Uzticības krustcelēs

Absolūti viss, kas ar mums notiek, ir mūsu izvēles sekas, un neviens cits par šo izvēli nav atbildīgs.

Absolūti viss, kas ar mums notiek, ir mūsu izvēles sekas, un neviens cits par šo izvēli nav atbildīgs. Es saku "mums" tāpēc, ka mēs visi esam potenciālie slimnieki, ar to starpību, ka ārstam šī loma ir smagāka no visām pozīcijām.
Mēs sniedzam padomus, pamācības, bet jebkura mūsu dzīves situācija ir vienīgi paša apziņas spogulis. Katram ir individuāls ceļš ejams. Var gadīties, ka sevis apzināšana radīs nepieciešamību daudz ko mainīt dzīvē. Mēs varam apārstēt, daudzos gadījumos arī izārstēt, paēdināt, sasildīt nosalušos, dot padomus, bet nekas nemainīsies, ja ierastajā vidē izrādīsies, ka tu mūs nedzirdēji, kaut arī piekrītoši māji ar galvu. Ir svarīgi, lai būtu šī savstarpējā uzticēšanās.
Tikšanās kā grēksūdze
No ārsta nav jāslēpj, jāizliekas labākam. Būtiski ir, lai mēs saprastu viens otru. Šī sapratne būs tad, ja pacienta ar savu patieso vēlmi nostāsies ārsta, ne slimības pusē.
Ja kādreiz dzirdam augstprātīgi izmesto frāzi "es neuzticos", tas drīzāk liecina par paša iekšējām, neatrisinātām problēmām, zemapziņā apslēptu mazvērtības izjūtu, nespēju analizēt situāciju, uzsvaru liekot uz "es". Paskatāmies uz šo problēmu caur anekdotes prizmu, kad uzticēšanās rezultātā pacientei seko ātra uzlabošanās:
"Dakter, man ļoti sāp kājas," saka vecenīte. "Pamēģiniet izvairīties no kāpšanas pa trepēm," iesaka dakteris. Pēc nedēļas atnāk vecenīte atkal pie daktera. "Nu re, jau labāk," saka dakteris. "Paldies, Dievam! Man jau apnika pa notekcaurulēm līst," priecīgi iesaucas vecenīte.
Mūsu dzīvi plosa atkarību vētras. Katram tās ir. Es necīnos ar savām ceļošanas, fotografēšanas un pat darba atkarībām, jo tās nenomoka, bet dod man spēku. Tās ir vajadzīgas dvēselei, tas ir primārais. Bet pietiek ar nikotīnu un alkoholu, lai pieveiktu visspēcīgāko organismu. Nikotīna atkarība ir nākamā pēc narkotiskās atkarības, tikpat spēcīga ir azarta spēļu atkarība. Nikotīns ir inde ar drausmīgu organisma postošo spēku. Vispirms pusaudzis sāk smēķēt kompānijā ar vienaudžiem, lai netiktu izstumts no "bara" par jebkuru cenu, pat zaudējot sevi, lai tikai pievērstu sev uzmanību un nesaskartos ar vienaldzību. Vēl nedaudz un ir jau par vēlu, ja nepalīdzēs sabiedrība, kurā viņš nokļūs. Ja būs gribasspēks, motivācija. Mūsu ieradumi ir tik spēcīgi!
Vai nolemtība? Liktenis?
Varbūt mūsu dzīve ir ieprogrammēta? Liktenis, ko nevar mainīt? Cilvēks taču dzimst ar predispozīciju (noslieci) - cits uz dzeršanu, cits uz pīpēšanu vai lieko svaru, noslieci uz vienu vai vairākām kaitēm. No krīzes momentiem var izvairīties. Arī no slimībām, ja vien… Ja vien cilvēks ar savu rīcību mērķtiecīgi nevirzītos pretī tām, nemaz nemēģinot izvairīties. Saglabāt veselību jābūt motivācijai. Jāstrādā ar sevi. Jāklausās vairāk savā, nevis spēkrata motorā, kuru var nomainīt.
Pa pilsētas ielām mēdz traukties potenciālie pašnāvnieki, varbūt pat slepkavas, labākā gadījumā - orgānu donori. Kā nolemtie. Mēs nevaram būt Dieva vietā. Slimnīcas mudž no nāvei nolemto "krutkas" slimnieku ķermeņiem. Nē, nepārteicos, - drīzāk ķermeņiem, jo ar smadzenēm bieži vien tā ir, kā ir. Tā teikt, ja vēl ir, tad - gadījuma raksturs. Smagu "krutkas" slimnieku ārstēšanai intensīvās terapijas kurss bieži sniedzas līdz 500 latiem, kas Latvijā veido simtus miljonus latus. Tas ir laikā, kad simtiem cilvēku spiesti gaidīt rindā un maksāt savu naudu. Mums pārmet par to. Nepelnīti pārmet, jo tā arī ir mūsu sabiedrības daļa. Tāda, kāda tā ir. Bet es viņus saprotu un klusībā pilnībā piekrītu. Tikai… mēs nevaram būt Dieva vietā.
Būt mediķim ir bīstami
Slimnieki, nonākot dzērāju trakumā - delīrijā, ir ne tikai intensīvi jāārstē, jānomierina, bet arī jāpiesien, citādi viņi var nodarīt neglābjamu ļaunumu sev un citiem. Mūs lamā, spļauj virsū, draud izrēķināties, bet daži "līdzjūtīgie, saprotošie" piederīgie arī mums pārmet, ka te, lūk, nav cietums. Nemaz nedrīkstu teikt, kādus secinājumus izdarīja kāda mana kolēģe Rīgā, kas guva savainojumu ar asiņainu adatu, ko trakumā sagādāja HIV inficētais narkomāns. Arī cimdi nepasargāja. Darbs ir saistīts ar risku!
