Un atkal jau Ilonas mīlestība, kaut arī tikai dienesta romāns, bija auglīga. Viņa palika stāvoklī. Sākumā to nepamanīja, tad laikus nesaprata un tad jau bija tā kā par vēlu, tā kā žēl taisīt abortu. Likās - izraujot bērnu no sevis, viņa izraus daļu no savas sirds. Nē, mīlestības pret bērna tēvu nebija. Arī viņš neloloja jūtas pret Ilonu. Bet... piepeši viņai bija skaidrs, ka šis gadījuma sakara bērns nāks pasaulē. Nāks gaidīts un mīlēts, jo galu galā ikviens no mums uz šīs pasaules nokļuvis tikai gadījuma dēļ. Laimīga vai mazāk laimīga. Un galu galā - kāda tam nozīme. Galvenais, ka Ilona vēlējās šo bērnu. Kad Kārlis to uzzināja, viņam likās, ka ir jāsmejas, bet smiekli nenāca. Patiesībā viņš raudāja. Slepus. Kā nopērts suns. Draugi teica, ka raudāt nav vērts. Turklāt bērna nākšana pasaulē nekad nav bēdīgs notikums. Neatkarīgi no tā, kas ir mazuļa vecāki.
Kad Ilonai piedzima otrais dēls, slimnīcā viņu ar ziediem sagaidīja Kārlis. Arī mājās no slimnīcas jauno māmiņu pārveda viņš. Ilona bija par to pateicīga. Viņa bija pat laimīga. Un slaucīja prieka asaras.
Viņi ir šķīrušies un vairs nedzīvo kopā. Taču reizēm Kārlis un Ilona satiekas. Divatā. Lai kopā apmeklētu kādu filmu vai teātra izrādi, vai lai pasēdētu kafejnīcā. Viņu attiecības joprojām nav ideālas. Kārlis baidās, ka Ilona varētu pieprasīt alimentus. Tāpēc viņš pats jau laikus pieteicās par kopīgā dēla finansiālo atbalstītāju. Ilonai neviena nav, izņemot bērnus. Viņa dzīvo noslēgti. Kārlis maina draudzenes. Viņš mēdz iemīlēties vismaz reizi gadā, bet tas nav nekas nopietns. Reizēm Ilona ir greizsirdīga, kaut viņai uz to nav nemazāko tiesību, un rīko Kārlim scēnas. Viņš visu pacieš. Bez pretimrunāšanas. Viņš respektē Ilonu. Un no malas joprojām izskatās, ka Kārlis ir Ilonai "zem tupeles". Viņš ļauj bijušajai sievai saglabāt šo ilūziju par abu attiecībām un to, ka viss vēl var mainīties uz labo pusi. Kas zina... Lai gan pagaidām Kārlis neplāno atgriezties Ilonas teicami iekārtotajā dzīvoklī uz palikšanu. Viņš tur mēdz vienīgi retu reizi ciemoties. Bet Ilona vienmēr gaida... Un abi dēli arī.

Citu datumu laikraksti

  • Laika ziņas

    Šodien īslaicīgs lietus, pērkona negaiss. Dienvidrietumu, dienvidu vējš 5 - 10 m/s. Gaisa temperatūra naktī no +8 līdz +13, dienā no +20 līdz +25....

  • Saullēkta krāsās

    Viņš ļoti labi zināja, ka sievu kaitināja Normunda nesaprotamie joki, brīžiem sarkasms un cinisms. Nē, tam nu gan viņa neļausies! Vienkārši- jāprot...

  • Digitālie prieki un rūpes

    Divdesmit pirmais gadsimts Latvijā ienācis ar vispārēju digitalizācijas zīmi. Digitālās fotokameras, videokameras, mūzikas atskaņotāji un cita...

  • Lauku darbi

    12. augusts. Ar ceru dalīšanu pavairo ziemcietes - peonijas, astilbes, īrisus.12. augusts. Ar ceru dalīšanu pavairo ziemcietes - peonijas, astilbes,...

  • ES atbalsta «ābece» un «aritmētika»

    Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku...

  • Jūlijā eiroatbalstītāju skaits samazinās

    Firmas «Latvijas fakti» nesen veiktās aptaujas dati liecina, ka pēc pēdējos mēnešos reģistrētā stabilā pilsoņu atbalsta paaugstinājuma Latvijas...

  • Tauriņam pa pēdām

    - Jūs runājāt ar Fredi Bremzi? - Nē. Fredi es labi pazīstu, tas bija cits, - Maigonis sasprindzināja atmiņu.9. - Jūs runājāt ar Fredi Bremzi? - Nē....

  • Dziedātāji izbauda karstu prieku un sirsnību

    Trešo gadu Alūksnes koris "Atzele" pieteicās starptautiskam koru konkursam Katalonijas pilsētā Cantonigros. Un beidzot saņēma uzaicinājumu tajā...

  • Saldais ēdiens - viegls un atsvaidzinošs

    Piedāvājam augļu un ogu laikam piemērotu saldo ēdienu. Tam garšu un izskatu papildinās pavisam neliels daudzums meža ogu. Atliek tikai apbruņoties ar...