Uzvaras prieku nevar nopirkt par naudu

19. un 20.jūnijā Cēsīs, mototrasē “Nelss”, notiks Pasaules čempionāta motokrosā blakusvāģiem devītais posms. Šogad sacensību rīkošanu ir uzņēmies Kristers Serģis.

19. un 20.jūnijā Cēsīs, mototrasē "Nelss", notiks Pasaules čempionāta motokrosā blakusvāģiem devītais posms. Šogad sacensību rīkošanu ir uzņēmies Kristers Serģis.
Lai arī pirms kāda laika K.Serģis guva traumu, viņš cer, ka nedēļas nogalē varēs startēt sacensībās.
- Vai plecs jau ir sadzijis?
- Operācija izdarīta veiksmīgi, šobrīd notiek atveseļošanās. Trenēšos, mēģināšu izbraukt ar motociklu un, ņemot vērā ārsta slēdzienu, izlemšu, vai varu startēt. Sākotnējās ārstu prognozes paredzēja daudz ilgāku atveseļošanās laiku, tomēr šobrīd viņi saka, ka varu mēģināt startēt Cēsīs. Pašam gribas braukt, gribas arī sasniegt labus rezultātus. Es negribu būt astotajā vai devītajā vietā, tad labāk nebraucu vispār. Kopvērtējumā šogad Pasaules čempionātā cīņa par pirmo vietu ir zaudēta. Braukšu savam priekam, turklāt posms notiek mājas trasē, to arī paši organizējam.
- Kā veicās ar sacensību organizēšanu?
- Ceru, ka viss izdosies, kā plānots. Palīgā nāca pieredzējuši cilvēki - Andris Kalve, Guntis Blūms. Domājams, ka kopīgiem spēkiem viss izdosies. Organizējot sacīkstes, jāiegulda liela enerģija. Tas nav bizness, daru to tikai tādēļ, ka man patīk. Liels paldies atbalstītājiem! Šādas sacensības organizēju pirmo reizi. Viens ir organizēt parastas sacensības, bet pavisam kas cits - Pasaules čempionāta posmu. Tur ir citas prasības un citas izmaksas.
- Kā sākāt nodarboties ar šo sporta veidu?
- Kādreiz mans tēvs piedalījās sacensībās. Mani vienmēr ņēma līdzi. Tā arī es kļuvu par braucēju. Man patika braukt. Šis sporta veids ir sarežģīts, bīstams, var būt arī kritieni un traumas, bet es nedomāju tik ātri padoties un aiziet no sporta, protams, ja ļaus veselība un būs iespējas, jo viss maksā naudu. Es tērēju sponsoru naudu, tāpēc man jāmēģina sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus. Tādēļ gribas turpināt braukt arī šogad, neizlaist posmus, lai nākamajā gadā varētu iegūt pirmo vietu. Nav patīkami stāvēt trases malā un noraudzīties, kā pārējie brauc. Tā tas bija Igaunijas posmā. Ceru, ka Cēsīs man to nevajadzēs piedzīvot.
- Pirms divām sezonām uzsākāt braukt kopā ar jaunu līdzbraucēju Svenu Verbrigi. Kā tas ietekmēja rezultātus?
- Sezona, kad vēl braucu ar Arti (Artis Rasmanis), bija ļoti veiksmīga. Mēs uzvarējām gandrīz visās sacensībās. Šķita, ka tas būs mūžīgi. Nākamajā gadā, kad sāku startēt ar Svenu, laikam nepievērsāmies tam tik nopietni, cik vajadzēja. Tas dārgi maksāja - beigās mums pietrūka punktu. Braukšanas ziņā viss bija kārtībā, bet pietrūka uzmanības, bija arī dažādas sīkas tehniskas ķibeles, ko mehāniķi nebija gaidījuši, piemēram, Cēsīs pēdējos 20 metros nokrita aizdedzes vads, kurš teorētiski nevar nokrist, jo ir piesiets ar drāti. Acīmredzot nebija lemts finišēt. Varbūt tā bija liktenīga sagadīšanās. Šogad mēģinājām novērst šīs ķibeles, bet piedzīvojām kritienu. Braucot kopš 1992.gada, pirmo reizi esmu spiests izlaist kādu no Pasaules čempionāta posmiem, ja vien ir bijusi iespēja startēt. Protams, sākumā trūka līdzekļu un nebija iespējām aizbraukt uz kādu tālāku sacīkšu vietu.
