Udo un Uno

Smagi nopūzdamies, autobuss apstājās kārtējā pieturā. Klusi atvērdamās, durvis izlaida kādus pāris skolēnus, lai uzsūktu uz ielas drūzmējošos nelielo braukt gribētāju bariņu.

Smagi nopūzdamies, autobuss apstājās kārtējā pieturā. Klusi atvērdamās, durvis izlaida kādus pāris skolēnus, lai uzsūktu uz ielas drūzmējošos nelielo braukt gribētāju bariņu.
Uz brīdi pacēlu acis no laikraksta lappusēm, lai pavērotu, vai netiek apdraudēta brīvā vieta man blakus. Lai arī sēdēju tuvu aizmugurei, šoreiz braucēju netrūka. Daži steidzīgi ieņēma tuvākās vietas, bet kā parasti netrūka arī aizmugurē sēdēt gribētāju.
Manu uzmanību piesaistīja kāda seja, par kuru citā situācijā teiktu - neizteiksmīga - nekādu raksturīgu, atmiņā paliekošu vaibstu. Tieši otrādi - bezkrāsaina un neko neizsakoša. Neko, jo, šķiet, tajā nesaskatīju pat vienaldzību. Tukšums un trulums. Varbūt īpaši neizteiksmīgu to vērta plānās gaišās uzacis un skropstas.
Ar savādi stīvu kustību cilvēks ieslīga sēdeklī pretējā pusē pie loga un pagrieza man pakausi. Palsi, brūnpelēki un plāni mati līdz pleciem. Pamatīgi nonēsāta netīri balta sporta cepure, kuras nags novirzīts dziļi pāri pierei. Apdilusi, bet visumā pieņemama džinsa jaka, zods un ausis ievilktas pelēkā džempera augstajā apkaklē.
Brīdī, kad sēdētājs pagrieza galvu uz manu pusi, lai vērotu šajā pusē aiz logiem garām slīdošo ainavu, slepus vēroju viņa seju un minēju - cik viņam varētu būt gadu? Grumbām izvagota piere, uzblīduši vaigi, zem aizpampušiem plakstiem pievērtas šauras acis, zem tām negulētu nakšu vai neveselas miesas radīti maisiņi, pelēka ādas krāsa, sasprēgājušas lūpas, bakurētains vaigs. Šauri, mazliet uz priekšu salīkuši pleci... Brīdī, kad attapu, ka neredzu bārdas rugājus, iedomājos - kādu dzimumu tad šī būtne īsti pārstāv?
Mēģināju atsaukt atmiņā kādu žestu vai sīkumu viņa gaitā - apsēžoties, vai paceļot roku pie cepures naga, bet nekā - kaut kā savādi bezraksturīgi - stīvi un nenoteikti.
Man bieži domās patīk cilvēkiem piešķirt vārdus - īpaši tiem, kas piesaista manu uzmanību. Nu domāju, kāds varētu piestāvēt šim cilvēkam... Attapu, ka pat nesaprotu, kā domās viņu dēvēt - vīriešu vai sieviešu dzimtē... Ja krievu valodā nekatrās dzimtes apzīmēšanai lieto vārdu "ono", vācu valodā tam kalpo artikuls "das", tad latviešu valodā neko līdzīgu nevaru iedomāties. Tad jau laikam jāizlīdzas ar kaut ko līdzīgu Udo vai Uno...
Manu savādo domu gaitu pārtrauca vēl viena objekta tuvošanās - izskatā ļoti līdzīga pirmajam. Lēnām zvārodamies, viņš nāca uz autobusa aizmuguri un klusēdams atslīga blakus pirmajam.
Pirmais, manās domās dēvētais par Udo, vāras sajūsmas atblāzmā pacēla roku no klēpja un aplika ap pleciem otrajam, kuru nu nosaucu par Uno. Tas, neizrādīdams nekādas emocijas, pievērsās logam.
Nu man pavisam tuvu bija sarepējusi, vēju appūsta plauksta un Uno profils... Nu varēju ļaut vaļu savai fantāzijai...
Uno portrets daudz neatšķīrās no pirmā - pelēki, plāni mati - varbūt pat vēl plānāki nekā pirmajam, tā pati uzblīdusī seja, tā pati pelēkā ādas krāsa vai varbūt tomēr mazliet iedzeltena, tā pati neko neredzošā un neizsakošā grimase... It kā salīgi, vēl vairāk plecos ierauta galva, uz kuras uztupināta zila sporta cepurīte ar uzrakstu "Woodpecker". Mezglaini izkaltuši pirksti ik pa brīdim sniedzās pie kakla, lai saraustītu melnā svītera apkakli. Bija redzams, ka plānā džinsa virsjaka nespēj viņu sasildīt.
Pirmā "ono" (jeb Uno) otrajam "ono" (jeb Udo) ap pleciem apliktā roka mani saintriģēja - vai tā būtu tāda īpaša vīriešu mīlestības izpausme? Mūsdienās gan par to nebūtu jābrīnās. Vai mazums tādu redzēts? Bet varbūt tā vienkārši ērtāk sēdēt?
Tomēr mieru nelika kāda iekšēja sajūta, ka vienam ir jābūt sievietei... Pagaidām gan man bija grūti izšķirties, kuram piešķirt titulam "Mis Ono". Abi joprojām šķita tik neizteiksmīgi un vienaldzīgi pret visu.
Pat īpaši nemēģinot ieklausīties abu sarunā, ik pa brīdim bija dzirdamas aprautas frāzes. Dzirdēju gan tikai to, ko ņurdēja Udo, jo viņa seja bija pavērsta uz manu pusi. Aizsmakusī, rupjā balss čerkstēja kā pret metālu vilkts skrāpis:
