Un tomēr viņas jāķer!

Pats brīnos, kā es izglābos, kā izdzīvoju. Arī dakteri brīnās. Man daudzi ir jautājuši, vai esmu dzimis laimes krekliņā. Es nezinu. Neatceros. Varbūt. Mamma par to man neko nav stāstījusi.

Pats brīnos, kā es izglābos, kā izdzīvoju. Arī dakteri brīnās. Man daudzi ir jautājuši, vai esmu dzimis laimes krekliņā. Es nezinu. Neatceros. Varbūt. Mamma par to man neko nav stāstījusi.
Ja tā labi padomā, es nekad agrāk neticēju brīnumiem. Tāpat arī nāves briesmām ne. Kur nu vēl laimes krekliņiem vai... krokodiliem mūsu saldūdeņos, turklāt ziemas salā. Vai tagad ticu?
Kad draugi man palīdzēja izkāpt no āliņģa, kurā biju iekritis, es, zobus klabinādams, teicu: "Krokodils mani izdzina no upes, palīdzēja atrast izeju zem ledus." Draugi neko neiebilda, varbūt nodomāja: tas nu gan ir krama vecis, tikko no nāves paglābies, bet vēl joko. Čomi man "aizvēra muti" ar spirtiņu. Un tad "ielādēja" mani automašīnā un rāva projām uz slimnīcu reanimēt. Autiņā viņi, mani uzmundrinādami, to vien runāja: "Ka tikai neesi krokodilu ar nāru sajaucis! Vai pupi viņam bija?"
Kad dakteri mani nolika uz kušetes un izģērba kailu kā Ādamu, es nevarēju vien rimties pļāpāt. "Vai jūs, dakterīt, ticat, ka Latvijas upēs peld krokodili?" es jautāju. Bet dakterīte, mani sildīdama, tikai paplikšķināja man pa pliko dibenu un teica: "Nebēdā, puis, nenieka!" Viņa apbrīnoja manu vīrišķību, gluži vai laizīdamās, un izdvesa: "Draugi nepieļāva, ka tu tiec izbarots krokodiliem vai nārām. Un pareizi vien ir. Būtu žēl, ja ietu zudumā tāds spēkavīrs."
Šie vārdi man iedūra sirdī kā ar nazi. Nu kāpēc arī viņa kā tāda bute! Redz manī tikai ēsmu - tēviņu.
Kā es kļuvu bļitkotājs
Ja tā labi padomā, tad patiesībā par makšķernieku es kļuvu nelaimīgas mīlestības dēļ. Tas notika pirms gadiem 20. Man toreiz bija 18. Mana iecerētā aizgāja ar manu labāko draugu. Tas bija laiks, kad dažu skaistu ziedu (lasi - asaru) Gaujā kaisīju... Eh! Aiz kreņķiem gribēju padarīt sev galu. Ārā bija mīnus 30, bet es gāju bez cepures, bez cimdiem. Man nesala.
Par laimi, ejot pie upes, līdzi biju paņēmis tēva bļitkošanas rīkus. Toreiz ne vella nenoķēru. Bet domas un jūtas sakārtoju, jo, raugoties āliņģa caurumā, pārdomāju visu savu vēl negaro dzīvi un sapratu, ka viss vēl priekšā. Un es nekļūdījos. Ko tikai turpmāk nepiedzīvoju! Gan atkusni, gan jaunu sasalumu. Armiju, piecas darbavietas (sākot no firmas vadītāja, beidzot ar parastu zāģeri gaterī), divas sievas un četras mīļākās, četras automašīnas, trīs laulībā un divus ārlaulībā dzimušus bērnus un vēl vienu audžubērnu. Tā, lūk! Tagad man aiz muguras ir 38 gadi un esmu pilnīgi neprecēts, kā sacīt jāsaka, brīvs un dabūnams puisis.
Mana sapņu sieviete
Savu ideālo sievieti sastapu, kad man bija bija apaļi 30. Mūsu pirmā tikšanās bija romantiska un neparasta - uz Peipusa ezera. Nezinu, kāda dulla muša man bija iekodusi, bet, pametis čomus, ar kuriem kopā biju atbraucis bļitkot, paņēmu savu neatļauto zvejas rīku (ūdu) saini un devos tālēs plašajās. Tik cirtu āliņģus un spraudu ūdas citu pēc citas. Tā gāju un gāju, kamēr jau pusi no savām 50 ūdām biju saspraudis. Paskatos atpakaļ - neviena nav. Sareiba man galva. Paeju uz vienu pusi, paeju uz otru. No ļautiņiem ne ziņas, ne miņas. Bet bija jau pēcpusdiena. Neapjēdzu vairs debespuses. Sabijos, ka netikšu krastā, pienāks nakts un es sasalšu ragā. Paliku nervozs. Sāku ūjināt, bet neko vairāk par savu atbalsi nedzirdēju. Pametu ūdas, pametu rīkus, sāku