Uz Rīgu pēc Eiropas

Lauciniekiem satikšanās, izklaides un nopietnu domu apmaiņas centri ir kartupeļu rakšanas talkas.

Lauciniekiem satikšanās, izklaides un nopietnu domu apmaiņas centri ir kartupeļu rakšanas talkas. Vīrus uz šiem pasākumiem kā magnēts pievelk saimnieku sagādātās ugunīgo dzērienu pudeles, ko šādos gadījumos pēc darba liek galdā. Un kārtīga jēra vai teļa gaļas saēšanās līdz nākamajai talkai. Nav ko slēpt - arī vienai otrai sievai mēriņš sīvā šķita tīri smeķīgs. Un tad, sēžot pie šādi klāta galda, talcinieku mutes ātri vien sāka pārlieku virināties. Gluži kā nevīžīga saimnieka nesalaboti vārtiņi, kad tos uz abām pusēm nepārtraukti virina spēcīgāka vēja pūsma, bet acis visiem mirdzēja kā zvaigznes augusta naktī. Vaigi kvēloja kā jaunībā, kad tos pārlieku sabučoja.
Pats galvenais sēdētājs pie galda, neskaitot saimnieku, bija vīrs brieduma gados. Par to liecināja viņa raženais un briedīgais augums un vēderiņš, kas neatlaidīgi un spītīgi vēlās pāri bikšu siksnai. Bet šis vīrs to varēja atļauties, viņš vienīgais tuvākajā apkārtnē bija "biezais", jo viņam vēl piederēja vecs krievu traktorītis - riteņnieks, kamēr citiem zemniekiem īpašumā bija tikai dakšas un lāpstas. Tāpēc vīrs ar traktoru tika aicināts gan art un sēt, gan tupenīšus novākt.
Pārējo piecu vīru vidū vēl izcēlās Krišs. Valstiskos papīros gan garāks vārds - Krišjānis, bet vai tad lauku cilvēki ies māžoties un vienu cilvēku sauks divos vārdos? Tāpēc - Krišs - un viss! Viņš bija gan vecākais no visiem, gan vismazākais un sīkākais augumā. Kalsnā, sīkā vīreļa sejiņa kvēloja koša sārtumā, bet melnās upeņogu acis aši šaudījās kā sienas pulksteņa pendelis no viena runātāja pie otra. Par spīti Kriša gadiem, nedaudz smieklīgi izskatījās viņa biezie, melnie, īsi apgrieztie mati,kas slējās augšup kā istabas slaukāmās birstes sari. Tikai pie pašiem deniņiem varēja manīt nelielu baltumu, it kā tur abās pusēs būtu pielipis pa spalvai no baltās vistas. Blakus viņam sēdēja likumīgā laulene Līvija - dušīga sieva, apmēros vairākkārt pārspēdama savu sīko līdzāssēdētāju.
Talka notika pagājušajā rudenī, īsi pirms tautas svētās nobalsošanas par iestāšanos ES, tāpēc visu sēdētāju mutes vārstījās, lai runātu tikai un vienīgi par šo notikumu.
- Es jau kuro reizi jums saku: labāk nebūs! - to nenoguris atkārtoja traktorists. - Neticat? Bet to reklāmu televīzijā redzējāt? Nu, to - kur tā dūšīgā lauku sieva lielā ātrumā skrien pa pļavu, izmisīgi vicinādama rokas virs galvas, it kā viņai pakaļ dzītos sirseņu pūznis, un tas šaušalīgais bļāviens: - Eiropa! Tur tak mums skaidri parādīts, kā mums visiem būtu jābēg no iestāšanās.
- Tu visu nesaprati tajā reklāmā, - tūlīt domu turpināja Krišs. - Vai tu redzēji: kādas viņai krūtis? Skrienot viļņojās kā rudzu druva. Šitādi pupi norāda uz bagātīgu dzīvi nākotnē.
- Ak, tu, vecā kumeļāda, tā uz sētas izžauta vēl zviedz! - cauri vīru smieklu dārdoņai izlauzās Kriša Līvijas spalgā balss. - Tu ceri, ka tev tā Eiropa pensiju pieliks? Visu mūžu kolhoza kūtī sūdus šķūrēdams špicku pensiju vien nopelnīji! Un ar tiem pašiem nabaga grašiem tevi zem zemes aizvadīsim.
- Bet - re! Tā otrā reklāma - divi vīri sēž tādos ratos, kādu Eiropā pat nav, un dzer aliņu. Un tur tas viens skaidri pasaka: Labi gan tai Eiropā! - Vēl viens izteica savu sakāmo par labu Eiropas balsojumam. - Redz, mēs, laucinieki, sēdēsim mīkstos ratos un dzersim tik aliņu...
