Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vai cilvēks arī ir papīrgrozs?

Uz šīm pārdomām mani uzvedināja pilnais papīrgrozs. Ejot no rīta uz darbu, es to iznesu un saturu sabēru konteinerā, kurā jau priekšā bija sabērti dažādi sadzīves atkritumi. Neviļus es aizdomājos par cilvēku dvēselēm un to, cik bieži mēs sevi piemētājam ar skaudību, intrigām, meliem, neuzticēšanos. Kad dvēseles trauks ir pilns, tad to cenšamies izmest ne jau konteinerā. Bieži mūsu dusmas, nepārdomāti vārdi tiek pārmesti uz savu tuvāko. Tā sakot, mans mērs ir līdz malām. Tā bija arī ar mani.
Pavisam nesen adventes laikā, kad cilvēkos visvairāk notiek cīņa starp melno un balto, es, dienas pirmajā pusē uzņēmusi pilnu porciju negatīvā, nolēmu no tās atbrīvoties un atradu savu „papīrgrozu’’. Tagad ir mobilie telefoni un pavisam ērti var savu slikto omu atdot kādam. Domāts, darīts. Tapa, tēlaini izsakoties, kreptīga īsziņa, ko ar baudu nosūtīju, protams, sev tuvam cilvēkam. Domāju, ka nu gan esmu no visa atbrīvojusies un varu nodoties tiešajam darbam. Īsziņu izdzēsu, lai manis rakstītais izgaist kā dūmi, savu „papīrgrozu’’ tā kā biju iztukšojusi. Taču īstu prieku vairs nejutu. Drīzāk mocīja domas, ko esmu izdarījusi, jo dienas laikā visi pārpratumi paši par sevi atrisinājās. Sūtīt atvainošanās ziņu arī tā kā negribējās. Vakars pienāca pavisam drūms. Jau garīgi iztukšota, paņēmu decembra žurnālu „Taka’’ un izlasīju ļoti būtisku teikumu: “Pieņem visu, kas ar tevi notiek, bez nosodījuma. Cīnīties ir bezjēdzīgi, jo tavs galvenais pretinieks esi tu pats. Mīlestība pret sevi - lūk, kas tev palīdzēs.” Tad es sev teicu: “Ja man nav mīlestības pret sevi, tad nav brīnums, ka otru, savu tuvāko, padaru par „papīrgrozu”.” Protams, ka arī mana sūtītā īsziņa nebija atrisinājums, taču guvu vērtīgu atziņu savstarpējām attiecībām. To man pateica tas pats cilvēks divos teikumos: „Ne tu mani vairs izmācīsi, ne es tevi, un pieņemsim viens otru, kādi esam.”
Patiesībā tā bija ļoti vērtīga saruna, kas lika aizdomāties arī par Ziemassvētkiem, kad mēs cits citu iepriecinām ar dāvanām. Tas ir labi un pareizi. Taču pirms tam vajadzētu ieklausīties savā dvēselē. Tajā ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs, lai mīlētu sevi un citus. Tā ir mīlestība, līdzcietība, griba, cerība, ticība labajam. Tad arī varēsim apdāvināt citus, mācītāja Jura Rubeņa vārdiem runājot, lai spētu būt gatavi kaut vai tuvākajam cilvēkam sev blakus beidzot iedot ne tikai rokai, bet arī sirdij. Ka spējam dot cits citam to, ko mēs visvairāk šajā pasaulē cits no cita gaidām.
Priecīgus Ziemassvētkus vēlot, arī dvēselei -

Citu datumu laikraksti

  • Aicina izjust  Ziemassvētkus

    Aicina izjust Ziemassvētkus

    Alūksnes Kultūras centrs Ziemassvētkos aicina uz brīnišķīgu koncertu “Kā man tevi sasildīt”, kas notiks 25.decembrī pulksten 17.00. Kopā ar...

  • Piparkūkas  ar latviešu  cimdu rakstiem 2

    Piparkūkas ar latviešu cimdu rakstiem

    (Turpinās no 1.lappuses)SIA “Valrito” pārstāve Baiba Gusta stāsta, ka piparkūku mīklas ir dažādas un galvenokārt atšķiras ar to, no kā veidojas...

  • Piparkūku receptes - dažādas, bet ne sarežģītas

    Piparkūku cepšana ne vienās vien mājās kļuvusi par veidu, kā pasteidzināt Ziemassvētku tuvošanos un radīt svētku noskaņu, tāpēc laiks atsvaidzināt...