skriet. Skrēju, skrēju, saucu palīgā. Tā pagāja stunda, varbūt divas, metās jau krēsla. Te pēkšņi atsaucas maniem kliedzieniem maiga sievietes balss. Kā sirds man tajā brīdī sasila, es nevaru vārdos aprakstīt! Metos pretim balsij. Un tad arvien tuvāk un tuvāk iezīmējās kāds tēls. Sieviete. Igauniete. Viņa nemaz neprata krieviski. Un latviski arī ne. Velteņos, kažokā un lielā lakatā ietinusies. Mazs deguntiņš, sārti vaigi, zilas acis un gaiša matu šķipsna, kas spraucās ārā no lakata stūra. Un balss kā zvaniņš. Ak, viņa padeva man rakstainā cimdā ieģērbto roku, un mēs abi devāmies pretim apvārsnim, pretim tādai kā ziemeļblāzmai...
Bet čomi tikmēr vai visu nakti mani meklēja, līdz beidzot aiz bēdām piedzērās. Kā sacīt, pieminot aizgājēju. Bija pārliecināti, ka dzīvu mani vairs neredzēs. Bet es otrā rītā biju klāt, sasildīts tā, ka ne pazīt. Laimīgs. Kaut arī zvejas rīki bija zuduši, ūdas - dažas iesalušas, citas pazudušas vai nozagtas. Patiesībā ne jau zivju dēļ es šurp biju braucis. Es bēgu. No nepadarāmiem darbiem firmā, kurā strādāju, no mūžīgi kurnošas sievas un trokšņainiem bērniem. Gribējās būt brīvam. Un to es varēju izbaudīt.
No rīta meitene atveda mani atpakaļ pie draugiem un nodeva viņu rokās. Pats nezinu, kā mēs sapratāmies, viens otra valodā nezinādami ne vārda. Sapratāmies bez vārdiem. Mums bija sava - mīlestības - valoda. Mana meitene... Ak, muļķis es biju, kāpēc nesaucu, kāpēc neņēmu viņu līdzi uz mājām. Viņa palika tur, pie Peipusa, mājot ar mazo rociņu rakstainā cimdā. Pēc pieciem gadiem es uzzināju, ka pēc mūsu tās nakts tikšanās pasaulei sevi pieteica puika. Mans puika. Tiesa, par tēvu viņš sauc citu vīrieti. Vietējie man vēlāk pastāstīja, bet teica, lai vairs "nekuļu dūņas skaidrā ūdenī", lai nebāžot degunu igauņu meitieša sakārtotajā dzīvē. Viņai esot dikti greizsirdīgs vīrs. Bet pati kļuvusi par vietējās skolas direktori. Tā, lūk! Mana dzīves laime aizgāja man gar degunu. Bet pats vien vainīgs.
Lielā zive, mazās zivis
Ar pirmo sievu izšķīros pēc laulībā pavadītiem trīs gadiem. Viņu es salīdzinātu ar lielu zivi. Ēdelīga, mazkustīga un pārmēru prasīga. Neprata sevi kopt. Bet vīrietim tas tomēr ir svarīgi. Lai arī citi novērtē tavu sievu, lai iekāro to. Vīrietis tomēr ir un paliek tēviņš. Par laimi, sieva paspēja pasaulē laist tikai vienu bēbi. Teica, ka gribētu trīs. Ko nu. Mūsu laulības laikā viņa kļuva, cik gara, tik plata. 60 kilogramu svaram pieaudzēja klāt vēl 20.
Vēl es paspēju sagrozīt galvu vismaz pāris sievišķiem. Kā sīkas brētliņas viņas burtiski riņķoja ap mani. Krita uz nerviem tas, ka katra gribēja būt tā izredzētā, tā vienīgā. It kā to varētu sarunāt kā lietišķu darījumu. Sirds tomēr ir neuzpērkama. Es izslīdēju no mīļāko skāvieniem un iekritu... par sevi desmit gadus vecākas, pieredzes bagātas "kaķenītes" nagos. Viņai jau bija pūrā viens bērns, bet kopā mēs "uzmeistarojām" vēl divus.
Viņa man iemācīja mīlestības tehniku, bet mana sirds bija un palika nepieradināma. Mīlestības trūkumu kompensēju ar piedzīvojumiem. Man vienlaikus bija divas mīļākās - priekšniece un viņas sekretāre. Tas bija jautri un reizē arī briesmīgi vienlaikus. Nonācu tādās sprukās! Lai spētu elpot, mainīju darbavietu. Priekšniece pieķēra sekretāri, kad tā noklausījās viņas un manu telefonsarunu. Sekretāri atlaida no darba.
