Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Uz ielas noklausīta saruna

Sirmā sieviete stingrāk savilka lakatiņu un apdomīgi turpināja savu sakāmo: - Nu kad es tev vēlreiz saku, bet tu jau mani nekad neklausi, - tavos gados nedrīkst tik ātri iet.

Sirmā sieviete stingrāk savilka lakatiņu un apdomīgi turpināja savu sakāmo:
- Nu kad es tev vēlreiz saku, bet tu jau mani nekad neklausi, - tavos gados nedrīkst tik ātri iet. Jātaupa spēks. Un sirds arī tev vairs nav tik stipra. Un kāpēc tev obligāti jāiet tur, kur ir dubļi? Kādas paliks tavas kājas? Tev jau vienalga - man būs jāslauka dubļiem pienestā istaba! Es taču arī vairs neesmu nekāda jaunā, - smagi nopūtusies, sieviete uz brīdi pieklusa.
Nesagaidījusi nekādu reakciju uz aizrādījumiem, viņa pēc brīža neapmierināti turpināja:
- Nu jā, tādi jau ir tie vīrieši - izliekas, ka nekā nedzird… Un kāpēc jābrien peļķē? Neesi jau nekāds mazais bērns! Ko nu krati galvu! Es taču redzu, ka tev slapjas kājas! Nu, jā, jā, nebija jau nekāda lielā, bet tu vienalga tur tomēr iekāpi. Nu un kā - tagad labāk jūties? Zinu, zinu, - to visu tu dari man par spīti, lai pakaitinātu. Tāds tu jau no sākta gala esi bijis. Visu laiku tik klusē un kaut ko savā galviņā perini… Un ko tu mani steidzini? Vai tiešām tu vairs nemāki lēnām iet? Jā, jā, tev jau galvā pavasaris! Ledus nokusis un kājas vairs neslīd. Re, kaimiņiem sēta sašķiebusies! Un tev, protams, visur vajag degunu iebāzt. Nav tev tur ko redzēt! Nu, un ko tad nu tagad apstājies? Uz citiem sievišķiem aizskatījies? Neesmu tev vairs gana laba? Kurš gan cits vēl par tevi tā būtu rūpējies! Ko nu blenz uz mani pār plecu? Nepateicīgais! Kādu brīdi abi gāja klusēdami. Sieviete, kaut ko pie sevis klusi murminādama, kas acīmredzot šoreiz nebija domāts ceļabiedra ausīm. Viņš, joprojām dziļdomīgi klusēdams un pavisam bēdīgu sejas izteiksmi.
- Nu labi, labi, nedusmojies uz mani! Tu jau zini, kāda es esmu… Parūcu, paburkšķu, bet tas jau tikai tevis paša labā. Tu taču to saproti, vai ne? Kad aiziesim mājās, es tev pagatavošu garšīgas pusdienas. Plānās pankūkas ar maltās gaļas pildījumu. Tās, kas tev īpaši garšo. Vai varbūt tev šodien ir sakārojies ko citu? Varbūt nopirksim kādu ābolmaizes gabaliņu? Nu, tu beidzot man atbildēsi? Atkal man visu nāksies nolasīt no tavām acīm? Mirkli vēlāk sieviete pievilka pavadu, savilka ap sevi ciešāk pagaro mēteli un lēnām notupās iepretim sunim.
- Nu, kā tad būs? Pankūkas? Vai ābolmaizes gabaliņu? Suns veikli izbāza savu garo mēli un nolaizīja sievietei vaigu.
- Labi, būs ābolmaizes gabaliņš… - viņa noglāstīja sunim galvu, un abi lēnām turpināja savu ceļu. Viņa, joprojām uzmanīdama un aizrādīdama. Viņš, manāmi apmierināts par saņemto glāstu. Vai varbūt – par apsolīto ābolmaizes gabaliņu?

Citu datumu laikraksti

  • Jādzied, kad ir priecīgi, skumji vai bailes

    Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta mazpilsētas kultūras centrā Marija joprojām ir moža.Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta...

  • Gudrs kā Podnieka suns

    Alūksnes un Gulbenes fotocentra īpašnieks Jānis Podnieks apgalvo, ka sešdesmito gadu vidū Liepnas pusē šis teiciens bija daudzu mutēs, "pielipa"...

  • Pāreja uz D vitamīnu un... ozonu

    Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz – Pirmā pasaules kara sākumā – noteica Vācija, Lielbritānija, Īrija un...