Risks ir it visur. Ātri ēdot, var aizrīties. Risks ir dzert, jo var "nejauši" piedzerties. Pa slidenu ielu vai zem lāstekām ejot, var gūt dažādas traumas. Arī operācijas un narkozes saistītas ar risku, kuru iespējamās komplikācijas uzskaitāmas uz vairākām lappusēm, ar procentu vai tā daļu, simtdaļas vai tūkstošdaļas iespējamību. To mēs nevaram paredzēt, jo tie slēpjas pašā pacientā, viņa ģenētiskajā materiālā, jau iztērētajās dzīvības rezervēs, iegūtajos alerģijas un zemas imunitātes stāvokļos. Bērns dzimst vesels tikai tad, ja ir pilnvērtīga ģenētiska programma, ja tam nav nodarījuši pāri vecāki gan pirms, gan pēc grūtniecības iestāšanās. Arī te var mēģināt pārvelt vainu uz ārstiem, tikai vispirms skaidri jānoprasa sev, kā esam varējuši to novērst.
Saskarsmes kultūra
Iebraucot slimnīcas teritorijā, pamanu aizlieguma zīmi "Braukt aizliegts!", kura novietota ar nolūku, lai mēs netraucēti varētu pildīt savu misiju slimnīcā - nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību, varētu brīvi piekļūt operatīvie dienesti, katastrofu medicīnas transports un īslaicīgi tie, ko pieļauj satiksmes noteikumi. Nepatīkami, ja cilvēki to apzināti neredz. No mums prasa. Mēs vēlamies, lai arī mums netraucē strādāt jūsu labā. Lūdzu!
Kādā tikšanās reizē teicu veselības politkomisāram (latīņu valodā: comissariuspilnvarotais) Vinetam Veldrem: "Ministri nāk un aiziet, bet mēs strādājam pagātnes, tagadnes un nākotnes formā, jo atšķirībā no jums esam profesionāļi."
Kāds vietējais politiķis pēc kritiskas piezīmes par viņa, caur puķītēm runājot, ne visai rožaino darbību man teica: "Es pie tevis negribētu nokļūt."
Norijis vārdus "kur nu liksies", es teicu: "Esmu ārsts un stāvu pāri visām jūsu politiskajām intrigām. Tu visus vērtē pēc sevis."
Kā ārsts, es, pirmkārt, palīdzību sniegšu tam, kura stāvoklis ir smagāks un draudošāks, jo nešķiroju pēc maka biezuma vai sabiedrības plaukta. Ja vajag, bez kautrēšanās saku: "Nokāp!"
Psiholoģiskais aizsardzības mehānisms "man vienmēr taisnība" ir cilvēkam dots no dabas. Tas pasargā no pašiznīcināšanās. Tas arī paver vārtus iespējamībai pārvelt vainu uz citiem.
Slimnīcā ieved vecu, neaprūpētu cilvēku, kuru bērni nav redzējuši gadiem ilgi. Pēkšņi bērni atrodas, saceļ traci terapijas nodaļā, draud, apvaino. Vēlāk uzraksta sūdzību, jo 93 gadus veco vīru, kuram piedevām bija arī ļaundabīgs audzējs, glābt no nāves neizdevās. Vēlāk izrādījās, ka "nervozitātes" pamatā bija nenokārtotais testaments. Komentārā es te teiktu tā: "Domāt vajag, piedodiet, pirms defekācijas, kur un uz kā, nevis pēc tās!" Protams, šāda saskarsmes kultūra nevar labvēlīgi ietekmēt savstarpējo sapratni. Mūsos tiek uzturēta pastāvīga spriedze un vainas apziņa.
Kādā rītā kolēģi darbā man saka: "Kādā rajonā automašīna notriekusi cilvēku, cietušais miris. Kas vainīgs?" Es bez vilcināšanās ciniski atbildu: "Ārsti, protams." Visos gadījumos, kad cilvēks nomirst, ir iespēja vainot ārstu. Kas to veicina? Ar pirkstu nerādīsim. Tas ir tik ērti un vienkārši. Par to nekas nedraud. Pagaidām. Ja neuzraujas uz tādu kā es. Atzīstos, es neesmu tik liels kristietis, lai, noslaukot spļaudekļus no sejas, teiktu: "Paldies, nu nevajadzēja." Kā jebkurš cilvēks ar savu pašcieņu. Man ir sāpīgi pat tad, kad ar vieglu vēzienu uzspļauj kolēģim, kurš spēj pieņemt "kristieša" lomu.
Izceļot, nevis izkopjot savu personību, mēs kļūstam nevērīgi pret otra personību. Nav tiesību ne kādam indivīdam, ne kādam "sabiedriskam tiesnesim", runājot par kāda (šajā gadījumā - ārsta) kļūdu, pat no viņa skatpunkta raugoties, vispārināt un vērsties pret visiem ārstiem un medicīnas darbiniekiem kopumā. Mūsos tiek uzturēta nepārtraukta spriedze un vainas apziņa. Tas kļūst riskanti. Mēs kļūstam imūni. "Vainas sajūta rada noguruma sajūtu, depresiju, apātiju." (Lūle Vīlma)
Un tomēr es ticu
Es ticu lietai, kurai veltīju savu dzīvi. 2010.gadā medicīnai būs veltīti 50 darba gadi, no tiem anestezioloģijai reanimatoloģijai - 40 gadi. Ticu tādēļ, ka varu. Šodien mēs strādājam labas medicīniskās tehnoloģijas nodrošināšanas apstākļos. Tas dod iespēju šodien glābt tos, ko nevarēja glābt vakar. Glābt dzīvību. Iespējams iziet cauri vissarežģītākajai situācijai uz operāciju galda, operējot pat 99 gadus vecus cilvēkus. Protams, ne bez adrenalīna. Arī pelēkās šūniņas ir spiestas strādāt ar pārslodzi. Reizēm līdz izsīkumam. Ja tā vajag.
Ja kādam ir rejamais, lai! Ja kāds ir dzimis necienīt cita darbu, lai! Tā ir viņa paša lielā problēma. Ārsts vienmēr ir ārsts. Esmu priecīgs, ka šī īpašība ir arī mūsu bērnos. Jaunākā meita, tāpat kā daudzu mūsu kolēģu bērni, izvēlējusies medicīnu. Grūtāko no visām profesijām. Jo tic! Tātad viss notiek. Dzīve turpinās.