Bet priekšniece man dzemdēja dēlu. Brašu zēnu, kuru es oficiāli atzinu par dēlu. Bet tikmēr arī mana likumīgā sieva bija sākusi spert sānsoļus. Kādu laiku mēs samierinājāmies viens ar otra neuzticību, jo mūsu sekss arvien bija lielisks, bet beidzot viņai tas apnika. Viņa iesniedza šķiršanos. Es nepiekritu. Viņa uzstāja. Mēs tiesājāmies gadu. It kā dalījām mantu, bet patiesībā es visu laiku cerēju, ka sieva pārdomās. Cerēju izdzirdēt no viņas vārdus: "Nav neviena labāka par tevi. Es mīlu tevi un ņemu atpakaļ." Tomēr mēs izšķīrāmies. Dzīvoklis palika viņai, man - mūsu laulību gulta un skapis, ar kuru biju pārvācies pie sievas. Un viss. Atkal aiz kreņķiem zaudēju vienu darbavietu un atradu jaunu. Esmu degradējies līdz pēdējam. Nu esmu parasts strādnieks gaterī.
Un viss tikai sieviešu dēļ. Vai es to gribēju? Patiesībā mani pārņēma depresija. Sasalums. Mūžīgais. Atkal ziema. Lai cīnītos ar bezcerību, kā parasts, devos bļitkot kopā ar draugiem. Šoreiz tepat uz Pededzi, tur nav dziļš, labi ja līdz kaklam. Ja ielūst ledus un iekrīti, nekas ļauns nevar notikt. Nekas ļaunāks par manu neveiksmīgo privāto dzīvi jau nu nenotiks. Tā es nodomāju, jo biju aizmirsis, ka ne tikai dzīves līkločos, bet arī upēs gadās tā saucamās bedres. Ja ielūsti tādā vietā, ātri vien vari aiziet pa burbuli, jo tur var būt pat vairākus metrus dziļš. Man neienāca prātā, bet es biju bedrē.
Un upe mani dzemdēja
Kur nu vēl lielākā bedrē būt! Muļķis, nabags un nejēga. Sievietes mani ir apčakarējušas kā mazo ezi. Es sēdēju pie āliņģa un gribēju, lai tas mani aprij. Nekad nevajag vēlēt sev ļaunu. Citiem vēl tā, bet sev - nekad. Nav taču nekā dārgāka par sevi pašu. Domas var materializēties. Un tiešām - ledus pēkšņi ielūza! Un es pazudu āliņģī. Tas notika tik pēkšņi. Draugu acu priekšā. Vienā rāvienā es aizgāju pa burbuli zem ledus. Straume mani nesa projām. Es pat iedomāties nevarēju, ka tur, apakšā, ir tāda ūdens plūsma. Un tumsa. Un gaisma. Zem ledus spoguļa. Es ķepurojos, meklēju izeju. Sitos pret ledu kā naktstauriņš pret stiklu apgaismotā aizvērtā logā. Viss velti. Vairs nebija, ko elpot. Ausīs dunēja. Sapratu, ka netikt laukā, ka draugi atkal mani pametuši. Kā toreiz uz Peipusa. Jutu, ka stingstu. Un piepeši kāds pieskārās plecam. Pagriezos atpakaļ un ieraudzīju... krokodilu. Nudien, es biju pārāk šokēts no neparastās situācijas zem ledus. Man pat neienāca prātā brīnīties vai nobīties. Domāju - dinozaurs, vai? Smuks. Ar tādām stiklainām acīm. Viņš piepeldēja tik tuvu, ka sagrūdāmies ar deguniem. Un tad viņš attaisīja muti un parādīja perfektu zobu rindu. Vienā mirklī biju atžirdzis. Airējos pretī gaismai, kā bēgot no paša nelabā. Un upe mani dzemdēja, tā burtiski izvēma mani, ka viņu jupis! Attapos virs ūdens. Kāri tvēru pēc elpas. Draugi uz ledus pierāpoja man klāt, satvēra aiz drēbēm un izvilka no ūdens. Bet es kliedzu: "Ātrāk, viņš man nokodīs kājas..."
Tagad labās rokās
Tālāko jau jūs zināt. Mani aizveda uz slimnīcu. Tur es satiku savu krokod... dakterīti. Tagad mēs esam kopā. Viņa, protams, nav nekāda Pamela Andersone. Ne tā kā mana otrā sieva, bet... vismaz izturas pret mani iecietīgi kā pret slimnieku. Kā jau daktere! Sākumā dzīvojām kopā slimnīcā, tagad esmu pārvācies pie viņas uz mājām. Pagaidām vēl turpinu ārstēties. Vai es joprojām ticu krokodiliem Latvijas ūdeņos? Un tomēr viņi kuļ ar asti Pededzi! Manos sapņos varbūt mēs kādreiz atkal satiksimies... bet nezinu vēl, kur tas būs un kad. Kā dziesmā. Ja ne šeit, tad Gaujā vai Peipusā. Vai... Jūs smejaties? Domājat, ka mazāk dzert vajag, ja? Bet es jau tikai tīru mantu - medicīnisko spirtu.
Pētera stāstīto pierakstījusi Villija Rugāja