- Reklāma paliek reklāma. Ej nu sazini... - jau ar šaubām balsī ierunājās traktorists. - Tie aģitatori, kas braukā apkārt, tikai brīnumus vien sola...
- Apkārt jau braukā visādi kūdītāji par to iestāšanos, bet pie mums jau neviens nebrauc. Šitādā nostūrī... - klusinātā balsī ierunājās jaunākais no talciniekiem, kas sēdēja līdzās "biezajiem". Vīram tikai trīsdesmit gadu, bet ļerga un cigarešu dūmi savu posta darbu bija jau padarījuši - jaunā vīrieša seja izskatījās pelēcīga un vecīga.
- Ja jau valdība nebrauc pie mums, tad mums jābrauc pie valdības.
- Tu, Gunča, pareizi saki, - jaunā vīrieša teiktajam asi piekrita Līvija. - Uz šito nostūri neviens kungs nebrauks, tas nu ir skaidrs.
Nu jau arī Līvijas vaigi krāsojās tikpat sārti kā vīram. Viņai tik ļoti gribējās vēl runāt, bet runātgribētāju nu bija saradies pārāk daudz, jo arī mājas saimniecei Edei gribējās kaut ko piebilst no savas puses.
- Jā, vajag braukt! Un ne pie kaut kāda tur ministra, bet paša galvenā, - Ede to izspēra ar lielu iedvesmu. - Pie galvenā ministru ministra.
- Nu jau jaunu valdību it kā esam ievēlējuši... - cauri kņadai kāds nedroši novilka. - Vajadzētu mainīties uz labo pusi. Tak jauni laiki sākšoties...
- Kas tur mainīsies... Jau divpadsmit gadu garumā velkas tas valdības pārejas periods, gluži kā menopauze, bet nekas stabilāks nekļūst, - bezcerīgā balsī citiem pa vidu noīdēja Krišs.
Uz brīdi pēkšņi iestājās klusums, kas liecināja, ka klātesošie nopietni domāja par jauno valdību.
- Ja jau neviens no valdības, ne no tiem žiperīgajiem aģitatoriem par Eiropu nebrauc uz šito čuhņu pie mums, tad kādam no mums jābrauc pie valdības. Kā teikt... delegāts, - svēto domāšanas klusumu negaidīti pārtrauca pats mājas saimnieks. - Tad lai nu izskaidro tā, ka vienkāršam cilvēkam arī būtu skaidrs par to sasodīto Eiropu un tās naudu.
- Tagad tādi tautas delegāti nav vairs modē, - iebilda "biezais" un aizbāza savu runājamo ar krietnu jēra gaļas gabalu.
- Nē, nē! Lai brauc gan! Naudu par visiem ceļam sametīsim, - Ede šo ideju dedzīgi atbalstīja.
- Vienreiz visa tā būšana jāsaprot. Tūlīt būs jāiet balsot par to iestāšanos. Re, Atis pat lai brauc! - un viņa norādīja traktorista virzienā.
Pēc šiem vārdiem atkal iestājās pēkšņs klusums un sēdētāju ausis kā lokatori pagriezās dūšīgā virzienā, kura mute pārsteigumā pārstāja košļāt gaļas gabalu.
- Nē, tāds neder! Tādu dūšīgu tēvaini pie ministriem nelaidīs, - šoreiz tā bija Edes balss, kas ielauzās klusumā. - Noturēs par teroristu. Labāk lai brauc Līvija!
- Ko vēl ne! - gandrīz vai palēkdamies iebrēcās Krišs. - Ko ta tur sievišķis darīs? Notarkšķēs visu dienu, bet tā arī neko jēdzīgu nepateiks.
- Tas ir točna! - pavisam domīgi norūca vietējais "biezais" un ar visiem pieciem pirkstiem iebrauca īsi apgrieztajos matos, it kā tā izšķūrēdams domām ceļu. - Būs jābrauc Krišam. Viņš izskatās tāds panīcis, tāds nekaitīgs. Viņu visur ielaidīs.
Tūlīt visapkārt atskanēja piekrišanas pilni saucieni, kas vienbalsīgi apstiprināja Krišu par nākamo tautas varas pārstāvi.
- Kas šis, sūdu, par delegātu! - Kriša laulene bezcerīgi centās iebilst, bet to neviens nedzirdēja.