Citu datumu laikraksti

  • Eksāmenu nokārto tikai puse mednieku

    Ziemeļaustrumu virsmežniecībā pagājušajā piektdienā eksāmenu kārtoja 5 mednieku kolektīvu vadītāji un 21 mednieks, bet to veiksmīgi nokārtoja 3...

  • Interese par jaunā parauga pasēm nesarūk

    Kopš ieviestas jaunā parauga pases, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir saņēmusi vairāk nekā 10 000 pieteikumus pases izsniegšanai (aptuveni...

  • Konkurss

    Uz iepriekšējo konkursu saņēmām vairākas atbildes. Lūk, labākās: “Vai kompānija šī man der?Uz iepriekšējo konkursu saņēmām vairākas atbildes. Lūk,...

  • Varens loms - vairāk nekā 11 kilogramus smaga līdaka

    Alūksnietim Vilnim Paudrupam pagājusī svētdiena bija veiksmīga. Jau rīta pusē viņš no Alūksnes ezera izvilka prāvu līdaku. Tā ir lielākā ilggadējā...

  • Parakstu vākšana turpinās

    Sociālā fonda uzkrājuma līdzekļus, vairāk nekā 800 miljonu latu, valdība novirza valsts budžeta deficīta segšanai un joprojām cer dzīvot uz...

  • Adventi uzsāks ar gleznu izstādi

    Ievadot kluso adventes laiku pirms Ziemassvētkiem, Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā 30.novembrī pulksten 15.00 tiks atklāta gleznotājas...

  • Slavenības mudina bērnus mācīties

    Liepnas internātpamatskolā 19.novembrī notika biznesa augstskolas “Turība” un Latvijas Bāreņu biedrības rīkotais labdarības pasākums “Tiecies,...

  • Informēs par NATO paplašināšanos

    Šodien, 27.novembrī, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā vecās ēkas zālē pulksten 11.45 sāksies Aizsardzības ministrijas lekcija par NATO...

  • Piedalās konferencē Polijā

    Pārstāvēt Latviju trešajā starptautiskajā Eiropas skolu klubu konferencē 22.novembrī uz Varšavu devās četri skolēni un divi skolotāji no O.Vācieša...