Citu datumu laikraksti

  • Kas ir Latvijas galvenās eksporta preces?

    Kas ir Latvijas galvenās eksporta preces? 2003.gadā preču eksportā aizvien dominēja koksne un tās izstrādājumi, kas veidoja trešdaļu no eksporta...

  • Ir aizdomas par trakumsērgu

    Veclaicenes pagastā pirmdien nobeigusies govs. Tajā pašā dienā Alsviķu pagasta māju pagalmā nošauts jenotsuns. Ir aizdomas par abu dzīvnieku...

  • Gripas epidēmija nav sākusies

    Alūksnē vēl gripas nav, taču pamazām valstī tā aktivizējas kā katru gadu.Alūksnē vēl gripas nav, taču pamazām valstī tā aktivizējas kā katru gadu....

  • Apes pilsētā šogad ir divi simtgadnieki

    Apes pilsētā ar lauku teritoriju šogad svinēs divas simtgadu jubilejas - Apes bibliotēkai un Dzenīšu dižvītolam.Apes pilsētā ar lauku teritoriju...

  • Saņems informatīvo biļetenu

    Šonedēļ iznāks pirmais 2004.gada Jaunalūksnes pagasta ikmēneša informatīvā biļetena “Mūsu Jaunalūksne” numurs.Šonedēļ iznāks pirmais 2004.gada...

  • Brīvprātīgais bērniem mācīs angļu valodu

    Alūksnes Nevalstisko organizāciju atbalsta centra brīvprātīgais Matiass de Paeps no šīs nedēļas Pededzes pagasta bērniem vadīs angļu valodas...