- Kā vērtējat abus līdzbraucējus - Arti Rasmani un Svenu Verbrigi?
- Ja būtu iespējams no viņiem salikt vienu veselu, iznāktu ideāls braucējs. Tomēr nav ideāla braucēja un nav ideāla līdzbraucēja. Ir jāpielāgojas. Ņemot vērā braukšanas rezultātus, nav lielas atšķirības. Ar Arti mēs kopā braucām ilgus gadus, bet mēs nebijām "salaulāti". Katrs pats izvēlas savu ceļu. Ir dīvaini, ka aizejot viņš vairāk palīdz Vilemsenam. Man nebija pretenziju, ka viņš pārtrauca startēt. Es neesmu apvainojies. Bet ir sāpīgi, ka, stāvot trases malā, viņš tur īkšķi par cilvēku, ar kuru pirms pāris gadiem pats cīnījās trasē. Šobrīd ar to ir jāsamierinās, saprotu, ka nav manos spēkos to izmainīt. Jādzīvo, cerot, ka nākotnē veiksies labāk. Mērķis iegūt sesto pasaules čempiona titulu bija jau pagājušajā sezonā. Nāks jauns gads, būs arī jaunas iespējas.
- Cik nopietns konkurents ir Daniels Vilemsens?
- Vilemsens ir labs braucējs. Šobrīd man viņš ir vienīgais reālais konkurents. Ir arī citi labi braucēji, piemēram, Igaunijas posmā gan Ščerbiņins, gan Sēderkvists, kas cīnījās ar Vilemsenu līdz pat pēdējiem metriem. Vērojot Igaunijas "Grand Prix", domāju, ka Vilemsena ekipāžai bija pietiekami interesanti braukt. Vilemsens bieži vien skatījās atpakaļ, kur ir konkurents. Pirms posma domāju, ka būs tāpat kā parasti - Vilemsens aizbrauks visiem pa priekšu. Nekā! Varbūt pārējie ir saņēmušies, bet varbūt Vilemsens ir nedaudz piekāpies.
- Kā vērtējat brāļu Daideru startu sacensībās?
- Daideri startēja labi. Viņi ir perspektīvi puiši. Daideriem ir apņēmība un gribasspēks, arī brauc viņi pietiekami labi. Atliek vien cerēt, ka viņiem izdosies atrast kādu labu sponsoru, kas notic un dod naudu, kā tas bija ar mani pirms 11 gadiem, kad savā paspārnē paņēma "Nelss". Viņi noticēja 19 gadus vecam zēnam, tādēļ arī es varu šobrīd braukt un gūt labus rezultātus. Ja nav atbalsta, šajā sporta veidā ir grūti progresēt. Sekotājs varētu būt arī Kaspars Stupelis. Viņš ir teicis, ka jaunībā viņam Serģis bija elks. Man ir patīkami, ka viņš ir no manis iespaidojies un tagad brauc arī garām. Ja runā par latviešu ekipāžām, kā jau teicu - tas prasa daudz līdzekļu, laika, vēlēšanās un veiksmes. - Kad pirmo reizi sēdāties motociklam pie stūres?
- Pirmo reizi uz moča uzkāpu, kad man bija 14 vai 15 gadu, bet 16 gados jau sāku piedalīties sacensībās. Šķiet, ka tas ir salīdzinoši vēlu. Šobrīd jau trīs četrus gadus vecus puikas sēdina uz močiem, bet es uzskatu, ka tas ir krietni par ātru, jo motosports ir sarežģīts un bīstams. Tik maziem nevajadzētu startēt, lai arī kā vecāki to vēlas. Protams, katrs to izlemj pats.
- Visi šie gadi pavadīti treniņos, sacīkstēs...
- Jā, nemitīgos treniņos un pārbraucienos. Es smejos, ka daļu dzīves esmu nodzīvojis tikai sportam. Tas nav viegli. Protams, ir gandarījums par sasniegto. Citi cīnās tieši tāpat, bet viņiem neizdodas iegūt čempiona titulu, man to izdevās iegūt piecas reizes. Par šo veiksmi varu būt pateicīgs liktenim un cilvēkiem, kas ir man līdzās. Citi saka: "Tev šobrīd neveicas". Bet es akceptēju šīs neveiksmes, jo man tik daudz veicies. Sportā tā nenotiek - visu laiku nevari atrasties virsotnē un būt labākais. Vienmēr ir kritumi un kāpumi. Esmu ilgi bijis virsotnē, šobrīd ir kritums, gan jau būs arī kāpums.