Tajā pašā vakarā sākās Kriša ērkšķainais ceļš tautas labā pie Rīgas lielkungiem. Pirmkārt, vajadzēja uzprišināt nākamā delegāta izskatu. Vispirms viņš ķērās pie garo bārdas rugāju iznīcināšanas. Vecais cīkstonis un pīkstonis - elektriskais bārdas dzenamais aparāts - kā pats sātans ļerkstēdams vilkās pa vaigiem, palielos bārdas rugājus neņemdams nemaz vai arī brīžiem rāva tos laukā ar visām saknēm. Šādā brīdī Krišs nelabā balsī izbļāva tādus krievu vārdus, kādi šādā gadījumā pienākas.
Kad nu vienas mocības bija galā, sākās otras - matu apgriešana, pie kuras ķērās pati saimniece. Ar vienu rokas rāvienu sīkais vīriņš tika ierauts krēslā un pati friziermeistare, lielas šķēres skaļi šņakstinādama, apgāja apkārt savam sēdošajam upurim, vērīgi skatīdamās, ar kuru matu šķipsnu sākt cirpšanu. Tūlīt arī Krišs ar šausmām manīja kā klēpī ielidoja pirmā nošņāptā matu bunte.
- Ak, mīļo Dieviņ, kādas briesmas ir jāpiedzīvo cilvēkam, kurš tikai mazdrusciņ grib kaut ko uzzināt par Eiropu, - viņš izmisis pie sevis nodomāja, bet, kad klēpī iekrita vesela čupa melno matu, nervi neizturēja un viņš cimperlīgi sievišķā balsī iebļāvās: - Trakā! Negriez tik daudz! Vai tad es kāda vuška, vai?
- Nekusties un nevārsti muti! - vienā mierā atcirta friziermeistare. - Un acis ar ciet!
Kad beidzās arī šīs briesmas, Krišs lēnām piecēlās un ar interesi piegāja pie spoguļa. Viņam pretim raudzījās izbīļa pilna seja, bet skatiens pielipa melnajiem, īsi apgrieztajiem matiem, no kuriem kā melni šķēpi augšup slējās vietvietām nenogrieztie mati.
- Nu, vecen... - Tas bija viss, ko viņš spēja izdvest.
Vēl bija palicis pēdējais darbiņš - jāuzlaiko uzvalks, kas pēdējo reizi Krišam bija mugurā vēl kolhoza laikā, kad viņš ieradās klubā uz sarkanajiem Oktobra svētkiem. Tad viņam par labu darbu pasniedza pašu lielāko balvu: biezu, spīdīgu papīru ar Ļeņina pusgalvu, nu, profilu. Un no tā laika tas svētku ancuks karājās skapī. Kam viņš vairs... Bet nu, re!
- Es jau tā domāju, ka būs kaut kas ne tā, - gan ar izmisumu, gan ar nožēlu nopūtās jaunizceptais delegāts, ieraudzījis sevi spogulī ar uzvalku mugurā. Pa šiem gadiem ar uzvalku bija notikušas brīnumu lietas: svārku pogas uz vēdera knapi varēja aizstaisīt ciet. Kad tos tomēr aizpogāja, tad no abām svārku pogām uz visām pusēm kā saules stari stiepās neglītas krokas. Bet bikses! Vai nu Krišs vecumā bija sarāvies vai arī bikses, gadiem skapī karājoties, bija izstiepušās - to gali viļņu viļņiem atdūrās uz plikās kājas.
- Čaplins! Īsts Čaplins! Trūkst tikai melnā ūsu kušķa zem deguna, - ar bezcerību un žēlumu par sevi nodomāja uzvalka īpašnieks. Šitādā izskatā viņš rīt stāvēs ministra priekšā! Bet lai redz, kā tauta dzīvo. Kā sacīt, uzskatāmā aģitācija...
Otrā diena pienāca briesmīga. Nepietika, ka delegāts jutās nelaimīgs par savu izskatu, kā tikko nocirpts auns, kuru pliku, apstrādātu līdz pat ādai, ielaiž aitu barā, māca arī milzīgs uztraukums. Lielais valstvīru nams šķita kā liels ledus kalns, kas izstaroja stindzinošu aukstumu, no tā pienācējam sastinga vai viss augums, bet plato un garo bikšu staras purinājās no uztraukuma vai vēja.
Kad nu lauku delegāts bija sevi pārvarējis un ticis nama iekšpusē, tad uzradās vīri, kas viņu apturēja ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem:
- "No kurienes? Uz kurieni?" Kad viņš uz tiem atbildēja, tad kāda neredzēti skaista kundze centās izjaukt viņa brauciena mērķi, piesolīdama kaut kādas frakcijas locekļus un augstākstāvošus orgānus, bet Krišs palika ciets kā krams: tikai pie ministru prezidenta!