- Bļin, es to stervu... Sūdos iemērkšu, rīkli piedzīšu...
Pēc Uno klusinātās bubināšanas varēja nojaust, ka viņš liek Udo rimties:
- Nemīz, nu nemīz...
Nu sapratu, kāpēc pirms brīža tik steidzīgi piecēlās un uz citu vietu autobusā pārsēdās viņiem aizmugurē sēdošās divas kundzītes... Jā, mūsu ausīm pierasta drusku izmeklētāka leksika...
Saņēmis dunku sānos, Udo kādu brīdi klusēja, līdz atkal pār plecu lēni stieptā balsī novilka:
- Bļin, rokas atraušu... Bet tu redzēsi, kā atraušu! Izdrāzīšu, iz....
- A man pofig...
- A man po zarez! Ieborē - po zarez!...
No Uno aizsmakušā kakla atskanēja kas līdzīgs smieklam vai varbūt uzslavai, bet pārliecināta īsti nevaru būt, jo - tā tomēr man sveša valoda.
Redzot, kā abi sabāž galvas kopā un sarunājas pusbalsī, uz brīdi novērsos no viņiem, lai pabūtu ar savām domām. Par to, kā dzīve pārvērš cilvēkus. Ne jau visus, - tos dažus, kas bez gribasspēka un rakstura. Kas bez savām domām un bez sava ceļa. Tos, kam tik viegli pazaudēt sevi. Tiesa, arī viņiem ir sava domu pasaule un savas risināmas problēmas, tikai citā dimensijā... Ja tikai vispār ne vienā plaknē - tikpat seklā, cik valoda...
Un ko gan te dos sabiedrības gudrās un audzinošās runas par valodas kultūru un izkopšanu? Par uzvedību sabiedriskās vietās? Kurš gribēs kaut vai ar šiem diviem un tūlīt uzsākt ko audzinošu, ja vienkāršāk ir nedzirdēt un neredzēt? Un vai gan viņiem tas interesē, ko citi domā? Savā migā, tur, kur eksistē viņi, viss ir normāli! Viņi saprotas, viņus saprot. Tā ir viņu valoda. Un diezin vai viņi pat sagribēs klausīties kāda audzinošo runu par viena sabiedrības slāņa degradēšanos... "A man pofig..."
Tad pa eju starp autobusa sēdekļiem pamanīju šurp nākam kādu mazuli - apvalkātā džinsa jaciņā, ceļgalos izdilušās bikšelēs, sporta cepurīti galvā. Gaišiem matiem, kuri virs pleciem mazliet cirtojas. Pēc meklējošā un starojošā skatiena, kurš vērsts Udo un Uno virzienā, jau nojautu viņa nāciena mērķi.
Pētīju mazuļa seju un pieķēru sevi pie domām, ka atkal prātā risinu rēbusu - puika vai meitene, bet tas nu gan nav nekāds brīnums, ka maziem bērniem reizēm to patiešām grūti pamanīt. Vairāk gan izskatījās pēc puikas, bet - kas to lai zina.
Tikmēr mazulis ir pietuvojies abiem sēdētājiem un ar skaļu "mamma!" iespraucies starp Udo un Uno... Varbūt tikai nepiefiksēju, bet varbūt arī nemaz nebija - tā starojošā bērna smaida, kas parasti tiek vērsts pret mammu, viņu uzrunājot... Tāpēc arī nepamanīju, kuram no viņiem - Udo vai Uno - bija domāta šī uzruna.
Mēģināju ieklausīties šīs trijotnes sarunā, jo nu vēl vairāk gribējās uzzināt - kuram no šiem diviem dzīve ir pilnībā atņēmusi sievišķību un ku-
ram - mazinājusi vīrišķību. Mazulis gan pārsvarā klusēja, tverdamies te pie viena, te otra ceļgala, vai brīžiem, it kā stāstīdams pats sev, ik pa brīdim ar roku norādīja uz garām aizslīdošajām mašīnām, katru no tām pavadot lūpu kustībām.
Ar bažām ieklausījos šī apmēram četrus gadus vecā bērna valodā, bet dzirdēju vien skopus izsaucienus: "Re, mašīna... aizbrauca... apdzina... pazuda."
Lai arī ir skumji, ka visa sajūsma izpaudās vien šādos it kā garāmejot izmestos vārdos, laikam jau jāpriecājas vismaz par to, ka viņam vēl nav "pofig" un "po zarez". Bet arī tas jau ir tikai vides un laika jautājums...
Tuvojoties pieturai, autobuss jau bija samazinājis gaitu, un arī trijotne, tāpat kā daļa pasažieru, sarosījās uz izkāpšanu. Ar interesi vēroju Udo un Uno kustības, jo tajās joprojām bija jūtams savāds laiskums un vienaldzība. It kā viņu te nemaz nebūtu. Kā pusaizmiguši viņi izlocīja stīvās kājas pa autobusa pakāpieniem un izplanēja uz ielas.
Vēl brīdi pirms autobusa aizbraukšanas vēroju trijotnes attālināšanos, bet tā arī nespēju saskatīt atšķirību starp sievišķo un vīrišķo būtību - ne šļūcošajā gaitā, ne līdzīgi plecos ierautajās, uz priekšu pieliektajās galvās. Bet vissāpīgāk bija redzēt, cik veikli viņus atdarināja mazais cilvēkbērns... Kā mazs zombijs viņš mehāniski lika soļus un kaut ko klusi pie sevis murmināja.

Citu datumu laikraksti