- Cik ilgi plānojat turpināt motobraucēja karjeru?
- Es braukšu tik ilgi, kamēr man tas sagādās prieku, būs gandarījums un sports nebūs apgrūtinājums. Tiklīdz tas kļūs par apgrūtinājumu, es aiziešu. Dzīvē ir daudz skaista, ko darīt, turklāt tā nav nemaz tik gara.
- Kāda ir ģimenes attieksme pret šo nodarbošanos?
- Ģimenes cilvēki akceptē šo pasākumu. Man palīdz gan tēvs, gan māte, gan sieva. Viņi dzīvo tam līdzi. Bez viņu atbalsta tas nebūtu iespējams. Motobraucēja ģimenes locekļiem nav viegli. Dzīve nav salda, jo lielāka daļa posmu notiek citās pasaules malās.
- Kā vērtējat sevi kā sportistu?
- Ir grūti novērtēt. To var rādīt rezultāti, to varētu darīt arī speciālist. Es godprātīgi attiecos pret to, ko daru. - Es cenšos maksimāli labi visu izdarīt, gan trenēties, gan sagatavot tehniku, cik nu tas labi kuru reizi izdodas. Es neesmu gluži profesionālis, jo man ikdienā ir arī citas nodarbes. Es nevaru atļauties divas reizes dienā trenēties, dzīvot treniņnometnē un ne par ko citu nedomāt. Tas nav sporta veids, kur var nopelnīt daudz naudas, tādēļ ir jāatrod balanss. Varētu teikt, ka esmu 2/3 profesionālis.
- Cik bieži trenējaties?
- Es pats sev esmu treneris, konsultējos ar speciālistiem, bet treniņus pakārtoju ikdienas darbībām. Ja šodien nelīst lietus - es skrienu, braucu ar riteni, ja līst - eju uz sporta zāli. Pa šiem gadiem esmu iepazinis sevi, sapratis, ko un cik daudz man vajag darīt, lai es varētu sasniegt labus rezultātus. Paliekot vecākam, kļūstu prātīgāks. To, ko darīju jaunībā, tagad nemaz nedaru. Ir pieredze, ir veikti dažādi eksperimenti, ir arī rūdījums.
- Kurš tituls visvairāk palicis atmiņā?
- Par katru titulu glabāju spilgtas atmiņas. Atceros pirmo reizi, kad kļuvām čempioni. Bija tik patīkamas izjūtas! Lai arī sen tiecāmies to iegūt, necerēju, ka tas notiks tik ātri. Vismērķtiecīgāk un grūtāk nāca trešā uzvara. Togad izšķirošais posms notika Cēsīs - latviešu līdzjutēju tūkstošu acu priekšā. Tas bija triumfa brīdis. Uzvaras prieku nevar nopirkt ne par naudu, ne arī loterijā laimēt. Tas ir jāizdzīvo!
- Kas jums ir vissvarīgākais dzīvē?
- Līdz zināmam brīdim tas bija motokross. Gadiem ejot, esmu visu izvērtējis. Šobrīd man vairāk gribas būt kopā ar ģimeni, mierīgi atpūsties. Katrā dzīves posmā ir savas prioritātes. Arī šobrīd motosportam ir liela nozīme manā dzīvē.

Citu datumu laikraksti

  • Iepazīstas ar draudzes darbu Vācijā

    Alūksniete Santa Stopniece atvaļinājumu pavadīja Vācijā, viesojoties pie Villihas evaņģēliskās Emmaus draudzes locekļiem. Viņa atzīst, ka ir...

  • Pagastā izvieto informatīvās norādes

    Mārkalnes pagastā šonedēļ izliek informatīvās norādes, kas apzīmēs pagasta iestāžu un nozīmīgāko objektu - arheoloģijas pieminekļu, senkapu,...

  • Aicina pieteikties tirgotājus

    Pasaules čempionāta ūdens motosportā rīkotāji aicina pārtikas tirdzniecības uzņēmumus, kas 17. un 18.jūlijā vēlas tirgoties sacensību norises laikā,...