Kad aiz atbraucēja muguras aizvērās masīvās durvis, beidzot šis vēsturiskais brīdis bija klāt. Kā hipnotizēts trusītis viņš raudzījās aiz Eiropas standartiem atbilstoša galda sēdošajā jaunajā cilvēkā, kas sēdēja taisni un lepni kā marmorā kalts tēls. Šajā mirklī ienācējs juta, kā sāk kvēlot seja, no turienes viss sārtums saplūda Kriša plānajā degunā, ausis pārvērtās par degošām lāpām, bet mati uz galvas sakustējās uz izslējās visā savā diženumā.
- Ja gribi parunāties, tad nāc tuvāk, apsēdies! - pēkšņi staltais marmora tēls sakustējās, ierunājās cilvēka balsī un smaidīdams piecēlās kājās.
Ber Krišs nevarēja pakustēties. Pēdas bija kā pielīmētas grīdai. Pēkšņi viņš atcerējās savu draņķīgo uzvalku un aiz kauna nezināja, kur likt rokas, jo tādā miera stājā stāvēt ar drebelīgām bikšu starām likās muļķīgi, tāpēc tūlīt aizšāva rokas aiz muguras, bet tad tūlīt iedomājās, ka viņš stāv kā veca sieva ar sāpošu muguru, tāpēc zibenīgi pārvietoja rokas un sakrampēja pirkstus zem vēdera. Tā, it kā viņš te stāvētu kails un ar abām rokām būtu kaut kas saturams un piesedzams.
- Nu, droši, droši! - Kriša sastingumu un mētāšanos ar rokām pārtrauca valstsvīra labvēlīgais balss tonis. - Stāsti, no kurienes esi, ko gribēji teikt.
Sīkais vīriņš neatcerējās kā nokļuva tuvāk galdam un apsēdās. - Es esmu... Esmu... Tas delegāta... loceklis... - Krišs iesāka savu sakāmo un nopriecājās, ka mēle vēl kustējās, tāpēc runāšana turpinājās raitāk un saturīgāk. - Mani sūtīja Alūksnes rajona zemnieki... Tā īsti uzzināt, kā būs tai Eiropā. Kad tad tā lielā nauda atnāks uz laukiem? - to pasakot, Kriša melnās upeņogu acis satikās ar dižā kunga skatienu. Viņš gaidīja atbildi. Uz īsu mirkli viņam aizkrita ausis. Tas redzēja, kā dižvīrs runājot un smaidot kustināja lūpas, bet neko nedzirdēja, tad skaņa atgriezās, bet uzreiz nevarēja saprast, par ko ir runa, bet tad pazuda arī šī problēma un viņš skaidri saprata teikto: - ...Kā lai to labāk izskaidro? Redzi, mums visiem būs labāk. Arī jums - zemniekiem. Brisele jums pateiks priekšā - kurā kūts stūrī drīkstēs turēt cūkas un kurā - govis, cik katrai vistai pienākas apdzīvojamās platības kvadrātmetros. Ja gribēsi pārdot zosi tirgū, tad civilizēti, ar komfortu aizvedīsi zosi uz kautuvi, ne tik brutāli kā tagad: turpat aiz kūts stūra... Lūk, Eiropas līmenis! Un par to Eiropas naudu... - valstsvīrs ieturēja nelielu pārdomu pauzi un tad turpināja: - Patiesībā jūs tur, laukos, nemaz neprotat rīkoties ar naudu. Vai jūs kāds par savu algu varat uzcelt māju, teiksim, par kādiem 80 000 latu? Neprotat? Bet Rīgā prot! Paskaties, kādas mājas ir sabūvētas pie Rīgas, Jūrmalā, pie Baltezera! Prieks skatīties! Tas jau ir Eiropas līmenis. Te ir izdarīgi cilvēki, kas prot ar naudu rīkoties, tāpēc viņiem nauda pienākas pirmāmkārtām. Un nevar vēl zināt, cik mums ir ministru, kuri skaitās zemnieki. Viņiem šī nauda vispirms vajadzīga. Gan jau ar gadiem.. ar laiku šī naudiņa aizplūdīs arī uz laukiem. Gan... Tu taču saprati? - to pajautājot, runātāja seja atdzīvojās un tajā iezīmējās plata smaida šautra. - Eiropas nauda ir jau klāt!
- Jā, jā... sapratu, - Krišs piekrītoši māja ar galvu, savilcis lūpas greizā smaidā, kaut gan patiesībā viņš nesaprata pat pusi no teiktā. Bet viens viņam kļuva skaidrs, ka pārbraucot mājās, viņš pārējiem varēs lepni paziņot: - Eiropas nauda jau ir Rīgā!

