Uzdāvināt ticību

Ir iesācies pārbaudījumiem un mācībām bagāta gada pēdējais mēnesis. Šodien jau 1.decembris! Svētdien būs jāiededz pirmā adventes vainaga svece, un līdz ar to būs pienācis pārdomu laiks. Bet iegrimt dziļos prātojumos, pašapmierināti tīksmināties par sevis radīto Ziemassvētku laikam paredzēto dekoru, izgaismotajiem logiem un piparkūku patīkamo smaržu telpās traucē apziņa, ka kādam citam nav nekā no šīm sajūtām. Ir tik daudz cilvēku, kuri cīnās ar dzīves nebūšanām, ar negaidītām veselības problēmām. Varbūt jūs teiksiet, ka viss grūtums reiz beidzas un katram mākonītim ir zelta maliņa. Varbūt... Var jau būt. Bet, kad dzirdu cilvēkus runājam par tuviniekiem, kuri nonākuši slimnīcā, lai gan “nekas iepriekš par to neliecināja”, saprotu, ka decembrī arī būs jāatrod balanss savā prātā starp dūdojošo un skanīgo Ziemassvētku repertuāru radiostacijās un dzīves realitāti. Tikai nezaudēt modrību! Ieraudzīt un palīdzēt nelaimē nonākušam, uzklausīt savu labu draugu vai paziņu un neaizbildināties ar laika trūkumu pirmssvētku laikā!
Ikreiz, kad es redzu uz ielas garām aiztraucamies kādu košu transporta līdzekli ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi vai lielu sarkanu auto ar brīdinošām bākugunīm un ugunsdzēsēju komandu, nodrebu. Kaut kur notikusi nelaime. Tad es domāju par to, kā cilvēkiem smagā stāvoklī, bezcerības un nespēka mirklī prot palīdzēt mediķis, ugunsdzēsējs, aculiecinieks vai radinieks. Kas mums vispār ir jāzina par to, kā palīdzēt? Jaunais gadsimts piedāvā daudz nebijušu iespēju, arī problēmu, un tieši tādēļ ir jādomā un jāanalizē katra saņemtā informācija un jāmācās visa mūža garumā. Un ir jādomā vienam par otru, jāiznīdē vēsa vienaldzība sabiedrībā, bet jāiegūst apziņa, ka tu nelaimē nonākušam dāvini ticību, ka viņam ir iespējams palīdzēt, lai kas arī notiktu. Ar ticību taču var gāzt kalnus! Un tāpēc es apbrīnoju ārstus un  medmāsas, arī ugunsdzēsējus un citus savā sirdī par sabiedrību atbildīgos Cilvēkus ar lielo burtu. Viņi nemitīgi visu laiku ir nomodā par tautu un arī  Ziemassvētku laikā nepaguruši dāvā ticību mūsu sabiedrībai, ka parūpēsies par katru jebkurā nelaimē. Esmu pārliecināta, ka labs atalgojums vien bez labām atsauksmēm no cilvēkiem īstu gandarījumu šajās profesijās strādājošajiem nesniedz. Taču pati svarīgākā ir apziņa, ka esi ļoti vajadzīgs un dāvā ticību turpmākajai dzīvei.

Citu datumu laikraksti

  • Kādā jaukā rītā

    Nākamās paaudzes... Varbūt domāt par šo tēmu un lauzīt galvu par latviešu tautas nākotni lai paliek gaišreģu, viedo tētiņu un māmiņu ziņā. Lai plāno...

  • Kā pareizi izdziedāt Latvijas himnu?

    Kā pareizi izdziedāt Latvijas himnu?

    Vēršot iedzīvotāju uzmanību uz Latvijas valsts himnas izpildījuma veidu, ekspertu komanda 1.novembra konsilijā pauda dažādus viedokļus. Piemēram,...

  • Veltījums savai zemei

    Es mīlu savu zemi, debesis, sauli, mežus, jūras, plašumus, kalnus un lejas. Šī zeme kā dzintarlāse mirdz, jo māmuļa jūra to auklē. No rītiem caur...