Citu datumu laikraksti

  • Viena taisnība visiem?

    Tāpat kā dabā, arī sabiedrībā iezīmējas rudens laiks. Latvijas politikā padziļinājusies plaisa starp valdību un sabiedrību. Šķiet, ka iedzīvotāji...

  • Divas skolas saņems uzņēmēju dāvinātos datorus

    Sikšņu un Bejas pamatskolā divu mēnešu laikā nogādās uzņēmēju ziedotos datorus. Tajās situācija datortehnoloģiju sagādē atzīta par īpaši kritisku,...

  • Piedāvā grāmatas un mācību materiālus

    Alūksnes rajona Izglītības pārvalde saņēmusi grāmatas un materiālus, kas atvieglos skolotāju un skolēnu mācību darbu.Alūksnes rajona Izglītības...

  • Speciālists informē

    Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, suņa apmācībai un mājas (istabas)...

  • Ziemeļu vējā bites nemedo

    Viņa ir kā dzirkstošs, līdz malām piepildīts vīna trauks. Pilna ar gaišām domām. Ar dvēselē uzplaucētu saules dārzu.Viņa ir kā dzirkstošs, līdz malām...

  • Fotoservisa centrs svin desmit gadu jubileju

    Alūksnieša Jāņa Podnieka “Fotoservisa centrs” ceturtdien svinēja 10 gadu jubileju. Svētku dienā Fotoservisa centra darbinieki mielojās ar īpašu...